Spiningošanas neievērojamās nianses

Parasti jau tas ir skaidrs uzreiz: vienam IR, otram – šoreiz neveicās. Bet ja nu tā nav tikai veiksme? Spiningošana nav tikai auklas izmešana un ietīšana, tur ir daudz nianšu un faktoru. Neapgalvošu, ka par tiem neesat dzirdējis, bet atļaušos šīs brīnišķīgās sezonas pilnbriedā dažas no tām atgādināt.

Troksnis

Iegulieties vannā tā, lai ausis ir zem ūdens. Palūdziet, lai kāds piegrabina pie vannas ārpuses. Skaļi, ne? Ūdens vada skaņu daudz spēcīgāk nekā mums pierastā gaisa vide. Ūdenī skaņas skan tālāk.

Kādi ir skaņas avoti makšķerējot? Laivas motora rūkšana, skaļas kustības laivā, eholotes signāli (ir jau arī infraskaņa un ultraskaņa, bez dzirdamās zonas), auklas rīvēšanās pret riņķiem, skaļie mānekļi ar bumbām, bumbiņām un lodītēm, kas grab un dažreiz izraisa neiecietīgus protesta izlēcienus no vietējām dzīļu iedzīvotājām – zivīm. Bieži mēs ar savām sasodītajām ierīcēm un uzvedību sataisām viņām tik lielu bardaku, ka tas salīdzināms vien ar skaļu būvlaukumu. Un zivs grābiens ir nevis trāpījums pa barošanās refleksiem, bet gan agresīvs protests pret notiekošo.

Taču mēs savu esam dabūjuši un, priekā starojot, pozējam ar trofejām, pat nenojauzdami par ķeršanās patiesajiem iemesliem. Kam mums to zināt? Uzspiežot uz rīšanas nerva, sekmes var būt labākas, nekā uzspiežot uz neiecietības.

Gaisma

Pasēdiet desmit minūtes tumšā istabā un sapratīsiet, ka tumsa patiesībā ir ļoti reta parādība. Ir radītas fotokameras (Sony Alpha 7s), kuru augstākā gaismjutība mērāma nevis ap ISO 1600 kā parasti fotoaparātos, bet 40 000 un vairāk. Filmējot acīm redzamā tumsā, var redzēt ēnas!

Tas ilustrē mūsu priekšstatus par 50 shades of Grey. No fizikas ir skaidrs, ka krāsa ir no priekšmeta atstarotā gaismas viļņa garums un nekas cits. Tāpat zināms, ka visdziļāk ūdenī iespiežas gaišzilā – visīsākie gaismas viļņi, bet visgarākie viļņi ir sarkanajai krāsai. Sarkans māneklis dziļumā izskatīsies melnāks nekā gaišzils.

Interesanta ir ideja par spoguli – mānekli nopulē vai rada spoguļainu un iegūst tādu kā hameleona efektu – tas atstaro to, ko saņem, un tādējādi ieskaņojas apkārtējā ainavā, laiku pa laikam tomēr uzrotājot kādu atspīduma zibsni tādā pašā gaismas intensitātē kā apkārtējā vide. Domāju, šis gājiens ir iemesls, kāpēc zivīm patīk mormiškas, makšķerējot ziemā no ledus.

UV bright ir vēl viens modernais triks – zivs acs pret gaismu ir jutīgāka, jo tā reti sēž spilgtā saulē un seklumā, tad nu mēs iedodam mānekli, kurš viņas acīs spīd kā jāņtārpiņš. Jā, labi pamanāms, bet tas nenozīmē, ka visas zivis ir jūsu, jo pastāv vēl...

... kustība

Te jāsāk no karavīru atziņām. Labāk pamanāms ir tas, kurš straujāk kustas. Lai vērotu apkārtni, ir jāiziet no miera stāvokļa. Tā jūs neradāt troksni un nekustaties, tad kustēties sāk pasaule visapkārt. Tas gan nenozīmē, ka jāatsakās no motoriem un pārvietošanās, drīzāk es piestrādāju pie savas steigas mazināšanas. Jau fakts, ka copei atvēlētas pāris stundas, var izdarīt lāča pakalpojumu. Zivs ar savu grābienu pagaidīs kādu, kurš nav tik perfekts savos kaitīgajos ieradumos un, pirms ņemt priekšā bedri, krastā uzpīpē un pavēro, kas ūdenī darās.

Atminos, ka, sēžot Viešura ezerā garās stundas Kaķīša karpu maratonos un gaidot, kad lielās invazīvās rīmas piešausies pie uzklātā galda, jau pēc pāris stundām bija pilnīgi skaidrs, kur un kādā notī saimnieko tobrīd aktīvie plēsoņas. Kur asari spiež nervozēt zivju mazuļus, kur slēpņo līdakas. Viss, kas vajadzīgs sekmīgas copes sākumam...

Kustība ir svarīga arī mānekļa vadīšanā. Dogma – jo pasīvāka zivs, jo lielākas pauzes – principā šķiet pareiza, vien nekādi nevaru to iekšēji pieņemt kā zelta patiesību. Pārāk dažādas ir zemūdens situācijas, pārāk maz mums ir nojēgas par to, kas patiesībā izprovocē to sengaidīto grābienu.

Kaspars Poišs mēdz formulēt šo situāciju kā – uzminēt to vienu noti, kas zivij liek sajukt un grābt par spīti piesardzībai, tuvajām briesmām un aizdomām. Man patīk šis formulējums labāk nekā muldēšana par pauzēm. Makšķerējot mums ir darīšana ar dzīvām būtnēm, un tas, ka, dejojot ar piesardzīgu skaistu sievieti, tu daudz pauzē, nenozīmē, ka būs garantēta saskaņa dejā. (Sievietes, piedodiet par salīdzinājumu, bet dejot ar večiem man vēl ne.)

Aizdomīgums un uzmanības rādiuss

Paliekam pie sievietēm. Apgalvojums, ka tumsā visas sievietes ir skaistas, arī ir labi piemērojams spiningošanai! Padomājiet par tumšo mānekļu tēmu. Varbūt aizraušanās ar Firetiger un klaunu krāsojumiem nemaz nav tas, kas zivij šķitīs pievilcīgs.

Lūk, stunda, ko man savulaik pasniedza Jānis Strazdiņš, Babītē neuzvarams čempions, lai viņam vieglas smiltis. Tumšajā Babītes rāvā viņš slidināja melnu divdaļīgo mūdzi ar sudraba vēderu un sudraba asti! Ko melnā ūdenī izraisa pieskaņoti melns un neizlecošs māneklis? To pašu, ko kaķis tumšā istabā, – ziņkārību. Un tas var nostrādāt labāk nekā spilgta saule pie debesīm, kas visiem redzama.

Zinot potenciālās slēptuves, tāpat der ņemt vērā katras zivs uzmanības rādiusu. Jo tā lielāka, jo vairāk vietas sev izkaro. Ja sunim met ar bumbiņu pa seju, tad diez vai viņš ķers. Ja met garām – nošvīkstēs vien, un prom būs. Uzbrukumā jebkurš radījums ir vieglāk apmuļķojams nekā stabilā aizsardzībā sēdošs.

Grimšana un peldamība

Nu jau tā ir klasika – ja ne uz ko neķeras, jāņem gumijzivs ar džigu, kaut kāds Relax Kopito (Krypto patiesībā) un jāvalkā, kaut ko jau dabūs. Kāpēc gumiju ņem tad, kad citu ne? Tāpēc, ka vobleri, šūpiņi, rotiņi ir aktīvu zivju meklētāji, bet laiku pa laikam gremdēta gumija savu darbu dara savādāk – tā krīt zivij ģīmī! Tā nevilina, neaicina, tā brutāli un dumji ir gatava ieskriet acī! Un seko aizsardzības grābiens. Ja zivīm būtu rokas, parastais necopes variants būtu aiz rokas, ne aizgrābiens lūpā.

Auklas diametrs un paēdamība arī ir interesants temats. Izrādās, salīdzinot ar monofilajām auklām un fluorkarbonu, mums tik mīļajām pītajām auklām nemaz nepatīk grimt! Tās ne tikai švīkst, bet arī grimstot veido skaistus lokus ar izliekumu uz augšu. Jūs domājat, ka animējat mānekli pa tiešo, bet patiesībā raustāt vēdekli, un tas, kas nonāk līdz džigam, nepavisam nav tas, ko domājat, izspēlējot mānekli.

Tāpēc klasiskais džigs ir ar 45–50 m fluorkarbona auklas uz multiplikatora spoles, un tad var sākt runāt par tiešu džiga animāciju. Fluorkarbons grimst strauji, multiplikators dod informāciju plaukstā – viss ir pa tiešo un izstrādājams.

Lucky Craft Krievijas pārstāvis kādā lekcijā daudz stāstīja par krankiem – īsajiem resnajiem vizuļiem – un to, kā tie darbināmi. Sen zināma patiesība: augstākās klases vobleri nevar nestrādāt, pareizi lietoti. Ja jums liekas, ka kāds no tiem ir sūds, tad vienīgais s... ir makšķernieka spēja izprast to, kam māneklis domāts. Izrādās, kranki nav radīti darbam ar pīto auklu! Jā, var gadīties labi lomi, bet pēc būtības neviens resnulītis nav paredzēts asajai spēlei, kādu dod pītā aukla.

Ilgus gadus mocījos ar jautājumu, kādu auklu labāk lietot foreļu sacensībās. Pītā ir smalkāka, grūtāk pamanāma, to vieglāk kontrolēt un tālāk aizsviest. Bet monofilā mānekli iedarbina seksīgāk! Nav tikai drudžainā kustos – nekustos. Ir mikrošūpošanās, dabīgāka kustības iesākšanās, planēšana. Pašlaik uzskatu, ka piesardzīgas zivis savaņģot ar monofilo var labāk.

Vidusceļš praksē var būt šoklīderis – pītajai galā piesieta pavadiņa, kas dzēš gan rīvēšanās troksni pret riņķiem, gan asās kustības.

Kas vēl?

Es pagaidām neesmu studējis smaržu un atraktantu iedarbību uz plēsoņām. No vienas puses – zivīm tā ir ļoti smalka maņa. Vēdzeles spēja saost ir desmitiem reižu spēcīgāka nekā sunim! No otras puses – plēsoņas nav karpas vai līņi – tās ir medības, kurās dominē kustību sensorika, redze un ātrums. Varbūt es maldos...

Es ļoti labprāt dzirdētu arī jūsu domas par manis minētajām copes niansēm. Ja ir kādi spriedumi vai secinājumi – rakstiet man Facebook vai uzmeklējiet manā TV grāmatplauktā www.nomad.lv

Māris Olte