Verņaks. Vai tomēr ne?

Mums ir ļoti paveicies, ka dzīvojam Latvijā. Mums ir skaista un laba valsts. Mums ir daudz ūdeņu. Un mums ir skaista un bagāta valoda, kurā ne tikai dziedam, bet arī runājam un dalāmies savās emocijās. Arī par copi. Diemžēl drūmie 50 gadi ir piesārņojuši ne tikai dabu, bet arī mūsu mentalitāti un valodu. Man sāp. Bet šajā rakstā tam pievērsīšos ar humora un ironijas piedevu, lai neizklausītos pēc filoloģijas lekcijas. Piebildīšu, ka man gan ir tehniskā izglītība.

Pirms daudziem gadiem leģendārais sporta komentētājs Juris Robežnieks un makšķernieks Ruduļu Juris vienā personā mēģināja latviskot copes terminoloģiju, bet padomju infekcija un krievu valodas ietekme bija un ir pārāk spēcīga. Diemžēl viņam arī nebija atbalsta no citiem makšķerniekiem. Vai man izdosies? Šaubos. Bet būšu vismaz mēģinājis.

Internacionālais sekss

Mums ir demokrātija. Katrs var copēt, kā grib. Protams, ievērojot noteikumus. Un arī runāt drīkst, kā grib. Publiski lamāties gan nedrīkst. Bet kuram gan neizsprūk, kad noraujas lielā zivs! Neesmu nekāds svētais, arī man tā gadās, piedodiet. Cope bez lamām zaudētu daudz no sava šarma. Bet arī lamāties vajadzētu latviski. Vai tad mums tādu vārdu trūkst?!

Atceros vienu gadījumu pie Salacas pirms daudziem gadiem. Toreiz draugi mani bija pielauzuši ķert vimbas, kas man likās ārkārtīgi garlaicīga nodarbošanās. Tomēr piekritu. Tā nu mēs ķeram, un, kā par brīnumu, pa kādai vimbai arī izvelkam. Ir skaists un kluss maija rīts. Putni dzied. Idille. Te pēkšņi no pretējā krasta atskan skaļš un izmisīgs brēciens: “Ak, tu, m...ka!” Paskatāmies uz to pusi un pamanām vecāku vīru, kuram laikam bija kaut kas liels norāvies. Domāju, nieka vimbas dēļ viņš tā nebūtu pārdzīvojis. Nosmējāmies un copējām tālāk.

Pēc kādas pusstundas – vēlreiz: “Ak, tu, m...ka!” Tikpat skaļi. Acīmredzot sāpe nebija pārgājusi. Mums kļuva jautri. Kā pēc pulksteņa atkal pēc pusstundas – tas pats, tikai tie trīs vārdi. Joprojām skaļi un izmisīgi. Mēs iegājām azartā un sākām gaidīt, kas notiks vēl pēc pusstundas. Jā! Atkal bļāviens no pretējā krasta! Un tā turpinājās vēl ilgi, ik pēc pusstundas, visu dienu. “Ak, tu…!” Lūk, tās bija vienas lieliskas, patiesas un latviskas lamas ar tik dziļu sāpi iekšā!

Kaut es tā varētu… Bet – jāatzīstas grēkā – nereti un negribot sanāk šo sievietes dzimtes vārdu pārtulkot. Kad tas izsprucis, es dusmojos uz sevi. Kā tad tā – audzinu citus, bet pats neesmu labāks! Arī šogad, 1. janvārī, kad notika mana episkā cīņa ar milzu lasi, kulminācijas traģiskākajā brīdī atcerējos un piesaucu to nerātno sievieti. Tikai viņa diemžēl nebija latviete… Tas tika nofilmēts, bet citiem rādīt nedrīkst. Kauns. Ne jau par to, ka lasis norāvās. Par to vienu vārdu…

Pirms dažiem gadiem Zviedrijā man gāja līdzīgi. Jūras foreles jeb taimiņi ķērās lieliski. Bet tad pieteicās lielais. Draugs ne tikai centās neveikli palīdzēt, bet uzdrošinājās arī filmēt. Un man atkal paspruka. Ne jau taimiņš, to izvilku. Cīņas laikā paspruka sulīgas lamas svešvalodā, ne angļu. Tad pieslēdzās sekss latviski. Vārdu sakot – sanāca internacionāls porno monologs par copi. Tagad viens cits draugs, fotomākslinieks, mēģina tās filmas izlabot. Tikai pī attiecīgajās vietās būtu necieņa pret lielo lasi un taimiņu. Lūdzu, lai pacenšas tā smalkāk. Kad necenzētie defekti būs novērsti, filmu ielikšu tīmeklī. Sauksies – Dejas ar raibajiem.

Ktm! Tas ir viens no maniem mīļākajiem teicieniem, kad jālamājas. Lūdzu, nejaukt, tā nav motocikla marka KTM. Tas ir “ka tavu māti”. Bez jebkādas domas un slikta vēlējuma kāda mātei. Tikai tāpat, jo labi skan.

Tagad pa nopietno

Pietiks par lamām, pāriešu pie nopietnākām lietām – pie tiem vārdiem, ko lieto nepareizi, nevietā vai svešā valodā. Turpmākā kritika būs visvairāk vērsta pret tiem, kas izpaužas publiski – presē, tīmeklī, televīzijā utt. Un arī pret dažiem tirgotājiem, kuru runas veids vairāk piestāvētu Centrāltirgus nelegālajiem cigarešu pārdevējiem. Uzskatu, ka publiski ir jārunā pareizi un kulturāli, neaizraujoties ar žargonu, bravūru, krutumu, svešvārdiem utt.

Aukla. Plāna vai bieza aukla. Plāns vai biezs fluorkarbons. Pēdējā laikā tā nereti dzird sakām. It kā smalkāk vai gudrāk. Pilnīgi garām! Saki, lūdzu, – kā var būt plāns tas, kas ir apaļš? Kā var būt biezs tas, kas ir apaļš? Plāns var būt tikai kaut kas tāds, kas ir plakans. Piemēram, plāns dēlis, plāns ledus, plāna drēbe. Teorētiski arī maks var būt plāns. Vai biezs. Kāpēc nesaka “plāns āķis”? Tas taču izgatavots no stieples, kas pēc būtības un šķērsgriezuma ir apaļa, tāpat kā aukla. Āķis ir tievs, bet aukla – plāna? Absurds! Vai spinings. Nesakām taču – plāns spinings. Sakām – tievs. Vai krastā augošs ozols. Parasti tas ir resns. Nekad neesmu dzirdējis par biezu ozolu, ktm. Tātad pareizi – aukla ir vai nu resna, vai tieva!

Šūps. Rots. Izrunā šos vārdus skaļi. Vai neskan tizli? Tikai tāpēc, lai neteiktu kā visi? Tāpēc, ka skan tā skarbāk? Kas vainas rotiņam un šūpiņam? Nesaprotu, kāpēc jākropļo tik skaisti mīļvārdiņi, kas šiem mānekļiem ir visatbilstošākie.

Zaceps. Jā, šo vārdu būs grūti izskaust. Monumentāls kā okupācijas piemineklis Rīgā. Bet man nemaz nepatīk! Ne tas kauna stabs, ne tas zaceps. Vai tad tiešām nevar pateikt latviski: aizķērās? Ja cilvēks ir ļoti dusmīgs, var papildināt: “Aizķērās, ktm!” Pareizi un skanīgi.

Sačoks. Otrs monuments. Tikpat riebīgs. Jā, īss un viegli pasakāms, bet vai latviski trūkst vārdu? Nevar būt! Piekrītu, ka svarīgā brīdī un uztraukumā pateikt draugam: “Vai tu nebūtu tik laipns un nepadotu man uzķeramo tīkliņu, lūdzu?” varētu būt nedaudz par garu. Bet var taču iebļauties: “Ķeseli!”

Maskavas pavadiņa. Otvodnoj povodok. To bieži dzird arī no latviešu copmaņu mutes. Kāda velna pēc? Nesaprotu. Kāpēc nevar teikt “atvadiņa”? Manuprāt, ļoti trāpīgi.

Mormiška. Te nu es padodos. To izskaust, visticamāk, būs bezcerīgi. Un varbūt arī nevajag. Tas ir viens no retajiem izgudrojumiem, uz ko krievs var pretendēt attiecībā uz copi, ja neskaita iepriekš minēto otvodnoj povodok, voblu un vodku (bez pēdiņām). Ruduļu Juris mormišku sauca par auziņu. Ļoti smuks un mīļš vārds! Tomēr, izņemot viņu pašu, neviens cits droši vien to nelietoja. Diemžēl. Laikam būs vien jāpaliek pie mormiškas.

Velce. Trolings. Dorožka. Velce ir klasika. Trolings – skan smalkāk un svarīgāk. Dorožka latviski ir surogāts. Taču es kaut kad ļoti sen un pat neatceros, no kā, izdzirdēju – celiņš. Es ķeru uz celiņa. Sākumā nesapratu, kur, uz kāda celiņa? Tas ir kaut kāds maršruts? Bet tad man pielēca, ka tā ir metode, nevis vieta ezerā. Un man ļoti iepatikās! Jā, tulkojums, bet cik lieliski un latviski skan! Izvilku līdaku uz celiņa! Super! Atļaušos gan piebilst, ka cope uz celiņa ne tuvu nav mana mīļākā nodarbošanās, bet dažreiz sanāk.

Točka. Šis vārds man ļoti nepatīk. Riebjas! Vai spots. Ne grama labāk. Nu, pasaki man kaut vienu argumentu, kāpēc būtu tā jāsaka! Punkts! Kas vainas punktam? Ar ko tā stulbā točka ir labāka par punktu? Man točka asociējas ar smirdīgu vārtrūmi, kurā var dabūt ļoti apšaubāmas izcelsmes dziru, pēc kuras var arī nepamosties. Tādā točkā medīt zandartu man nemaz negribas. Bet savā slepenajā punktā – tas nu gan ir feini!

Provodka. Tehniski provodka varētu būt, piemēram, automašīnas elektroinstalācija. Ja runā par copi, tad laikam ar provodku domāts, kā vadīt mānekli vai kaut ko peldināt. Agresīva provodka vai lēna. Vai tizla. Ķeru sapalus uz provodku. Ktm! Vai mums atkal prāts par īsu, lai pateiktu, ka mānekli vadu vai izspēlēju? Ka pludiņu vai maijvaboli var arī pludināt?

Maile vai mailīte. Phoxinus phoxinus. Maza, raiba sapalu dzimtas zivtiņa, kas mājo galvenokārt mazās straujās upītēs un draudzējas ar forelēm, kamēr netiek apēstas. Bet daudzi asarus un zandartus ķer “uz maili”. Patiesībā tās ir vīķes, raudiņas un kas tamlīdzīgs, kas mailei pat tuvumā nav bijis. Kā vienā anekdotē par zebru: “Zirgu zini? Nemaz nav līdzīgs.”

Motilis. Skan diezgan latviski, bet skaidrs, ka šis radījums ir pārcelts motiļ. Pavisam precīzi un zooloģiski būtu – trīsuļodu kāpurs. Chironomus plumosus. Piekrītu, neskan īpaši ērti ne latviski, ne latīniski. Ruduļu Juris mēģināja ieviest tādu skanīgu vārdu “ķikurs”. Neizdevās. Tāpat kā ar auziņu. Būs vien jāatzīst, ka motilis un mormiška ir mūžīgs tandēms.

Zemledus makšķernieks. Tas nu gan skan latviski, bet stulbi: nezinu, kurš gribētu būt makšķernieks zem ledus! Visticamāk, tā būtu viņa pēdējā cope mūžā. Pārsvarā visi grib palikt ledus virspusē. Kā tad viņus saukt? Virsledus makšķernieks? Kaut kā jocīgi. Bet kā saukt, lai būtu skanīgi un pareizi? Lūk, tas tik ir uzdevums!

Bļitkotājs. Nobeigumā esmu nonācis arī līdz šim vārdam. Bet tas, tāpat kā “bļitka”, skan lēti un krieviski. Nu nemaz nepatīk. Latviski ir tādi vārdi kā “žibulis” un “žibulētājs”. Žibulis zib. Skan diezgan trāpīgi. Savukārt žibulētājs to žibuli cītīgi rausta. Arī loģiski. Bet – vai, cik grūti būs bļitkotāju pārtaisīt par žibulētāju…

Lai mums skanīga, tīra un latviska copes valoda! Ne asakas!

@Juris Bogdanovičs