Zivs no sāna – karūsa!

Starp citu, karūsu, tāpat kā līni, bieži dēvē par zelta zivi. Kāpēc? Tas tāpēc, ka, gudri cepot uz pannas, viņas iegūst zeltainu nokrāsu. Cik tur daudz taisnības – es tiešām nezinu, jo karūsa manā skatījumā ir tikai un vienīgi kotlešu sastāv­daļa, bet – nav garšīgāku zivju kotlešu, ja tām pievienota karūsas gaļa. Sākums diezgan gastronomisks, bet runāšu arī par citām lietām, saistītām ar karūsām, jo tieši rudenī paralēli plēsīgajām zivīm arī tām uznāk vēlme aktīvi meklēt barību, un pie pārtikas galda nostājas itin prāvi eksemplāri.

Domājam vienu, darām otru

Visbiežāk karūsas copmaņu izpratnē ir saistītas ar pamazinājuma formu – ar karūsiņām, un atskaiti tās iegūst kā dzīvā zivtiņa plēsoņu iegūšanai. Tas būtībā skan diezgan saprotami.

Vēl pavisam nesen (tas no savas biogrāfijas), pirms gadiem 40–45, karūsas man saistījās ar nelielu pamestas muižas dīķi, kurā kopā ar tēvu ķērām mazās karūsiņas līdaku un asaru copei. Viņu ieguve bija ļoti vienkārša. Turpat krūmājā rūpīgi bija noslēpts klūgu grozs. Šāds copes veids bija visienesīgākais, lai ātri tiktu pie šīm mazajām, bet tik vajadzīgajām un dzīvelīgajām zivtelēm.

Groza formai bija jābūt līdzībā ar iegarenu mučeli. Tilpums – aptuveni 15 litri, vairāk nebija nepieciešams. Šur tur izplēsām pa klūgu stiebram, lai, velkot grozu aiz striķa ārā, tas ātrāk atbrīvotos no ūdens un samazinātos pretestība. Grozā iemetām pusi baltmaizes kukulīša un pasmagu akmeni. Malā piesējām veļas auklu un šādu ierīci iemetām turpat dīķī, ne tālāk par 2–3 metriem no krasta līnijas. Ik pēc desmit minūtēm rāvām grozu ar pilnu jaudu ārā, un vienmēr tajā atradās ap 20 lielākas vai mazākas karūsiņas.

Mūsdienu karūsas

Rakstu tā, it kā karūsas kaut ko savā dzīvē būtu mainījušas. Nu kāda te starpība – pirms 45 gadiem vai tagad. Karūsiņu Latvijas ūdeņos ir daudz, un tās ir praktiski vai katrā stāvošā ūdenstilpē, bet šoreiz runāšu par tiem izmēriem, ko sauc par karūsām.

Ja ir jāizvēlas starp 800 g smagu pliču un 500 g smagu karūsu copi, tad es viennozīmīgi dodu priekšroku pēdējai. Sevišķi, ja tās ir jūras karūsas. Ļoti stipra dzīvā radība, kas izrāda attiecīgu pretestību un ko nevar tā vienkārši ņemt un izcelt no ūdens kā lielāku raudu jeb plici, kurš kaut cik pienācīgu pretestību izrāda tikai pirmajos mirkļos pēc piecirtiena.

Sudrabā un zeltā tērptās

Mūsu ūdeņos ir sastopamas divas karūsu sugas. Lielas un būtiskas atšķirības izskatā gan starp viņām nav novērojamas, ja vien neskaita zvīņu nokrāsu. Savās makšķernieka gaitās esmu sastapies arī ar dīvainiem hibrīdiem, kas pārsvarā neaug lielāki par 50 gramiem. It kā pēc izskata karūsiņa, bet dzīvo straujā upē; ķermenis kā jau karūsai, bet ar blāvi sarkanām spurām un ļoti izturīgas pret nelabvēlīgu vidi. Tādas savulaik viegli varēja saķert ar mailīšu tīkliņu Mazajā Juglā.

Kā pirmās ir pieminamas pie mums Latvijā visvairāk izplatītās sudrabkarūsas. Attiecībā uz tām ir vērts pieminēt dažas interesantas lietas, kas man pašam bija diezgan liels pārsteigums.

Piemēram, sudraba sugu pārstāv tikai mātītes... Varētu pasprukt jautājums – kā tad notiek nārsts, un kur paliek papuči ar savu pēcnācējiem domāto artavu? Izrādās, sudraba karūsu ikrus apstrādā citas karpveidīgās, kā karpas, līņi un zelta karūsas. Savukārt jaunās sudraba karūsiņas atkal dzimst tikai daiļā dzimuma zīmē.

Sudraba karūsas Latvijas ūdeņos nemēdz izaugt smagākas par 3 kilo un garumā sasniedz 50 cm. Tomēr mūža ilgums gan ir samērā iespaidīgs – pat 15 gadi. Atšķirībā no zelta sugas, kam ierasta mājvieta ir diezgan spēcīgi aizaugusi ūdenstilpe ar stāvošu ūdeni, sudraba karūsas bez iepriekš minētajām vietām ļoti labi jūtas arī lielos, neaizaugušos ezeros, upēs ar lēnu straumi un jūrā. Zelta suga, lai gan ir izturīgāka par sudraba māsu kā ziemas salā, tā vasaras karstumā, ir arī spējīga ierakties dziļi dūņās un pārlaist skābekļa badu, tomēr dzīves ilgums ir par saviem 5 gadiem īsāks. Tiesa, tā var sasniegt arī 5 kilo svaru.

Krievijas ihtiologu pētījums par karūsu prāta spējām

Izrādās, karūsas pēc ūdens smaržas spēj noteikt – vai konkrētajā vietā ir bijušas lielas vai mazas plēsīgās zivis. Izmēģinājumi notika divos lielos akvārijos. Atšķirība starp tiem bija tikai tāda, ka vienā iepriekš ilgāku laiku bija turētas mazas līdaciņas un asari, kas netika baroti ar dzīvajām zivtiņām, bet otrā bija lielas līdakas un asari, kas barojās ar mazām ēsmas zivtiņām. Pēc kāda laika no abiem akvārijiem plēsoņas tika izņemtas, un tajos ielaida lielās karūsas.

Akvārijā, kur iepriekš peldēja mazās plēsējas, karūsas uzvedās pavisam mierīgi, turpretim akvārijā, kurā bija atradušās lielās, jaunienācējas tramīgi pārvietojās no viena stūra uz otru. Tas vēl nav viss. Ilgi atrodoties akvārijā, kurā iepriekš bija peldējušas lielās plēsoņas, karūsas sāka augt nevis garumā, bet platumā, it kā zinādamas, ka līdakām labāk patīk zivis ar šauru korpusu un ka tās mazāk lūko pēc plata upura.

Vienmēr kā pie galda

Ir liela atšķirība starp karūsām, kas mājo ūdenstilpēs ar vecuma piegaršu, un tām, kas dažādās vietās parādās periodiski. Pie pēdējām varētu pieskaitīt Latvijā esošās nelielās piejūras ostiņas, no kurām dažas funkcionē, bet dažas ir jau vēsturē. Šādās vietās karūsas parādās pēkšņi un tikpat spēji arī nozūd, un neviens netiek skaidrībā – kurā brīdī notiks viens vai otrs. Makšķerniekiem ir teiciens: ja nekur nekas nopietns neķeras un tas ir saistīts ar atmosfēras spiedienu, laika apstākļiem, sauli, vēju, lietu, neesošu ledu un pilnīgu citu sugu necopi, tad vienīgā iespēja kaut ko dabūt ir karūsas. Šīm zivīm, pēc novērojumiem, ir pilnīgi vienalga, kas notiek tur – ārpus ūdens pasaules, jo viņas barojas praktiski visu laiku un beidz tikai tad, kad nokļūst plēsoņas vēderā vai makšķernieka tīkliņā.

Līdz ar to nereti uzrodas jautājums – vai šo zivi ir nepieciešams iebarot vai var arī lieki netērēt naudu. Tagad, kad ūdens pakāpeniski atdziest, iekšzemes ūdeņos karūsu aktivitāte mazinās, savukārt jūras līcī viss notiek tieši otrādi. Jo karūsa arī jūrā ir siltumu mīloša zivs, tāpēc viņa piekrastes joslās meklē vietas, kur ūdens vēl ir salīdzinoši silts. Vislabākais copes laiks būs dienas vidus un pievakare. Nav īpašas jēgas uz miglā tīto piekrastes ostmalu doties ap plkst. 7 vai 8 rītā. Protams, kaut kas noķersies, bet lielie eksemplāri aktīvu uzdzīvi sāks tikai ap dienas vidu.

Tātad – barot vai nebarot? Manā skatījumā, ja karūsas uzturēšanās vieta ir atrasta, tad nopietna iebarošana nav nepieciešama. To mazos daudzumos ir vēlams veikt tikai tad, ja cope sāk pierimt. Turklāt kopā ar copes kolēģiem tieši pavasarī un rudenī esmu piefiksējis kādu niansi. Uzbarojot it kā apsīkstošo copes vietu, zivs pārstāj ķerties vispār. Šādu dīvainību esmu ievērojis tieši karūsām. Kāpēc tā – tiešām nepateikšu, bet katram jau ir iespējas izeksperimentēt pašam.

Ja izvēlētajā vietā zivs ķeras ar pārtraukumiem, tad acīmredzot tā neuzturas noteiktā vietā un to neuzrunā arī iebarojamais. Ja cope ir vāja, tad no pieredzes varu teikt – to neuzlabos arī aromatizatori. Karūsas ir diezgan jutīgas uz spēcīgiem aromātiem, tāpēc kļūdas gadījumā ir visas izredzes zivi aizbiedēt uz ilgu laiku. Es drīzāk ieteiktu darīt savādāk.

Pirmkārt, karūsas meklēt pēc iespējas seklākās vietās. Protams, nav jāpārspīlē, bet pilnībā pietiks ar metru. Kā iebarojamo aukstam ūdeni vienmēr izmantoju ko universālu vai fīdera variantu. Ja dziļums nav lielāks par 1,5 m, tad iebarojamo sagatavoju tā, lai tas veidotu mākoni. It kā neloģiski, vai ne, bet – kur ganīsies mazās zivis (virspusē), tur ziņkārības pēc pienāks arī lielās.

Tajā pašā laikā būtu jāatceras, ka lielās karūsas nebūt nav izteiktas grunts zivis, viņas labprātāk rudenī uzturas pusūdenī. Šī suga tomēr mīl siltāku ūdeni. Tas ir kaut kas līdzīgs brekšiem tai pašā Daugavā. Vēl pavisam nesen no grunts (6 m dziļums) ar fīderi nepilnās 6 stundās izcēlu 32 kg brekšu. Pēc kādām pāris nedēļām Deeper eholote no krasta parādīja, ka breksis nekur nav aizgājis un turpat vien ganās, bet pie grunts nebija piedabūjams ne ar kāda lieluma poda vāku, kur nu vēl ar iebarojamo. Savukārt uz tālmetiena pludu, kur ēsma atradās savus 2 metrus no grunts, pa kādam smukulim atsaucās. Taču nepaies ne ilgs laiks, kad breksis uz pusūdeni pārvāksies pilnībā, un tad to nebūs iespējams pierunāt uz barošanos ne ar kādām super­ēsmām. Savukārt ar karūsām ir mazlietiņ, bet tomēr savādāk.

Ēsma un iebarojamais

Kas attiecas uz ēsmām un dažādiem eksperimentiem ar aromātiem, te var variēt, un, cik pieredze rāda, tad vienmēr kaut kas nostrādā, ja vien līdzi nav paņemts kāds tikai viens īpašs aromatizators...

Standartā karūsām patīk šokolāde, slieka, motilis, anīss, vanilīns un, protams, ķiploks. Pēdējais, tā vien šķiet, drīz aukstā ūdenī tiks piemērots arī līdakām un lašiem. Es, protams, te mazliet pārsālu to zupiņu, bet gadi iet, un atklāsmju kļūst aizvien vairāk. Katrā gadījumā vajadzētu atcerēties vienu lietu – smaržas siltā ūdenī izplatās ātrāk un tālāk, savukārt aukstā viss notiek tieši pretēji un daudz labāki ir asie aromāti. Dzīvs piemērs tam ir iebarojamais ziemā, kad itin labi nostrādā klāt pielikti maltie pipari.

Pūšamos, ziežamos un mērcējamos aromātus uz ēsmas izmanto tikai tad, ja jau pašā sākumā nav manāma nekāda karūsu aktivitāte. Te vajag uzsvērt vārdu – nekāda! Ja ir kaut kāda kustība un zivs pamazām, tomēr uz noteiktu ēsmu piesakās, vajadzētu paeksperimentēt, izvēloties vairākas vietas. Tieši tāpēc es parasti iebaroju vairākus potenciālu karūsu ūdens logus un atstāju arī kādu laukumu tukšu bez iebarojamā.

Atgādinu, ka es joprojām runāju par lielajām karūsām, nevis zivtelēm, ko izmanto plēsoņu ķeršanai.

Kas tad viņām garšo? Šķiet, šī ir viena no tām sugām, kas ir gatava izmēģināt praktiski jebkuru ēsmu. Rupjmaizes mīkstums, baltmaizes garoza, auzu pārslas, mannas tinums, tārpi, kukurūza, makaroni, grūbas... Karūsa ir gatava apēst visu, bet tikai to, kas tai noteiktā brīdī ir pievilcīgāks. Ja lieto atraktorus, tad viennozīmīgi noteikts aromāts vislabāk būs izmantojams tieši uz maizes vai mīklas ēsmām. Šiem produktiem ir tendence ievilkt smaržu sevī un saglabāt ilgāk nekā, piemēram, tārpiem.

Ļoti interesanta ir terpentīna pievienošana ēsmām. Šķiet pilnīgs absurds, bet tajā pašā Krievijā ar šo aromātu makšķernieki ķer ne tikai karūsas, bet arī līņus un karpas.

Gatavojot iebarojamo, parasti cenšos ņemt vērā pieredzi no iepriekšējām reizēm. Tā uzreiz pateikt gatavu recepti diez vai ir iespējams, jo katru gadu kaut kas mainās arī noteiktās vietās.

Pilnībā var piekrist arī daudzu teiktajam, ka ir ūdenstilpes, kurās, piemēram, sliekas karūsām var nerādīt vispār! Tajā pašā laikā ir ezeri vai dīķi, kur visu gadu viņas ķeras tikai un vienīgi uz sliekām.

Uz karūsām pēdējā copes reizē

Tas gan nav domāts tā, ka šogad vairs nebraukšu. Vietu nenosaukšu. Tiem, kas ierasti lasa manus rakstus un ir pieraduši, ka tūlīt ir zvans draugam, lai pastāsta – kur zivis ķēris, beidzot būs miers no zināmu vietu atpazīšanas citu acīm, jo arī es esmu nonācis pie secinājuma, ka labas vietas ir jāsargā. Turklāt nevis tāpēc, ka kāds cits varētu izvilkt manu zivi, bet gan tāpēc, ka joprojām mums ir pilns ar putriniekiem, kas vienkārši piecūko vietu, un tad vairs zivju nav nevienam. Es runāju nevis par tiem, kas šādu iebarojamo izmanto samērīgā daudzumā, bet gan par tiem, kas ieber ūdenī spaini jau pusskābušas masas un trauku vēl izskalo...

Pēdējais piemērs ir cope Daugavā uz brekšiem, kur ar fīderi nepilnās 6 stundās izdevās izvilkt 32 kilo brekšu. Skaista zivs, daudz, īstens sports, lielākā daļa atlaista, bet daudzi pēc foto šo vietu atpazina – un, kā saka piekrastes zonas saimnieks, tad lomu nekādu, bet vieta regulāri aizņemta. Krasta josla pilna ar putniem, jo kuram gan negaršo graudu izstrādājumi, turklāt aromatizēti (iespējams) un ķēķī sagatavoti, mīksti. Spēj tik rīt!

Tātad – uz karūsām. Esmu aptuveni 30 ha liela ūdens klajuma krastā, kuram vasarā ir vismaz 60% aizaugums. Turklāt, ja skatās no krasta līnijas, tad šķiet, ka tik traki ar to zāli nemaz nav. Taču, ja grib smuki pasēdēt ar pludu vai iemest vieglu fīderi, vēlams vietu izbraukāt ar laivu vai izmantot Deeper eholoti un iztaustīt grunti. Tā kā visus minētos faktorus esmu jau izpētījis iepriekšējos gados un ņēmis vērā arī šī ezera grunts īpatnības, kur dziļums vietām sniedzas arī līdz 5 m, tad ar Eini junioru droši apmetamies jau zināmā vietā.

Esam uz laipas, kur apkārtnē ir līdz 2,5 m dziļš. Arī pakraste ir jau pēc iebrišanas ūdenī – uzreiz līdz 1,5 metriem. Pārbaudot apkārtni, nākas secināt, ka zemūdens zāle ir diezgan plašā slānī. Tas, protams, neiepriecina.

Kādu brīdi no laipas cenšos noteikt, vai apkārtnē ir iespējama karūsu aktivitāte. Izmantoju arī eholoti un atrodu trīs vietas, kur 5–10 kvadrātmetru platumā grunts ir praktiski bez zālēm. Šeit arī jūtama kustība, ko nevar nemanīt arī vietās, kur aug tā saucamās eglītes. Lielākās platības atstāju pludiņmakšķerei, bet mazākās – fīderim, jo ar pēdējo var precīzāk iemest, savukārt, tā kā ir neliels sānu vējš, ar pludu epopeja būs krietni sarežģītāka.

Te arī iebarojam

Es tomēr piederu pie tiem copmaņiem, kas nevar iedomāties balto zivju ķeršanu bez iebarošanas. Tāpēc, ņemot vērā trīs iebarojamās vietas un iespējamo barības apjomu, jo cope ir paredzēta no pēcpusdienas līdz vakara krēslai un būs aptuveni 6 stundas, izvēlos Stil Līnis-Karūsa lielo iepakojumu, kam klāt pielieku Traper rupjo karpu un kārtīgi izmērcētu rupjmaizes ķieģelīša mīkstumu. Masu, rūpīgi samaisītu, izberžu caur parupju sietu. Klāt pieberu pāris saujas kukurūzas, sajaucu – un gatavs.

Tagad, kamēr mērīšos ar pludiņiem un fīderi, lai visas smalkākās detaļas kārtīgi piemirkst, jo taisīt duļķi uz 2,5 m dziļumu neesmu plānojis un neuzskatu par vajadzīgu. Ja būtu uz pusi seklāks, tad gan rīkotos savādāk. Tā kā gultnes nokrāsa ir gaiša, jo te ir izbijis karjers, nolemju, ka šoreiz tumšo zemi klāt nelikšu, bet iebarošanu veikšu saudzīgā, taču regulārā režīmā.

Sāku ar fīderi un, pirmkārt, ar auklu, ar kuru aiz spoles kasetes klipša atzīmēju metiena attālumu. Tad 10 metieni ar iebarojamo barotavu, un atstāju vietu mierā, lai ķertos pie pludiņmakšķerēm.

Manam junioram jau ir sākusies psihoze, jo viņš vismaz pusstundu nav ticis pie copes. Pavīd ideja pat braukt uz mājām, un es viņam lieku priekšā darījumu: viņš var sākt soļot (līdz mājām aptuveni 48 km), un, kad es te beigšu darboties, pa ceļam viņu savākšu. Mans piedāvājums tomēr netiek akceptēts, salīgstam mieru un sākam pludiņu vietas apskati.

Tā kā tādas mums ir divas, tad vienu iebaroju aptuveni ar 5 bumbām, bet otru atstāju bešā. Tā kā nav īsti skaidrs – cik gara ir zāle un cik biezā slānī tā atrodas, pludiņmakšķeri izveidojam ar divām pavadiņām. Šādā gadījumā ir vairāki labumi un viens liels sliktums. Tas pēdējais liek metiena brīdī abām pavadiņām itin bieži sapīties, bet labumu ir vairāk. Pirmkārt, var apgūt dažādus dziļumus arī tad, ja apakšējo āķi noliek uz grunts vai paceļ virs tās. Te ir iespējas variēt, kas karūsu copē ir svarīgi neatkarīgi no tā, kur darbojas.

Fīderis strādā labāk

Kad ar pludiem ir tikts galā un pagājusi krietna pusstunda, iebarotajā vietā ielieku fīderi ar 10. numura āķīti un divām smalkām sliekām. Kamēr juniors jau pirmajā piegājienā izceļ karūsu uz 400 gramiem, es uz savām makšķerēm neredzu nevienu copi.

Ir laiks pārmest. Fīderi ar sliekām izvelku, kā iemetis, un tas pats ir arī uz pludiņa, bet vietā, kur nebija iebarots. Kamēr ņemos ar fīderi, puika izceļ uz pluda un kukurūzas vēl vienu karūsu. Šķiet, maisam gals vaļā...

Arī es pāreju uz kukurūzu un nemanu, ka džekiņš, labu gribēdams, ir izdomājis uzbarot savu vietu, un aiz muguras es izdzirdu 6 skaļus plunkšķus. Pirmajā brīdī gribas bļaut, bet esmu taču ezera malā. Reakcija seko momentāna, un uz puikas makšķeres sāk sēsties tikai un vienīgi smalkas karūsiņas.

Te sāk strādāt fīderis, un pēc pāris neveiksmīgām copēm arī man krastā spārdās itin smukas karūsas. Kukurūza strādā, bet vietā, kur copēja juniors, joprojām spītīgi ālējas tikai mazās.

Jaunā sistēma

Jauna, ne jauna vai kaut kas savādāks, bet tulkojumā saucas: karūsu briesmas! Kad pirmo reizi ieraudzīju šo atsperoto sistēmu, nez kāpēc sanāca smaidiņš. Loģika it kā vienkārša. Uz pamatauklas nostopētas trīs mikrobarotavas un lejā – svins. Savukārt pavadiņas no pītās auklas ir aptuveni 5 cm garas un piesietas tieši pie atsperu riņķa. Dīvaina sistēma un mazliet neizprotama ideja. Taču, ja jau lielajā kaimiņu zemē tik ļoti slavēta, tad, pirms to izlieku tirdzniecībā, jāpamēģina arī pašam. Varētu tagad te plaši un gari aprakstīt – kas un kā, bet pateikšu trīs lietas. Divas pozitīvas, vienu – negatīvu.

Pirmkārt, ļoti nepareizi, ka atsperes kā barotavas slīd pa plastmasas virsmu. Šī kustība metāla spirālēm bieži vien liek aizķerties aiz plastmasas serdenes, tāpēc zivs ņēmiens (pavadiņa ir piesieta tieši pie spirāles) bieži vien nav jūtams pat uz 60 g testēta fīdera spices.

Savukārt, no otras puses raugoties, karūsa, kā arī karpa un breksis butes variantā uzsēžas uz āķa pati.

Kamēr tiku ar visu šo sistēmu skaidrībā, paspēju nerealizēt vairākas skaistas copes, izlamāt ražotāju un tikai pēc kāda brīža sapratu – kas un kā te notiek. Sistēma strādā ideāli. Piecirtienam pēc copes jābūt ļoti maigam, pretējā gadījumā pavadiņu ar āķi un ēsmu ļoti viegli izrauj zivij no mutes vai pārplēš pušu lūpas. Jebkurā gadījumā plastmasas vietā es ieliktu metāla stienīti, kas ļautu metālam pa metālu slīdēt vieglāk.

Būtībā tā arī šo sistēmu esmu pārtaisījis, bet ko nu es te daudz, katram sava galva uz pleciem.

Einis Asaris