Veiksmes formula

Cik reižu nav bijis tā, ka tu čakli baro, izmēģini visejošākās ēsmas un pavadiņas, centies tā un šitā, bet copes nav. Nevienas un varbūt pat vairākas dienas no vietas. Citi tajā pat laikā velk un uz laika apstākļiem novelt vainu īsti nevar. Un tad pēkšņi vienā brīdī atnāk vaļā, sākumā viena cope, tad otra un tad jau aiziet. Zivis beidzot pienākušas, teiktu Barons, un pirms tam to tuvumā vienkārši nebija. Un ja zivju nav, tad vari censties, cik gribi, copes tāpat nebūs. Savukārt, ja tās pienāk, tad tāpat ķersies neatkarīgi no tā, ko un kā darām.

Šāda filozofija ir dzirdēta ne vienu reizi vien. Paļaušanās uz māti dabu un viņas augstību veiksmi ir raksturīga ne tikai karpu makšķerēšanā. Tāpat ir sastapti neskaitāmi viedokļi par to, kā šo veiksmi ietekmēt – sākot ar izkāpšanu no gultas ar pareizo kāju, talismanu pie Sky Poda un beidzot ar piecdesmit gramiem pēc katras copes. Advancētākie pat griežas pēc astrologa padoma, lai zinātu, kurās dienās ķersies un kurās ne. Tādā veidā var izvēlēties, kuros mačos, piemēram, startēt un kuros nekas nespīd, jo zvaigžņu stāvoklis katram indivīdam un arī komandai ir prognozējams krietnu laiku uz priekšu.

To, ka būtiska loma ir gan tehnikai, gan zināšanām, kas palīdzēs sasniegt labākus rezultātus, apzinās katrs. Tomēr vai katram, kas pāris gadus ir padzīvojies pa vietēja vai pat starptautiska mēroga mačiem ir kaut neliela nojausma, cik tālu ir iespējams augt un attīstīties karpu makšķerēšanā? Ar citiem sporta veidiem ir vienkāršāk – ieslēdz televizoru un salīdzini savas spējas, piemēram, basketbolā ar to, ko spēj izpildīt profi. Vai vienkārši salīdzināt rezultātu – cik sekundēs vari noskriet 100 metrus un cik ir pasaules vai Latvijas rekords. Karpu makšķerēšanas sportā šādu iespēju nav. Tas, ka kāds kaut kur kaut kādos ideālos apstākļos ir vilcis pa 50 karpām dienā, nav nekāds rādītājs, ar to nevar salīdzināties un uz to nevar tiekties, jo katra ūdenstilpe ir savādāka, karpu koncentrācija tajās dramatiski atšķiras un arī laika apstākļi var būt tādi, ka vienā konkrētā sektorā karpām norauj jumtu neatkarīgi no tā, vai tu baro ar boilām par 30 eur kilogramā vai ar parastu kukurūzu . Savukārt, ko un kā strādā karpu copes sporta “profi”, pa televizoru nerāda un no skopām intervijām neizlobīsi.

Lūk, piemērs. Pirms daudziem gadiem kaut kur Volgas sāntecē, kuras platums bija ap 150 metriem un straumes nekādas, strādāja viens pāris no Horvātijas. Ar neapbruņotu aci bija skaidrs, ka ideālā vieta copei bija pie pretējā krasta, kurš bija stāvs, kokiem un krūmiem aizaudzis un makšķerēšanai nepieejams. Stundām varēju stāvēt un skatīties, kā čaļi ar spodiem baro laukumiņu divreizdivu metru izmērā – neviens metiens garām, ne pa labi, ne pa kreisi. Vai līdzīgs skats – dienvidāfrikāņi pasaules čempionātā, burtiski divdesmit metrus no manis pa kreisi. Viens komandas biedrs uzmet kādus 3 metrus garu zigrigu vismaz savus 120 metrus, otrs precīzi tajā pašā vietā tūlīt uzliek spombu ar barību. Un tā visus četrus kātus, glīti blakus vienu otram. Un ik pēc pusstundas pārmet. Kurš no mums tā māk? Neviens. Vai to var iemācīties? Noteikti. Tiesa, ne žurnālos, ne internetā man nav gadījies atrast kādu treniņu metodoloģiju un arī treneri-instruktori mums te apkārt nestaigā. Tomēr uztrenēt to var un tas neprasa ne talantu, ne naudu, arī ne kosmisko tehnoloģiju kātus vai spoles, vajadzīgs tikai laiks un gribēšana – kā jebkurā sportā.

Protams, milzīga nozīme ir pieredzei un karpu copes ipratnei, spējai izpīpēt, kur ir vislielākā varbūtība karpai sastapties ar barību, tomēr vai no tā ir kāda jēga, ja nevaram nolikt āķi un barību tieši tajā punktā, kuru esam izvēlējušies?

Vai cits aspekts – attieksme. Cik bieži jūs pārmetat, ja metiens nav bijis pietiekoši precīzs? Vai pieteikoši tāls? Pamēģiniet tukšu makšķeri uzmest desmit reizes pēc kārtas cik vien tālu varat un ikreiz saskaitiet spoles apgriezienus, lai salīdzinātu rezultātus. Tie noteikti atšķirsies, daži metieni būs padevušies tālāki un daži tuvāki. Turklāt tas pirmais noteikti nebūs tas labākais. Līdzīgi jādarbojas arī reālajā copē, kad distancei ir nozīme – ja metiena attālums neapmierina, velkam ārā un mēģinām vēlreiz. Un, ja neizdodas arī pēc vairākiem mēģinājumiem, cik no mums ir gatavi sacensību laikā notīt no spoles auklu un uztīt tievāku, kas neapšaubāmi dos vēl dažus papildus metrus?

Psiholoģija

Aspekts, par ko noteikti ir vērts padomāt, ir tas, ko mēs maču laikā darām ar savu galvu. Makšķerēšanas sports ir raksturīgs ar to, ka nepārtraukti ir jāpieņem desmitiem lēmumu. Ko liksim uz mata, ko liksim PVA zeķītē, kur copēsim, pārmetīsim vai nepārmetīsim utt. No šiem lēmumiem vistiešākajā veidā ir atkarīgs rezultāts. Jo vairāk pareizu lēmumu pieņemsim, jo lielākas cerības uz copi. Turklāt tas attiecas ne tikai uz mačiem, tieši tāpat ir arī ikdienas copē. Savā ziņā katra diena pie ūdens ir kā eksāmens matemātikā, kad smadzenes ir smagi noslogotas ar analīzi, prognozēšanu un visu iepriekš iegūto zināšanu pielietošanu. Jo lielāka ir makšķernieka pieredze un zināšanu bāze, jo vairāk variantu galvā tiek apspēlēts.

Tādēļ būtu prātīgi mazliet piedomāt, lai šāda eksāmena laikā galva strādātu par visiem saviem simts procentiem. Varbūt piedomāsim, piemēram, pie tā, cik noderīgi ir šajā laikā nodarboties ar darba darīšanām? Strīdēties ar sievu? Stāstīt visiem draugiem, paziņām un līdzjutējiem par to, kāds ir sektors, ko barojam, uz ko ķeram un kādi rezultāti, pie reizes uzklausot padomus un ieteikumus no cilvēkiem, kas atrodas kaut kur pasaules viņā galā dīvānā pie televizorā vai birojā pie datora? Protams, ir reizes, kad kaut kāda informācija vai padoms no malas ir nepieciešams, tomēr visbiežāk tas ir maznozīmīgi, vai, vēl ticamāk, var uzvest uz nepareizā ceļa un nojaukt galvu. Prātīgāk tomēr būtu atslēgt telefonu īsi pirms izlozes un ieslēgt līdz ar finiša raķeti.

Vēl trakāk, ja komandas iekšienē maču laikā veidojas bezkonstruktīvas domstarpības. Visbiežāk tās ir noguruma un neveiksmju rezultāts, kas ir visnotaļ cilvēcīgi. Tomēr profesionālam sportistam ir jāmāk tikt tam pāri un pat vissarežģītājās situācijās neķerties, piemēram, pie personiskiem apvainojumiem komandas biedru virzienā. Pat viena nevietā izmesta frāze var sabojāt visas komandas rezultātu, norakstot milzīgos laika un naudas resursus, kas ieguldīti sagatavošanās procesā. Sacepies sportists nav uzvarētājs.

Profesionālam karpiniekam būtu jāiemācās kontrolēt sava lēmumu pieņemšana. Noteikti nevajadzētu nodarboties ar stratēģijas maiņu brīžos, kad iestājas totāls fizisks un morāls pārgurums, ir jāspēj novērtēt savas spriestspējas un tādos kritiskos momentos izslēgt domāšanu pavisam, darboties pēc iespējas vienkāršāk un pēc iepriekš izstrādāta plāna.

Ideāli būtu veikt pašam savus novērojumus un veikt pierakstus ne tikai par to, kad, kas un uz ko ir ķēries, bet arī kādos apstākļos tika pieņemti lēmumi, kuriem bijis pozitīvs rezultāts. Manā pieredzē, piemēram, vissakarīgākās domas ir nākušas pamostoties agri no rīta pēc labi pagulētas nakts. Tādēļ arī turpmāk es šādas agra rīta domas cenšos realizēt, kamēr uz pārējām cenšos skatīties skeptiskāk. Katram tas var būt savādāk, citam prātīgas domas nāk ēšanas laikā, citam vakarā pirms gulētiešanas. Dažiem palīdz kafija un mierīga pasēdēšana, citiem diskusijas ar komandu. Un otrādi, der atcerēties, kādos apstākļos ir tikuši pieņemti nepareizie lēmumi, lai nākamreiz tādā reizē no lēmumu pieņemšanas izvairītos. Svarīgi ir to visu piefiksēt, vēlāk paanalizēt un turpmākajās gaitās šādu pieredzi izmantot – tas atmaksājas.

Šādā veidā, kriksīti pa kriksītiem trenējot savas spējas darboties gan ar rokām, gan galvu, apgūstot arvien jaunas iemaņas, izdodas pamazām minimizēt veiksmes faktoru un vairāk paļauties uz sevi un saviem komandas biedriem nevis zvaigznēm vai ticējumiem.

@Aivars Rudzinskis