Zušu copes izvirtības

Peldot pa Ogres upi un turot rokās pneimatisko zemūdens šauteni, vēroju sapalus, lai izvēlētos brangāko pusdienu galdam. Te – pamanu uz gultnes guļam vecās labās Rīga 16 veļasmašīnas vāku. Paceļu to, un man acu priekšā izlokās kas ar cerībām uz brīnumu gaidīts. Izšauju un trāpu. Saķeru aiz vidus un saņemu zibenīgu kodienu rokā mazliet virs delnas.

Daudz vai maz, un kāpēc?

Šoreiz runāšu par zuti, kas pie mums Latvijā ir ļoti pieprasīts, bet tajā pašā laikā par brangu naudu nopērkams tikai zivju tirgū. Ja kādam tas trāpās uz pīckas āķa un vēl paveicas ar izvilkšanu, tad jau var sevi uzskatīt par dienas izredzēto un atcerēties šo gadījumu visu mūžu.

Es domāju, daudz nealošos, ja teikšu, ka zutis pie mums ir viena no retākajām zivīm, kura sastopama kā saldūdenī, tā jūras piekrastē. Nu nenāk man prātā neviena cita suga no populārāko zivju saraksta. Tomēr bija laiks, kad zutis nebūt nebija tik reti sastopams. Līdz brīdim, kad tika uzcelts Rīgas HES. Nerunāšu par tālajiem pagājušā gadsimta sākuma gadiem, bet tepat 70-ajos Daugavā zuši bija pieklājīgā daudzumā. Vasaras vidū, pusaudzis būdams, copēju tur gar Ogres salu un itin bieži redzēju pieklājīga izmēra striķus, kas ar pārlauztu mugurkaulu bija pienesti pie krasta un bez dzīvības pazīmēm atdeva savu miesu un garu ūdens valstībai.

Caur Ķeguma spēkstacijas slūžām nākušie un vēl agonējošie zuši bija viegls laupījums jebkuram šīs zivs tīkotājam, pāris reizes paveicās arī man, un aptuveni
120 cm gari eksemplāri pusdzīvi aizceļoja uz mājām. Tajā laikā vēl īsti neizpratu, vai zivi vajadzētu uzreiz nogalināt vai maksimāli ātri dzīvu aizgādāt mājās. Zināju tikai vienu: jo ilgāk ir dzīva, jo svaigāka un tik ātri nesabojājas (turklāt vēl vasaras karstumā).

Gadījums iz dzīves

Tēvs, savulaik būdams labs celtniecības speciālists un brigādes vadītājs Rīgā, strādāja dažādos celtniecības objektos. Tostarp arī jauca vai būvēja dažāda veida dambjus uz vai pie upēm un dīķiem. Vienā šādā objektā, lai tiktu pie dambja aizsargvaļņa pamatiem, bija jānolaiž ūdens. Mūsdienās pirmām kārtām censtos izglābt tur esošās dzīvās radības, bet tajā laikā daudz kas bija pie vienas vietas, un ūdeni palaida vaļā…

Kā tēvs stāstīja, tad tādu joku viņš neesot nekad vairs dzīvē redzējis – pilnīgi visas zivis palikušas dīķa vidū līdz pēdējai ūdens lāsei, bet zuši, jau laikus metušies uz krastu un mēģinājuši pa zāli tikt kaut kur projām. Tā nu visi, kas vēlējās, salasīja sev šīs zivis – kurš vest mājās, kurš pārdot. Mans sencis iemetis vairākus eksemplārus padomju laika portfelī (ar vaļējiem galiem) – un uz vilcienu, lai brauktu mājās uz Ogri. Pa ceļam iesnaudies un pamodies no paniskiem bļāvieniem: Čūskas! Čūskas! – un ieraudzījis, ka vagonā daudzi stāv uz soliem. Klusām savācis savu portfelīti un pa ceļam noķēris vienu lunkano, sencis vilcis pēdu uz nākamo vagonu. Amizants gadījums, bet pamācošs.

Kur pie mums mājo zuši

Pēdējoreiz zušu ķeršanā es piedalījos šī gada jūnijā Usmas ezerā. Mums palaimējās, un tikām pie diviem itin pieklājīgiem eksemplāriem. Lielāko zuti esmu izcēlis, šķiet, pirms 4 gadiem Daugavā starp Rīgas un Ķeguma spēkstacijām, kas daudziem būs liels izbrīns, jo no kurienes Daugavā starp spēkstacijām zutis, ja visi ūdens ceļi tam ir ciet? Arī es tā kādreiz domāju, bet, palasot, ko saka zinātnieki, kuri gadiem ilgi nodarbojas ar atsevišķu zivju sugu pētīšanu, manas domas šajā jautājumā jau sen ir krasi mainījušās.

Šķiet, zušiem bagātākā ūdenskrātuve ir Rāznas ezers. Vismaz tā baumo paši copmaņi, un ir man arī viena kompānija, kas regulāri vasaras mēnešos dodas vienā izbraucienā uz četrām dienām tieši uz turieni. Katram līdzi ir ap 100 naktstārpi, bet ķeršanas metodes es te neaprakstīšu. Piebildīšu tikai, ka tās nav visu iznīcinošās naktsšņores. Lieli zuši gadoties reti, pārsvarā esot 50–60 cm gari, bet… daudz.

Tad seko virkne ezeru, kā Usmas, Kāla, taču visus nesaukšu. Zutis bez problēmām iepeld praktiski visās ūdenstilpēs, kas ir tiešā saistībā ar jūru vai jūras līci. Protams, katrā vietā ir jāzina, kur darboties, jo zutim patīk dūņaina gultne, kur tas pa dienu dzīvo savās alās, bet iznāk baroties tikai nakts stundās. Tiem, kas sēž uz zuti, pulksteņa laika mašīna ir atvēlējusi tikai pāris stundas diennaktī, jo līdz ar pirmajiem gaismas stariem viņš pazūd savā alā.

Ir arī pierādījies, ka no vietas, kur šī zivs ir apmetusies uz dzīvi, tā līdz aptuveni 10 gadu vecumam neaiziet tālāk par aptuveni 100 metriem. Te zutis barojas un pārlaiž ziemas mēnešus. Aktīvs viņš ir vasarā un pierimst, kad ūdens temperatūra nokrītas aptuveni līdz 10 grādiem. Tātad teorētiski šo zivi var ķert vēl pat oktobrī, un tā arī notiek. Jau pēcāk zutis ielien savā alā un sastingst līdz nākamā gada pavasarim.

Te par zušu aktivitātēm varētu arī beigt, ja vien prasīties neprasītos uzmest divus gadījumus, kuros klāt biju arī pats.

Pirmais ir Ludzas apkaimes ezers, kur pirms gadiem astoņiem pabijām ar Māri Olti un izmēģinājām laimi uz zušiem. Rezultātā tumsā nenoķērām neko, bet aptuveni ap plkst. 11 dienā Māris piemānīja mēra zuti ar nelielu asariem domātu slaidu vobleri. Āķi bija tieši mutē. Še tev nu bija nakts cope!

Otrā gadījumā bijām Ventā ar kolēģi, tikko upē bija izskrējuši palu ūdeņi. Protams, mēs kā jau katru gadu braucām vimbu medībās. Straume liela, ūdens vēl daļēji kafijā un labi, ja pāris grādus silts. Vienā brīdī notika jau ierasta lieta, un pašā dienas viducī gruntenes zvaniņš priecīgi sāka makšķeres galā lēkāt. Kolēģis piecirta… „Laikam aizķēries,” – viņš noteica, taču tad visa sistēma nedaudz panāca uz krasta pusi, un atkal auklu uztīt nebija iespējams. Tajā pašā laikā es no malas redzēju, ka kāta spice viegli dreb kā apšu lapa vējā. Es zināju, ko tas nozīmē, bet nespēju noticēt pats savām domām. Ķēru spaini un skrēju pie čoma. Tas izbrīnīts – ko es darīšu ar spaini. Man nebija ko teikt, jo neticēju tam, ko redzu. Galu galā mūsu vimbām domāto nakteni bija iekārojis smuks zutis, un tas – šādos laika apstākļos!

Te, lūk, viela pārdomām. Gan jau arī citiem ir gadījušies visādi brīnumi, jo copē kā jau copē – nekad nevar zināt, kas un kā notiks.

Par āķi un uz āķa

Ir pārdošanā tā saucamie zušu āķi ar kātiņa izliekumu kā cilvēkam ar riepu jeb alus vēderiņu. Numurs 2 vai 4, bet noteikti vajadzētu āķi, uz kura kātiņa ir vairākas atskabargas. Tās neļaus ēsmai noslīdēt uz izliekumu, jo zutim šāds pliks metāla gabals pagalam nepatīk.

Ar ko tad lokanie barojas? Visbiežāk uz āķa tiek likti naktstārpi vai lielāku slieku bunte. Taču te ir kāds interesants faktors –
nevajag pārspīlēt ar ēsmas daudzumu, kā to dara, teiksim, ar samu: jo vairāk, jo labāk. Ar zuti tā nav: jo vairāk ēsmas, jo vieglāk viņam no āķa kārumus notīrīt tā, ka spice pat nepakustas. Pēdējā copes reizē es par šo faktu pārliecinājos pēc pilnas programmas.

Starp citu, pārliecinājos vēl par kaut ko. Tā kā Usmā ir arī zuši līdz metram un varbūt pat vairāk, tad gruntsmakšķerei it kā prasās kāts ar lielāku testu, tātad mazāk jutīgs. Šeit var viegli nošaut greizi. Pilnīgi pietiek ar 2,40 m garu spiningu, kam tests ir līdz 40 g. Tas, protams, ir tad, ja runā par copi ezerā un no laivas. Upes krastā vislabāk ir izmantot tos pašus universālos kareivjus fīderus, ar kuriem ejat uz breksi. Ar testu līdz 10 g pilnībā pietiks.

Laba ēsma ir mazās mailītes. Turklāt tās tikpat mierīgi var būt arī beigtas, par to nav jāsatraucas. Taču te atkal viena gudrība. Zandartam var samaukt uz āķa mailes – jo vairāk, jo labāk, bet zutim delikāti tikai vienu.

Vēl zutis mēdz izveikt kādu neķītru gājienu – tas reizēm nelielām zivīm ieķeras viegli satveramās daļās un, ar mazajiem zobiņiem krampjaini turoties, sākt traki rotēt, lai kā skrūvi izgrieztu nelielu gaļas gabalu apēšanai. Tieši tāpat acīmredzot zutis domā tad, kad ir ticis uz āķa un tiek vilkts tur, kur viņam negribas. Tāpēc tas ir maksimāli ātri jādabū krastā, pretējā gadījumā viņš jūsu makšķeres sistēmu, lai tā būtu zem pluda vai gruntsmakšķeres, padarīs par neatpinamu auklas mudžekli. Pareizākais, ejot uz zušiem, ir mājās sagatavot un uz saivām uzsiet rezerves sistēmas, lai pēc tam nebūtu lieki jāzaudē dārgais laiks, kura nemaz tik daudz nebūs. Turklāt, ja vēl kāds blakus stiepj ārā zušus kā reņģes, tad vispār var traks palikt piņķerējoties, vai ne?

Dalīsimies ar informācijā

Man patīk, ka pārdomās par zivi dalās kāds, kas uz tās ķeršanu ir fokusējies jau gadiem ilgi. Tātad viņam ir izstrādājusies kāda sava metode vai atzinums, kā un ko darīt labāk. Tāpēc mans viesis ir Aivars Plokšta, kas zušiem vasarā veltī pietiekami daudz laika, lai varētu dalīties savās zināšanās.

Kā tev tā draudzība ar zušiem sākās?

Būtībā ar zušu copi man pirms gadiem 20–25 viss sākās pie Usmas ezera, kad es ar savu vārda brāli un tuvu draugu Aivaru Zaltānu braucu turp ar piepūšamajām gumijas laivām. Tajā brīdī es zušos biju iesācējs, bet Aivars jau zināja, kas, ko un kā. Starp citu, viņš ir arī autors pazīstamajai dziesmai – Kad man vairs nebūs 16. Aivars to pats arī izpildīja, un tikai pēc tam, vēlāk, dziesma pārgāja pie Olgas. Mums draudzība bija ne vien attiecībā uz copi, bet arī starp ģimenēm. Kopīgi izbraucieni, nakšņošana teltīs, ēšana, dzeršana – viss kā jau dzīvē. Tas mūs ļoti satuvināja, un, kad Aivars iegādājās pie Usmas ezera lauku īpašumu, mūsu draudzība jau uzplauka dubultā.

Šis patiesībā būs tāds skumjš stāsts, bet man ir jāizstāsta. Pirms 10 gadiem, novembrī, kā jau ierasts, nedēļas beigās Aivars zvanīja Aivaram: laižam uz Usmu. Es teicu, ka varbūt derētu painspicēt Puzes ezeru: kas tur notiek. Nē, viņš man atbildēja, ir cits plāns: piektdienas vakarā uz jūru butēs, no rīta atpakaļ – un iekšā Usmā. No rīta pacopēsim līdakas, pa dienu mazliet pagulēsim, un tad vakarā uz zušiem. Man tas likās pārlieku saspringti, jo nejutos vairs kā 18-gadīgs puika, tāpēc es to pasākumu nobremzēju un aizbraucu viens pats uz Puzi. Viņš savu plānu bija realizējis. Aizlaidis uz butēm, tad iebraucis Usmā uz līdakām, savukārt es pēc Puzes biju jau atgriezies mājās Rīgā. Bija nepatīkams laiks, lija lietus, vēss kā jau novembrī, un kaut kur ap plkst. 18 zvana man Aivara sieva un saka, ka viņš neceļ telefonu. Sākumā teicu, ka gan jau ir ezerā, izbrauks krastā, tad atbildēs. Taču tas bija novembris, un jau ap plkst. 20... prāts kļuva nemierīgs. Vēl pēc stundas sapratām, ka jābrauc skatīties, kas notiek.

No Rīgas startējām trīs vīri, piebraucām pie kaimiņa, viņš teica: jā, Aivars iebraucis ezerā, bet vairāk neko nezināja. Sēdāmies laivā, izbraukājām ezeru un salu krastus, jo mazums, kas noticis ar laivu vai kā citādi, un viņš kaut kur krūmos vai niedrēs tagad gaida rītu. Meklējām visu nakti. Glābēji paziņoja, ka ieradīsies tikai no rīta, jo tagad, tumsā, naktī, nezini jau arī, kur meklēt – ezers tomēr liels.

Aptuveni 3 km no vietas, kur tika turēta Aivaram laiva bija tāda forša copes vieta, kur arī vietējie parasti lika tīklus. Kopā ar ūdenslīdējiem nolēmām, ka jāpameklē tieši šajā posmā, jo naktī es gāju gar krastu un atradu vienu airi, kāds bija vēl kaut ko no copmaņu mantām uzgājis. Lai varētu droši visu pārmeklēt, vajadzēja tīklus izcelt. Sazvanījām čaļus, kas tīklus bija ielikuši. Tie bija kārtīgi šmigaini un uz mūsu aicinājumu ierasties ap plkst. 8 atbrauca, vēl kārtīgi paņēmuši uz krūts, galīgi pilniņi. Tikmēr ūdenslīdēji jau bija sākuši darboties. Ap plkst. 9 tika atrasta nogrimusī laiva un turpat arī Aivars… Ļoti zīmīgi un pilnīgi raudiens nāca, ka tā viņš arī bija sastindzis zem ūdens ar visu spiningu rokās. Vienu zābaku bija paspējis dabūt nost no ziemas drēbēm, bet otru laikam nav varējis.

Kā spriedām, scenārijs varēja būt tāds: jau tumsā viņš ir braucis ar ieslēgtu motoru, iespējams, lai labāk redzētu, kur braukt, piecēlies kājās un ar motoru aizķēris tīklus. Laiva parauta atpakaļ, bet viņš pats pēc inerces aizmests uz priekšu. Šo laivu savulaik Aivars pats bija savām rokām līmējis un taisījis. Es viņam biju uzdāvinājis arī glābšanas riņķi... diemžēl tas tā arī bija palicis mājās, un arī peldošās vestes draugam mugurā nebija…

Taču ar to šis gadījums nebeidzās. Kad ūdenslīdēji bija draugu izvilkuši no ūdens un uzlikuši uz laipas, es prasīju – vai varu viņu likt mašīnā un vest uz Rīgu pie ģimenes. Nē, tā nedrīkst, jāzvana policijai un jāsagaida. Te viens ūdenslīdējs saka: eu, kur tie šmigainie zvejnieki pazuduši? Tomēr iebraukuši pēc tīkliem? Skatāmies tālumā – no cilvēkiem nav ne vēsts, virs ūdens tikai laivas gals palicis. Glābēji salēca laivās, metās palīgā, bet viens jau bija noslīcis... Otru izdevās izglābt, bet, kā vēlāk uzzināju, tad no visa tajā rītā pieredzētā un pārdzīvotā, vīram nācies ilgi ārstēties psihiatriskajā slimnīcā. Tā arī nezinu, vai vispār atlaba. Bet es piecas stundas uz vienas laipas ar diviem līķiem gaidīju policiju. Pēc šī gadījuma es ilgus gadus nebraucu uz zušiem Usmā, bet laiks jau daudz ko dziedē, un tagad atkal esmu atsācis. Tomēr mācība ir gūta, un, lai cik mēs justos lieli un vareni, bez vestes un glābšanas riņķa es nevienam neieteiktu sēsties laivā un doties pat seklā ezerā.

Mjā... diezgan šokējošs gadījums. Es gan nezinu, vai tas ietilpst rakstā par zušiem, bet te ir ļoti daudz pamācoša. Tomēr pāriesim pie zušiem. Kā tev pašam šķiet, kurš ir labākais laiks viņu copei. Vasara, rudens…

Patiesībā nav nemaz jāgaida vasaras vidus. Cik es esmu lasījis dažādu literatūru un skatījies arī TV pārraides, zutis ir vismazāk izpētītā zivs. Kur viņš peld, kāpēc peld, kāpēc uz nārstu dodas tikai uz Sargasu jūru, un vēl, un vēl. Tāpat neviens nevar atbildēt, kāpēc Usmas ezerā ir ļoti lieli zuši un neviens nekur netaisās peldēt, jo pēc visiem izmēra un krāsas parametriem tiem jau sen būtu jādodas tālajā ceļā. Diemžēl Usmas iztekā ir uzlikts tacis, un tie visi nokļūst zvejnieku rokās. Taču, neskatoties uz to, man pašam ezerā ir pieteikušies zuši svarā ap 2 kg, kam pēc būtības būtu jābūt vai nu noķertiem tacī, vai jau no ezera projām, bet tie mierīgi turpina tur dzīvoties. Turklāt ezerā zušu mazāk nekļūst, un, no kurienes viņi uzrodas – nav saprotams. Tiem, kas neieiet tacī vai kaut kā no viņa izsprūk, tiem tāpat nav variantu tikt no ezera projām, jo priekšā stāv spēkstacija ar dambi. Ja lien caur spēkstaciju, tad tiek samalti. Tāpat ir ar zušu iepeldēšanu ezerā. Nav variantu. Taču viņi tur ir, un pietiekami daudz ir gan mazu, gan lielu.

Kad sākt copi? Es no pieredzes varu teikt – tiklīdz pavasarī augsnē parādās pirmās dzīvības pazīmes, tā var sākties zušu cope. Katrā gadījumā maijs ir brīdis, kad var doties ezerā arī pēc viņiem. Labākie lomi parasti ir jūnijā, uz Līgo mums vienmēr galdā ir bijuši kūpināti zuši.

Ko tu izmanto ēsmai? Zutim ir diezgan daudz variantu, uz ko ķert.

Pamatā es tomēr lieku naktstārpus vai lielāku slieku bunti.

Kā tu pa šiem gadiem esi atradis īstās vietas, kur zuši meklējami un arī noķerami, jo šī suga nemaz tā nedzīvojas pa visu ūdenstilpi.

Te ir daudzi faktori kopā. Bez savām darbībām un pieredzes tu jau sapazīsties arī ar citiem copmaņiem. Mēs runājam, dalāmies pieredzē. Daudz ko varēja un var uzzināt no tiem, kas zušus šeit ir laiduši iekšā. Ir vienkārši jānoskaidro, kuros Latvijas ūdeņos viņi agrāk vispār laisti. Ir virkne Latgales ezeru, kas ir piemēroti zušu dzīvei, bet to tur vienkārši nav. Protams, mūsdienās zušu ceļā daudzviet stāv spēkstacijas – un zivs netiek ne ārā, ne iekšā, jo viņu tur vienkārši samaļ. Tāpat ir Usmas ezerā.

Kaut mēs visi sakām, ka sociālisma sistēma nekam nederēja un neder, tomēr tajos laikos daudz kur zušus laida iekšā lielu kungu izpriecām un vēderam. Līdz ar to ir ūdenstilpes, kur šīs zivis vēl ir. Piemēram, Rāznas ezerā viņi ir lieli un daudz. Savulaik pa diennakti zušu tacī gāja iekšā pat tonnu smagi lomi. Pēc tam nozveja kļuva aizvien mazāka un mazāka, un es pat tagad nemaz nezinu, kā tur viņiem iet, bet zuši, protams, ezerā ir. Taču tā kā agrāk, kad zušus veda no Rāznas uz tirgu un deva kā kukuļus, vairs nenotiek.

Rāznā es pats un Ko ap 2000. gadu (bija tas gods) braucām pie viena vietējā inspektora, kas bija zvērināts maliķu ķērājs. Viņš mūs laipni uzņēma, izguldīja un parādīja, kur copēt. Tajā laikā jau bija aizliegtas naktsšņores, un tad viņš ķerstīja maliķus, kas joprojām tās lika.

Vēl viena sērga bija zemūdens mednieki. Te man prātā nāk kāds gadījums. Bijām nakti nosēdējuši uz zušiem un no rīta cēlāmies augšā ar domu, ka jāiebrauc ezerā un jāpaspiningo. Es iegāju virtuvē, jo ļoti gribējās rīta kafiju, bet visa virtuve jauki smaržoja pēc zivju viras. Es skatos –
uz plīts vārās pieklājīga lieluma katls, un tieši no tā nāk smarža. Atceros, ka vēl nodomāju: kas gan te plkst. 6 no rīta vāra zivju zupu? Izbrīnījos, bet izrādījās – inspektors zemūdens malumedniekiem atņemtos zušus saliek katlā un vāra ēdienu savam dienesta sunim. Inspektors tajā laikā, jo sevišķi jau tajā pusē, bez kalašņikova un dienesta suņa izdzīvot un padarīt savu darbu nevarēja. Un tā bija viņa pateicība savam četrkājainajam palīgam. [Aivars smejas.] Es tad vēl prasīju: bet kāpēc tu zušus vāri? Un viņš man atbildēja: man valsts iedod cik tur naudiņas normālai dienesta suņa barībai, ar ko paredzētajam laikam nepietiek – es nevaru viņu ar 2–3 kg barības izbarot mēneša garumā, un suns ir ieradināts nobeidzinātos zušus ēst.

Loģisks risinājums, jo patiesībā arī likumdošanā nav līdz galam atrunāts, ko tad darīt ar nelegāli nomakšķerētu zivi, kura ir beigusi savas gaitas šajos ūdeņos. Vai izmest lapsām un jenotiem, vai atmest atpakaļ ūdenī kaijām un vēžiem, vai pēc protokola sastādīšanas atdot ķērājam – jo kuram gan vajag līdzi staipīt beigtas zivis? Kraut kaudzē noliktavā kopā ar atņemtiem tīkliem, murdiem un citām maliķu mantām? Diez vai. Bet atgriežamies pie pašas copes...

Jāsaka, kā ir, – Rāznas ezerā es iemācījos ķert zuti arī uz mailes. It kā jau nekā īpaša, bet man tas bija neparasti. Ļoti vienkārši ir saspraust uz āķa sliekas, bet ar maili ir savādāk. Viņu liek nevis kā klasiskā variantā zandartam aiz lūpas, bet gan āķi brutāli izver cauri zivtiņas korpusam. Uzreiz teikšu, ka uz šādas ēsmas gadījās lielāki zuši nekā uz tārpiem. Reizēm maile nenostrādāja, bet uz tārpa ņēma mazāki, tomēr – tas ir vismaz kaut kāds rezultāts. Tajā pašā laikā naktstārpiem forši ir tas, ka gadījumā, ja neņem zutis, nakts stundās piesakās smuki, lieli brekši – un mājās var atgriezies ar lomu.

Atceros vienus iespaidīgus Jāņus. Es un jau aizsaulē aizgājušais Aivars Zaltāns iesēdāmies laivā un aizbraucām ezerā. Līdzi bija paka ar alu, jo kā gan Līgo bez alus! Nostājāmies savā vietā un sametām gruntenes. Viss tā kā uz zušiem. Sekoja viena cope, otra, trešā. Viņš vilka, es vilku, un ķērās smuki brekši. Mēs pa to vakaru izcēlām katrs kādus padsmit kilogramus. Acīmredzot bijām trāpījuši uz baru, kas mūsu zušu vietā bija nostājies. Taču interesanti, ka pa starpu, bez jebkādas iebarošanas ķerot brekšus, trāpījās arī zuši.

Pēc pāris stundām, ko mēs noņēmāmies ar zušiem un brekšiem, vienā mirklī saskatījāmies: pie velna – kas te notiek! Jānoliek kāti malā, un jāizdzer vismaz pa vienam alum, jo kam tad mēs to iepakojumu veduši līdzi! Un tu iedomājies – mēs veram pudeles vaļā un dzeram, bet grunteņu zvani trinkšķina bezjēgā kā kaut kādā zvanu koncertā. Es domāju – ja kāds to redzētu no malas, laikam adresētu mums daudz jauku vārdu. Mēs malkojām, bet kaut kur pudeles pusē nervi neizturēja – likām alu malā un ķērāmies pie kātiem. [Smejas.]

Tajā brīdī laikam bija sakrituši visi likumsakarību un veiksmes noteikumi, lai būtu fantastiska cope...

Nu manā skatījumā ir tā – ja tu un tavs kolēģis kādā ūdenskrātuvē pa nakti katrs izceļ pa diviem zušiem, tad, zinot šīs sugas krājumus mūsu ūdeņos, pasākums ir izdevies uz urrā. Tas tāpēc, ka mēs jau neatceramies, cik bieži izbraucam krastā tukšā, un tas ir pilnīgi normāli.

Tu jautāji, kā atrast konkrētas vietas, ja nezini ezeru. Zutim ezeros patīk līči. Tādi aptuveni ar 2–5 m dziļumu, un līcim ir jābūt mierīgam. Piemēram, Usmā ir arī bedres uz 8–12 metriem, un arī zutis kā jebkura zivs labprāt uzturas uz kantīm. Taču šādā dziļumā neviens zutis nav pieķēries. Pats tomēr esmu secinājis, ka zutis vairāk ganās ap sēkļiem. Šeit ir mazo zivtiņu barības bāze un iespēja atrast kaut ko ēdamu, piemērotu mutes lielumam.

Viens otrs copmanis domā, ka zutis naktī nāk uz mazajām zivtiņām vai vardītēm, vēžveidīgajiem baroties krasta tuvumā...

Nu nezinu. Arī Rāznā mūs inspektors veda ezerā un mēs copējām tieši sēkļu apkārtnē. Protams, mums bija arī inspektora iedotas netīšas maliķu norādes, kur tie dzīvo, jo tajās vietās viņš tos zušu bendes bija pieķēris. Tātad zuši tur mājo. Zemūdens medniekam savā laikā, ja izdevies vienā peldējumā nošaut desmit zušus, skaitījās tāds vidējs loms. Turklāt kā jau zemūdens medniekiem tiem bija iespēja piekļūt klāt lielākajiem eksemplāriem, un tie tad arī tika nošauti. Mēs ar savām gruntenēm un pludiņmakšķerēm tikām pie mazākiem lomiem, bet tajā pašā laikā jāsaka, ka tādi zemmēri trāpījās ļoti reti.

Kā tu dari, kad redzi pašu copi, cik dziļi zutis ierij āķi, un ko darīt, ja bezjēdzīgi ir viņu atlaist, jo tāpat zivs nobeigsies, bet likums prasa… Cik aktīva ir zuša cope, un vai ir kādas nianses attiecībā uz pieciršanu?

Pēc manas pieredzes, zuši tomēr aptuveni 70% gadījumu ierij ļoti dziļi. Bez speciālas ierīces dabūt āķi no rīkles ārā ir praktiski neiespējami. Visbiežāk griežu pavadu nost un sienu jaunu. Te atkal ir mājas darbs, lai nekavētu laiku. Mazos laidām projām ar visu nogriezto āķi. Nu ko darīt? Tā prasa likums. Es gan parasti lieku 1. numura āķi, kas ir pietiekami liels. Zuša cope ir aktīva un asa. Pilnīgs pretstats līnim, karpai un breksim. Zutim ir tā – ja viņš ēsmu ir iekārojis, tad ņem azartiski.

Aivars ar nakts un agra rīta lomu, jo bieži vien laivā tiek sagaidīta arī rīta gaisma un kāda stunda veltīta līdakām

Ja esi krastā un piesakās metrinieks, tad, protams, ir daudz vienkāršāk, nekā esot laivā ezerā. Bet cik nav dzirdēti gadījumi, ka zuti izvelk krastā, bet tas pārrauj pavadu un pat trīs vīri viņu mēģina apstādināt, bet veltīgi – slīd ārā no rokām un iemūk atpakaļ ūdenī. Kā tu rīkojies?

Te ir jāskatās uz zuti, kad viņš ir iecelts laivā. Ja āķis ir tikai lūpā, tad jāņem ar cimdu, un zutis neizslīdēs. Bet nav obligāti jābūt līdzi cimdam, pietiek ar vidēja izmēra spaini. Tajā brīdī, kad zuti ieceļu laivā, es to lieku spainī ar asti pa priekšu. Spainis pirmajā brīdī ir glābiņš, jo zutis tinas apkārt ap tā dibenu un uz augšu it kā neiet. It kā…

Tas ir pirmajā brīdī. Vislabāk ir izmantot lielākos maiļu spaiņus, ko pārdod copes lietu veikalos un kam augšējā daļa ir sašaurināta. No tāda zutis ārā netiek. No parastā spaiņa tas tomēr spēj izrāpties. Mums ar Aivaru bija gadījums, kad izbraucām krastā no nakts copes, labi zinādami, ka spainī ir 7 zuši, bet uz sauszemes saskaitījām tikai sešus. Tātad viens bija izlocījies ārā ne tikai no spaiņa, bet arī no laivas.

Nekad neņemu uz zušiem līdzi uztveramo tīkliņu. Viņš jāieceļ laivā ar visvienkāršāko metodi. Ja tiks ielikts uztveramajā tīkliņā, sagriezīs to tā, ka tīkliņš vairs nebūs atpinams, bet pats pamanīsies aizšmaukt. Tā teikt, še tev sačoks, bet es toč, toč aizeju, jo man vajag tikai kaut ko, ap ko vai no kā atsperties un aizmukt. [Smejas.]

Velkot zuti pie laivas, tas nekad nav aizgājis. Vilkts viņš mēģina aptīties vai aizķerties ar asti ap jebko, kas atrodas ūdenī, bet iecelt laivā nav nekādu problēmu. Teiksim tā – tikko beidzās sociālisms un sākās mūsdienu neatkarība, tajā laikā naktsšņores vēl varēja brīvi nopirkt veikalā. Tu jau labi atceries, ka veikali bija pilni ar dažāda veida tīkliem, murdiem….

Labi, ka nepārdeva sprāgstvielas, tiesa, tās par simbolisku cenu varēja nopirkt armijas bāzēs un arī no jaunizveidotajām Zemessardzes noliktavām…

…tieši tā, un mēs legāli ievilkām naktsšņores, un pēc tām tad arī varēja redzēt, kurās vietās kas notiek ar zušiem. Pavadiņas kļuva ārprātīgi gļotainas – tātad zutis bija uzķēries, bet tinies visu nakti un beigu beigās tomēr ticis nost. Standarts bija tāds – vakarā ieliek šņori, un no rīta jau ap plkst. 4 tā bija jāņem ārā, jo vēl stundas divas klāt, un uz pamatšņores paliktu tikai gļotainas pavadiņas. Gruntenēm lietoju standartā monofilās pavadiņas 0,3 mm
resnumā.

Kevlārs, pītās auklas pavada, fluorkarbons…

Sākumā, kad gājām uz zušiem un parādījās stīvais fluorkarbons, neviens viņam neticēja. Nu kur šitāda drāts?! Tagad, protams, viss ir pavisam savādāk. Tajā pašā laikā man šķiet, ka ar monofilo pilnībā pietiek. Arī ar saviem smalkajiem zobiņiem zutis to nepārrīvē. Viss, ko viņš var izdarīt, – ja āķis ir lūpā, tad griežoties pārraut to. Otrs variants ir vilkt lēnām un izbaudīt to pretestības mirkli, kad zutis ķeras ap visu savā ceļā. Tad viņš ir spējīgs satīt zāles, šņori un visu, kas ir pa ceļam uz krastu vai laivu, un beigās norauties. Monofilo auklu es izvēlos arī tāpēc, ka, braucot uz zuti un to nedabūjot, man vismaz ir variants, ka pārbraukšu mājās ar smuku breksi.

Kas attiecas uz pīto auklu, tad arī to var mierīgi likt virsū. Zutis no tās nebaidās, ēsma viņam ir svarīgāka. Ja noteikti vajag tārpu, tad viņš satrakojas kā hiēna un viņam ir pilnīgi vienalga, pie kā un uz kā ir piestiprināts tas tārps vai maile. Āķim noteikti ir jābūt ar atskabargām. Tas tāpēc, ka nakteni nenovēršami mēģinās dabūt nost arī mazās zivis. Te ir jābūt ļoti pacietīgam. Tas ir aptuveni tas pats, kas ņemt un izsēdēt līni. Tev jau tas ir ļoti labi zināms… [Smejas.] Uzreiz pēc pirmās copes nerauj makšķeri ārā, bet arī negaida ilgi, jo pēc tam, kad zutis būs sajutis mutē ziepes, tas tūlīt mēģinās kaut kur nolīst vai aptīties. Refleksi un, iespējams, no pieredzes. Velkot ārā, ir jāmēģina maksimāli ātri uztīt auklu. Zutis ķersies aiz jebkura zemūdens priekšmeta. Šeit nevar būt nekādas nogurdināšanas, kā mēs to darām ar citām, lielākām zivīm.

Tu nebaidies, ka pēc šī raksta izlasīšanas Usmas ezeru copmaņi apsēdīs kā odi? Galu galā daži to vien gaida, lai kāds pasaka priekšā, kurp braukt, ko ķert, kad to darīt un uz ko...

Tu droši vien esi dabūjis pa mizu no citiem, ka esi atklājis labas vietas... Bet tas skar tikai tos, kam pašiem ir plāni ar domāšanu un kas būtībā tāpat neko nedabūs, ja viņiem pat iebakstīs ar pirkstu ezerā vai upē: lūk, šeit – ķer! Usmas ezers ir tik liels, ka tur pietiek vietas visiem. Kad es tagad tur braucu gar krastu ar laivu, ir papilnam visādu atpūtas namiņu. Visi aicina. Ja copē Usmā, tad ir jāpērk licence, un paši licenču pārdevēji saka: brauciet pēc iespējas vairāk, jo tad mēs varēsim ielaist vairāk zivju, un visi būs priecīgi. Kā Zaltāns kādreiz teica, tur notiek džezs. Tātad liela un aktīva kustība. Ezeru ar legālām metodēm izsmelt nav iespējams! Turklāt inspektori strādā ļoti rūpīgi un bieži.

To es esmu dzirdējis, un patiešām prieks, ka vīri sargā savu ezeru, kaut arī tas nemaz nav tik viegli, ja ir gan salas, gan zemesragi, gan līči… Cik tālu no laivas tu mēdz samest gruntsmakšķeres. Vai ar 5 metriem pietiks, ja zem laivas ir jau 4 metru dziļums.

Noteikti ne, jo zutis tomēr ir diezgan uzmanīgs, tik rijīga un neuzmanīgi brutāla šī zivs nav. Man nekad nav bijis tā, ka turpat pie laivas kaut kas notiek, vienmēr tomēr vajadzīgs zināms attālums, rēķināms vismaz no 20 metriem. Tas ir saistīts ar graboņu vai skaņām, kas nāk no laivas; ja vēl divatā, tad nu nevar tā vienkārši vairākas stundas nosēdēt akmens pozā. Vislabāk, kā tu saki, ir ap 30–40 metriem no laivas. Nevajag arī pārspīlēt, kā ejot uz butēm, kad meklē sēkļus. Te nekas nav jāmeklē. Kā jau lielai daļai zivju arī zutim patīk lielāku vai mazāku upīšu ietekas. Tās nes skābekli un zuti pievilina, jo šeit ir arī barības bāze. Tāpat pateikšu, ka, sēžot tā pa vienkāršo ezera vidū, neko nenoķersiet. Ir jāsameklē kantis, turklāt tādas, kas ir segtas ar dūņām. Tad noteikti tas džezs notiks.

Vai parunāsim par garšīgāko zuša pagatavošanas veidu, vai tas jau katram ilknim ir labi zināms?

Protams, pilnīgi visās valstīs, arī Latvijā, Krievijā un Japānā, ir zināms, ka garšīgākais ir kūpināts zutis.

Bet ja kūpinātavas nav?

Ja nav, tad man bija tāds čoms Gunča, kas, dzīvodams pie jūras, aicināja uz gastronomiskām izvirtībām – uz grilētu zuti. 90. gadu beigās sauciens uz grilētu zuti likās: hallo, kas tas tāds?!

Viņš pa vienkāršo sagrieza zuti tādos 7–10 cm gabalos. Protams, tajā laikā nebija tādas garšvielu izvēles kā tagad, bet bija visur esošā Vegeta. Vienkārši to pabēra uz gabaliņiem, un bija ļoooti garšīgi. Tiešām garšīgi. Cepeškrāsnī? Neesmu mēģinājis, bet ticu, ka varētu būt ļoti labi, jo zutim tomēr piemīt tā kolosāli īpatnējā garša, kad visi mēles garšas kadriņi, sajūtot to, liek laimītē nomirt. Šai zivij tiešām piemīt savs šarms kā copē, tā kulinārijā, un, salīdzinot ar citām Latvijas sugām, to var droši ielikt pirmajā piecniekā.

@Einis Asaris