Dzeja ar ūdām

Tas notika viena gada vasaras vidū. Saņēmu Igoročika zvanu – tā un tā, esot baigā štelle. Igoročika radiniekiem piederot pirts pie paliela dīķa, tur plānojoties radinieku koprauts, un vajadzētu koprauta pasākumam dīķī noķert, cik nu var līdaku, pie viena dīķi no tām patīrot – esot traki savairojušās. Mums jābraucot dienā pirms rauta un savi gastroļi jāpabeidz līdz nākamajai priekšpusdienai, lai iegūto, tā teikt, gaļas bāzi varētu pagūt saprocesēt līdz kulināriskam rezultātam. Nāburgu Kažiņš jau piekritis piedalīties, vēl tikai mans jāvārds esot vajadzīgs. Daudz nedomājot, piekritu. Par ko tad ne – kā nekā atkal labs piedzīvojums veidojas!

Sazvanīju nāburgu Kažiņu. Šis jau bija saveidojis darbības stratēģiju – tā kā dīķis ir privāts un uz to vispārējie copes noteikumi neattiecas, ieliks katrs pa peldošajai ūdai. Vienlaikus sametīs makšķeres uz maili un, ja būs luste, pamētās spiningu. Laivu tur nevajag, kas tur – štrunta dīķis! Tak elementāri!

Savākuši vajadzīgos pričendāļus, attiecīgās dienas rītā devāmies ceļā. Nonākuši galā, sasveicinājāmies ar saimniekiem. Jā, jā, mēs esam tā izslavētā copes trijotne! Jā, jā, zinām, ka jāsagādā pēc iespējas vairāk līdaku! Jā, jā, tūdaļ pat ķersimies pie lietas! Nē, nē, dopingu mums nevajag, jo pašiem savs piparu šņabulis ir līdzi!

Jāatzīst – vieta bija smuka. Guļbūves pirts māja bija uzbūvēta nomaļā vietā saviesīgiem pasākumiem, līdz lielajam dīķim bija metri divdesmit; blakus lielajam dīķim laiskojās mazais – Igoročiks minēja, ka tur varēšot viegli saķert sīkās karūsiņas. Un tā arī bija – pāris tīkliņa ielaidieni, piebarojot ar auzu pārslām, un mums bija ap divdesmit vajadzīgā izmēra karūsiņu.

“Pagaidām pietiks; ja pietrūks, atnāks saķert vēl!” nāburgu Kažiņš prātīgi noteica.

“Sāks ar ūdu salikšanu,” viņš komandēja, kad bijām nonākuši lielā dīķa malā.

Aha! Te atklājās pirmā un vienīgā kļūda Kažiņa visnotaļ pārdomātajā stratēģijā. “Štrunta dīķis” izrādījās gana dziļš, un ūdu ielikšanai ļoti būtu noderējusi laiva. Bet nu neko, izmetāmies pa pliko un gan brišus, gan peldus salikām tās trijstūra veidā – divas apmēram vidū netālu no dīķa sānu malām, vienu vidū pie tālākās malas.

“Labāk likt tālāk no vietas, kur paši sēžam; tā nosegsim lielāku platību!” Kažiņš nokomentēja izvietojumu.

Salikuši ūdas, sametām makšķeres. Spiningu mētāt pagaidām nenesās prāts – gan jau, vēl tak visa pēcpusdiena un nākamais rīts priekšā.

Aber pirmo stundu nebija pilnīgi nekā. Iespējams, ūdu likšanas procedūras laikā mēs bijām pamatīgi notrobelējuši, un līdakas nogājušas pagrīdē. Laika īsināšanai iemetām pa šņabulim un sākām domāt papildu atrakcijas.

“Klau!” nāburgu Kažiņš ierunājās. “Mēs varētu sacerēt dzeju par godu ūdām. Viss kaut kas taču ir apdzejots – gan mana dzimtene jaukā, gan Lāčplēsis, gan meitene no manas klases, bet vai kāds no jums ir dzirdējis dzeju par ūdām?”

“Nē!” atbildēju. “Dzeja par ūdām nav dzirdēta. Kažiņ, tu kā idejas autors varētu pirmais sākt.”

Kažiņš nokrekšķinājās, izslējās taisni un noskaitīja:

“Katrā pirtī, katrā būdā

Jābūt maisiņam ar ūdām!”

“Un tas bija viss?” es jautāju. “Tās taču tikai divas rindas...”

“Es nesaprotu!” Igoročiks piebilda. “Priekš kam katrā pirtī un būdā jāglabā ūdas? Varbūt tur dīķa nemaz tuvumā nav. Kur tad tās ūdas – mežā liks, vai?”

“Dzejā ļoti bieži neko nevar saprast!” Kažiņš atbildēja. “Piemēram, Reiniks dziesmā skrien, jo viņam kaut kāds dīvains tēls rādās. Un sāksim ar divrindēm, tad saliksim visu kopā – kas zina, varbūt vesela poēma izveidosies. Otomār, tu nākamais!”

“Kad no copes nav ne sūda

Varen labi, ka ir ūdas!” es nobēru.

Igoročiks pakasīja pakausi un turpināja:

“Pat Ēģiptē, kur daudz verbļūdu,

Jātur lielā cieņā ūdu!”

Dzejošanu pārtraucām, jo mūsu copes vietai kāds tuvojās. Izrādās, tas bija saimnieka dēls. Iesvīdis no galdu stumdīšanas un nolēmis nopeldēties. Savukārt mēs bijām aizņēmuši labāko vietu iekļūšanai dīķī. Nu neko, pārmetām tuvākās makšķeres nostāk, šamais tikām ieņurkoja un uzņēma peldkursu uz dīķa vidu.

Un tad, jā, manai ieliktajai ūdai karodziņš apmetās otrādi! Mūsu ūdas bija apaļas putuplasta pļentakveida spoles ar vidū iespraustu tādu kā mastu, kam pāri tika pārvilkta aukla. Kad plēsoņa paņem, viņa spoli apmet otrādi, aukla atbrīvojas gan no masta, gan no spoles sānos iegrieztajām rievām, ļaujot uz spoles uztītajai auklai brīvi tīties ārā. Kad visa aukla laukā, tad spole peld līdzi zivij.

Kādu laiku apaļā spole griezās kā vilciņš, signalizējot, ka zivs ar maltīti dodas prom, tad spole sāka slīdēt pa ūdens virsu paralēli krastam. Saimnieka dēls tikmēr bija sācis peldējumu atpakaļ.

“Hei! Peldot malā, paņem līdzi, reku, spoli, kas, reku, peld!!!” es uzsaucu peldētājam.

Saimnieka dēls ātri noorientējās situācijā, mazliet pamainīja peldēšanas virzienu un noķēra pa ūdens virsu lēni slīdošo spoli. Taču tad notika neparedzētais. Saimnieka dēls vienā rokā turēja spoli, ar otru turpināja airēties uz krastu, taču ūdas galā esošā zivs, sajutusi pretestību, tā sacīt, palielināja apgriezienus! Ar vienas rokas airējieniem izrādījās par maz, lai ūdu tuvinātu krastam.

“N e v a r u!” sauca peldētājs. “Mani velk iekšā!!!”

Es ātri nometu drēbes un metos dīķī. Piparu šņabuļa radītais reibiens bija kā ar roku atņemts. Biju itin labs peldētājs, un pieveicamie kādi piecdesmit metri man tāds nieks vien bija. Taču atrast veidu, kā dabūt krastā ūdu ar zivi gan nebija nieks.

Satvēris saimnieka dēla roku, kas bija iekrampējusies spolē, novērtēju attālumu līdz tuvākajam krastam.

“Uz turieni!” es iesaucos.

Nu mums bija divas rokas airēšanai – katram pa vienai, turklāt vilcējspēks ūdas galā bija saguruma dēļ sācis mazināties. Metru pa metram mēs tuvojāmies krastam. Nu jau tepat tas bija, pat varēja sasniegt dīķa dibenu, taču no tā vēl nebija lielas jēgas, jo kājas dziļi grima dūņās. Turpinājām peldēt, līdz pamats kļuva cietāks.

“Sačoku stiepiet!!! Fiksi, velns parāvis!!!” es iebrēcos, pamanījis, ka Igoročiks ar nāburgu Kažiņu mierīgi sēž iepriekšējā vietā uz skatās notiekošo kā teātra izrādi.

Pēc mana brēciena palēcās abi divi un dieba mums palīgā. Es tikmēr lēni un prātīgi aiz auklas vilku ārā zivi. Igoročiks ar visām drēbēm, turēdams gatavībā uztveramo tīkliņi, iemetās ūdenī. Drīz ūdens virspusē parādījās Galva.

“O, jomajo!” no pārsteiguma iesaucās saimnieka dēls. Un bija jau arī par ko. Šī patiešām bija Galva ar lielo burtu! Taču jūsmot nebija laika, jo vēl bija jāvārē vairāki metri auklas, turklāt es ar bažām gaidīju, ka zivs var taisīt slaveno līdaku salto un izpurināt ārā āķi. Biju pat izbrīnīts, kāpēc tā vēl nebija to izdarījusi. Droši vien piekususi, – pie sevis nodomāju.

Pēdējais vilciens, un Igoročiks meistarīgi ar galvu pa priekšu iesmēla zivi uztveramajā tīkliņā un izcēla krastā. Tagad varēja uzelpot un apraudzīt lomu.

“Uz aci – sešiniece!” Kažiņš lietpratīgi novērtēja. “Un dziļi ierijusi – acīmredzot tāpēc gaisā nelēca!”

“Un tādas te dzīvo??” saimnieka dēls joprojām bija pārsteigts. “Tādas tak var peldētājiem kaut ko nokost!”

“Kā tad!” Kažiņš apstiprināja. “Un tad pēc izkāpšanas krastā šie sāktu runāt falsetā. Varbūt jums vajag piedāvāt pakalpojumu neizdevušos operdziedātāju uzlabošanai? Tikai tad šis monstrs jālaiž atpakaļ, jo vēl viens nokodējs biznesam par skādi nenāks!”

“Nē, nē, monstrs ies kulinārijā!” teica saimnieka dēls.

Līdz nākamajai priekšpusdienai noķērām vēl piecas līdakas, tiesa, pārējās izmēra ziņā ne tuvu nestāvēja klāt šai pirmajai. Brauciens bija izdevies.

Ar Igoročiku un Kažiņu satikāmies pēc nedēļas.

“Oi, par to līdaku atskaņas no manējiem joprojām nāk!” Igoročiks stāstīja. “Visu nedēļu runā!”

“Redz, kā!” Kažiņš ieteicās. “Labi, ka sarīmējām dzejrindas ar atskaņām! Kas zina – nebūtu atskaņu tur, nebūtu atskaņu no notikuma, jo varbūt nebūtu pašas līdakas!”

Mēs ar Igoročiku paraustījām plecus. Nevilšus atcerējos kaut kur lasīto teicienu par tauriņa spārnu vēzienu vienā zemeslodes pusē...

@Otomārs Plekste