Cikos vislabāk ķeras līdaka uz spininga?

Raksts godīgi jāsāk ar atziņu, ka vienas pareizās atbildes uz šo jautājumu nav un droši vien arī nebūs. Ja jāatbild pavisam īsi, tad labākais līdaku ķeršanas laiks ir tad, kad vispār tiek copēt. Tomēr zināmas likumsakarības, ilgstoši vagojot mūsu ūdeņus, atrast noteikti var.

Jau 3–4 gadus pierakstu laiku, cikos līdaka noķerta. Mani copes paradumi tā dēļ gan nav mainījušies, jo neatkarīgi no diennakts laika copēt braucu vienmēr, kad tāda izdevība rodas. Tomēr daudzās ciparu ailes un to salīdzinājums ir devis pamatu labākai līdakas uzvedības izprašanai.

Vasara tradicionāli ir atpūtas braucienu laiks, kad spiningošanai paliek vai nu pavisam agrās stundas, kamēr pārējie guļ, vai arī svelmains dienas vidus laivu tūrēs, kad cerības uz bagātīgiem lomiem ir noliktas malā.

Lai arī zinu, ka personiskos pierakstus veic ne viens vien makšķernieks, tomēr, rakājoties pēc pareizās atbildes publiski pieejamos resursos, detalizētus aprakstus tieši ar līdaku noķeršanas laikiem es neesmu atradis. Tuvākais, kas atbilst šādam aprakstam, ir kādas pavisam senas makšķernieku piezīmes, kur trīs brāļi divu gadu garumā dokumentēja laiku, kad zivis noķertas ar spiningu. Tās gan ir veiktas pagājušā gadsimta sākumā, un tur iekļautas dažādas plēsīgās zivis, ne tikai līdakas, tāpēc šis mini pētījums jāuztver arī ar zināmu kritikas devu. Kopumā viņi bija noķēruši 179 zivis, pierakstu periodi tika iedalīti pa 3 stundām. Kā min pats autors, tad vērā jāņem fakts, ka copēt agrās rīta stundās sanācis retāk.

Rezultāti parādīja, ka vislabākais bijis dienas vidus no 12 līdz 15, kad noķerta 51 plēsoņa. Tas gan ir pretrunā ar stereotipu, ka zivis labi ķeras tikai agri no rīta vai vakarā. Otrs rezultatīvākais periods bijis no 9:00 rītā līdz 12:00 ar 42 zivīm, tam seko 38 zivis laika posmā no 15:00 līdz 18:00, 26 zivis no 6:00 līdz 9:00, 12 zivis no 18:00 līdz 21:00 un 4 zivis no 3:00 līdz 6:00.

Dati ir visai skopi, un tieši tāpēc arī pats savulaik nolēmu veikt savus pierakstus, lai nebūtu jāvadās tikai pēc stereotipiem un citu copmaņu secinājumiem, kas balstīti viņu personiskajā pieredzē – galu galā mēs katrs to zivi mēdzam ķert mazliet atšķirīgā manierē, dažādos ūdeņos un dažādos laikos.

Tā kā agrie rīti man līdz šim nav bijuši īpaši dāsni ar lomiem, tad skaisti saullēkti un dabas mošanās to kompensē par visiem 100%.

Kas jāliek aiz auss

Lai pilnvērtīgi analizētu līdaku aktivitātes periodus un izdarītu pareizos secinājumus, ir jāņem vērā ļoti daudzi ietekmējošie faktori – diennakts gaišais laiks (vasarā garāks, uz rudens pusi arvien īsāks), līdakas sezonālā aktivitāte attiecīgajā periodā (pauzes starp barošanās kūrēm mēdz būt no dažām stundām līdz dažām nedēļām), turklāt tās garastāvoklis un medīšanas vēlme konkrētajā datumā mēdz pat krasi atšķirties pa gadiem.

Pavisam svaigs piemērs no Zviedrijas ūdeņu apmeklējumiem vienā un tajā pašā laikā – pērn jūnija vidū tās jau bija pilnībā atguvušās no nārsta, bet šogad viņas sameklēt un pierunāt uz uzbrukumu varēja tikai paši uzcītīgākie plēsoņu mednieki – pārējie pievērsās forelēm un pālijām.

Arī dažādās ūdenstilpēs plēsoņu uzvedība var būtiski atšķirties. Vēl pie faktoriem minami arī laikapstākļi, citu zivju aktivitāte, Mēness fāzes, gaisa spiediens, ūdens temperatūra, ūdens tīrība, caurredzamība un citi. Savos pierakstos gan iztieku tikai ar laika fiksēšanu – pārējais nosēžas kaut kur pieredzes plauktos muguras smadzenēs.

Šogad mana lielākā Latvijas ūdeņu līdaka bija pirmā, kuru ierakstīju ailē no 4:00 līdz 5:00. Babītes ezerā tā netālu no meldru sienas iekāroja palielu oranžu pretzāļu gumiju. Tas ir devis motivāciju pacensties ar pirmo gaismu būt jau ezerā, nevis tikai pie tā.

Mans arhīvs

Savas laika tabulas cītīgi pildu jau ceturto sezonu un cenšos neizlaist nevienu noķerto līdaku. Piefiksēšanas process laika taupīšanas nolūkā ir pavisam vienkāršs – ātrs foto ar tālruni, bet vēlāk apskatos, cikos fotogrāfija uzņemta, un piefiksēju savā tabulā. Līdz ar to ticamības moments ir 100%. Protams, arī šie dati vēl neko nepierāda, vien atspoguļo spēju pierunāt zaļo kaut kā reaģēt uz manām provokācijām.

Pirms sīkākas ciparu uzskaites īsi izklāstīšu savus copes paradumus, lai būtu vienkāršāk tos salīdzināt ar citu pierakstiem.

Līdaku medībās es dodos no 1. maija līdz pat pirmajam ledum. Vispilnvērtīgākā cope sanāk maijā un rudens mēnešos, vasarā tā vairāk ir spiningošanas apvienošana ar atpūtu pie ūdeņiem – laivošana, izbraucieni ar ģimeni un draugiem. Pilnvērtīgās copes dienās uz ūdens parasti pavadu laiku no agra rīta līdz pēcpusdienai, tomēr vasarā bieži gadās izrauties tikai uz rīta copi, bet vakaros ar spiningu pie ūdens esmu atrodams visai reti, tāpēc šis laika posms vēl nav pietiekami izpētīts, lai pilnvērtīgi salīdzinātu ar rīta rezultativitāti.

Pēc līdakām visbiežāk dodos uz ezeriem, turklāt lielākā daļa ir seklie ar maksimālo dziļumu 2–3 m. Pārsvarā izmantoju dažādus voblerus un gumijzivis. Rotiņus, lai arī tie ir bijuši rezultatīvi, pēdējos pāris gados esmu atstājis rezervē, jo patīk eksperimentēt un radoši izpausties ar citām mānekļu kategorijām. Dziļākās vietās labprāt darbinu arī pašmāju meistaru šūpiņus, bet ar džigu un mikrodžigu, kuri tiek minēti kā ļoti rezultatīvi spiningošanas novirzieni, pagaidām neaizraujos, jo – kā jau minēju – man ļoti patīk seklie un zāļainie ezeri, kur ar šāda veida mānekļiem ķert ir grūti.

Ko saka cipari. Pavisam līdz raksta tapšanas brīdim manos pierakstos iekļuvusi 161 līdaka. No tām 110 zemmēri, 51 virs 50 cm. Fiksētais laika nogrieznis – 4:00 līdz 22:00. Ne agrāk, ne vēlāk par šo periodu vizuļus ūdenī metis neesmu. Visknapākie periodi izrādījušies pirmais un pēdējais – 4:00–5:00 un 21:00–22:00, kad izdevies savaldzināt tikai pa vienai līdakai. Stunda, kurā uzsēdušās visvairāk plēsoņu (22) – 11:00–12:00. Tiesa, atšķirība ar citām rīta stundām ir ļoti maza – viena veiksmīga cope, un stundu tops var mainīties.

Savus pierakstus veicu kopš 2012. gada rudens. Te vienā tabulā atspoguļoti visi periodi. Daudzās tabulas, kur esmu atsevišķi izdalījis laika posmus un gadalaikus, ļāvis minējumu vietā izdarīt drošus secinājumus par līdaku aktivitātes periodiem dažādos laika nogriežņos.

Ar 20 līdakām otra rezultatīvākā stunda manos pierakstos ir 7:00–8:00, bet TOP3 noslēdz laika periods no 8:00 līdz 11:00, kur visās 3 stundās noķerts attiecīgi 15, 14 un 17 zivis. Mani pašu pārsteidz mazā agro rīta stundu rezultativitāte – no pulksten 4:00 līdz 7:00 trīs gadu laikā esmu dabūjis vien 10 zivis. Tas, protams, liek pārvērtēt agro celšanos – vai ir vērts mocīties (jo cope ir vienīgais pasākums, kad spēju ātri un bez atrunām agri pieslieties no gultas).

Tomēr šogad savu lielāko līdaku Latvijas ūdeņos esmu dabūjis, pateicoties tam, ka laikus bijām pie ezera un laikus bijām zivīgajā vietā – pirms vēl pulksteņa rādītājs bija pārkāpis ciparu 5. Babītes ezerā manu lielo gumiju iekāroja ļoti skaista un sportiska 3 kg līdaka – šobrīd tā vienīgā ir ierakstīta agrās un mazrezultatīvās stundas statistikas ailē. Un tas motivē celties vēl agrāk, lai iemetiena vietā būtu jau nevis uz saullēktu, bet gan uz pirmo gaismu.

Bet, atgriežoties pie cipariem – labāk par pirmajām rīta stundām man ir gājis pat dienas vidū. Laika posms no 12:00 līdz 17:00 ir nesis attiecīgi 11, 9, 7, 8 un 6 līdakas – tātad dienas vidu pavisam ignorēt noteikti nedrīkst. No vakara stundām labāk veicies no 18:00 līdz 19:00, kad savaldzinātas 8 zivis. Vēlāk gan cipari sarūk, bet iemeslus jau minēju.

Ja no šī visa paskatāmies tikai uz mēriem, tad labākais diennakts laiks, pēc manas pieredzes, ir no pulksten 7:00 līdz 12:00. Līderos ir stunda no 7:00 līdz 8:00, kur bijuši 9 mēri. Pārējās stundās ir 6 vai mazāk.

Galvenie secinājumi

Vienā teikumā atbildi uz jautājumu par ieteicamo copes periodu es formulētu tā – ja ir vēlme tikt pie līdakas, tad visdrošāk ir zivīgās vietās atrasties laika posmā no 6:00 līdz 12:00.

Ja dienu iedalām 3 lielos periodos, ņemot vērā zivju aktivitāti, tad tas būtu rīts no 4:00 līdz 12:00, diena no 12:00 līdz 16:00 un vakars no 16:00 līdz 21:00. Pirmkārt, līdakas es ieteiktu medīt rīta posmā, otrkārt, vakarā, bet dienas vidu izmantot tad, kad esat uz pilnas dienas copi vai arī nav citu variantu, jo tas tomēr ir skopākais posms no visiem. Pārējais gan ir līdakas un spiningotāja rokās – kurš kuru.

Lielais nezināmais – kad un kur paņems jūsu trofeja, ir viens no spēcīgākajiem dzinuļiem meklēt un eksperimentēt. Ja viss būtu vienkārši un prognozējami, tad pavisam ātri kļūtu garlaicīgi. Tāpēc arī pats nevienu copes stundu zemē nemetu – noķert līdaku var vienmēr, taču meistarība ir jādemonstrē tieši tajos brīžos, kad zaļo piemānīt ir vissarežģītāk – kur tā varētu būt, ko tā varētu darīt, uz ko tā varētu iekrist.

Interesanti ir salīdzināt vienas un tās pašas diennakts stundas dažādos gadalaikos. Pērn, piemēram, vasaras mēnešos no pulksten 10:00 līdz 12:00 es nedabūju nevienu līdaku (citus gadus gan ir gājis nedaudz labāk). Toties rudenī šis laika nogrieznis bija visdāsnākais. Vasarās dienas vidus ir klusāks, pavasarī jau kļūst cerīgāk, bet rudenī no 12:00 līdz 16:00 var vilkt jau diezgan pieklājīgi.

Tomēr galvenais secinājums man ir tāds: neviena diennakts stunda nav zemē metama. Līdaka kaut kur ir visu laiku, un arī tās maņas darbojas visu laiku – vai nu vaktē potenciālo upuri, vai sargā teritoriju. Makšķerniekam tā, pirmkārt, ir jāatrod un, otrkārt, jāizprovocē uz uzbrukumu. Lielākas izredzes lomu iecelt laivā būs tad, ja zivs būs noticējusi, ka jūsu eleganti piedāvātais māneklis ir viņas maltīte, un vēlēsies to vismaz pagaršot. Taču arī paēdušu zaļsvārci var izprovocēt uz kustību – tā mēdz aizstāvēt savus medību laukus no nevēlamiem subjektiem, pamatīgi iebakstot tam bez mutes atvēršanas.

Ar lielāko prieku salīdzinātu savu tabulu ar citu copmaņu pieredzi, jo esmu drošs, ka divas vienādas pierakstu klades nepastāv – galu galā mums katram ir savi paradumi, savi paņēmieni, savas copes vietas, savas viltības, savi rīki un mānekļi. Un arī savas attiecības ar līdaku. Turklāt zinu, ka citu pierakstos ir krietni bagātīgāksfaktu krājums ar visu sākumā minēto faktoru uzskaitījumu – gaisa spiediens, Mēness fāze, vēja virziens u.c.

Man vienmēr galvā sēž uzmācīga doma, no kuras, šķiet, ir neiespējami tikt vaļā – cik līdaku katrā copē pamana manu mānekli un nereaģē, kā arī – vai tā reaģētu uz kādu citu mānekli, tempu, izspēli, krāsu un kāpēc. Ir bijis tā, ka Engures ezerā necopes dienā dziļākā bedrē pamanīta līdaka ignorē tur populāru gumijzivi, ko raustu šai gar purnu, un noreaģē vien tad, kad uzmetu viņai mānekli virsū uz deguna. Un reakcija bija – aizpeldēšana prom. Tā kā uzzināt, cik līdakām gar sāniem savus mānekļus esat novilcis, ir teju neiespējami, tad nekas cits neatliek, kā eksperimentēt un pētīt. Un tieši paša pieraksti, kā arī pieredzes apmaiņa ar citiem savu spiningotāja gaitu sākumā man ir ļāvusi ieskatīties jau krietni tālāk par stereotipu, ka līdaka jāķer tikai agri no rīta. Ceru, ka arī citiem zaļo tīkotājiem, kas ir sava ceļa sākumā, nu ir mazliet pilnīgāks skats uz copes un necopes stundām.

Gunārs Klēģers