Uztamborēt līdaku

Šis būs stāsts nevis par to, kā ar puskilogramīgiem mānekļiem trāpīt lielajai līdakai pa galvu, bet drīzāk par nesteidzīgu, filozofisku makšķerēšanu mierīgā rudens dienā, kad ūdeni klāj krasta bērzu lapu dzeltenums un lielākā daļa ūdensaugu jau sabrūnējuši un nokrituši. Šī būs oda tamboradatai. Jā, jā, es nekļūdījos – nevis līdakām, nevis mānekļiem, bet tieši tamboradatai.

Bija laiks, kad ēdamgumiju ēra Latvijā vēl nebija pat visadvancētāko un tirgus aizkulisēm pietuvinātāko makšķerēšanas entuziastu sapņos, kad Latvijas ūdeņu arājiņi un zaļsvārču dīdītāji lielākoties izmantoja rotiņus, šūpiņus un pa retam, bet medīgam voblerim, kad Babītes meistaru Mūdži bija topa mānekļi Nr. 1. Lūk, tajā laikā es nopirku savu pirmo silikona mānekļu saujiņu. Tās bija leģendārās Relax Kopyto gumijas, kuras, šķiet, kopš tiem laikiem nav piedzīvojušas būtiskas pārmaiņas.

Tajā laikā viss bija vienkārši – džiggalvas ar ielietiem āķiem, varbūt, ja paveicās – kāda ausaine ar kustīgo āķa stiprinājumu. Ofsetāķi bija retums, tāpēc īpaši cerīgs šis pasākums nešķita, jo tolaik visbiežāk braucu spiningot uz Enguri. Lai gan centos izmantot visvieglākās džiggalvas, gumijas plēsa zāli, un teju katrs iemetiens vainagojās ar milzīga zāļu kušķa šlepēšanu līdz laivai. Alternatīva bija ātra vilkšana, aizverot spoles lociņu jau mānekļa lidojuma laikā, lai tad, kad tas atsitas pret ūdeni, uzreiz var sākt ātri ietīt auklu. Protams, daudz jēdzīgāk šķita strādāt ar rotiņiem, kurus varēja salīdzinoši lēni novadīt virs zemūdens augu biezokņiem.

Kad notiek revolūcija galvā

Reiz kādā copes veikalā pažēlojos, ka ar gumijām ir ļoti grūti spiningot, jo makšķerēju stipri aizaugušās vietās. Šķiet, tas vēl bija copes piederumu veikals Berga bazārā, kur pārdevējs laipni piedāvāja vairākus āķus ar pretzāļu stieples sistēmām. Tas jau šķita cerīgāk. Tāpēc, bruņojies ar šo jaunumu, devos kārtējā izbraukumā un pārbaudīju, ka... tas nenieka nestrādā. Tik un tā ausainā svina smaguma ietekmē gumijas strauji grima, bet zāļu sargi nepasargāja mānekli no augu sakāršanās uz tā. Šīs stieplītes pasargāja retu lēpju audzēs, kur zem ūdens nebija aļģu un citu zāļu biezokņu. Bet kā lai izvada mānekli virs zālēm, kur ūdens ir vien labi ja 10–20 centimetri.

To dienu atceros ļoti labi, jo tā pavēra man jaunus apvāršņus un jaunas vietas – es pamēģināju Relax gumijas ar pretzāļu āķiem pat bez visvieglākās džiggalvas. Tu šajā brīdī pasmaidīsi, jo tas nav ne jaunums, ne arī pārsteigums. Taču laikā, kad internets Latvijā katrā mājā nebija pieejams un informācija par makšķerēšanu bija gūstama teju vienīgi copes žurnālos vai Ruduļu Jura apcerējumos, tas man bija revolucionārs atklājums. Tagad es varēju piestāt seklajos, aizaugušajos Engures līčos un lēni, pa pašu ūdens virsmu izvadīt pietiekami vieglus mānekļus ar pietiekami agresīvu spēli. Tas provocēja līdakas celties augšā no guļvietām un labu gabalu skriet līdzi potenciālajam upurim.

Pirmajā reizē es guvu tādu emocionālu lādiņu, kas vēl šodien atmiņu uzplaiksnījumos liek priekā notrīcēt manai daudz piedzīvojušajai sirdij. Tie neaizmirstamie skati, kā tu iemet gumiju pavisam aizaugušā purvājā, lēnām paraustot, velc uz priekšu. Tad pēkšņi kaut kur sānis trīs metrus no gumijas paceļas milzīgs ūdens vilnis – un līdaka sāk skriet pakaļ māneklim. Saspringsti, gaidot sitienu un cerot, ka zivs nekļūdīsies un nenesīsies garām. Tad sitiens, piecirtiens, šļakatas pa gaisu, un tad jau – kā fortūna būs lēmusi. Vai nu būs, vai nebūs.

Diemžēl ar šādi aprīkotiem āķiem ļoti daudz līdaku norāvās – āķis neiecirtās zobainajā mutē. Realizācija, ja pareizi atceros, bija krietni zem 50%. Tuvāk 30%. Taču es cītīgi turpināju pātagot zāļu biežņas, jo emocionālais guvums vienmēr bija kolosāls. Redzēt, kā līdaka izlec, redzēt kaut vai to, kā viņa paskrien garām vai uzsit, bet noraujas, bija to vērts.

Kopš tā laika daudz ūdeņu ir aiztecējis, Relax gumijas manā mānekļu kastē ir tik, cik... Lielākoties strādāju ar vobleriem, šad tad paņemu kādu Meps rotiņu. Kopš tiem laikiem biju daudz lauzījis galvu par to, kā uzlabot realizāciju, un biju nonācis pie slēdziena, ka vispirms āķis jāatbrīvo no pretzāļu sarga. Kad jau makšķerē virs zālēm, nevis starp zālēm, tad āķa smaili sargāt nav nepieciešams. Turklāt biju pārgājis gan izmēru, gan modeļu ziņā nu jau uz daudz pieejamākiem ofsetāķiem. Taču arī šis variants, kaut daudz efektīvāks, tomēr neļāva iegrimt rutīnā un pārstāt domāt, kā vēl uzlabot situāciju.

Nejaušība kā progresa virzītājs

Reiz nejaušā kārtā tiku pie tievas, bet izturīgas tērauda stiepes. Sapratu, ka varu uztaisīt vienkāršu sistēmu – stieples galā iestiprināt trīsžuburi, bet otrā galā izveidot cilpiņu, kur piefiksēt līdaku pavadu. Domāts – darīts. Atlika tikai izprātot, kā izdurt cauri gumijai stiepli un ievilkt gumijā āķi. Mēģināju vienkārši durt, taču stieple locījās, un bieži sanāca gumijzivi sabojāt, nevis izdurt cauri taisni un nostiprināt āķi.

Tad pēkšņi pār mani nāca apgaismība – parakājos mājas rokdarbu kastītē un... atradu tamboradatu. Izdūris to cauri gumijzivij no galvas uz aizmuguri, aizkabināju tamboradatu aiz stieples galā izveidotās cilpiņas un ievilku to mānekļa ķermenī. Šādu stieplē iestiprinātu āķi varēja iedabūt māneklī bez problēmām.

Taču ar to visi uzlabojumi nebeidzās. Veikalu plauktos parādījās arvien vairāk interesantu materiālu, un reiz, nopircis kevlāra auklu, vienu vakaru pavadīju mājās, taisot sistēmas gumijām – vienā galā uzsien griezuli, otrā āķi, ņem tamboradatu un ver cauri. Sameistaroju ļoti daudz dažādu variantu – gan seklām vietām, gan mazliet dziļākām, uz kevlāra auklas liekot svina skrotis, lai gumija grimtu mazliet ātrāk. Turklāt šādi varēja panākt dažādus efektus – gumija grima ar galvu uz leju vai arī horizontāli, ja skroti piestiprināja pie paša āķa vai uz tā.

Apbruņojies ar šādi apāķotām gumijām, tramdīju Engures līdakas līdz apnikumam. Nu vairs nezināju bēdu, gumijas biju iepircis dažādu izmēru, dažāda krāsojuma, nu jau veikalos bija pieejami dažādu ražotāju varianti. Taču jāatzīst, ka Relax tik un tā palika mans silikona māneklis nr. 1.

Šeit varētu likt punktu stāstam par tamboradatu kā labāko makšķernieka draugu. Taču lika drusku pagaidīt...

Arī aizmāršība virza progresu

Nezinu, vai nu esmu ļoti aizmāršīgs, bet ik pa laikam uz copi nepaņemu visu nepieciešamo. Brīvu dienu, ko veltīt makšķerēšanai, man nav sevišķi daudz, tāpēc tās cenšos rūpīgi saplānot, taču dzīve ievieš korekcijas, un plānotās copes vietā ir jādara mājas darbi. Vai arī uzrodas brīvs brīdis, kad ir piecas minūtes laika iemest mašīnas bagāžniekā somu ar mānekļiem un spiningu un nesties pretim kārtējai copes odisejai.

Viena reize bija tieši šāda – uz fikso: pārējie plāni sabrukuši, un ir brīvs laiks. Tikai iebraucis ezerā, konstatēju, ka neesmu paņēmis līdzi kasti ar sagatavotajiem silikona mānekļiem. Vienā kastē bija dažas rezerves gumijas, bija kastīte ar trīsžubura āķiem, bija līdaku pavadas, kevlāra aukla un pat tamboradata, taču nebija jau sagatavotu mānekļu. Protams, varēju uzsiet jaunas sistēmas un ievērt gumijās, taču, esot ezerā, negribēju tērēt ne sekundi laika, lai kaut ko sietu, pārsietu un testētu.

Man pēkšņi galvā ieskrēja vienkārša, pat elementāra doma. Kāpēc gan Relax gumijai neizvilkt cauri to pašu līdaku pavadu, kas jau ir piesieta pie makšķerauklas? Domāts – darīts! Šoreiz gan tamboradata jāiedur gumijas māneklī no aizmugures, jāizvada līdz galvai, cenšoties izdurt cauri precīzi centrā. Tad ar tamboradatu aizķer pavadas karabīni un lēnām, uzmanīgi izvelk cauri, līdz tā redzama zivtiņas aizmugurē. Tad tajā iestiprina attiecīga izmēra trīsžuburi un ievelk to silikona mānekļa ķermenī. Tas ir viss. Kā saka – viss ģeniālais ir vienkāršs!

Tamboradatai jābūt pietiekami garai. Boilu vēršanai paredzētās adatas nederēs, tās vienkārši ir par īsu

Adatu jācenšas izdurt cauri ļoti precīzi, tas ļaus mānekli izspēlēt rezultatīvāk

Karabīne jāizvelk cauri zivtiņai uzmanīgi, cenšoties lieki nesatraumēt mānekļa silikona ķermeni

Āķis parasti pats nostājas, kā pareizāk, bet to var pieregulēt pēc vēlmēm

Ardievu, sistēmas un garie pirmscopes vakari, sienot sistēmas un verot tās iekšā silikona mānekļos! Man tas viss vairs nebija vajadzīgs. Gumiju elementāri var uzvērt uz līdaku pavadas turpat copes vietā un laikā. Ja ir jānomaina, noņem āķi, izvelc laukā pavadu un lieto citu mānekli. Tik vienkārši un efektīvi, ka man bija ilgi jābrīnās, kā es to neizdomāju jau uzreiz. Vienīgais, ko nekādi nedrīkst aizmirst paņemt līdzi uz copi, ir tamboradata, kura man tagad ir svarīgāka par vienu otru mānekli.

Dažas nianses.

• Vēlams lietot līdaku pavadas ar smalku furnitūru, tievas, ar mazām karabīnēm, kurām nav lielu ausu un garu karabīnes stieples galu, citādi ļoti ātri sagriezīsi mānekļus.
• Tamboradata jāizvēlas pietiekami smalka, citādi nevarēsi aizķert karabīni.
• Pavada jāver cauri tikai un vienīgi ar aizvērtu karabīni, lai lieki neplēstu gumijzivi.
• Āķi parasti paši automātiski nostājas tā, kā tiem ir ērtāk – divi trīsžubura dzelkšņi uz augšu gar mānekļa sāniem, tuvāk mugurai, bet viens uz leju. Līdakas visbiežāk savu upuri, ēsmas zivtiņu, grābj pa vidu, tāpēc realizācija ar šādi aprīkotām gumijām ir ļoti rezultatīva.

Diena piekrastē

Nu mazliet filozofijas. Šāda cope nav skriešana pēc trofejām vai laivas piekrāmēšana ar zivīm. Šī spiningošanas veida patiesā būtība slēpjas manas iemīļotās gumijas nosaukumā – Relax. Kādā mierīgā vēla rudens rītā lēnām, viegla vējiņa dzīts, slīdi gar niedru audzēm un vēro zāļu biezokņus. Rudens vēsajā, dzidrajā ūdenī skaidri redzami zemūdens džungļi. Ar vieglu vēzienu nosūti gumijas mānekli vēlamajā vietā un nesteidzīgi velc. Izspēlēt šos mānekļus var ļoti dažādi – gan ļoti lēni, vienmērīgi velkot, gan viegli tvičojot, gan ieturot ilgas pauzes un ļaujot tiem lēni grimt. Līdaka nav asaris un, ja nebūs lielā badā, glūnēs no sava slēpņa, bet pārāk ātri vilktam māneklim pakaļ neskries.

Tā bija arī pēdējā copes reizē, kad, izpētījis laika apstākļu prognozes, nolēmu doties uz mājai tuvāko seklo ezeru, lai padzīvotos pa aizaugušo, zāļaino piekrasti. Tā parasti ir vieta, kur citi nespiningo. Visi ierasti brauc uz turieni, kur ķeras daudz un lielas. Uz slepenajām vietām, kas copmaņiem ir labi zināmas. Tās labi var redzēt, no krasta, pavērojot, kur ir lielākā laivu koncentrācija. Es parasti braucu uz turieni, kur neviena nav. Galvenais, lai tur ūdens ir vismaz 10 centimetri, tad jau būs arī līdakas.

Arī šoreiz sāku ar klasiku – 4. numura Meps rotiņu elektrodzeltenā krāsā. Minūtes 15 pamētājis, sapratu, ka šoreiz ar to nebūs aršanas. Liku to pie malas un paņēmu līdzīga krāsojuma vobleri, kura iegrime ir līdz 20–30 cm, un tas ir ļoti labs suspenderis. Taču – arī bez īpašiem rezultātiem. Te vienā iemetienā uztaisīju garāku pauzi cerīgā vietā un momentā sajutu spēcīgu sitienu kātā. Pirmā līdaka bija galā. Nebija liela un nebija dziļi ierijusi, tāpēc mierīgu sirdi to atlaidu. Sapratu, ka līdakas šodien ir dikti kūtras, agresīvos rotiņus ignorē, voblerus ņem garās pauzēs, tāpēc, nemainot krāsojumu, ķēros klāt silikona mānekļiem.

Uzvēru uz pavadas 10 cm garu, dzeltenu gumijzivi, iekabināju trīsžubura āķi un sāku apmētāt niedru audžu malu. Cope ilgi nebija jāgaida. No niedru sienas stūra, atrādoties pilnā augumā, izlēca līdaciņa. Piecirtiens, un jutu, ka tā sparīgi skrien iekšā pretējās puses zāļu audzē. Nelielo plēsoņu novaldīt nebija nekādu grūtību, un pēc pāris minūtēm tā jau bija laivā. Ātri atbrīvojis no āķa un atlaidis zivi ūdenī, turpināju spiningot.

Šādās reizēs ir svarīgi cerīgās līdaku slēptuves apstrādāt metru pa metram – ik pa laikam iemetot vienā un tajā pašā vietā vairākas reizes. Ja līdakas ir mazkustīgas, tās var uzreiz neatrādīties, bet gan nogaidīt. Tāpēc atkārtoti iemetieni reizēm tās pamodina. Šoreiz gan tā nenotika, taču apstiprinājās cita likumsakarība – līdzīga izmēra līdaciņas bija sapulcējušās vienuviet, un faktiski no viena punkta ar viena līdz divu metru atstarpi izvilku vairākas zivis. Laižot zivis vaļā, parasti mēdzu prātā piefiksēt rezultātu. Pirmajā cēlienā tas bija 4 pret 1 manā labā. Četras līdakas izvilku, bet viena norāvās.

Niedru danči turpinās

Tad pārbraucu uz citu potenciālu vietu, kur gar pašu krastu auga bērzi un bija apmēram pusmetru līdz metru dziļš, un vienā vietā sākās niedru audze. Jāpiebilst, ka ar šādiem mānekļiem – gumijām bez papildu svarojuma – esmu makšķerējis pat līdz 1,5 m dziļumam, taču efektivitāte zūd, jo gumijas grimst ļoti lēni. Vislabākās vietas ir tās, kurās dziļums nepārsniedz pusmetru, bet labāk, ja ir 20–30 cm dziļš un apakšā ir zāles. Taču arī dziļākām vietām nevajag braukt garām, un, ja blakus ir labi līdaku slēpņi, vismaz dažas reizes pāri šādai vietai gumiju der lēnām izvadīt.

Arī šoreiz no tuvējām niedrēm izlēca līdaciņa, paķēra gumiju, bet uzreiz norāvās. Tā kā gumija bija uzstumta uz augšu pa pavadu, lēnā garā to sakārtoju, un tikām vējš laivu piestūma pie krasta. Uzmetu mānekli tajā pašā vietā un lēnām vilku uz laivu, ieturot ilgas pauzes. Piecus metrus no laivas kātā sajutu sitienu, un aukla atslāba. Līdaka paņēma, skrienot uz laivu. Lēnām pietinu auklu un jutu rokā īsus, bet asus tikšķīšus. Līdaka mēģināja norīt gumiju. Negribēju, lai tā ierij dziļi, jo zināju, ka tā ir maza, tāpēc piecirtu. Rezultātā laivā iecēlu apmēram 40 cm garu zaļo.

Tā es turpināju izklaidēties, lēnā garā pa aizvējiem slidinoties ar laivu un apmētājot zāļu audzes. Jāpiebilst, ka metieni ir jāizdara mērķtiecīgi, cenšoties iemest tieši tur, kur vēlies, un nekādā gadījumā tā, kā slīdot pa lielajiem ezeriem – pātagojot dzelmi. Kārtējo copi dos precīzs metiens niedru sienas malā vai mazā laukumiņā starp zālēm, nevis bezmērķīga mētāšana pa visu ūdens klajumu.

Vienubrīd mani apciemoja kolēģi, kuri, noguruši cīnīties ar stipro vēju un viļņiem, iebrauca pie manis aizvējā. Viņiem par prieku, laivā iecēlu vēl vienu zemmēru. Ilgi viņi neuzkavējās un devās atpakaļ uz lielo līdaku vietām. Ar motoru, protams, to var darīt – skraidīt no vienas ezera malas uz otru, dragāt teju vai sacensību režīmā, bet ne jau katru copes reizi. Reizēm daudz patīkamāk ir izbaudīt rudeni, aizvēja līčus un līdaku iznācienus.

Līdz pusdienām man laivā pabija 11 līdaciņas, bet četras norāvās. Lielākā gan bija tikai 55 cm gara. Visas pārējās – knapmēri, izteikti maza bija tikai viena. Tad sāka līt kā pa Jāņiem. Es lietu pārlaidu, noslēpies aizvējā, taču tik un tā diezgan pamatīgi izmirku. Lietus mērcēja kādu pusstundu vai pat 40 minūtes. Sajutis elkoņos un pie vārdos neminamās miesas daļas nodevīgu slapju aukstumu, sapratu, ka copes prieki beigušies un jāairē uz malu. Taču pa ceļam vēl pāris punktos jāpamētā.

Piestājis kādā stipri aizaugušā vietā, iemetu un lēnām, tvičojot vilku silikona mānekli uz laivas pusi, līdz pie pašas laivas no klajuma izskrēja dienas zivs. Pirmajā izbīlī šķita, ka vismaz 5 kg, bet, ar vēsu prātu novērtējot, – gan jau nebija lielāka par 3 kilo. Nezinu, neesmu iemācījies nosvērt, kā saka, uz aci. Pie pašas laivas tā satvēra gumijzivi un paskrēja zem laivas. Kāts saliecās ripā, spoles bremze iesmilkstējās kā pārbijies kucēns. Pāris spēcīgi rāvieni – un aukla atslāba. Prom bija! Pieklājības pēc bez lielām cerībām uz rezultātu bezmērķīgi pāris reizes vēl papeldināju savu dzelteno silikona mānekli, bet tad nolēmu doties prom. Nekas. Tiksimies nākamreiz, jo es zinu, kur viņa dzīvo. Ne asakas!

@Mārtiņš Kalaus