Copes ieroču meistars

Tā kā mans tēvs bija itin sakarīgs makšķernieks un šo hobiju piespēlēja arī man, bērnībā bija interesanti vērot viņa paša veidotās ziemas bļitkas, mormiškas un vasaras šūpiņus. Ar ziemas bļitkām vai mormiškām, tās mājās cepot, kā tagad atceros, mēs abi nosvilinājām pirkstu galus neskaitāmas reizes. Visa tā svina lodēšanas padarīšana bija patiesi smalks darbs, un īsti nebija arī no kā pamācīties. Parasti mūsu mormiškas nopirka tēva draugi–copmaņi.

Ideja sākt gatavot pašiem radās pie copes bodes Rīgā, Vaļņu ielā. Tur meistari virināja savus ziemas mētelīšus ar iekšpusē piestiprinātiem porolona gabaliem, kuros bija iekārti dažādi mānekļi. Izvēle bija diezgan liela, bet bija arī jāmaksā. Tai laikā tādu volframu neatceros, viss bija no svina. Te, protams, bija iespējams nopirkt arī dažādas ēsmas: pārsvarā baltos un pa retam motili, kas tajā brīdī jau likās kosmosa cenā. Savukārt vībotņu kāpurus es jau lobīju mājās pats.

Cenas ziemas mānekļiem nebija lielas, un es, mammai nezinot, bet ar tēva dotajiem 3 rubļiem kabatā 10 gadu vecumā vēlajās ziemas stundās braucu ar vilcienu no Ogres uz Rīgu pēc kārotajām lietām, lai nākamajā dienā abi varētu doties uz copi. Ja man tagad 10-gadīgs dēls ap plkst. 18 ziemā būtu jāsēdina vilcienā un jāsūta uz tumšu Rīgas pievārti pēc tārpiem, mormiškām vai bļitkām, tad pats sev liktos atsities ar galvu, taču tādi laiki bija.

Savukārt vasaras mānekļus tēvs taisīja pats no alumīnija karotēm. Protams, tie visi bija šūpiņi. Dažāda garuma, apaļuma un smaguma. Es, noskatījies, kā to visu dara, spēru no skolas ēdnīcas mūžam pilnībā nenomazgātās alumīnija karotes un mēģināju pats. Kaut kas jau arī sanāca, jo līdz pirmajai līdakai Lobes upītē nebija ilgi jāgaida.

Savukārt ziemā skrūvspīlēs iespiedu vīna pudeles korķi, uztaisīju tajā iegriezumu un iespraudu āķi. Tad apstrādāju to ar skābi un ar lodāmuru ķipināju kātiņam apkārt alvu. Vajadzīgā forma vēlāk tika pieslīpēta ar smalku vīlīti. Diemžēl āķu kātiņi bija gaužām neizturīgi, un pēc karsēšanas, lai dabūtu klāt alvu, tie lūza kā sausi skali. Tikai retais no šiem āķu super izstrādājumiem izturēja pārbaudi.

Žēl, bet nav vairs ko atrādīt, jo nekas no tā laika pašdarinātā inventāra nav saglabājies. Gadi visu aprāvuši, pazaudējuši vai kaut kur noslēpuši uz neatgriešanos. Atceros, vienā TV raidījumā rādīja, ka Maestro Raimondam Paulam, kas savā laikā bija itin azartisks spiningotājs, toreiz vēl mājās bija saglabājies padomju laiku standarta čemodāns, līdz pusei pilns ar meistaru izgatavotiem šūpiņiem. Viņš vēl retoriski savā stilā jautāja: un kam gan tagad tie krāmi vajadzīgi? Es gan nešaubos, ka nemaz tik slikti viņi patiesībā nebūtu, jo vecie meistari mācēja no bleķa izveidot īstenus plēsīgo zivju medniekus.

Tāds bija sākums. Kā tagad?

Latvijā ir vairāki tautā populāri amatnieki, kuru izdomas bagātība, precizitāte un, pats galvenais, rezultativitāte dažādu copes ieroču izgatavošanā ir apbrīnas vērta. Viens no šādiem meistariem ir Viktors Tilčiks, kura stāžs šajā hobijā ir patiesi pieklājīgs. Ar viņu tad arī aprunājos.

Nemainīgi stabilas vērtības

Tavu mānekļu skaits un dažādība liek domāt, ka ne uz ko citu tu pasaulē neesi skatījies – tam reāli atliktu ļoti maz laika. Es domāju nevis personīgo dzīvi, bet gan tieši tavu mānekļu izgatavošanas lauciņu, jo visi tie ir arī jāpārbauda, un tam ir vajadzīgs laiks. Vai tev iznāk paskatīties arī citu meistaru darinājumus?

Patiesībā daudz nekas no pētniecības nesanāk. Es domāšanā esmu diezgan konservatīvs. Man ir 12 mānekļu izcērtamās formas, un no savu izdomāto vizuļu formām es neesmu atkāpies aptuveni 40 gadus.

Un netiek mainīts pilnībā nekas?

Ne-e. Vienīgi, tā kā izspiežamās formas man ir svinā, ar laiku tā formīte tiek nedaudz deformēta. Tad nu tā ir jāizlej no jauna.

Vai tev jau jaunībā bija interese par mānekļu izgatavošanu, vai spiningošanas azarts tomēr nāca mazliet vēlāk? Es zinu, ka mūsu gadagājuma cilvēkiem visbiežāk bērnībā pirmā rokā ir bijusi pludiņmakšķere.

Tieši tā bija arī man. Es sāku ar pludiņu. Kaut gan mūsdienās es, protams, katram jaunajam censonim (un nav svarīgi, cik viņš ir jauns gados) ieteiktu sākt ar spiningošanu. Bet nav uzreiz jācenšas iepirkt dārgu preci ar slavenu brendu.

Dārgs inventārs vēl nebūt negarantē labus lomus...

Tāpat nav jāpērk arī pats lētākais gals, jo tā var nosist vēlmi uz jauno hobiju. Vajag piemeklēt lietas, kas atbilst vidējai klasei. Tagad sociālajos tīklos ir visas iespējas paskatīties un pamācīties, kā tā makšķerēšana notiek, un arī iepazīt ļoti dažādo inventāra klāstu. Piemēram, spiningošanas komplekts – ja man jādod padoms, es saku: sāc ar pretzāļu vizuli. Pirmie metieni var sanākt stipri neprognozējami lidojuma ziņā, bet pretzāļnieks tiks ārā arī no visbiezākā zāļu pudura, bet līdakas, kā mēs zinām, ciena tieši šādas slēptuves, no kurienes uzbrūk medījumam. Var sākt ar rotiņu, kas manā skatījumā ir universāls māneklis un ar kuru jebkurš iesācējs ļoti ātri tiks pie savas pirmās zivs. Ar rotiņu savukārt ir vienkāršāka izspēle – tikai un vienīgi mānekļa ātruma maiņa ūdenī.

Man nez kāpēc tavs vārds vienmēr ir saistījies ar šūpiņiem. Taču tas laikam īsti patiesībai neatbilst...

Neatbilst gan, jo ir arī rotiņi, kas krasi atšķiras no citu meistaru ražojumiem. Tiem ir maināma lapiņa, maināms āķis un gara visu saturošā vidējā stieple, kas ļauj spiningotājam darboties bez pavadiņas.

Vēl gribēju pateikt iesācējiem: piemēram, ja tu ar laivu laidies uz leju pa Gauju, tad stundas laikā ar mazu rotiņu pirmie 10 asarēni tev būs garantēti. Te arī pirmie copes prieki!

Viss sākās ar dakšiņu!

Vai atceries savas pirmās zivis?

Lai cik tas liktos bēdīgi, bet manas pirmās zivis bija foreles, kas tika noķertas tālajos 60. gados un ar dakšiņu. [Viktors smejas.]

Tad mēs abi esam ļoti līdzīgi. Arī man bija dakšiņa, tikai foreļu vietā vēdzeles. Kā tā dakšiņa strādāja tavās rokās?

Gāju pa mazu upīti, rokās koka gabals, un ar to ik pa brīdim pa kaut ko pasitu, lai radītu konkrētu troksni. Piemēram, pa akmeni, ūdenī iekritušu koka kritalu. Tāpat apskatījos katru ūdens pacerīti. Pēc būtības stulbākas zivs par foreli nav – tad, kad tu viņu ieraugi, viņa acīmredzot domā, ka tu viņu neredzi, un ar to tad arī ir viss. Visas citas zivis kā zivis aizmūk kaut kur tālāk, bet foreles, ja arī paskrien no tevis nostāk, tad turpat vien cenšas atkal ielīst.

Tieši tāpat darīja vēdzeles. Ja tām izdevās ar savu glumo ķermeni izvairīties no pirmās saķeršanas, tad viņas pat pamanījās izskriet no akmens apakšas, apgriezties un iešmaukt atpakaļ zem tā paša akmens, kur bija iepriekš.

Manas spiningošanas pirmsākumi ir saistīti ar to brīdi, kad atnācu no dienesta padomju armijā. Draugs uzaicināja uz copi un pie reizes parādīja, kādus vizuļus vajag uztaisīt. Es tādus izgatavoju, mēs aizbraucām, un ar to āķis bija lūpā. Es sāku šai kompānijai braukāt līdzi kā uz Gauju, tā uz tuvākajiem ezeriem, un lomi bija itin labi. No tā paša brīža es pats sāku sev izgatavot vizuļus. Arvien vairāk un vairāk. Dažādās formās un lielumos. Mani tas viss ļoti ieinteresēja.

Galvenais ir nevis ieteikt, bet gan izskaidrot

Tev ir savi mānekļi, bet kā tu iesaki tos citam copmanim?

Es nevienam neko neiesaku. Cilvēks pienāk pie mana klāsta, paskatās un, ja kaut kas iepatīkas, tad viņš šo mānekli nopērk. Bet, ja viņam interesē kas vairāk par pirkumu, tad es labprāt arī visu izstāstu. Taču ir arī tādi, kam pašiem galva liela, un viņi, neko nepajautājuši, vienkārši aiziet.

Noteikti ir svarīgi, kur māneklis tiks lietots. Ezeri, upes, lielāks vai mazāks dziļums, auklas uztīšanas ātrums – tas tūlīt mainīs vizuļa uzvedību. Man, piemēram, ir sudraba vizulīši, kam svars kopā ar āķi ir 11 g. Stāstu gadījumu, kas nebūt nav pirmais un droši vien nebūs arī pēdējais. Cilvēks nopērk vizuli, aiziet uz copi, bet pēc kāda laika ir pie manis atpakaļ un sūdzas, ka nekas neķeras. Mēs aprunājamies, kā un ko viņš ir darījis, un visbiežāk visa problēma ir nepareizā mānekļa vilkšanas ātrumā. Tad nu es viņam stāstu: šo vizuli velc maksimāli lēni – un pēc dažām dienām tas cilvēks atzīstas, ka ieteikums patiešām strādā, un jūtas ļoti priecīgs.

Tajā pašā laikā es esmu sastapies ar tādu variantu: pats zinu, ka konkrētais māneklis ļoti labi strādā konkrētā vilkšanas ātrumā tieši ezerā, un tas ir ļoti, ļoti lēns. Ieteicams reizēm arī uztvičot (izveidot saraustītu spēli), bet pārsvarā viņš strādā tieši tā. Taču kādā reizē tīri eksperimenta kārtā es pamēģināju viņu vilkt ļoti ātri – un izrādījās, ka arī ar šādu ātrumu līdakas labprāt viņu ķer ciet.

Tāpēc jau laikam katram pašam ir arī jādomā līdzi tam, ko dara, un jāpiefiksē tas brīdis, tā darbība ar mānekli, kad ir cope. Diez vai tavi ražotie mānekļi strādās vienmēr un visur...

Tas ir labs jautājums. Es varu teikt, ka man viņi strādā; ja būtu pretēji, tad tāda veida modeļa nevienam nebūtu. Tai pašā laikā es varu atzīties, ka ar gumijas zivi, kas mums veikalos ir pārdošanā milzīgā izvēlē, es strādāt vienkārši nemāku. Man uz tām plēsēji neķeras, un viss!

Ja nav noslēpums, kur tu pārsvarā copē? Ezeri, upes, dīķi…? Kaut kur jau arī izgatavotie vizuļi ir jāizmēģina?

Vietas pārsvarā ir ap Smilteni, aptuveni 25 km rādiusā. Šajās ūdenstilpēs viena stunda ir pilnībā pietiekami, lai tiktu pie mēra līdakas un pie reizes izmēģinātu ko no saviem izstrādājumiem. Tagad es vairs nekur tālu nebraucu, man pie ūdeņiem pilnībā pietiek ar pāris stundām. Man ir veselas brigādes, kas brauc kaut kur tālāk uz visu dienu, bet man tas vienkārši vairs nepatīk.

Te mums abiem atkal ir liela līdzība: agrāk sēdēt laivā vai krastā varēju dienām, bet tagad 3 stundas jau ir daudz...

Jā, divas trīs stundas, un pietiek. Nav jābojā copes un dabas bauda ar nīkšanas procesu, ja tā var teikt. Tas laiks ir pagājis. Es tagad pārsvarā spiningoju no krasta, kam, protams, ir savs apgrūtinājums, jo otrā spininga galā ir vieglāk noraut kaut ko vērtīgu un atstāt dzelmei. Man, tā kā es plēsoņas vilinu ar pats saviem mānekļiem, šāda lieta, neapšaubāmi, sanāk lētāk.

Nebojāsim tirgu!

Visiem ražotājiem, tai skaitā arī mazumtirgotājiem, kas paši ir copmaņi, te ir savs izdevīgums, bet tas nav tā vienkārši nokritis no debesīm, tur ir ieguldīta nauda un darbs...

Ar mani ir mazliet citādi. Es savus ražojumus mājās pārdodu tieši par tādu pašu cenu, kā tirgo vairumnieki, kas pie manis iepērk.

Būtībā ļoti pareizi, jo tā tu nebojā tirgu, ko diemžēl dara daudzi mājražotāji un ne tikai makšķerēšanas preču lauciņā...

Man uz mājām nāk mazāk vai vairāk pazīstami cilvēki un jautā, kāpēc pa tiešo šeit, darbnīcā, preci nevar iegādāties krietni lētāk. Tad nu es saku – ņem tik daudz, cik iepērk veikali, un es tev iedošu par mazumtirdzniecības cenu. Man šķiet, tas ir pilnīgi loģiski.

Vai bieži iznāk aplauzties ar savu kārtējo gara darbu, un, ja jā, tad kā tu to labo? Vienkārši zem preses, un aiziet cita versija?

Te ir simtiem variantu, ko nemaz nav vērts tagad stāstīt. Pie citas mānekļa spēles var tikt, kaut vai pamainot āķa lielumu. Galu galā uzšauj ar āmuru [Viktors smejas], un viņš ūdenī uzvedīsies pavisam citādi nekā iepriekš. No tā es izdaru attiecīgus secinājumus, kas gala produktu padara par kvalitatīvu preci. Taču līdz tam tas ceļš nebūt nav tik īss, kā kādam šķiet.

Ja tu piemestu, cik plēsīgo zivju gadā izvelc, tad kāds tas skaitlis būtu?

Es tiešām neskaitu, jo mani tas galīgi neinteresē. Galvenais ir tas, ka man mājās visu laiku ir svaiga, nevis vairākas nedēļas sasaldēta zivs. Turklāt tiek ķerts no krasta, jo, pēc manām domām, kas var būt vieglāk, kā izspiningot to pašu līdaku no laivas. Ar laivu tu vari piebraukt plēsoņai klāt jebkurā vietā, kur vien redzi viņu dzenājam mazās zivis. Tas ir viens faktors. Tāpat vari apstrādāt perspektīvās vietas. Savukārt, esot krastā, iespējas tomēr ir stipri vien ierobežotākas.

Cik tālu tavi mānekļi ir aizgājuši pasaulē?

Pietiekami tālu. Ir Amerikā, Austrālijā… ļoti daudz kur. Čomi ir atveduši manus mānekļus, ko spiningojot aizķēruši un izvilkuši no lielākām un mazākām upēm Krievijā, Norvēģijā, Zviedrijā. Vispār būtu interesanti uzzināt, kādas zivis ir mēģināts ar tiem noķert. Nav taču visur tikai līdakas un asari, ir arī citas sugas.

Par sirdssāpēm un ieteikumiem

Pāris dienas pirms mūsu sarunas tev bija pārdomas par foreļu ielaišanu mazajās Latvijas upēs un tās lietderību. Pastāsti par to vairāk!

Jā, labprāt. Es tā īsti netieku gudrs attiecībā uz forelēm un alatām, kas tiek ielaistas mazajās Latvijas upēs ar cerību uz to izdzīvošanu un iedzīvošanos. No vienas puses, viss pareizi. Jo vairāk pozitīvas dzīvības dabā, jo interesantāk visiem. No otras puses – kāpēc ir jāielaiž foreļu un alatu mazuļi upēs, kas ir viegli likvidējamas kā objekti, ko mēs saucam par upēm.

Pirmkārt, visas šīs upītes ir pilnas ar bebriem. Kur ir bebri, tur tiek celti upes pašteces stādinājumi. Turklāt upes tek arī vietās, kur cilvēkam ir lielas problēmas piekļūt klāt un šos dambjus nojaukt; un ir arī skaidrs, ka ar laiku tie tiks atjaunoti.

Visos šādos uzplūdinājumos un arī pat bez tiem šajās upēs ir lielākas un mazākas līdakas. Kā mēs zinām, pavasara nārsts līdakām notiek seklās vietās, kur ūdens līmenis mēdz ātri kristies. Pīles, tur ienirstot vai pabradājot pa ikriem, uz mazo upīti tos atnes simtiem, un vēlāk izaug plēsoņas izcilas barības bāzes vietā (un līdaka ir ļoti ātraudzīga zivs).

Īsāk sakot – es uzskatu, ka būtu jāmaina cilvēku domāšana. Ir labi domāt zaļi, bet, manuprāt, nav jābūt tik zaļam, lai foreļu upēs liegtu izķert līdakas jebkurā izmērā.

Patiesībā tas upēs nemaz nav iespējams, jo piekļūt daudzām krasta vietām nemaz nevar, līdz ar to zināms līdaku skaits tur viennozīmīgi paliks. Es tev pilnībā piekrītu!

Ja tu šajās upītēs noķer līdaku un pārgriez pušu vēderu, tad ko tu tur redzi? Pilns ar mazām forelītēm!!! Es pats esmu piedzīvojis gadījumus, kad eju pa foreļupi, redzu milzīgu daudzumu mazo forelīšu un pat neviļus sāku prātīgāk brist (tas gan, protams, ir mazliet smieklīgi, jo uzkāpt sev virsū neviena forele neļaus, tā būs žiglāka par tavu zābaku). Atnāku uz šo pašu vietu pēc pāris nedēļām – un neredzu nevienu zivi. Noeju pat vairākus kilometrus, un no mazajām forelēm nav ne vēsts! Kur tad viņas ir palikušas?! Un ne jau es viens eju pa šo upi! Mazās forelītes neredz neviens!

Tālāk. Vaidavas upes Karvas HES stādinājums. Agrāk, regulāri ejot pa šo Vaidavas posmu, mēs redzējām patiešām daudz foreļu. Bija prieks par copi, par dabu… Kas tur ir tagad! Asaris un līdaka. Abām šīm plēsīgajām zivīm vēderā ir tikai un vienīgi foreles. Teikšu atklāti – ja ir mēra līdaka, es viņu paņemu pēc likuma pantiem, bet zemmērus mēs ar copes kolēģiem izmetam krastā. Artava dabai!

Katrā ziņā ar šo lietu gan mums vajadzētu tikt galā! Citādi visi tikai čīkst, ka foreļu nav, alatu nav…

Ko vēl gribētu piebilst. Uz foreļu sacensībām Latvijas upēs pārsvarā laižam varavīksnenes. Tā ir agresīva zivs, kas izspiež no upes vietējo foreli. Vēl viens fakts. Pēc mūsu makšķerēšanas likumdošanas es, parastais cilvēks, nedrīkstu pārnest nevienu dzīvu zivi uz otru ūdenskrātuvi, bet, ja tā domāta sacensībām – tad drīkst? Es atvainojos, bet vai tas nav zināmā mērā absurds?!

Labi, šī pēdējā lieta vēl būtu runājama, taču, ja mazajās upēs vēlamies foreles un alatas, tad līdakām tur nevajadzētu būt.

@EinisAsaris