Salacas triloģija

Diena pirmā. (31.03).

Pulksteņu grozīšana un nobrucis laika azimuts. Pamodina kolēģa, jau sestais, zvans. Labi, ka vakarā soma salikta, maizītes un tēja gan izpaliks.

Salaca salekusies krastos. Ūdens dzidrs, bet visādas peldošas drazas pietiek. Nebūs viegli!

Temperatūras kritums arī pamatīgs - no vēl nesenajiem +14 uz +3 šodien. Un tas vējš! Cimdi, protams, palika mājās… Gribās jau tā pienācīgi apstrādāt katru potenciālu vietu, bet pēc mirkļa sajūties kā puspabeigts Buratino, locekļi stīvi un pirksti pavisam kokaini. Savu optimisma noti dod pirmais ņēmiens. Uzsitiens un kāts ieliecas zivs pretestības iespaidā! Viens pumpis, otrs pumpis un… vari būt brīvs. Nost!

Nu jau pēc laba laika, bet ir pāris uzsitieni, bet zivi uz kādu agresīvāku darbību pierunāt neizdodas. Laiku pa laikam jāpabauda daba ar kabatās saliktām rokām, jo pārsiet mezglus gandrīz neiespējami.

Nu jau esam citā posmā. Te vismaz ir aizvējš un paliek pat silti. Salīdzinoši. Un arī pāris notikumi. Man neliela jūras forelīte tuvākai komunikācijai piesakās, kolēģis vienu papumpē, tā atrādās un pamāj ar asti.

Pašā dienas izskaņā, jau atkal nomainot citu vietu, ir vēl viens notikums. Ir ņēmiens, bremze iekaucas un atdod pāris metrus, pauze un atkal rāviens uz kādiem metriem trīs. Šķiet ka šī “sēž” un pēc sajūtām ir laba. Trešais rāviens nedaudz īsāks, bet varbūt tikai tamdēļ, ka atkal ir nost. Sasodīts!

Hei! Melnā pantera, baigi lunkanā… šī nakts ar tevi nav pirmā, pēdējā!!!

Diena otrā. (11.04)

Saule jau spēlējas apsarmojošo krūmu galos. -5, kā smejies. Šķiet, ka neesam ne par agru, ne par vēlu. Ir jāvelk cimdi, jo rokas salst un zem kājām skrumst apsalušie krasta dubļi.

Salaca dzidra un mudīga. Putnu vīteri un daudzie zosu kāši debesīs. Rīts ir tik enerģijas pilns, ka nav ne mazāko šaubu arī par zemūdens aktivitāti. Tikai kad un kur?!

Tači! Kā izrādās, ar visu 24h modro aci virs galvas. Viena spoža jūras forele liek te aizkavēties līdz cimdi vairs nav vajadzīgi un pat doma par apģērba korekcijām. Silts! Vēja nav. Šķiet par uzcītīgo vicināšanos esam nopelnījuši pusdienu maizīti un tēju. Lielāks prieks būtu, ja arī mūsu mērķa zivis kaut nedaudz novērtētu mūsu centienus, bet kādam arī veicas. Kāds no mūsu zonas tās dienas bridējiem tiek pie 102cm lašu mammas, turklāt ar visai nepiemērotu inventāru.

Kuņģis nedaudz apmānīts un dodos zemtaču izlūkgājienā. Kolēģis paliek starptacī. Nepavisam ilgi redzu, ka kolēģis izpilda darbības, kas varētu nozīmēt tikai vienu - zivs. Zvanu, lai apjautātos par aizdomu patiesumu un gandrīz vienlaicīgi saņemu bildi ar zivi. Ja tā būtu no Daugavas, nebūtu pārsteigts… zandarts! Oho-ho!

Štrunts par visiem 200m, diebju pie kolēģa. Nu skaistulis! Bez simts gramiem 2kg. Par mēru šaubu nav un arī 15.aprīlis vēl nav iestājies- šitais brauks uz mājām. Tikai ar to mājās braukšanu beigās sanāca neliels kāzuss. Bet par to vēlāk…

Ja es teiktu, ka man dikti patīk posms līdz Zirgakmenim, tad pat zirgam būtu jāsmejas, jo bradāt ar “kazupisamajiem” pa tām applūdušajām niedrēm un staigno krastu nekāda bauda nav. Simms arī nepalīdzētu, jo, ja ievelk līdz jau Lieldienu krāsu zaudējušām olām, tad stilam vairs nav nozīmes. Toties lai nu kā, bet zivtiņām tur uzturēties patīk.

Tad nu divas pieteicās. Ar pirmo viss pēc normālā scenārija - cope, pumpji, skrējieni, virsūdens astes atrādīšana. Otrā izpildīja pusi no scenārija - viss bija, tikai pirmo reizi mūžā pārtrūka pavada mezglā pie griezuļa. Bā!

Jau pievakare. Zirgakmens ņirdz tur upes vidū un mums laiks ko mainīt. Dodamies atpakaļ. Mani vienaldzīgu nespēj atstāt pirmās vizbulītes un uzkavējos dažu foto uzņemšanai…

Kolēģis kādus simts metrus jau priekšā un redzu, ka sasveicinās ar kamuflažā tērptu un citādiem gadžetiem “bruņotu” vīru. Tur divu domu nav – inspektors. O! Pirmo reizi mūžā sastapšu inspektoru! Pasmaidu un pie sevis nodeklamēju - “U nas fse dokumenti v porjadke. Eto moj krustdēls”. Lūk, un te sākas stāsts par zandartu, jo visu redzošā acs ir notikumu piefiksējusi. Aizdomas bija, ka esam nobēdzinājuši jūras foreli un turpinājuši makšķerēt.

Draugi! Salacas laša un jūras foreles licence dod atļauju paturēt lomā tikai šīs zivis! Jebkura cita ir jāatlaiž, neskatoties uz izmēru un saudzēšanas laiku. Mēs ar zandartu “ieberzāmies”, lai gan viss pēc gostiem – gan izmērs, gan laiks. Godīgi – pat prātā neienāca šī nianse!!! Visu cieņu VVD inspektoram, jo iztikām ar mutisku brīdinājumu un draudzīgu lekciju.

Pēc rājiena atrast motivāciju vēl makšķerēt?! Laikam jau nē… turklāt jau astoņas stundas novicotas…

Mans tēvs bija jātnieks, es jātnieka dēls. Mans tēvs jāja zirgus, bet… jāju es!

Hei! Melnā pantera baigi lunkanā, šī nakts ar tevi nav pirmā, pēdējā…

Diena trešā. (17.04)

Patiesībā, vakars pirms dienas. Varoņsāgas saklausītas nedēļas garumā, un šķiet, ka outsaidera pozīcija visai garantēta, jo iepriekšējos braucienos ne tuvu nav bijis tik daudz zivju kontaktu cik dzirdu no kolēģu atskaitēm.

Labi! Abas rokas kreisā kāja un laikam neko nesaprotu no šo zivju ķeršanas…

Mānekļi salikti un papildināti… Eh! Šis būs noslēgums, un tad jau atkal krūmi!

Vertikālais cīrulis ieskandina rīta jundas sākumu. Šķiet, ka tas piesaistīts kādai neredzamai līnijai, jo trajektorija tik precīza- augšā, lejā, augšā, lejā…

Delfīni cilājas un kutina nervus. Zivis ir, bet piedabūt tās uz ņēmienu nereāli. Nu neņem neko tie spuru un astes atrādītāji! Patiesībā, tas jau sen pārbaudīts…

Agrā rīta cerība izplēn. Jau trīs stundas novicotas un bez pieskāriena. Jāpaiet atpakaļ un jāpamēģina virs tačiem. Pirmie lakši, bik pakošļāju, bet ar to arī pietika… prasās kaut ko uzdzert. Viena trofeja, paša tirgota, ar ārprātīga diametra pavadu un sakabi… jā, te veči nejoko…

Pavēroju kā no pretējā krasta puiši izvelk spožumu. Kādam veicas vairāk! Kā vienmēr viss notiek pēkšņi! Tāls metiens, daži spoles apgriezieni un blieziens! Spoles bremze akurāti izdzied zivs pirmo rāvienu notis un šķiet, ka varēsim sasveicināties. Atrādīties tā negrib, bet diezgan paklausīgi nāk pa straumi uz augšu. Nedaudz pārvietojos, lai būtu vieglāk izvadīt… palikuši metri desmit, un te ir pirmais virsūdens mutulis. Jaudīgs! Un tas arī viss!!! Nokabinājās…

Protams sarūgtinājums, bet dod cerību, jo diena vēl gara.

Vienā brīdī jau sāk trūkt ideju, ko lai vēl izpeldina Salacas straujumos… Vējš diezgan spēcīgs un ievieš korekcijas. Viena smuka copīte, stiepiena veidā un viena strauta forelīte it kā atgriež cerību…

Kolēģis kā nolēmēts visu laiku vēlējās apmētāt vienu vietu. Laikam jau bija saslēgušās kosmiskās enerģijas, jo nepaiet nemaz ilgs laiks, kā Ivaram kāts ripā un deja 10 min garumā var sākties. Lai arī pēcnārsta nogurdināta, bet straumē ir varena cīnītāja. Brīžiem spole kauc neapstājoties un lasene dodas pa straumi uz leju. Tad pietuvojas krastam, tad atkal uz upes vidu. Vēl mirklis un, kolēģim palīdzot, satveru lašu mammu aiz astes. Arī asistēšanā ir prieks un emocijas!

Turpat, piekrastē, neizceļot no ūdens, nomērām. 105cm! Zivtiņa diezgan labā formā un tuvu pie 10kg vajadzētu būt. Ātra fotosesija un laižam sudraboto torpēdu atpakaļ savā stihijā. Peldi uz jūru!

Vēl kaut ko mētājam, bet nogurums no 12h vicināšanās jau dara savu.

Izcils mūsu trīs dienu triloģijas noslēgums!

Salacas sezona noslēgta! Lai dzīvo sezona. Tiekamies!

Svaigā gaisā tīras domas!

Āķus siekstā, un tiekamies pie ūdeņiem!

@Māris Klauze