Svaram ir nozīme

Būsim godīgi, svins nebūt nav tas, uz kuru iespringstam visvairāk. Parasti vairāk koncentrējamies uz to, kādu ēsmu piedāvāt, domājam par āķiem, pavadiņas krāsu un citām montāžas sastāvdaļām. Savukārt ar sviniem visbiežāk ir no sērijas – man šitais strādā, un citus man nevajag. Tāpēc šoreiz par to, kā svina izvēle ietekmē copes rezultātu.

Svinam karpu montāžā ir vairākas funkcijas, un nereti tās ir pretrunā viena otrai. Daži svini labāk pilda vienu, citi otru un vēl citi trešo uzdevumu, un katrā konkrētā reizē makšķerniekam nākas izdarīt izvēli par labu kādai no tām, jo, tāpat kā ar daudzām citām lietām šai pasaulē, ideālā un vienīgā risinājuma nav.

Iemetiens

Sākšu ar pašu saprotamāko svina funkciju – nogādāt ēsmu ar āķi nepieciešamajā punktā. Šeit katram, kas kaut nedaudz saprot no aerodinamikas, ir skaidrs, ka iegarenas formas pilienveida svini lido vistālāk.

Arī ar svina svaru viss ir vairāk vai mazāk skaidrs – smagāks pilnvērtīgāk noslogo kātu un tik daudz, cik to nesalauž, lido tālāk. Mūsdienās kāti ir gana kvalitatīvi, un, ja vien nemaksā pārdesmit eiro, tad, lai salauztu tos metienā ar pārāk smagu svinu, vajag īpaši pacensties. Tomēr, ja ir runa par svaru, tad katram kātam un katram metējam ir viens ideālais svars, kas sniedz vistālāko distanci, turklāt tas nebūt nav maksimālais pieļaujamais. Nereti, piemēram, ar 3,5 lb kātu 4 oz svins lido tālāk nekā 4,5 oz. Tāpēc atbilstošos apstākļos būtu jāpamētā un jāpatestē, kurš kāts kuru svinu met vistālāk.

Turklāt, lai tests būtu pilnvērtīgs, jādara tas ir ar visu pavadiņu un boilu, nevis ar pliku svinu. Lidojuma laikā pavadiņa un boila darbojas kā bremzējošs izpletnis, un, jo lielāks un smagāks ir svins, jo mazāks ir šis bremzējošais efekts. Un otrādi – jo garāka pavadiņa un lielāka boila, jo lielāka bremze. Savukārt boilas pusīte uz mata pasliktina aerodinamiku krietni pamatīgāk. Attiecīgi, ja plānojat izmantot PVA maisiņus, tad arī testā jāizmanto tas. Veicot šādus testus, svina svars būtu jāpalielina pamazām, teiksim, par 0,5 oz. Visdrīzāk ar noteiktu svina svaru metiena attālums samazināsies, un jūs nemaz nenonāksiet līdz svaram, kas būtu spējīgs kātu salauzt.

Otrs un, iespējams, vēl būtiskāks iemetiena aspekts ir precizitāte. Ar to katram no mums ir tā, kā ir – kam labāk, kam sliktāk. Skaidrs, ka kāta un svina balansam ir būtiska nozīme, bet arī svina formai tāda ir. Vienkāršoti runājot – jo lielāku spēku ieliek metienā, jo grūtāk ir panākt metiena precizitāti. Līdz ar to svins ar labāku aerodinamiku vidējā distancē prasīs mazāku iemetiena spēku, un jūs varēsiet vairāk koncentrēties uz precizitāti. Tiktāl pareiza svara pilienveida svinam konkurentu nav.

Cope

Otra svina funkcija ir nodrošināt drošu āķa aizķeršanos karpas mutē ņēmiena brīdī. Atcerieties, kas te notiek. Karpa iesūc boilu, sajūt, ka kaut kas nav labi, spļauj to ārā un, purinot galvu, metas bēgt. Ideālā variantā āķis šai mirklī pagriežas ar spici uz leju un, ceļojot no mutes ārā, ieduras apakšlūpā. Sliktākajā gadījumā – mutes kaktiņā, kur audi nav tik izturīgi. Tas, cik stipri āķis iedursies, arī noteiks, vai jums būs pietiekami daudz iespēju izvilkt zivi krastā vai arī sekos karpinieka lielākais murgs – nogājiens.

Ir vairāki elementi, kas nosaka, cik dziļi āķis ieduras, piemēram, asums, tomēr arī svinam šeit ir milzīga nozīme. Āķis ieduras tāpēc, ka, karpai mūkot, pavadiņa iztaisnojas, nostiepjas un āķis tiek apturēts ar svina palīdzību. Notiek tāds kā atsitiens, un, jo straujāks ir šis atsitiens, jo spēcīgāka ieciršanās. Pamēģiniet pats iedurt āķi kādā koka gabalā spiežot un tad to izdariet ar ieskrējienu.

Tas, cik straujš ir šis atsitiens, vistiešākajā veidā ir atkarīgs no svina svara, formas un novietojuma pret pavadiņu. Vissliktāk būs gadījumā, ja pilienveida svins ir stiprināts ar klipša montāžu un uz grunts atrodas perpendikulāri pavadiņai. Tad copes mirklī āķa ieduršanās tiks ievērojami amortizēta ar to, ka svins sākumā pagriezīsies, un tikai pēc tam uz pavadiņu sāks darboties viss tā svars. Šī amortizācija ir tik būtiska, ka nogājiens ir praktiski garantēts.

Savukārt, ja izmanto kompaktākas formas svinu, piemēram, klucīti, tad copes brīdī uz āķi momentā iedarbosies gandrīz viss svina svars, un ieciršanās karpas lūpā notiks daudz drošāk.

Vēl labāk ieduras visi in-line tipa svini, jo tiem visiem lielākā daļa svara ir koncentrēta vietā, kurā tiek stiprināta pavadiņa, līdz ar to, no copes kvalitātes aspekta, svina formai nav tik lielas nozīmes. Savukārt visiem sviniem ar griezuli pavadiņas stiprinājuma vietā svars ir vismazākais, un amortizējošais efekts būs jebkurā gadījumā – dažām formām lielāks, dažām mazāks.

Šo procesu ietekmē arī gultnes īpatnības – jo cietāka un gludāka ir virsma, uz kuras svins guļ, jo vieglāk tam ir pagriezties un lielāks ir amortizējošais efekts. No otras puses, pilienveida svins, kas ar degunu iedūries vertikāli dūņās, strādās labi, jo copes brīdī praktiski viss tā svars strauji iedarbosies uz pavadiņu, un amortizācijas nebūs.

Loģiski ir arī tas, ka – jo smagāks ir svins, jo spēcīgāk iedursies āķis. No šī viedokļa raugoties, svins nekad nevar būt par lielu.

Un tagad pats interesantākais. Iedomājieties, cik liela ir karpas mute! Jo lielāka tā ir, jo garāks ceļš āķim ir jāveic no tā mirkļa, kad zivs nolemj boilu izspļaut, līdz brīdim, kad tas ieduras. Un, jo garāks ir šis ceļš, jo lielāks ir tā ātrums ieciršanās brīdī, līdz ar to arī tas labāk iesēdīsies. No šejienes arī izriet paradokss, ka mazas karpas, kurām mute ir mazāka, daudz biežāk atbrīvojas izvadīšanas laikā, savukārt lielajām nogājieni gadās krietni retāk, jo viņām mute ir ievērojami lielāka un āķis ieduras labāk.

Protams, mēs jau nekad īsti nezinām, cik liela bija nogājusī karpa, tomēr fizikas likumi paliek likumi, un, tos izprotot, var izdarīt pareizus secinājumus. Un secinājums šeit ir viens, un daudziem tas, iespējams, liksies dīvains – jo lielākas karpas jūs ķerat, jo mazākus svinus varat izmantot. Savukārt reizēs, kad koncentrējaties uz mazākām, vajadzētu likt lielākus svinus un ar vismazāko amortizējošo efektu – ideālā kārtā tātad in-line tipa. Bet, ja paliek pie klipša sistēmas, tad kubiki un plakanie bumbierveidīgie būs pareizāka izvēle.

Taču ko darīt, ja tomēr distance ir būtiska un bez pilienveida tālmetiena svina neiztikt? Tādā gadījumā es personīgi izvēlos tikai un vienīgi čodriga montāžu. Šeit mehānika ir pavisam citāda, jo viss svina svars copes mirklī uzreiz bez amortizējošā efekta strādā uz āķi, tā ka svins ar montāžu vienmēr atrodas taisnā līnijā.

Čodrigam par labu runā arī tas, ka, copējot maksimālā distancē, ne vienmēr var pilnvērtīgi izpētīt grunts struktūru, iespējams, tur ir dūņas, zāles vai kādi nelīdzenumi – čodrigs ideāli strādā uz jebkuras gultnes. Atliek tikai piemeklēt pareizu pavadiņas garumu un to, cik tālu no svina novietot.

Izvadīšana

Tik tālu, gan no iemetiena, gan copes kvalitātes viedokļa, ir skaidrs, ka smagāki svini strādā labāk. Tomēr ikvienam, kas mēģinājis ķert karpas, makšķeri ievedot no laivas, ir zināms arī trešais aspekts. Redz, laivojot nav pilnīgi nekādas nozīmes visam, kas saistās ar iemetienu, – ne svina aerodinamikai, ne saderībai ar kātu un tā testu. Toties būtiski ir tas, lai, pēc makšķeres ielikšanas pareizajā vietā braucot atpakaļ uz krastu, svins netiktu izkustināts no vietas. Tā bieži gadās, jo aukla spolē var nedaudz aizķerties, un vieglam garenam svinam patiesībā vajag ļoti maz, lai to pa līdzenu gultni pavilktu ne vienu metru vien, pat nemaz to nemanot. Slikti šajā gadījumā ir gan tas, ka ir mainījusies ēsmas atrašanās vieta, bet – vēl sliktāk – ka, šādi velkot, jūs uz āķa varat uzķert zemūdens drazu vai arī pret akmeni atsist āķa spici un padarīt to neasu, re­-spektīvi – abos gadījumos absolūti nestrādājošu.

Tāpēc es laivojot izmantoju tikai un vienīgi Grippa tipa svinus 8–10 oz svarā. Tādus novilkt no vietas jau ir krietni grūtāk, un pozitīvie rezultāti liecina, ka, pat nobraucot 300 un vairāk metru, svins joprojām stāv tur, kur ielikts.

Bet kas notiek, kad karpa ir veiksmīgi pieķērusies, smagais svins ir iedzinis āķi lūpā līdz atskabargai un sākas ilgi gaidītā cīņa? Zivs dūšīgi skraida visos virzienos, pastāvīgi mainot leņķi starp savu ķermeni un auklu. Tajā pašā laikā tā intensīvi purina galvu, cenšoties atbrīvoties no āķa. Iedomājieties, ka 15–20 cm garā saitē no āķa karājas tāds smagums. Izvadīšanas laikā mēs nespējam nodrošināt, ka pavadiņa un aukla ir tik nostieptas, lai svins nešūpotos. Svins šūpojas un kustina āķi uz vienu un otru pusi. Jo smagāks svins, jo dūšīgāka kustināšana.

No otras puses, svins, kurš ir piesiets aiz vieglākā gala, kā tas ir pie klipša sistēmas, āķi kustinās mazāk nekā, piemēram, in-line svins, jo atkal darbojas amortizējošais efekts, tikai šoreiz tas ir jūsu labā. Jo lielāks ir vilkšanas attālums un līdz ar to arī laiks līdz karpas nonākšanai tīkliņā, jo vairāk šī svina šūpošanās un kratīšanās izkustina āķi. Līdz ar to arī nereti seko nogājieni. Ja svins ir, piemēram, 10 oz svarā, tad nogājiens jau pirmajās izvadīšanas sekundēs ir 100% garantēts neatkarīgi no tā, cik labi ir iecirties āķis.

Ar 4–5 oz svinu šāds scenārijs, protams, ir retāks, tomēr, izvadot ilgi un pārāk maigi, āķis vienalga tiek izkustināts, un nogājiens nereti seko tieši pirms karpas ievadīšanas tīkliņā – tās pēdējā rāviena brīdī. Un atkal – jo mazāka zivs, jo plānākas tai lūpas, jo lielāka iespēja, ka āķis izkustēsies un sekos nogājiens.

Visbeidzot ir jāsaprot, kā karpa pati regulē dziļumu, kurā tā peld. Šim mērķim kalpo peldpūslis, kurā ir gaiss, kas balansē, zivs svaru padarot tieši tik lielu, cik tās izspiestā ūdens svars (Arhimēda likums). Saspiežot peldpūsli, karpa kļūst smagāka un līdz ar to nolaižas dziļāk, savukārt, lai paceltos ūdens virspusē, tai peldpūslis ir jāatbrīvo. Visa šī darbošanās ar peldpūsli notiek dažu gramu robežās, taču ar to pilnīgi pietiek, lai varētu ceļot no ūdens virsējiem slāņiem līdz iespaidīgam dziļumam.

Un tagad iedomājieties, kas notiek, ja vienā mirklī karpas svars pieaug par veseliem 100 gramiem! Tā grimst gandrīz kā akmens un tikai ar asti un spuru spēj pretoties šim lejupvelkošajam spēkam. Tieši tas notiek izvadīšanas laikā – svins stiepj karpu uz leju tik pamatīgi, ka visā izvadīšanas laikā tā atrodas ļoti tuvu pie gultnes. Nav lieki jāstāsta, ka tieši šeit ir vislielākās iespējas aizķerties aiz kāda zemūdens akmens, koka vai zālēm. Un atkal – jo lielāks un smagāks ir svins un jo mazāka ir karpa, jo šis efekts ir lielāks.

Risinājums ir visiem zināms – jau sen ir klipši, kas copes brīdī nomet svinu nost. Tāpat ir izveidotas sistēmas, kas nomet in-line svinu, un – paldies nebeidzamajam progresam – tagad ir arī sistēmas, kas met nost svinu čodriga jeb helikoptera tipa sistēmām! Jā, tieši čodrigs izceļas ar to, ka āķa ieciršanās nav diez ko kvalitatīva, neskatoties uz pareizo svina novietojumu. Tam par iemeslu ir fakts, ka amortizāciju veic čodriga montāža uz līdera, nevis pa tiešo pie svina. Tāpēc čodrigam jo būtiskāk ir izvēlēties pēc iespējas smagāku svinu, bet atkal jau – jo smagāks svins, jo lielāka iespēja āķim izkustēties izvadīšanas laikā. Tā nu iespēja arī čodriga sistēmai 100% droši nomest svinu ir tik ļoti svētīga.

Es jau pāris reizes minēju tēzi – jo mazāka ir karpa, jo lielāks ir nogājiena risks. Pirmkārt, tāpēc, ka āķa ceļš pa muti ir īsāks: mazai – vien apmēram centimetrs, kamēr lielai tie noteikti būs kādi 4–5 cm. Otrkārt, tāpēc, ka mutes audi ir plānāki un āķa noturēšanās tajos ir problemātiskāka. Jau teicu, ka mazākām karpām līdz ar to vajag lielākus svinus, lai nodrošinātu stabilāku ieciršanos. Tagad vēl nākas secināt: jo mazākas karpas ķer, jo lielāka nepieciešamība pēc sistēmas, kas droši atšauj svinu copes mirklī.

Šeit, protams, ir milzīga psiholoģiskā barjera, jo kuram gan gribas tērēt pāris eiro vērto svinu par katru kilogramīgo karpiņu? Jo īpaši vēl mačos, kur gadās ļoti daudz neieskaites zivju (piemēram, zem 1,5 kg)? Nereti tādā trīsdienniekā var būt pāris simti copju, 2 eiro uz katru ir 400 eiro par sviniem vien! Uzvarētājiem zivju skaits, ieskaitot visas neieskaites zivis, visdrīzāk būs pie četriem pieciem simtiem.

Simtprocentīgi šo situāciju atrisināt diemžēl nav iespējams. Koncentrēties uz lielākām karpām ne vienmēr ir labākais variants. Bruņoties ar 75 kilogramiem svina (500x150 g), teiksim, uz pasaules čempionātu? Visdrīzāk, tomēr jā. Ikdienas copē un mazāk svarīgos mačos – diez vai.

Šādās reizēs es izvēlētos aptuveni 3 oz in-line tipa svinus, maksimāli pieskatītu āķa asumu un galvenais – neceremonētos ar ārā vilkšanu. Tradicionālā pumpēšana mazām karpām ir nevietā. Mūsu aukla, pavadiņa, kāti un spoles ir gana jaudīgi, lai tādas 2–3 kg karpiņas vilktu, vienkārši dūšīgi tinot spoli, turot kātu gaisā un īpaši nereaģējot uz asākiem zivs rāvieniem. Tā teikt, bez liekām ceremonijām. Tieši šādā veidā var kaut cik nodrošināt, ka aukla un pavadiņa visu izvadīšanas laiku būs pēc iespējas nostieptas un karpai nebūs iespēju būtiski izkustināt āķi, ņemot talkā svinu un tā pleca efektu. Tehnika prasa zināmu piešaušanos, taču rezultātā ne tikai pamatīgi samazinās nogājienu skaits, bet arī uzlabojas copes temps, jo krietni mazāk laika tiek pavadīts, velkot zivi, un attiecīgi ilgāk varat turēt visas makšķeres ūdenī.

Aivars Rudzinskis