Septiņas atziņas pa Saules ieleju bradājot

Es pārsienu jau divdesmito mušu un drīz jau visi mani sausiņi būs slapji. Citu dienu es jau visam šim būtu metis mieru, nospriedis, ka šeit foreļu nav. Tomēr šoreiz esmu gudrāks. Skaidri zinu, ka konkrētajā kristāldzidrā ūdens upes posmā foreles mīt. Un ne viena vien. Šis ir vienīgais kaut cik lēnākas straumes posms, kas seko kilometriem garam kaskāžu virknējumam. Uz leju no šī posma ir pamatīgs ūdenskritums. Te ir arī lieli akmeņi un arī šādi tādi krūmi apkārt. Zem akmeņiem ir atrodami pulka kāpuru visādās stadijās. Līdz ar to šī ir viena perfekta vieta, kur forelei nav nepārtraukti jācīnās ar milzīgu straumi, un ēdiens arī ir. Tātad te viņas ir, turklāt pašas lielākās. Jo lielākās vienmēr izvēlas vislabāko vietu. Mazās lai cīnās pa kaskādēm.

Bet neņem. Esmu pārliecināts sausiņu piekritējs, tādēļ ideja par nimfas peldināšanu mani neuzrunā. Es skaidri zinu, ka pienāks vakars un foreles labprāt sāks mieloties no augšas, arī pašas lielākās. Tā bija vakar un arī aizvakar. Tomēr šodien es gribu noskaidrot, vai kādu no viņām nevar izprovocēt arī pa dienu. Tādēļ esmu izmēģinājis pulka mušu, peldinājis tās visādos variantos, lai tikai pēc iespējas pagarinātu driftu.

Beidzot plunkšķis, zivs ir paņēmusi un var mazliet pacīkstēties. Kad izdodas pievilkt tuvāk, liels ir mans prieks. Marmora forele! Pirmā manā mūžā! Tādas te mēdz būt, tomēr stipri retāk nekā tradicionālās strautenes. Esmu tik ļoti satraukts, ka bilde iznāk pavisam miglaina..

Pirmais tumsas ciemiņš

Pirmā atziņa.

Vajag braukt. Vienmēr un visur un pie pirmās izdevības. Šogad, “pateicoties” Covid, dažas ceļojumu iespējas pavērās pavisam interesantas. Piemēram, avio biļeti līdz Milānai Itālijā varēja nopirkt par 50 eiro. Mīlestība pret kalniem un kalnu upēm mani ir pārņēmusi jau krietnu laiku, tāpēc uzreiz, kad atcēlās visi ierobežojumi ceļošanai uz Itāliju, devos kalnos. Ar mušiņmakšķeri. Un dažām iemaņām Itāļu metienu tehnikā. Bet ne par to šī atziņa. Atziņa par to, ka katrs brauciens, katra citā zemē, nezināmā upē pavadīta diena nes milzumu jaunu atklājumu, pieredzi un izpratni. Tā ir savādāka vide, kurā atveras acis uz lietām, par kurām līdz šim biji mazāk domājis. Vai arī bija izveidojušies priekšstati un stereotipi, kas pēc šāda piedzīvojuma izrādās aplami un pat dažreiz aprobežoti.

Vēl viens vakara ballītes dalībnieks

Jauni ūdeņi, neierasti apstākļi – tā vienmēr ir arī iespēja intensīvāk pakustināt smadzenes. Nav jau tā, ka aizbraucot citā zemē, tev sāk ķerties kā no pārpilnības raga. Visbiežāk ir tieši otrādi, nākas izmēģināt dažādus variantus, atšķirīgas pieejas. Nereti pat izgudrot kaut ko pavisam jaunu. Pelēkajām šūniņām ir darbs un tas ir labi. Tādēļ, ja gribi sevi pilnveidot par vispusīgu makšķernieku, vajag braukt.

Jāmeklē līdzīgs sausiņš kastītē. Pats siet es neprotu, bet vietējā veikalā tādu atrast tomēr izdevās. Rezultāts – mans uz sausiņu noķertās foreles rekords.

Otrā atziņa.

Ķert foreles var ne tikai vienlaikus kaujoties ar odiem, mušām un dunduriem. Kalnos odu NAV! Neviena, ne dienā, ne vakarā, ne naktī. Un arī ērču nav. Es mierīgi varu izvilkt savu karpinieka gultu, uzklāt karpinieka guļammaisu un pārlaist nakti pie čalojošas upes zem skaidrām debesīm, bez nekādas telts un citiem apgrūtinājumiem. Kas var būt labāks par šo?

Toties visādu citādu lidojošu insektu netrūkst, forelēm pilnīgi noteikti ir laba barības bāze. Tomēr visas šīs mušiņas, bitītes un vabolītes cilvēku liek mierā un man nav jāosta nekādu pretinsektu līdzekļu smaka. Tas ļauj pilnvērtīgāk pievērsties copei.

Trešā atziņa.

Sausiņš strādā. Itāļu kastinga stila piekritēji apgalvo, ka uz sausiņa var paņemt jebkuru foreli, vajadzīgi tikai pareizie apstākļi un tehniski precīzi izpildīts metiens. Ja iepriekšējos gados mana māžošanās ar sausiņiem parasti rezultējās mazās zemmēra forelītēs, tiesa krietnā skaitā, tad šoreiz esmu ticis pie pieklājīgāka izmēra. Un ne viena vien. Atšķirība vien tajā, ka esmu atradis upē vietu, kur šādi izmēri mīt. Un iemācījies novadīt ilgāku driftu. Tiesa, varētu iemācīties vēl ilgāku. Tur ir daži specifiski metieni jāapgūst…

Jāpārbauda katra vieta, kur upe kaut nedaudz palēnina gaitu.

Vējainā laikā prasās pēc ciešākām cilpām

Sausiņš strādā ne tikai minētājā Vermiljana upes posmā, kas iekārtojies brīnišķīgajā Saules Ielejā (Val di Sole). Šai pat ielejā sākas arī upe Noče, kas izlīkumojusi caur kalniem un tikusi līdz nākamajai ielejai Val di Non, kļūst mierīgāka un vietām pārvēršas par sausiņa dīdītāja paradīzi. Vienu šādu posmu es atklāju pavisam nejauši. Tas ir izvietojies neliela slēgta biotopa jeb dabas rezervāta teritorijā. Pavisam netālu no asfaltētas šosejas izveidots (vai pareizāk būtu teikt saglabāts) neskarts biotops, kas mūsu izpratnē ir vienkārši pamatīgi džungļi. Atrast tajos upi vien jau ir neliels izaicinājums, bet pusstundu ilgā maldīšanās vainagojas ar fantastisku skatu! Kristāldzidrajam ūdenim, kas samērā straujā, tomēr ne mutuļojošā plūsmā tek caur šiem džungļiem, pāri veidojas tāds kā koku un krūmu kupols. Zari, pārliekušies pāri ūdenim vairākus metrus no viena un otra krasta, veido ideālas foreļu barotavas – no zariem krītošie kukaiņi taču ir gatavā delikatese! Turklāt pašā piekrastē izskalotie koku sakņu labirinti veido perfektas lielo foreļu slēptuves. Šeit noteikti mīt ļoti pieklājīga izmēra zivis. Vajag tikai mācēt piemest mušu tur, zem zariem, pēc iespējas tuvāk krastam. “Totally under the tip cast”. Starp citu, te atļauts arī spiningot. Arī noķer un atlaid režīmā. Manuprāt, brīnišķīgs piemērs, kā biotopu saglabāt praktiski neskartu ar nemainīgu bioloģisko daudzveidību un vienlaikus ļaut tajā atrasties cilvēkam. Te ir arī laipas ar norādēm vienkāršiem dabas mīļotājiem.

Upe Noče, ieleja Val di Non. Biotops, NO KILL zona. Tur, zem kokiem mīt lielās. Jāprot tikai precīzi pasniegt māneklis. Šeit arī drīkst spiningot.

Ceturtā atziņa.

Vajag apsaimniekot! Visos Itālijas Dolomītos nav neviena upes posma, kas nebūtu apsaimniekots. Turklāt tas attiecas ne tikai uz vietām, kur var un gribas makšķerēt, kā tas ir pie mums. Nekā nebija, ja vēlies Itālijā apsaimniekot upi, tev jāņem savā pārraudzībā viss attiecīgais baseins, ar visām vismazākajām pietekām un ietekām.

Upe Chiese, ūdenskritums 2000 metru augstumā virs jūras līmeņa. Ūdens ir ļoti auksts un tajā dzīvo pālijas. Tur, lejā viņām ir paradīze, jo piekļūt var tikai paši bezbailīgākie makšķernieki.

Apsaimniekojošās organizācijas, kas parasti ir vietējo makšķernieku asociācijas, sadala savā starpā visu kalnu teritoriju, neatstājot brīvu nevienu kvadrātmetru zemes. Vienalga, vai teritorijā ir stāvi ūdenskritumi, cauri pilsētām un ciemiem plūstoši strauti, nacionālie rezervāti vai slēpošanas kūrorti – apsaimniekots tiek katras upes, katra strauta katrs metrs. Tas ir arī loģiski, jo upe ir vienota sistēma ar visām tās pietekām. Tu nekad nevari būt drošs, ka tavā upē viss būs kārtībā, ja, piemēram, kādā pietekā, kas nebūs tavā pārziņā, kāds nesāks gāzt mēslus iekšā. Vai otrādi, laistās zivis taču migrē, mainoties ūdens līmeņiem un laikapstākļiem. Kā gan, piemēram, var rūpēties par lašiem un taimiņiem Salacā un tai pat laikā nelikties ne zinis par tiem eksemplāriem, kas iet nārstot Korģītē? Tikai tad, ja tavā pārziņā ir viss baseins vai lielāku upju gadījumā, kā tas ir arī Itālijā, konkrēts baseina posms, tu vari būt pilnībā atbildīgs par apsaimniekošanas darba rezultātu.

Upe Vermiliena. Nimfotāju paradīze

Un rezultāts ir fantastisks! Vietās, kur forelēm ir pietiekoši piemēroti apstākļi nārstam, itāļi par katru cenu cenšas saglabāt dabisko populāciju. Tās ir NO KILL zonas, kurās makšķerēt drīkst tikai pēc noķer un atlaid principa, turklāt pastāv vēl virkne noteikumu. Piemēram, drīkst lietot tikai bezatskabargu āķus un zivis jāņem obligāti ar uztveramo tīkliņu. Ne visas NO KILL zonas ir paredzētas tikai mušiņmakšķerēšanai. Itālijā spiningošana ir ļoti populāra un daudzās tādās vietās ir atļauts piekopt šo metodi. Tiesa, arī ir noteikti ierobežojumi āķiem. Vai mūsu foreļu spiningotāji, kas piekopj noķer un atlaid principu, makšķerē ar āķiem bez atskabargām?

Vietās, kur atļauts makšķerēt, visur ir zīmes.

No otras puses, kalnu ielejās ir vietas, kas jo īpaši paredzētas tā sauktajam masu makšķerēšanas tūrismam. Tie ir upju posmi, kuros pastāvīgi, vairākas reizes gadā tiek papildināts zivju resurss, turklāt tas tiek darīts arī ar trofejas izmēra eksemplāriem. Šie posmi nereti atrodas pilsētas vai ciemata teritorijā, tiem ir maksimāli ērta un vienkārša piekļuve un visbiežāk arī ir iespējas lomu paturēt. Protams, pastāv izmēra un skaita ierobežojumi.

Tūristiem paredzēts upes posms

Šādi makšķerē vietēji pro. Kungam ir ar spoli aprīkota ļoti gara teleskopiska makšķere. Tās galā ir tikai tieva aukla un āķis. Āķis tiek iekarināts straumē un nopludināts pa to lejup 2-3 metrus. Pastāvīgi mainot makšķeres garumu, āķa ceļojums zem ūdens tiek atkārtots arvien tālāk un tālāk no krasta. Tādā veidā tiek izķemmēta upe visā tās platumā. Uz āķa mākslīga foreļu pasta, kas citviet nav atļauta.

Mašķerēšanas licence visvairāk maksā tieši šajās divās zonās, parasti 25-30 eiro dienā, kamēr pārējās zonās tā ir lētāka. Pārējās zonas, un tādu ir lielais vairums, ir tādas, kur zivju resurss arī tiek papildināts, bet foreles mēdz nārstot arī pašas un dažādi to paveidi krustojas, veidojot hibrīdus. Tas ir interesanti, jo nekad nevar zināt, kāda forele pieķersies. Šeit jau nu ir visas iespējamās reljefa un straumes variācijas un katrs var meklēt sev to, kas tuvāks.

Upe Chiese. Gids rūpīgi seko klienta kustībām un norāda, kur varētu būt zivs. Protams, blakus lielajam akmenim.

Atzīmēšu arī, ka nostaigājot pa Dolomītu upēm ne vienu vien kilometru, nesatiku nevienu kontrolējošu personu. Protams, es nezinu, varbūt kaut kur ir izvietotas kameras vai kas tamlīdzīgs, bet arī licenci uzrādīt man ne reizi neviens neprasīja. Atšķirībā no Slovēnijas un Bosnijas, kur inspektori pieskata makšķerniekus krietni cītīgāk. Mentalitāte un kultūras līmenis. Tomēr redzot to kārtību, tīrību, zivju bagātību un pasakaino kalnu ainavu apkārt, doma, ka varētu kādu dienu ietaupīt uz licences iegādi, man prātā neienāk. Pieļauju gan, ka noķeršanas gadījumā mans ceļš pie šīm skaistajām upēm būtu slēgts.

Blakus upei izbūvēta foreļu un pāliju audzētava kalpo upju apsaimniekotājiem kā lielisks un gandrīz dabisks resurss zivju krājumu papildināšanai upēs. Uz aci, te peld arī 7kg un lielāki eksemplāri. Tepat blakus ir arī kanāls, kurā zivjaudzētavā audzētās zivis var makšķerēt. To tur ir daudz un ķeras labi, bet jāņem ir visas, atlaist nedrīkst. 7 eiro par kilogramu.

Piektā atziņa.

Labie un sliktie akmeņi. Tā es tos iedalu atkarībā no tā, vai tie ir izlīduši virs ūdens vai arī slēpjas mazliet zem ūdens virsmas. Pēdējie ir sliktie, jo straume tiem gāžas pāri un apkārt daudz spēcīgāk un straujāk nekā visā pārējā upē. Līdz ar to, ja mušiņaukla nokļūst virs šāda “sliktā” akmens, to tūlīt aizrauj prom un ne par kādu driftu domāt nevar.

Labie akmeņi ir tie, kas izbāzuši galvu virs ūdens virsmas. Apkārt tiem plūst straume, bet paši tie cēli stāv mierā un piedāvā savu palīdzību. Ja mušiņauklu pārmet tādam akmenim pāri, to labu brīdi var censties noturēt mierā, ļaujot līderim ar mušu lēni slīdēt pa straumi netraucētā driftā. Auklas posmu pirms akmens jācenšas pacelt pēc iespējas augstāk, lai to neierautu straumē. Pavisam ideāli, ja ir iespēja pārmest mušiņauklu pāri uzreiz diviem vai pat trim vienā līnijā stāvošiem akmeņiem. Superpluss ir tajā, ka mušiņa, kas aizslēpusies aiz tāda lielāka akmens pie šādas metiena konstrukcijas, paliek neredzama makšķerniekam. Kas nozīmē tikai to, ka arī forele makšķernieku nepamanīs un ņems drošāk.

Pāri akmenim pārmesta aukla sola ilgāku driftu.

Sestā atziņa.

Makšķerēšanas braucienu var apvienot ar ģimenes atvaļinājumu. Padomju laikos bija tāda slavena multenīte par kaķi Matroskinu, pastnieku Pečkinu un, protams, tēvoci Fjodoru. Šajā multenītē ģimenes tētis un mamma allaž strīdējās, kur labāk pavadīt atvaļinājumu – doties uz kūrortu vai uz laukiem. Arī mums makšķerniekiem tā mēdz būt dilemma. Tradicionālie copes maršruti – Ālandu salas, Lapzeme, Volgas delta ir zivīm bagāti un makšķernieku iecienīti. Tāpēc uz šejieni parasti dodamies makšķernieku kompānijās un 100% nododamies iecienītajai nodarbei. Tomēr reti kura sieva, bērni vai oma piekritīs atvaļinājumu pavadīt šādā vietā un veidā. Tiem gribas pie jūras, pastaigāt pa muzejiem, pabaudīt kādu nacionālo ēdienu. Tad nu nākas visādi kombinēties.

Tomēr pasaulē ir vietas, kur vienuviet var gan pieklājīgi pamakšķerēt, gan atpūsties daudzos citos veidos. Alpu kalni un Dolomīti, piemēram, ir viena no tādām vietām. Tūkstošiem cilvēku šeit brauc staigāt pa kalnu takām, kāpt klintīs, nēsāties ar kalnu un šosejas velosipēdiem, močiem un antīkiem sporta auto, laisties lejā ar plostiem pa mežonīgajām upēm, izbaudīt kalnu avotu veidotās termas vai itāļu fantastisko virtuvi. Pasakainās ainavas un svaigais kalnu gaiss atstāj milzīgu pozitīvu iespaidu un garīgo un fizisko veselību. Tāpēc šī noteikti ir vieta, kur braukt ar visu ģimeni. Un jā, es pat atradu dīķus, kuros var mācīties makšķerēt paši jaunākie.

Tūristiem par prieku izveidoti foreļu dīķi

Septītā atziņa

Nav jābaidās, ka atbraucot no makšķerēšanas ceļojuma, Latvijā vairs negribēsies makšķerēt. Tādu jautājumu man uzdod bieži, atgriežoties no tuvākām un tālākām zemēm. Taisnība, ir vietas, kuras ir kaut kādā vienā vai otrā aspektā copes ziņā labākas. Tomēr vēlmi makšķerēt pavisam tās atsist nespēj. Pirmkārt jau tādēļ, ka pie mums Latvijā ir fantastiska makšķerēšanas iespēju daudzveidība. Ālandos vai Lapzemē ir pulka līdaku, bet vai tur ir karpas? Volgā vai Ebro ir milzu karpas, sami un zandarti, bet vai tur ir foreles? Vai varbūt kāds lašu paps gaida aiz akmens? Mums ir ziema un vasara, upes, ezeri, laivas un ledus un, visbeidzot, jūra – tik daudzpusīgas copes iespējas nav nekur! Arī lai pie šādas atziņas nonāktu, ir jābrauc uz citām zemēm.

Upe Noče Trento pilsētas tuvumā. Šeit no rītiem pulcējas itāļu spiningotāji

@Aivars Rudzinskis