Dabas bagātību sargātāji

Latgales reģionā ūdens bioloģiskos un zivju resursus uzrauga Latvijas Republikas Valsts vides dienesta Daugavpils reģionālās vides pārvaldes (DRVP) Resursu kontroles sektors. Šīs struktūras darbinieki atzīmē, ka viņu rīcībā esošo spēku un iespēju pilnīgi pietiek, lai kvalitatīvi pildītu šo valstiski svarīgo uzdevumu.

Neizmērojamie plašumi

Saruna par DRVP uzdevumiem, darba rezultātiem un problēmām notika ar iestādes Resursu kontroles sektora vadītāju Oļegu Vietriņu, kuram ir liela darba pieredze šajā jomā. O. Vietriņš dzimis Daugavpilī, šeit absolvējis vidusskolu, bet 1980. gadā – Rīgas Politehnisko institūtu, pēc tam strādājis Lokomotīvju remonta depo. Savukārt DRVP inspektora amatā sācis strādāt 1992. gadā.

Daugavpils reģionālās vides pārvaldes darbinieki kontrolē zivju resursus Daugavpilī un Jēkabpilī, kā arī četrpadsmit tuvējos novados (Līvānu, Ilūkstes, Daugavpils, Vārkavas, Jēkabpils, Krustpils, Riebiņu, Krāslavas, Aglonas u.c.).

O. Vietriņš pastāstīja, ka, lai kontrolētu šo plašo teritoriju, pārvaldes rīcībā ir pietiekami daudz tehnisko līdzekļu. Turklāt visa tehnika atbilst mūsdienu prasībām, lai noteiktie uzdevumi tiktu pienācīgi izpildīti. Tā ir mobila, uzticama un efektīva. Inspektoru rīcībā ir mašīnas, motorlaivas, to rezerves motori, kvadracikli un sniega motocikli, droni, nakts redzamības ierīces, binokļi, kā arī citi līdzekļi.

Tomēr, neskatoties uz lielisko tehnisko nodrošinājumu, dažkārt var pārņemt šaubas par inspektoru darba operativitāti un rezultativitāti. Iemesls – izkontrolēt gandrīz sešus simtus lielu un mazu reģiona ezeru, Daugavas posmu 220 kilometru garumā un neskaitāmās Latvijas galvenās ūdens artērijas baseina upītes, kā arī Dubnu, gan tehniski, gan ņemot vērā profesionāļu – inspektoru skaitu (kopā ar O. Vietriņu viņi ir tikai četri), nav iespējams. Tādējādi, kamēr kontrolieri ir reģiona vienā malā, maluzvejnieki siro pretējā pusē.

Oļegs Vietriņš skaidro: „Izņemot mūs, katrā Latgales pagastā ir pašvaldības ieceltas uzticības personas, kuras kontrolē, kā tiek ievēroti makšķerēšanas un zvejas noteikumi un atklāti pārkāpēji. Mums palīdz arī iedzīvotāji, kuri konstatē maluzvejniecību un operatīvi informē par to mūsu dienestu.”

Tas nebūt nenozīmē, ka inspektori, saņemot informāciju no iedzīvotājiem, sēž klēpī saliktām rokām un tikai fiksē pārkāpumus. Viņi, dažkārt riskējot ar savu veselību un pat dzīvību, dodas uz objektiem, lai aizturētu maluzvejniekus. „Mums ir paaugstināto risku shēma un ūdenstilpju kartes. Savā darbā mēs vadāmies pēc tiem, neatstājot bez uzmanības nevienu ezeru vai upes posmu,” skaidro Oļegs.

Daugavpils reģionālās vides pārvaldes inspektori ne tikai dienu un nakti vajā maluzvejniekus, kā to iedomājas daudzi reģiona iedzīvotāji, iestādes darbiniekiem ir arī citi, ne mazāk svarīgi uzdevumi. Piemēram, ūdens bioloģisko resursu kontrole, tostarp arī zivju mazuļu ielaišana ūdenstilpēs, kuras atrodas pārvaldes pārziņā. Tā tiek veikta saskaņā ar pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” Iekšējo ūdeņu laboratorijas izstrādātajiem Ūdenstilpju ekspluatācijas noteikumiem. Saskaņā ar zivju resursu papildināšanas rekomendācijām, katrai ūdenstilpei ir izstrādāti savi noteikumi, kārtība un izmantošanas nosacījumi. Turklāt obligāti tiek ņemta vērā konkrētās ūdenstilpes barības bāze, zivju skaits, kvalitāte un suga.

Soda nauda

Latvijā ir spēkā Zvejniecības likums. Saskaņā ar šī dokumenta 6. nodaļas 30. punktu, par rūpnieciskās zvejas noteikumu pārkāpšanu, izmantojot tīklus, murdus un citus nelikumīgus zvejas rīkus bez licences, fiziskām personām var tikt piemērots naudas sods no 280 līdz 700 eiro. Savukārt sods par makšķerēšanas noteikumu pārkāpumiem ir vai nu brīdinājums vai sods līdz 350 eiro.

„Saskaņā ar ūdenstilpju pārbaudes grafiku (zvejas un makšķerēšanas noteikumu ievērošana, ūdens bioloģisko resursu saglabāšana) Resursu kontroles sektora darbinieki regulāri rīko reidus un pārbaudes, lai atklātu un aizturētu pārkāpējus. Situācijas ir dažādas. Dažkārt pieķeram pārkāpuma vietā, daži „nelegāli” mēģina aizbēgt un noslēpt nelikumīgos zvejas rīkus, kurus mēs rezultātā konfiscējam un vēlāk likvidējam,” stāsta Oļegs Vietriņš.

No šī gada sākuma veiktas vairāk nekā 200 pārbaudes 598 objektos – lielajos un mazajos ezeros, kā arī Daugavas un Dubnas posmos. No pārbaudīto objektu kopskaita 399 ir „A” kategorijas, t.i., publiskas ūdenstilpes. Savukārt 174 ūdenstilpes ietilpst „B” kategorijā, kad inspektori veic kontroli ezeros, kuros zvejas tiesības pieder valstij, „C” kategorijas objekti (25) pieder privātpersonām. „Šajā laika periodā konfiscēti 104 rūpnieciskās zvejas tīkli un pieņemti 25 lēmumi par pārkāpēju sodīšanu.

Izņemot naudas sodu, vainīgajiem jākompensē dabai nodarītais kaitējums saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem.

Kā noteikts likumā

Izņemot maluzvejnieku aizturēšanu un sodīšanu, pārvaldes inspektori noformē arī rūpnieciskās zvejas licences. Līdz šim ir izsniegtas 466 šādas atļaujas, kā arī speciāli žurnāli, kas ir obligāti visiem, kuri saņēmuši minētās licences. „Ikvienam rūpnieciskajam zvejniekam, kurš izmanto tīklus vai murdus, ir jābūt šādam žurnālam, kurš ir jāaizpilda krastā. Tajā jāieraksta noķerto zivju skaits un citi dati,” skaidro O. Vietriņš.

Latgales reģionā ir diezgan daudz ezeru, kuros ieviesta licencēta makšķerēšana. Lai amatieris drīkstētu tajos ķert zivis, izņemot Makšķerēšanas karti, nepieciešama arī licence. Pašlaik teritorijā, kuru kontrolē Daugavpils inspektori, ir 29 šādas ūdenstilpes, tostarp Luknas, Višķu, Smiļģines, Vīrognas, Lielais Stropu ezers u.c.

Inspektoru kompetencē ir arī zemūdens medības un vēžošana. To regulē 2015. gada 22. decembra Ministru kabineta noteikumi Nr. 800 „Makšķerēšanas, vēžošanas un zemūdens medību noteikumi”.

Jāatzīmē, ka makšķerēšanas cienītājiem problēmas rada privātie zemes īpašumi, kuri atrodas pie ūdenstilpēm, ko nosaka likums par tauvas joslām. Iekšējos ūdeņos tauvas joslas platums gar privāto ūdeņu krastiem ir 4 metri, gar pārējo ūdeņu krastiem 10 metru no vietas kur sākas normālā ūdenslīnija vai no krasta nogāžu augšmalas). Taču parasti visus ar tauvas joslu saistītos jautājums zemes saimniekiem un makšķerniekiem izdodas nokārtot.

Mīl dabu

Interesanti, kā un kur ķer zivis Oļegs Vietriņš? Viņš atzīst, ka neizjūt īpašu vēlēšanos ņemt rokās makšķeri vai spiningu un doties uz kādu no labi zināmajām ūdenstilpēm. „Neesmu ne makšķernieks, ne mednieks. Cik vien sevi atceros, arī bērnībā mani neinteresēja šīs nodarbes, nav radusies interese arī brieduma gados. Es saprotu, ka daudziem vīriešiem un sievietēm tas ir hobijs, bez kura viņi nespēj dzīvot. Taču mani tas neaizrauj. Pasēņot, pastaigāties pa mežu, paelpot svaigu gaisu – tas ir pavisam kas cits!” Taču Oļegs nenoliedz – viņš var aizrautīgo vērot, kā makšķerē vai zvejo citi (protams, likumīgi).

Toties galvenais inspektors ir liels dabas mīļotājs un tās skaistuma cienītājs. Gan kā ierēdnis, kura pienākums ir sargāt floru un faunu, gan kā parasts cilvēks Oļegs Vietriņš uzskata, ka par tīru vidi un tās iemītnieku dzīvi ir jārūpējas ne tikai kontrolējošām struktūrām, bet arī visiem mūsu skaistās, zivju un ūdens bioloģiskajiem resursiem bagātās valsts iedzīvotājiem: „Jādomā par nākamajām paaudzēm. Mūsu uzdevums ir saglabāt un vairot tās dabas bagātības, kas mums jau ir.”

Anatolijs Krilovs / latgaleslaiks.lv