Atskaņas no maija copes Burtniekā

Brīdī, kad lasīsi šo, jau būs sācies man interesantākais laiks – zandartu sezona. Pats kā jau katru gadu arī šogad 1. maijā ietērpos ancukā un savā mīļajā uzfrišinātajā sarkanbaltajā laivā ielaidos iekšā Ķīšezerā.

Lai gan šķiet, ka ziemas nebija un arī pavasaris priecēja ar siltām dienām, bet ūdens tāpat ir ļoti, ļoti auksts, jo aukstās naktis savu izdarīja. Pat manā laivu kanālā, kur parasti jau aprīlī ūdens uzsilis un spraucas ārā pirmās lēpes, šogad nekā.

Lieki piebilst, ka arī ezerā no lēpēm ne smakas. Labā ziņa – zinu, kur viņām ir jābūt. Tāpēc nolēmu virs tām vietām arī makšķerēt cerībā, ka pirmie asni zem ūdens ir ārā un kaut kādas slēptuves līdakām jau ir.

Šogad laivai uzliku jaunu bortu – vecajam laika zobs savu bija izdarījis, tagad var atkal braukt un braukt

Šī ir viena no skaistākajām vietām, kur saulrietu vērot – Ezerpriedes

Laukā stipri auksts, vējš sagriezis pamatīgas vērpetes, tāpēc sameklējām nosacītu aizvēju. Bet tad – tad sākās metiens pēc metiena, un iekšā ieplūda tik patīkamās, bet jau piemirstās emocijas, kad sēdi laivā, maini mānekļus un mētā, vienkārši mētā. Man 1. maijā nekad loms nav bijis svarīgs, man svētki ir vienkārši iekāpt laivā un izbaudīt procesu, kas man tik ļoti patīk.

Pēc neilga laika gan man sekoja strauja cope, taču neuzsēdās… Nekas, toties bija skaidrs, ka taktika ir nostrādājusi un ir atrasts rajons, ko presēt. Un ilgi nebija jāgaida, kad drauga šūpiņu iekāroja sezonas pirmā līdaka, kas pabijusi manā laivā, – smuks mēriņš ap 60 cm. Ķeksītis ievilkts, pamētājām vēl, bet bez pāris tukšām copēm vairs arī nekā nebija.

Turpinājums sekoja 3. maijā, kad kaut ko noķert biju noskaņojies arī es. Pievienojās mans darba kolēģis, un devāmies selgā. Mērķis – līdaka. Rajons tas pats, kas atklāts 1. maijā. Un šeit sākas virsrakstā pieteiktais stāsts.

Asarīša krāsojuma Lucky John Basara ar sarkano asti bija mana favorīta gumija arī pagājušo gadu, un bija pārliecība, ka arī šogad tai ir jāizšauj. Ilgi nebija jāgaida, BAMS – un mērs laivā. Kolēģis uz mani noskatījās ar baltu aci. Draugiem pagaidām nekā.

Es šiem uzsaucu, lai uzliek basaru. Šie negribīgi, tomēr uzlika – un BAMS – arī viņiem smukmērs laivā! Tā kā mans dienas plāns jau bija izpildīts, turpinājumā pamētāju bez liela iespringuma, bet mānekli, protams, atstāju to pašu. Ar visu neiespringumu – BAMS! – un vēl viens mērs ārā! Kolēģim nervi neizturēja, un nācās iedot viņam tādu pašu. Ceturtajā metienā arī šim mērs rokā.

Sakritība? Diez vai. Draugi, kas visu rītu bija tukšā, ar šo mānekli stundas laikā izvilka mēru un 5!!!! zemmērus. Divus mērus es paturēju, jo bija jau aizmirsies, kā cepta līdaka ar jaunajiem kartupelīšiem garšo. Nekas nav mainījies, joprojām fantastiska sezonas atklāšanas garša. Bet – kas mani ļoti pārsteidza – viena līdaka vēl pilna ar ikriem! Velkot likās, ka vienkārši paspējusi uzbaroties, bet nekā, aukstais ūdens tomēr arī šajā jomā veicis korekcijas. Šobrīd, kad rakstu, ir maija vidus, bet ūdenī vien 11 grādi.

Mana Burtnieka izlase – Relax, Basara un Paddle Tail

Kas par krāsojumu!...

Burtnieka radziņi!

Pagājušajā gadā mūsu draugu lokā norisinājās Ķer-Neķer kauss, kad savā starpā sacenšas 6 laivas, katrā pa 2 cilvēki, kur viens ir nosacīti pieredzējis, bet otrs tāds, kam makšķerēšana ir vairāk svētdienas nodarbe. Jau tad bija skaidrs, ka to organizēsim arī šogad, bet situācija visā pasaulē un izziņotie ierobežojumi ieviesa korekcijas. Taču, par laimi, tad ierobežojumi tika atviegloti, kas nozīmēja, ka, ievērojot noteikto distanci, kausu varam organizēt.

Uzreiz jāsaka milzīgs paldies kempingam Ezerpriedes, kas mūs uzņēma un parūpējās, lai tur pavadītās dienas pārvērstos skaistā atpūtā. Līdzīgi kā katru gadu arī šoreiz biju nolēmis Burtniekam veltīt 5 dienas makšķerēšanai – ar domu paķert zobainās, pabaudīt sportisku copi un tad līdakas likt mierā, lai varu pilnvērtīgi pievērsties zandartiem.

Draugu maija pirmo datumu atskaites Burtniekā bija bēdīgas – arī tur tas pats: ūdens auksts, lēpju nav, aktivitāte nekāda. Bet man viss bija saplānots, atvaļinājums paņemts, jābrauc. Trīs dienas dzīvojāmies tur četratā, katrā laivā pa divi.

Pirmā copes diena nekādus pārsteigumus nenesa. Laikapstāklis gan arī bija neciešams – visa ezera garumā milzīgi viļņi, laivas mums mazas, pārvietošanās apgrūtināta, un jāmeklē aizvējš. Arī eholoti es nebiju paņēmis līdzi, jo likās – kam man Burtniekā eholote, es tak zinu, kur ir lēpes, gan jau būs labi. Taču tā būtu ļoti noderējusi, lai saprastu, kur apakšā sākas lēpju dzinumi un kur ir lēpju kants. Bet neko darīt, copēju pa zināmajiem līčiem un cerēju uz veiksmi. Kolēģis arī tika pie pirmā mēra, un tas ļāva atviegloti nopūsties.

Man Burtnieka mērķis bija arī izmēģināt jaunās Lucky John Roach Paddle Tail gumijas, kas mani ļoti piesaistīja gan ar saviem nestandarta krāsojumiem, gan arī formām. Pirmo dienu tām arī veltīju, un ar vienu tiku pie sava pirmā Burtnieka mēra.

Par šo gumiju runājot – spēle tai ir ļoti agresīva, aste rada tik spēcīgu vibrāciju un pretestību, ka šķiet – tu velc vobleri, nevis silikona mānekli. Radās sajūta, ka līdakas ir nevis slinkas un ka tām vajag agresivitāti, bet ka viņas ir neaktīvas un ka vajag mēģināt paņemt savādāk. Beidzoties pirmajai dienai, pēc tā, cik līdakas bija neaktīvas, manī radās doma, ka tik agresīva gumija varbūt nav atslēdziņa. Arī otra laiva pēc pirmās dienas bija tikusi pie diviem mēriem, un tas liecināja, ka kaut kas ir jādara savādāk vai jāatrod citi rajoni ar siltāku ūdeni un cerību uz aktivitāti.

Otrajā dienā es nolēmu braukt viens pats, kas nozīmē, ka 3,2 m pūslī ar savu 5 ZS motoru es tieku pie glises un varu pārvietoties tālāk un ātrāk. Vējš nebija mainījis ne virzienu, ne stiprumu, bet es biju apņēmības pilns tikt pāri ezeram uz Salacas muti. Ar vienu roku iekrampējies bortā, ar otro motora rokturī, lidoju pāri visam klaidam, un ik pa laikam laiva vārda tiešā nozīmē izlidoja pilnībā virs ūdens tā, ka motora dzenskrūve sāka griezt gaisu. Bet pāri tiku.

Todien biju nolēmis pilnībā mainīt taktiku – līst iekšā pilnīgā seklumā un makšķerēt aiz lēpēm pa vecajiem niedru doņiem. Un jau pirmajā enkurā tiku pie 7 zemmēra līdakām. Es izmantoju vecās labās Relax Kopyto 4. izmēra gumijas, aprīkotas ar pretzāļu divžuburi. It kā jau mana taktika strādāja – katrā enkurā tiku vai nu pie zemmēra, vai vairākām copēm. Taču bija viens BET – tur bija tikai un vienīgi zemmēri, neviena mēra, un, pat pēc copēm spriežot, nekas pārsniedza 45 centimetrus. Tas manī viesa pārliecību, ka mēri tomēr ir kaut kur ārā no doņiem un sēž dīgt sākušajās lēpenēs.

Tā arī dienu finišēju ar padsmit izvilktiem un ļoti daudziem neizvilktiem zemmēriem. Toties kolēģi bija piemānījuši vairākus mērus un vēl pie bonusa asara ap 800 gramiem tikuši.

Iepriekš bijām sarunājuši, ka divus mērus ņemam krastā, pārējais lai dzīvo. Plānā bija ugunskurs, un uz tā grāpis ar zivju zupīti, kas jebkurā tādā izbraucienā ir neatņemama sastāvdaļa.

Lielo mānekļu dīdītājs Oskars ar savu Burtnieka zivi

Plāna tapšana

Trešā diena nāca ar pasakainu laiku, bezvēju un sauli… tāds KAIFS pēc divu dienu elles! Mums pievienojās trešais dalībnieks, līdz ar to ūdenī laidām trīs laivas, un tas nozīmēja, ka informācijas vakarā būs vairāk.

Mēs ar kolēģi nolēmām doties uz Eiķenes līci, jo tā man pagājušo gadu bija mīļākā vieta un tajās lēpenēs viņu bija ļoti daudz. Lēnā gaitā aizbraucām un sākām mētāt visu pēc kārtas, bet nekā, pilnīgi… Varbūt kāds vārgs sitiens, bet nekā. Izdomāju aizlaist uz līci aiz Burtnieku laivu nolaišanas vietas. Uzliku savu mīļo basaru, un aidā… Un bija! Gan copes, gan nokosta aste, gan izvilkti mēri. Ar šo tiku pie pārliecības gan par to, ko likt uz āķa, gan par to, uz kurieni braukt nākamajā dienā, tas ir – kausa izcīņā.

Vēl mājupceļā piestāju pie Baznīcas, kur pirmajā dienā tikām pie mēriem, un basara sevi arī tur parādīja darbībā – BAMS! – un mērs laivā. Abām pārējām laivām sekmes mainīgas, bet pie kāda mēra bija tikuši visi, kas tādai pasivitātei jau bija labi.

Vakarā uzsildījām zupu – otrajā dienā tā ir vēl labāka! Katru reizi, kad to zupu taisu, ir sajūta, ka tā garšo aizvien labāk un labāk.

Atvadu līdaka no Burtnieka

Arī Aigars pēdējā dienā tika pie mēra

Ķer-Neķer kauss

Klāt sacensības, ieradās dalībnieki, un, lai cik neierasti likās tas, ka kopā nedrīkst čupoties, pavilkt cits citu uz zoba, atņemt kādu mānekli, ierobežojumi ir un paliek ierobežojumi. Katrs sakrāmējām savas laivas un lēnā gaitā slīdējām cauri kempinga kanālam un tālāk, kur nu kuram acis rāda, kāda nu kuram stratēģija.

Tika ieskaitītas 5 garākās līdakas – ar noteikumu, ka viena līdaka obligāti ir jānoķer abiem dalībniekiem. Šādu punktu iekļāvām ar domu, lai ar pieredzi bagātākajam copmanim būtu stimuls pamācīt kompanjonu, lai viņam arī tiek vilkšanas prieks, ne tikai sēdēšana laivā. Pārsteiguma balvu sagatavojām dalībniekam, kurš pirmais noķers 59 cm līdaku, kā arī balvu lielākās līdakas pieveicējam. Lai pasākums būtu interesantāks, devām arī iespēju kādai no komandām izaicināt citu komandu, un beigās tā, kura tabulā ir augstāk, var izvēlēties jebkuru no zaudējušās blices dalībnieku mānekļiem.

Mūsu ceļojošais

Paldies arī mūsu draugam Johanam no Zviedrijas, kas atsūtīja savu darinājumu – džerku ar LV karogu, ko varējām balvā iedot

Arī pēdējai vietai balva – ļoti, ļoti sena grāmata par spiningošanu – lai mācās

Aidā!

Man plāns bija skaidrs – tikt vismaz pie 4 mēra līdakām līcī pie Burtniekiem un vismaz vienu mēru dabūt pie Baznīcas. Jāpiebilst, ka bija sestdiena un arī vietējie copmaņi zina manu līcīti, – tā nu tur mūs sagaidīja kādas 8 laivas. Protams, tas nozīmēja, ka līdakas tiks pamatīgi sabakstītas, bet plinti krūmos nemetām.

Es iesāku ar savu basaru, aprīkotu ar 5 g džiggalvu, kolēģim iedevu Paddle Tail, aprīkotu tieši tāpat. Parādīju arī tehniku, ar kādu es makšķerēju, respektīvi – mānekli iemet, lēnām sāk izvadīt, nesteidzīgi griežot spoli, vienlaikus liegi šūpojot kātu no augšas uz leju un tādējādi radot planējošas zivtiņas efektu un – vismaz manā skatījumā – lielāku iespēju līdakai mānekli pamanīt.

Pa šīm dienām arī lēpes bija pastiepušās, un tās varēja just jau krietni vairāk, bet šādi aprīkotas gumijas ļoti veiksmīgi iet tām cauri, tikai uzsitot pa kātu. Kolēģim iedevu savu Vanrex kātu līdz 28 g, kas sevi šādos kaujas apstākļos jau ir pierādījis. Man viss nemainīgi – vecais labais Vantage līdz 28 g, un nekāda slodze to nebiedē.

Pirmā pusstunda – un nekā. Vacapa grupā kolēģi jau sāka sūtīt pirmās līdakas, un man radās manāma panika. Nolēmu līci pamest un aizlaist līdz nākamajam līcim Bauņu virzienā, bet arī tur nekas nenotika.

Spītīgi sev iestāstīju: vecīt, ar lielo Pellu un 5 ZS motoru un vēl divatā nekur daudz neizskraidīsi, tāpēc nolēmu braukt atpakaļ uz pirmo līci un darīt visu iespējamo, lai kaut ko noķertu tur. Domāts – darīts, un tas attaisnojās!

Aizbraucām atpakaļ, un man pirmajā metienā uz tās pašas basaras mērs galā un arī laivā. Tas ļāva dziļi uzelpot, bet tikmēr citiem zivju jau stipri vairāk. Arī mans kompanjons palūdza, lai uzlieku viņam basaru, un, ilgi nedomājot, to arī izdarīju. It kā jau nepareizi, ka abi ar vienu mānekli darbosimies, bet, ja strādā, tad kāpēc ne. Un šajā brīdī man sākās kaut kas neizskaidrojams… aizgāja neskaitāmas līdakas pēc kārtas. Nomainīju āķi, domāju – tas pie vainas, bet nekā, viss turpinājās tāpat – copju daudz, dažas pat sanāk realizēt un līdakas pavilkt, bet velkot – nost. Gribējās matus plēst ārā, taču izdarīt neko nevar: apkārt viņas ir pūznī, bet izvilkt nejēdzu. Arī kolēģim vairākas aizgāja līdz brīdim, kad izdzirdēju nu jau kārtējo: IR! Paskatījos – jā, kāts ripā, velk, un es arī veiksmīgi zivi iesmēlu uztveramajā.

Divi mēri bija, bet tas bija daudz par maz. Kompanjons gan šajā brīdī parādīja klasi un īsā laikā iecēla vēl 2 mēra līdakas, kamēr es turpināju cīnīties ar nogājieniem, sitieniem un vēl visādām draņķībām. Bet nu vismaz varējām uzelpot – 4 mēri bija laivā, kas ir jau daudzmaz pieklājīgi.

Vienīgā problēma – mums visas līdakas bija ap 54 cm, kas sacensībām neder galīgi. Bija pāris laivas, kam bija jau 5 gabalas un arī izmērā virs 60 un 70 centimetriem. Tas liecināja, ka tikt trijniekā noteikti būs izaicinājums. Pa lielam bija jānotiek brīnumam, bet tas nenotika...

Pametām līci, jo tur izdarījām visu, ko varējām, bet joprojām ir sāpīgi atcerēties tās neskaitāmi daudzās copes, un iemeslus es tam joprojām nesaprotu. Piestājām pie Baznīcas, un punktam uz i tiku pie viena mēra, līdz ar to tabula mums bija pilna, ar mazām zivīm, bet pilna. Tas arī bija mans galvenais uzstādījums sev, un priecē, ka plāns piepildījās tieši tā, kā biju iecerējis. Bet jāatzīst – ar lielu piepūli.

Pie zivīm bija tikušas visas laivas, un četras malā brauca ar piecām gabalām. Krastā, jau veicot ierakstus uz papīra lapas, sākās cīņa ar centimetriem, un tajā diemžēl mēs ar kolēģi zaudējām, palikām ar koka medāli, bet pasākums tāpat izdevās lielisks. Maksimāli cenšoties ievērot ierobežojumus, apbalvojām uzvarētājus, un arī ceļojošais kauss ieguva jaunus īpašniekus. Nākamgad braukšu tam pakaļ ar vēl lielāku jaudu!

Aprunājos ar kolēģiem, un izrādījās – ne es vienīgais ar basarām esmu ķēris. Man prieks par to, ka kāds mani paklausīja un to izmantoja, lai mani apsteigtu.

Dalībnieki ar smaidu sejā devās uz mājām, bet es paliku vēl uz vienu nakti, lai kārtīgi izgulētos un nesteidzīgi sagatavotos braucienam mājās.

Atvadas no Burtnieka līdz nākamajam gadam

Arī Aigars palika pa nakti. Nākamajā dienā savācām visas mantas un auto piekrāvām līdz lūpai, bet – ārā tik pasakains laiks... Tā nu izdomājām, ka, pirms braucam uz mājām, ielaidīsies vēl uz pāris stundām.

Aigara vietas bija patālu, tāpēc izdomājām mērķēt uz to pašu manu līcīti. Tur gan līdakas bija pamatīgi atrāvušās pa zobiem, bet neba kaut ko baigi noķert bija doma. Aizlaidāmies, un vienā no pirmajiem metieniem jau tā saplosītā basara atrāvās vēlreiz, bet atkal shods. Pēc tam fiksi revanšējos un tiku pie zemmēra, bet vēl pēc brīža arī pie mēra.

Aigaram nervi neizturēja, un viņš arī uzlika basaru, noņurkstot, ka ticības tai gumijai esot nulle – nu kā viņu tā varot ņemt! Atlika izdarīt – nepārspīlējot – 4 metienus, un mērs galā gan! Atkal sakritība? Diez vai. Un bonusā viņam līdz laivai atnāca kaut kas iespaidīgs un pie laivas iedeva pa kātu TĀ, ka viņš vēl šodien par to runā.

Arī es pazaudēju kaut ko, ļoti smuku gabalu pavilcis, bet galīgi par to nepārdzīvoju. Manas 5 dienas Burtniekā beidzās, un viss bija skaisti. Paldies dalībniekiem! Sirsnīgs paldies Zanei no Ezerpriedēm – gaidi mūs ciemos nākamā gada maijā! Lai gan – kas zina, varbūt ienāk prātā ķecerīga doma aizbraukt vēlreiz vēl šajā gadā...

Arvis Ančevskis Autora un MT9.LV foto