Lietus vai saule, kad ķeras labāk?

Uzskatu, ka ūdens pazīšana un zivs uzvedības izpratne ir svarīgāka par vislabāko un visdārgāko inventāru un par vismedīgākajiem mānekļiem. Šoreiz runāšu par laika un ūdens apstākļiem, kuri lielā mērā noteiks, vai mājās atgriezīsies ar lomu.

Nav vai neķeras?

Šis ir mūžīgais jautājums, uz kuru tikai retajam izdodas rast atbildi. Un vēl retākam – drošu atbildi. Jo to uzzināt nav iespējams. Līdz galam izprast zivi neizdosies nekad, bet to, kas darās ūdenī, nekļūdīgi neparādīs pat visdārgākais panoptiks.

Kad copes nav, mans draugs Vilks vienmēr nešaubīgi noskalda – “Nav. Te zivju nav. Viss izķerts.” Kaut vai tas būtu Zviedrijā, kādā ezerā vai jūras fjordā, kur esam vienīgie makšķernieki. “Nav! Izkāsuši!” Viņš nepieļauj domu, ka nejēdz viņas ieinteresēt. Un lielākā daļa copmaņu domā līdzīgi – katrs taču uzskata sevi par vislabāko makšķernieku. Un, ja neķeras, tātad – nav. Bet vai tiešām?

Vislabāk zivju uzvedību var izprast, copējot vienā ūdenstilpē. Man ir palaimējies, ka jau četrdesmit gadus dzīvoju Ķīsīša malā, tomēr – ar šo ilgo laiku bijis par maz, lai ezeru iepazītu pilnībā. Taču zināmus novērojumus un atziņas esmu sakrājis, apkopojis un analizējis. Un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka zivs aktivitāti un apetīti nosaka laika apstākļi. Lūk, šis ir vēl viens faktors, kas jāņem vērā, kad nevari noķert kāroto zivi. Varbūt tajā dienā nav īstais laiks copei.

Labā laikā pat Vilkam ķeras

Spiediens un barometrs

Uzskatu, ka atmosfēras spiediens ir viens no pašiem svarīgākajiem faktoriem, kas ietekmē copi. Nopērc labu barometru, pieliec pie sienas goda vietā – un redzēsi, cik daudz tas dos! Man ir divi. Pirmais – liels un skaists. Koka. Smalks. Vācu. Precīzs. Un otrs – pavisam maziņš, rokaspulksteņa izmērā, bāžams kabatā vai kur citur. Plastmasas. Speciālais copes. Ar atmiņu, prognozi un citām gudrībām. Ķīniešu. Nemaz nav smalks. Lēts, kādi 15 eiro. Marka – SunRoad. Atradu internetā. Galvenais labums no šī brīnuma ir tāds, ka spiedienu redz grafiski. Tādus smukus stabiņus ik pēc divām stundām. Un tad nu ir interesanti, kādi zāģa zobi dažreiz diennakts vai copes laikā ir bijuši! Ar šādu spiediena lēkāšanu var mēģināt izskaidrot, piemēram, klasisko stāstu, kad pēkšņi sāk ņemt katrā metienā, bet tad – kā ar nazi…

Zivij ir pašai savs barometrs – peldpūslis, sānu līnija un citi maņu orgāni, kas lieliski reaģē uz vismazākajām spiediena izmaiņām. Zivij, tāpat kā cilvēkam, patīk stabilitāte. Jo zivs ir lielāka, jo vairāk tai patīk stabilitāte. Ja zivij ir iespēja mainīt savu uzturēšanās vietu vai dziļumu, viņa to darīs. Ja, piemēram, spiediens krītas, viņa cenšas nolīst dziļāk, lai kompensētu spiedienu starpību un nonāktu savā komforta zonā. Ja nav, kur nolīst, zivs jūtas skumji un slikti – nu gluži kā makšķernieks pēc neveiksmīgas copes. Tad ēšana nav ne prātā!

Zems spiediens

Ja spiediens ir nemainīgs vairākas dienas – tas jau ir cerīgi! Bet ne jau jebkāds stabils spiediens ir labs! Man vislabāk patīk, ja tas ir 760–770 mm/Hg. Kad spiediens strauji krītas, tuvojas ciklons, un tad ir diezgan naivi cerēt uz lielu zivi.

Atceros, pirms dažiem gadiem labā kompānijā bijām Zviedrijā. Smuka vieta. Klusa. Dzīvošana eleganti atjaunotās vecās dzirnavās. Saimnieki lieliski. Zviedru pensionāru pāris. Iejūtīgi, saprotoši, laipni. Tikām sagaidīti ar kafiju un viskiju galdā. Kā pie cilvēkiem. Ūdeņi visapkārt arī cerīgi. Zivis esot. Arī zandarti. Jāsāk copēt, ka tavu divīziju!

Pirmā diena bija laba. Es jau pirmajā pusstundā uz celiņa izrāvu skaistu 6 kg līdaku. Pārinieks Gundars vēlāk ar godīgāku metodi, uz mētāšanu – divus skaistus zandartus tuvu 3 kg. Un tas – pilnīgi nezināmā vietā! Nu tik būs!

Nekā… Nākamajā dienā dramatiski kritās spiediens, un mans ķīniešu brīnums zīmēja neredzēti zemus stabiņus. Nelaimīgā kārtā šis anormāli zemais rādījums – 730–740 mm/Hg – saglabājās visu nedēļu, un zivis neķērās. Nelīdzēja nekas – ne mānekļu, ne vietu, ne ezeru maiņa, ne lādēšanās. Nekas! Izmocīju vienu asari tuvu kilogramam, knapmēra zandartu, vēl pa kādai siļķei un pusaugu asarim, un viss. Draugiem gāja vēl sliktāk. Vilks sašutis n-tās reizes dienā atkārtoja – “Nav! Te zivju nav!” Bet saimnieks zvērēja, ka ir un vēl kādas! Man cita izskaidrojuma šai necopei nebija kā tikai pretīgi zems spiediens.

Augsts spiediens

Arī pārāk augsts spiediens nav labs, jo tas saistīts ar vienu no lielākajiem makšķernieka ienaidniekiem – spožu sauli un spēcīgu anticiklonu. Spoža saule, pie debesīm ne mākoņa, bezvējš – tas nav copes laiks! Atpūtniekiem, parazitējot pie jūras, gan tāds patīk. Sauli var glābt tikai pareiza virziena vējš, ūdens ņirboņa vai viļņi.

Mākonītis, pelēcītis – lūk, tas tik ir laiks! Bieži pārskatu savas copes bildes. Arhīvu, tā teikt. Smukākie dabas skati ir tad, kad neķeras!

Vēl viens stāsts iz dzīves. Atkal Zviedrija. Fjords. Vieta saucas – Pie suņiem un kaķiem. Tur, pavisam nomaļā vietā, dzīvoja veca tante, kurai bija ļoti daudz suņu un kaķu (dīvaini, bet visiem kaķiem bija nocirsta aste, izskatījās smieklīgi). Ar viskiju mūs tur necienāja, bet zivis ķērās ļoti labi. Draugi pat smuku taimiņu un varavīksnes foreli dabūja, bet man veicās ar labām līdakām, asariem un krietnu ālantu.

Tomēr viena diena bija tāda, kad ūdens pārvērtās spogulī, un tajā krāšņie krasti bija kājām gaisā. Fotomākslinieka dvēsele dziedātu, bet zivis smējās! Savukārt Vilks – “Te zivju nav!” Kaut pats tur dienu iepriekš pelēcītī bija rāvis! Tā, lūk, ir ar to sauli.

Saule, mākonītis, vilnītis. Un mans rekords!

Sliktais vējš un labais vējš

Vēl ļoti svarīgs ir vējš un tā virziens. Viss sliktais dzīvē nāk no austrumiem, kā zināms. Copē vēl sliktāk ir, ja pūš no ziemeļaustrumiem. Parasti tas ir komplektā ar ļauno sauli. Piemēram, izej tagad no rīta ārā, kad ir saulains un pūš no ZA. Cik pretīgs tas gaiss! It kā svaigs, bet tik nemīlīgi dzestrs! Ziemā vēl trakāk, tad pat pavisam vājš ZA pūtiens spiež dvēseli ārā. Kāda tur cope?! Zivs taču arī nav muļķe, dzestrums viņai nepatīk, un politikā arī orientējas!

Toties ļoti labs ir rietumnieks, dienvidnieks un kaut kas pa vidu. Ciešams ir arī ziemeļrietenis.

Savukārt bezvējš, lai no kuras puses, ir tikpat slikts kā jau minētais nepareizais ziemeļaustrenis. Vienīgi, ja no paša rīta vējš vēl guļ vai vēlā vakarā norimst, tad gan nav ne vainas. Tāds laiks patīk man, asariem un zandartiem. Vismaz Ķīsī. Savukārt Zviedrijā, kārtējā labā vietā, kas saucas Pie Enāra, ir tāda īpatnība, ka tur zandarti ķeras gan pamatīgā vējā, gan vakara bezvējā. Galvenais, lai vējš un bezvējš ir no pareizās puses – no rietumiem, no netālās jūras.

Reiz pirms dažiem gadiem bija tāds rietenis, ka laivu rāva nost no enkura. Bet, ja izdevās nostāties pareizā vietā, zandarti kampa viens pēc otra. Trīs stundu laikā man bija sešpadsmit gabali un vēl daudzi aizgāja. Gadu iepriekš pēdējā vakarā tur iebraucām uz atvadu copi. Vieta tā pati, pie slepenās bojas. Sākumā pūta stiprs rietumnieks, bet tad tas strauji pārvērtās rietumu bezvējā. Tuvojās krēslas stunda – un sākās! Atkal cope pēc copes, bet, kad draugs Raimonds izvilka savu rekordu pāri 2 kg, metām mieru. Vakars bija izdevies.

Līdzīgi bija pagājušajā vasarā Ķīsī, mājas līcī. To zinu kā savu kabatu. Kad pašā vakarā vējš nomainījās uz pareizo pusi un pierima, sākās tāda asaru un nelielu līdaku cope, ka bija grūti noticēt. Praktiski bez tukšajiem metieniem, un tā līdz tumsai. Bet dažas stundas pirms tam, kad pūta nīstais ziemelis, turpat bija pilnīgs tukšums.

Migla maldinātāja

Vēl ir tāda parādība kā migla. Tā man nu nemaz nepatīk! Ja tā ir tik bieza, ka neredzi mānekļa iekrišanas punktu, tad labāk paliec krastā un gaidi, kad migla nokritīs. Biezā miglā zivis neķeras!

Vienreiz gribēju pierādīt pretējo. Agrā rītā un biezā miglā iesēdos laivā un drosmīgi laidos ezerā. Domāju, ka braucu uz pretējo krastu – tāds bija mērķis, bet pēc īsa brīža sapratu, ka nesaprotu neko un kā omnibuss slīdu nezināmā virzienā. Sajūta reti nepatīkama un sireāla.

Pēkšņi izdzirdēju, ka vēl kāds dullais meklē piedzīvojumus. Kaut kur rūc, bet – kur? Tā nu mēs abi lēni rūcām, viens otru neredzēdami, un labi, ka nesatikāmies. Kur krasts, kur manas mājas? SOS! Glābiet!

Vienīgais, kas man deva cerību, ka netaranēšu krastu, bija eholote. Pati vienkāršākā, tāda, kas tikai dziļumu rāda. Kad kļuva seklāks, sapratu – zeme ir tuvu! Pēkšņi pavīdēja koku rēgi. Priedes – tādas augstas un it kā redzētas. Tad miglā iznira kaut kāda siena – un man pielēca! Tā taču kuģu pietura! Kas ir tikai pārsimts metrus no manas mājas un starta vietas. Biju kādu stundu braucis pa apli un atgriezies! Lai gan gribēju nokļūt pavisam citur. Nu Kolumbs gatavais!

Par kaprīzēm

Jāpiebilst, ka ne visas zivis ir vienādi kaprīzas. Upē, it sevišķi nelielā un straujā, tās nav tik izlutinātas. Iedomājies līdaku vai foreli mazā upītē, slepenā bedrē. Viņa sēž un pacietīgi gaida, kad straume atnesīs kaut ko garšīgu: zivtiņu, vardi vai nomaldījušos peli. Un, ja medījums parādās, tad nav laika mērīt spiedienu un pētīt vēju – jākampj! Jo mazāka lokālā slēptuve, jo mazāka izvēle, jo mazāka ēstgribas atkarība no laika apstākļiem. Tomēr arī upēs zivis uz tiem reaģē.

Pirms gada slepenajā upē foreles neķērās. Vai nebija. Pārcēlos uz citu posmu, kas saucas – Pie līkās egles, un sākās jautrība. Apmēram puskilometru garā posmā kādas desmit līdaku copes jeb, pareizāk sakot, iznācieni, bakstījieni utt. Noķēru tikai divas kriminālās. Laiks it kā zivīgs, bet spiediens tikai 750 mm.

Pēc nedēļas tieši tajā pašā vietā pavisam cita lieta. Lomā sešas līdakas, no kurām paturēju trīs labā mērā, bet liela, ap 3 kg, varonīgi norāvās. Laiks līdzīgs, vējš tāds pats – no DR, vienīgā atšķirība – spiediens jau cits: 762 mm. Lielajai aizbraucu pakaļ vēl pēc sešām dienām, izrādījās – 2,8 kg. Tajā pašā bedrē, pie tā paša čakārņa viņa mani pacietīgi bija gaidījusi. Malacīte!

Tiešām, nebūs! Un nebija arī…

Ūdens temperatūra

To, ka tā ir ļoti svarīga, to nu gan zina visi! Dažādām sugām optimāla barošanās un tātad ķeršanās temperatūra ir dažāda. Es mērķēju vienīgi uz plēsoņām un strādāju tikai ar spiningu, tāpēc varu spriest tikai par tām.

Visvairāk ūdens temperatūra zivis ietekmē ziemā (ja to, kas bija, var saukt par ziemu) un pavasarī, kad mostas dzīvība.

Lasis upēs piesakās vienalga, cik auksts ir ūdens, ja vien tas ir vaļā.

Taimiņš – laša brālis – ir citādāks, tam tomēr labāk patīk, kad ūdens ir nedaudz uzsilis. Es teiktu, ka vismaz 6 grādus jau nu vajadzētu, bet, ja būs vairāk, tas viņa aktivitāti un apetīti tikai uzlabos.

Kad klāt jau ir maijs un ūdens ap padsmit grādu silts, taimiņš pamazām būs prom jūrā. Te ir sava specifika. Latvijā taimiņus jūrā neesmu speciāli ķēris, bet Zviedrijā gan. Turienes bezgalīgajos fjordos un līčos atrast smalko zivi nemaz nav vienkārši. Lai būtu cerība, galvenais ir vēja virziens un ūdens temperatūra. Ja par aukstu – vēl nebūs atnācis. Ja par siltu – būs prom. Ja vējš pūš no jūras un tas sanāk no rietumiem – ļoti labi. Ja ūdens viļņojas – vēl labāk.

Vienreiz bijām labā kompānijā pie Kategata – šauruma, kas savieno Ziemeļjūru ar mūsu Baltijas jūru. Mums iznāca dažas labas dienas, kad apstākļi sakrita un spožie ķērās. Milzeņu gan nebija, vilkām tādus līdz 2 kg. Bet jūrā viņi cīnās tā, ka vienmēr gaidi divreiz lielāku nekā izcel! Ja atrodi vienu taimiņu, droši vien tur ir vēl un ne viens vien. Bet tajās pašās vietās, kad bija saule, bezvējš un spogulis, varēja mētāt līdz izmisumam – ne copes. Jo lielāka ūdenstilpe, jo zivs kaprīzāka. Tur viņa var izvēlēties, kad ēst un kad pasmieties par makšķernieku.

Dižciltīgās spoži raibās lielās zivis upēs ir mazāk jutīgas pret laika apstākļiem – vismaz tā man šķiet. Atceros savu pirmo taimiņu Salacā pirms daudziem gadiem, kad biju viens no retajiem neaborigēniem, kas tur copēja. Toreiz vēl laika apstākļus īpaši nepētīju – kad bija brīva diena, tad braucu.

Laiks bija dramatisks – auksts, sniegs kopā ar lietu, vējš. Visticamāk – ciklons ar zemu spiedienu. Biju pārsalis, bet varonīgi cīnījos līdz pēdējam un savu panācu. Vienīgā cope, spožais galā un krastā. Kā es priecājos! Varbūt es viņam iemetu mutē, kuru tas pārsteigumā bija atvēris, brīnoties par kādu, kas tādā laikā tur ņemas.

Otrs raibais necopes laikā mani pārsteidza Zviedrijā. Mēs tur bijām aizbraukuši speciāli uz lašiem un taimiņiem uz Indalsalvenas upi. Ļoti laba vieta. Slepena. Toreiz vēl daudz ko no vietējās specifikas nejēdzu, bet daži nelieli taimiņi tomēr tika noķerti.

Trešajā dienā, kas bija arī pēdējā, uznāca orkāns – vējš līdz 30 m/s! Ziņoja, ka tilts pār fjordu slēgts, prāmji apturēti. Vārdu sakot – sudrablapsa! Ko darīt? Nesēdēs taču visu dienu mājās. Teicu čaļiem – laižam! Viņi lauzās, bet piekrita. Pie upes vējš tāds, ka bail no mašīnas kāpt ārā. Pie stāvvietas redzējām, kā apgāž tualetes mājiņu. Labi, ka neviena nebija iekšā. Pretējā krastā ar troksni lūza koki. Čaļi, cik ātri iesāka, tikpat ātri padevās.

Bet es copēju. Interesanti bija mest mānekli. Ja triec šūpiņu ar pilnu jaudu tieši pret vēju, kaut kur var aizmest. Bet, ja nedaudz slīpi, tas nāk atpakaļ un nokrīt krasta smiltīs. Es nemuldu! Protams, neticēju, ka tādā laikā var kaut ko noķert. Bet te pēkšņi, kad bija izdevies tālāks metiens, – zivs galā! Izcīnīju smuku taimiņu – divarpus kilo! Tā, protams, atkal bija vienīgā cope.

Forelei, manuprāt, patīk, kad ūdens pavasarī uzsilst. Tā es domāju. Bet ir daži čaļi, kam foreles ķeras vienmēr. Nesaprotu, kā viņiem tas izdodas… Piemēram, Dzilna. Viņam ir Eldorado upe, kurā laikam mājo īpašas foreles. Savukārt Māris Klauze vienmēr dabū skaistas foreles pat visekstrēmākajos Zviedrijas apstākļos. Personīgi tā īsti es viņus nepazīstu, bet man viņi ir autoritātes. Man foreles sāk pieteikties tikai maijā, un arī ne tādā izmērā un daudzumā…

Līdakai pavasarī arī patīk, kad ūdens sāk iesilt, īpaši ezeros. Es teiktu, ka vismaz 12 grādiem vajadzētu būt. Tad arī parādās pirmās lēpenes, un līdaku cope var sākties pa īstam. Es nekad neesmu trakojis 1. maijā, kad ezeros ir masu psihoze un laivu parāde. Visbiežāk sezonas atklāšanā daudzi aplaužas vai dabū tikai mazās līdaciņas.

Asaris mostas vēl vēlāk – kad ir iznārstojis un atguvies. Tam arī patīk pirmie zaļumi. Protams, to var noķert arī aukstākā ūdenī, bet tik meistarīgs un pacietīgs es neesmu. Toties mans draugs Māris Kārkliņš ar savu slepeno ieroci un kaitinoši lēno spēli asari izmānīs pat ziemā un agrā pavasarī un tur, kur strīpainā nemaz nav.

Nevis nav, bet nebūs! Rihards un Vilks to sapratuši. Prozit!

Ūdens līmenis un dzidrums

Ļoti svarīgas lietas! Ļoti! Lielā un duļķainā ūdenī cerības uz zivi un pat cūceni ir nekādas. Ķer brīdi, kad upēs ūdens noskaidrojas, līmenis krītas un straume samazinās. It sevišķi tas attiecas uz mazākām upēm.

Atceros, pirms laba laika, kad forelēšana bija mana vienīgā nodarbošanās (ja runā par copi), ar jau bieži pieminēto draugu Juri Vilku nolēmām atklāt sezonu Vidzemes augstienē, tādā pusslepenā upē. Toreiz man jau bija žigulis, pietiekami ātrs. Piektdienas pēcpusdienā nonācām galā un trīcošu sirdi skrējām pie tiltiņa skatīties, kāds būs ūdens. Jupis tevi rāvis… Kafija! Līdz malām! Bez lielām cerībām pārbaudījām citu pusslepeno upi. Tas pats.

Ko nu? Griezām bērīti apkārt un laidām uz Latvijas otru pusi – uz Kurzemi, uz Abavu un tās pietekām. Tur taču pavasaris agrāks! Kā tad... Aplauzāmies arī tur... Sanāca Rīga–Kandava caur Madonu! Toreiz nebija tādu iespēju kā tagad uzzināt, kādi ir laika un ūdens apstākļi. Tagad ieej meteo.lv – un viss skaidrs. To arī silti iesaku, pirms dodies uz upi, it sevišķi pavasarī.

Ziedošie ezeri

Ja ūdens ezerā zied – nekā nebūs! Ja neredzi pēdas, kad esi iebridis līdz ceļiem – nebūs! Ja nu vienīgi uz dzīvo, kas man liekas nesportiski un nav pieņemami. Tāpēc man nepatīk vairāki ezeri Vecpiebalgā, un tāpēc man nepatīk Zebrus un vēl daži citi.

Lietus un pērkons

Vasarā lietus man patīk. Ja tas nav ciklonveidīgais. Kad ķeras – pirms vai pēc? Man kaut kā liekas, ka labāk pēc. Tad gaiss tāds svaigāks, ūdenī vairāk skābekļa un dzīvības. Bet tieši lietū, it sevišķi stiprā, neķeras.

Pērkons – tas ir atsevišķa stāsta vērts. Par maniem piedzīvojumiem un zibens spērienu tieši pa galvu Copes Lietas jau ziņoja. Tagad, kā izdzirdu pirmo dārdu, pilnā ātrumā dzenu laivu uz krastu. Bet pirms pērkona dažreiz labi ķeras.

Atminos gadījumu – pirms kādiem desmit gadiem siltā vasaras vakarā ar draugu Valdi iebraucām mājas līcī. Tā nenopietni, uz pāris stundu treniņu. Jau pavisam drīz manā kontā bija pāris skaistu asaru, bet tad Valdim kāts klūgā, un sākās kautiņš ne pa jokam. Zutis! Skaists! Uz džigu! Bet tas vēl nebija viss. Pēc dažām minūtēm tajā pašā enkurā arī man kāts līks, un arī dūšīgi cīnās. Vēl viens zutis? Tas nu gan būtu feini! Taču tas izrādījās tikai asaris. Toties kāds! Precīzi kilograms un desmit grami! Un tad ierūcās pērkons, ziņojot, ka prieki beigušies un jābēg.

Ko no visa šī būtu vērts paņemt?

Droši vien daudzi teiks, ka jācopē, kad sanāk, nevis kad ir īstais copes laiks. Nu, protams! Jebkura pie ūdens pavadīta diena būs daudzkārt labāka par to, kas nodzīvota necopējot. Bet, ja ir tāda iespēja, ka makšķerēšanai vari atvēlēt vairāk laika, vari izvēlēties, kad braukt, tad nu gan iesaku papētīt, kādu laiku pareģi sola. Viņiem tas tīri labi sanāk! Un labāk atliec plānoto, sagaidi to īsto, to labvēlīgo, kad cerības uz kāroto lomu būs lielākas.

Es esmu sasniedzis tādu privileģētu vecumu un stāvokli, ka uz darbu vairs nav jāiet, tikai jācopē. Taču to pārsvarā daru tikai tad, kad ir labs laiks copei. Un no rīta vēl par to pārliecinos. Paskatos pa logu – jā, Latvijas karogs plīvo pareizā virzienā. Pa otru logu redzu ezeru. Tur ūdens viegli virmo. Vēl ir krēsla, bet nojaušu, ka būs pelēcītis. Copes laiks! Vai uz ezeru, vai upi – tam jau vairs nav nozīmes!

Juris Bogdanovičs