Kad nojauks hesus

Ir viena brīnišķīga lieta, ko mēs katrs varam darīt attiecībā uz upēm, it īpaši mazākām – ielikt upē akmeni, – saka Latvijas Dabas fonda padomes loceklis Jānis Ķuze: “Ja tu ieliec vienu akmeni upē, kuras gultne regulēšanas rezultātā ir padarīta vienveidīga, var panākt maģiskas pārmaiņas. Aiz akmens veidojas aizstraume, kur var slēpties zivis, tur izskalojas rupjāka grants, kur zivis var nonārstot, ūdens mutulim sitoties pār akmeni, ūdenī nonāk skābeklis...”

Jāni Ķuzi visa Latvija pazīst kā ornitologu, kuram pateicoties tiešsaistes kamerās varam vērot jūras ērgļus, zivjērgļus un citus putnus to ligzdās, bet skolas laikā viņš svārstījies, ko studēt – ornitoloģiju vai ihtioloģiju, tāpēc viņa padomi arī zivju lietās ir vērā ņemami. Ilgu laiku Ķuze pats ar zivīm saskārās tikai koku galotnēs putnu ligzdās, bet pēdējos divus gadus viņš tomēr atrod laiku arī savai bērnības lielajai kaislībai makšķerēšanai un aicina copmaņus aktīvāk pārstāvēt savas intereses, lai tiktu pieņemti ūdeņiem un zivīm draudzīgāki lēmumi.

Kārtainie salāti

Kad tevi pavasarī intervēju par putnu novērošanas kamerām, pēc sarunas tu atklāji esi arī makšķernieks. Un piebildi, ka skolas laikā, dzirdot citus spriežam par copi, uztvēri to gandrīz vai kā personīgu apvainojumu.

Varbūt drusku pārspīlēts, bet apmēram tā bija. Pamatskolas gados ūdeņi bija mana stihija tāpat kā mežs. Man bija klades, kurās līmēju izgriezumus no avīzēm un žurnāliem – fotogrāfijas, kurās bija redzamas lielas cilvēku noķertas zivis. Sekoju līdzi arī tam, kā attīstās inventārs. Vienu brīdi domāju, kam augstskolā pievērsties – putniem vai zivīm. Tā kā neilgi pirms studijām Bioloģijas fakultātē biju uzlikts uz putnu sliedēm (pie tā piestrādāja daži zināmi kolēģi – Uģis Bergmanis, Andris Avotiņš), tad par manu lielo dzīves kaislību izvērtās putni. Šobrīd atkal zivis tam nedaudz laupa laiku.

Tagad tu laikam gan esi tas makšķernieks, kurš zivis redz visaugstāk – putnu ligzdās.

Jā, ērgļu ligzdās tās gadās atrast. No makšķerēšanas es ilgus gadus faktiski biju atgājis un aktīvi atkal pievērsos tikai pirms diviem gadiem. Sapratu, ka dzīvē ir jābūt vēl kādam hobijam, kas neļautu putniem paņemt arī visu brīvo laiku.

Kādas zivis tu ligzdās esi redzējis?

Mūsu jūras ērgļi ēd to, ko var noķert. Bet noķert viņi var to, kas uzturas ūdens augšējos slāņos. Tās ir zivis, kam patīk sildīties saulītē. Vasarā klasiskas barības atlieku zivis ir līņi, tuvāk zivju dīķiem arī karpas. Pavasarī nārsta laikā, protams, arī līdakas. To mēs ļoti labi redzam savās tiešsaistes kamerās – aprīlī līdakas dažkārt tiek nokrāmētas vairākos slāņos un pēc tam iekrautas iekšā zaros, jo putni nespēj tās apēst.

Interesanti ir tas, ka Igaunijā, kur man arī ir nācies darboties un gredzenot mazuļus, pašā piekrastē jūras ērgļu ligzdās ir ļoti daudz sudrabkarūsu. Man tas bija liels pārsteigums, bet izrādījās, ka tam ir loģisks izskaidrojums – sudrabkarūsas ligzdās ir vistiešākais Baltijas jūras eitrofikācijas rezultāts. Igaunijas piekrastē visos mazajos, zāļainajos līcīšos burtiski mudž no karūsām. Jūras ērglim tā ir ļoti viegli noķerama barība. Šīs sugas populācija pēdējās desmitgadēs tur ir burtiski eksplodējusi. Turklāt tās ir kārtīgas karūsas – tās, kuras es redzēju ligzdās, bija svarā starp puskilogramu un kilogramu.

Tu esi redzējis arī to, kā jūras ērgļi makšķerē?

Protams. Tas ir atbildis tām ainām, kuras var redzēt internetā, – ērglis zemā lidojumā laižas virs ūdens un tad ar vienu kāju pagrābj un izrauj laukā zivi, kas pirmajā brīdī vēl spārdās. Tad viņš laupījumu paņem arī ar otru kāju un pēc tam aizlido krastā uz kādu koku.

Kā makšķerē zivjērglis?

Mazliet savādāk. Zivjērglim ir interesanta spārnu konstrukcija, kas ļauj sevi gandrīz vertikāli izcelt laukā no ūdens. Zivjērglis ietriecas ūdenī gandrīz pilnā augumā, sagrābj upuri un tad izceļas ārā. Jūras ērglis tā nemedī, tas izmanto pagrābšanas tehniku. Ir gadījies redzēt, kā Norvēģijā putnu fotogrāfi izmanto šo uzvedības niansi. Jūras ērgļi tur ir droši un nāk tuvu pie zvejnieku laivām. Tiem no laivas tiek mestas mencas un ir iespēja tikt pie brīnišķīgām fotogrāfijām.

Kādas sugas esi redzējis zivjērgļa ligzdās?

Zivjērglis atšķirībā no jūras ērgļa ir daudz lielāks zivjēdājs. Jūras ērglis ir diezgan liels oportūnists un gadījumos, kad nav pieejamas zivis, medī arī citus dzīvniekus. Tas diezgan daudz lasa ūdensputnus, ēd arī maitu. Savukārt zivjērglis pārtiek faktiski tikai no zivīm. Tā racions ir atkarīgs no tā, kādas ūdenstilpes ir tuvumā. Ja tie ir dīķi, tad ēdienkartē gandrīz pilnībā ir karpas.

Jūras ērgļa ligzdās man ir gadījies atrast arī eksotiskas lietas. Piemēram, šovasar vienā bija ālanta kultūrformas zelta orfas atliekas. Ļoti skaista oranža zivs, kurai arī ļoti patīk sildīties saulītē, tāpēc tā var krist par upuri gan jūras ērglim, gan zivjērglim.

Ko tu domā par stāstiem, ka zivjērglis dažreiz paķer tik lielu līdaku, ka nevar izcelt, un tad zivs ievelk putnu dzelmē, par ko liecinot līdakas ar zivjērgļa kājām mugurā?

Es esmu dzirdējis stāstus par nozvejotiem lašiem, kam mugurā ieaugušas jūras ērgļa kājas, bet pats ērglis jau nopuvis nost... Domāju, ka tās drīzāk ir leģendas. Tiesa gan, ir gadījies redzēt video, kur ērglis neveiksmīgi mēģina izcelt no ūdens pārāk lielu zivi. Tad viņš palaiž laupījumu vaļā un peld uz krastu, jo spalvas ir pilnīgi samirkušas, bet no ūdens pacelties jūras ērglis nevar. Tad nu viņš, kuļoties ar kājām un spārniem, mēģina tikt līdz tuvākajai sauszemei. Dažreiz šie putni nepareizi novērtē savus spēkus, un tas beidzas traģiski. Piemēram, ja zivs ir sapinusies tīklos un ērglis, ņemot to, arī pats sapinas. Taču man tādi gadījumi nav zināmi.

Vai zivjērgļi arī sasprauž zivis uz zariem?

Putni cenšas izmantot situāciju, kad barība ir viegli pieejama, un dažkārt medī vairāk nekā konkrētajā brīdī var apēst. Jūras ērgļiem tas ir laiks, kad ligzdā ir tikko šķīlušies mazuļi. Tad dažkārt tēviņi bišķiņ pārspīlē un pienes ligzdu tik pilnu ar zivīm, ka tās tur pamazām sakalst. Tad tās zivis apkrāmē ar zariem, ar jaunu pušķojumu, un tam atkal tiek liktas virsū zivis. Tādā kārtā ligzda pārvēršas tādos kā kārtainajos salātos, kur ik pa laikam ir kāds slānis ar sakaltušām un labi iesmirdušām zivīm.

Bet, kad mazuļi krietni paaugas, tad parasti ir pretēja problēma – ēdamā atliekas ligzdā nevar atrast gandrīz nemaz. Ātri augošiem lieliem, spēcīgiem putniem nepieciešamās barības apjoms ir ievērojams.

Ko tu teiktu dīķsaimniekiem, ja viņi apgalvotu, ka zivjērgļi izēd viņu ūdeņus?

Tas ir sarežģīts jautājums. Es zinu, ka Latvijā ir vietas, kur pa ērgļiem diemžēl tiek šauts.

Nelegāli?

Protams. Tajā pašā laikā ir virkne dīķsaimniecību, par kurām esmu pilnīgi drošs, ka tur to nedara, piemēram, lielās saimniecības – Skrunda, Sātiņi, arī Nagļi. Tur tas jautājums pārvēršas jautājumā par kompensāciju – kā pareizi aprēķināt zaudējumus un kādā veidā saimniekiem tos maksāt. Kompensācijas arī tiek maksātas. Gribu teikt, ka lielākā problēma šajā ziņā ir mazās dīķsaimniecības, kurās tiek audzētas dārgās zivis un kuru saimnieki ir neiecietīgi pret zivjēdājiem putniem.

Cik tagad Latvijā ir jūras ērgļu un zivjērgļu?

Jūras ērgļu populācija varētu būt apmēram 150 putni. Tā ir uzgājusi augšā no nulles. Zivjērgļu skaits varētu būt starp 200 un 250.

Kāpēc jūras ērgļiem tagad iet tik labi?

Jo tika novērsta virkne faktoru, kas bija noveduši pie tā, ka jūras ērgļu populācija pie mums izzuda. Būtiskākais faktors bija DDT, kura lietošana jau vairāk nekā 50 gadus ir aizliegta. Otrs faktors – putni vairs netiek mērķtiecīgi šauti, kā tas bija pagājušā gadsimta pirmajā pusē. Tajā laikā padomju tautsaimniecība visu dzīvo dabu dalīja vairākās kategorijās, kur vieni bija derīgi, citi kaitīgi, citi vienkārši nekaitīgi. Plēsīgie putni diemžēl bija kaitīgo kategorijā. Pašā gadsimta sākumā bija arī periodi, kad par ērgļu šaušanu tika maksātas prēmijas. Trešais faktors – vairs netiek cirsti nost ligzdu koki.

Nosauktie faktori vēl kombinējas ar šo putnu pielāgošanās spēju un oportūnismu gan barības iegūšanas, gan ligzdošanas biotopa izvēles ziņā. Šobrīd ceturtā daļa populācijas ligzdo ekoloģiskajos kokos.

Kas vēl ēd zivis? Klijas?

Zivis daudzi ēd! Sākot ar maziņajām, kuras ļoti labprāt ķer melnais stārķis, baltais gārnis un zivju gārnis. Klijas ir zivjēdājas, tiesa, tās vairāk lasa beigtas zivis, ko var atrast ezeru malās.

Un tad vēl zīriņi, zivju dzenīši...

Jā, zivjēdāju mums netrūkst.

Ērgļu ligzdās ieraudzītas zivis nerada tev vēlmi doties uz copi?

Tās man rada tikai zinātnisku interesi. Barības atliekas tiek pārcilātas, sašķirotas, un viss ligzdā atrastais tiek pierakstīts. Saraksts ar jūras ērgļa ligzdās atrastajām zivīm būtu tiešām garš. Dažreiz pat kāda bute trāpās, bet tās ērgļa nagos droši vien nonāk, beigtas izskalotas krastā.

Vējzivis arī tur ir?

Protams. Vējzivis tuvāk krastam nāk maijā. Tas sakrīt ar laiku, kad jūras ērglim ligzdā ir mazuļi. Starp citu, tādas ligzdas, kas atrodas tikai 5 līdz 10 kilometru no jūras, ir mazākums. Tādu jūras ērgļu mums ir varbūt desmitā daļa populācijas, visi pārējie saistīti ar iekšzemes ūdeņiem. Bet tiem, kas ligzdo pie jūras, vējzivis maijā ir viena no parastākajām barības sugām. Ir ligzdas, kurās kaulainās vējzivju galvas, ko ērgļi nevar apēst, veido veselu slāni.

Aiviekstes pieredze

Kādas ir tavas pirmās atmiņas par zivīm?

Tās ir no agras bērnības un veido kolāžu no dažādiem gadījumiem. Vairs gan neatceros, kurš no tiem bija senākais. Spilgtākais varētu būt šis: astoņdesmito gadu sākumā kopā ar brāli tikām sūtīti bērnudārzā kaimiņu ciemā Ļaudonā. Skaistā, saulainā dienā visa grupa bijām izvesti pastaigā un gājām pāri Aiviekstes tiltam. Mums tika dalīti cepumi, saucās Jubilejas, vēl tagad atceros, kā tie izskatījās – ar tādu kā saulītes zīmējumu. Zivju barošana jau toreiz likās interesants pasākums, tāpēc cepumi tika mesti arī pāri margām ūdenī. Mums par lielu sajūsmu, tas darbojās – no dzelmes augšā cēlās lielas zivis un rija cepumus. Tagad domāju, ka varianti varētu būt trīs – karpas, sapali vai ālanti. Toreiz es, protams, tās noteikt nemācēju.

Bērnībā bija periodi, kad es burtiski – kā mājā no skolas, tā makšķere rokā un uz ezeru projām.

Kurš bija tavs bērnības ezers?

Odzienas, netālu no Teičiem. Brīnišķīgs mazs ezeriņš, kurā kolhozs bija iebūvējis lielu laipu. Pa to varēja ieiet iekšā kādus padsmit metrus. Mēs, puišeļi, pavadījām laiku, vasarās sēžot uz tās laipas un ar ziemas makšķerīti dēļu spraugās ķerot ķīšus un daudz ko citu. Tur trāpījās arī ļoti skaisti asari, līdz puskilo svarā.

Mans bērnības draugs manu acu priekšā ar zemledus kātiņu izvilka vēzi. Vēl tagad atmiņā labi saglabājusies tā situācija – mēs sēžam uz laipas, kaut kur niedrēs dzied niedru strazds, tālumā klaigā cekuldūkuris, un turpat netālu fermā dūc kompresors. Ferma bija uzbūvēta uz pašas ezera kantes, arī liela mēslu kaudze tur, protams, bija. Tā pavisam noteikti ezeram nenāca par labu.

Kādu īsu brīdi droši vien nāca par labu, barības vielu bija vairāk...

Nu, karūsām un līņiem droši vien patika.

Tajā pusē, kurā tu augi, ir vēl citi makšķerniekam interesanti ūdeņi?

Nedaudz paaudzies, sāku skatīties uz nopietnākām vietām – uz Aivieksti. Tā man bija pusstundas brauciena attālumā ar velosipēdu. Pamatskolas pēdējos gadus un vidusskolas pirmajos ļoti daudz laika pavadīju spiningodams. Kad sāku mācīties Madonā vidusskolā, pilsētas bibliotēkā vienā padomju tehniskajā žurnālā atradu tā saucamā ūdenspūķa jeb kuģīša rasējumu. Aizvedu to tēvam, kas bija aktīvs makšķernieks. Viņš pēc rasējuma uzbūvēja kuģīti un pēc tam vēl modificēja. Sanāk, ka tēvs ieviesa kuģīša kultūru pie Aiviekstes, sabūvēdams tos daudziem saviem draugiem un kolēģiem.

Vienu laiku mani ļoti aizrāva ķeršana ar kuģīti. Tas principā ir primitīvāks mušiņmakšķerēšanas veids. Ielaiž ūdenī to ierīci, kura stāv uz vietas. Tieši tāpat kā gaisā palaists pūķis, dabūjis vēju, stāv uz vietas un ceļas arvien augstāk. Kuģīti ieliek ūdenī, tur nostieptu auklu, un kuģītis nostājas upes vidū. Ja auklu parauj, kuģītis sitas pret straumi. Kuģītim no auklas atiet divas pavadiņas, uz kurām liek vai nu dabīgo ēsmu, kā mēs tajā laikā darījām, ķerdami zilās spāres, vai mākslīgās mušas. Tas ir brīnišķīgs instruments, ar kuru varēja tikt pie skaistiem sapaliem. Es kā puišelis tajā laikā noķēru arī nedaudz virs trīs kilo smagu mežavimbu. Tēvam lielākā mežene bija pie pieciem kilogramiem.

Kurā vietā tas bija?

Mūrniekos, kādus desmit kilometrus pa straumi uz augšu no Ļaudonas, Aiviekstes bagarētajā posmā. Tēvam tajā dienā bija divas meženes, otra pie trīs kilo. Tēvs stāstīja, ka sākumā mežavimba bliezusi ar asti pa kuģīti tā, ka viņš salēcies, pēc tam paņēmusi spāri. Starp citu, mana lielā mežene spāri paņēma tikai ar mazu mutulīti, bez kādas ārdīšanās – mutulītis, spāre pazūd, un mežene galā.

Kādā kātā tavs kuģītis bija?

Parastā spiningā ar inerces spoli, 0,4 mm auklu, un tai galā divas pavadiņas ar divžuburu vai trijžuburu āķīšiem.

Tad jau tev arī ir bijis Ņevas spoles periods!

Protams! Bērnībā spiningošana notika faktiski tikai ar Ņevu un visu, kas no tā izriet – ļoti resnu 0,5 mm auklu un samērā smagiem mānekļiem.

0,5 milimetru auklu laikam pat sapīt ir grūti.

Tā bija padomju manta, to nevar salīdzināt ar mūsdienu 0,5 mm auklām. Ar visiem 0,5 mm vizuļi tika rauti nost. Daži gadījumi bija ļoti sāpīgi. Tēvs bija tāds cilvēks, kam patika ķimerēties. Viņš pats taisīja sudraba roterus, lodēja mormiškas un bļitkas. Man no viņa šī indeve ir drusku pielipusi. Bērnībā pats taisīju vizuļus, kaļot no veciem pieclatniekiem un citādām sudraba driskām, ko varēja dabūt.

Atceros, vienu ziemu pavadīju, gatavojot divus supervizuļus. No pieclatnieka man bija uztaisītas divas lielas roteru lapas un brīnišķīgi skaista svinagalva. Vizulis bija tik perfekti nostrādāts, ka varēja izstādē rādīt. Pēc sezonas atklāšanas aizbraucu uz Aivieksti, bija diezgan liels ūdens līmenis, un es vienā dienā abus vizuļus norāvu... Vēl tagad atceros to šausmīgi slikto sajūtu, ar kādu toreiz braucu mājās. Būtu bijis siltāks ūdens, es nedomādams būtu līdis tiem vizuļiem pakaļ.

Tiešām sāpīgs sezonas sākums...

Starp citu, maijā esmu ticis pie savas vislielākās zivs. Vidusskolas gados tieši pretī Kujas ietekai lielā ūdenī ar to pašu spiningu, kam galā bija neliels, bet smags sudraba roteris. Paņēma sams. Gāja pa straumi uz leju. Upes krastā bija krūmi, kas augstā līmeņa dēļ bija ūdenī. Sams gāja uz tiem. Spēros iekšā ūdenī un, turēdams kātu virs ūdens, peldēju samam pakaļ. Gabalu tālāk, kur krastā krūmi pazuda un varēja iziet klajākā vietā, es pēc ilgākas stīvēšanas dabūju samu krastā. Nebija jau nekāds Daugavas milzis, 18 kilogrami. Bet puišelim tas bija ievērojams loms.

Cik lieli sami Aiviekstē mēdz būt?

Mans trīs gadus jaunākais brālis ir noķēris 28 kilo smagu, vairāk virzienā uz Saikavu. Arī ar parastu spiningu, inerces spoli un resnu auklu.

Uz karpām Aiviekstē esi sēdējis?

Bija viens brīdis, kad tēvs ar to bija aizrāvies, un es viņam braucu līdzi. Īstās karpu vietas ir tālāk pa straumi uz leju no Kujas ietekas, kur sākas lēnie, mierīgie, dziļie upes posmi. Bet nopietni ar karpām nekad neesmu aizrāvies.

Kad mums 1977. gada vasarā Ļaudonā bija biologu 2. kursa vasaras prakse, pie Ļaudonas tilta varēja vilkt smukus ālantus. Kā tev ar Aiviekstes ālantiem ir gājis?

Ar ālantiem ir tik traki, ka šobrīd, kādu ja noķeru, bez garas domāšanas laižu vaļā. Esmu runājis ar Aiviekstes malas večiem, un viņi stāstīja, ka pēckara gados sēdējuši pie upes, makšķerēdami ālantus, un viņiem līdzi bijušas sievas vai draudzenes. Tās bridušas upē un ar kleitu kā ar uztveramo tīkliņu ālantus ņēmušas un stiepušas krastā. Ālantu bijis tik daudz, ka tie vilkti burtiski maisiem.

Šobrīd Aiviekstes ālantu populācija faktiski ir sabrukusi. Tas ir vistiešākais rezultāts tam, kas notiek ar visu Lubāna sistēmu, tās pārveidojumiem pēdējos 50 gados. Ja ir runa par dabas vērtībām, tad pārveidojumi noteikti ir ne uz to labāko pusi.

Ko ar Lubāna sistēmu vajadzēja darīt? Vajadzēja pabeigt līdz galam vai nevajadzēja vispār sākt pārveidošanu?

Lubānam ir uztaisītas slūžas, tāpēc ālanti no upes vairs netiek iekšā ezerā. Līdz ar to viņu populācija ir kļuvusi margināla, iesprostota starp slūžām un Aiviekstes HES, kas ir gabalu tālāk uz leju.

Kas ir šīs sistēmas nelaime?

Lielākā nelaime ir Aiviekstes slūžas pie iztekas no ezera, tās pilnībā pārtrauc zivju migrāciju.

Ko tur varētu darīt?

Ir doma, ka varētu pārveidot uz tā saucamo bezslūžu koncepciju. Tas nozīmē, ka slūžu vietā tiek uzbūvēts slieksnis, kas notur minimālo ūdens līmeni. Pavasarī, kad ir lielais ūdens, tas brīvi plūst pāri, bet vēlāk vasarā līmenis sēžas, un ūdens paliek pie šī sliekšņa.

Diemžēl tur rodas pamatīgi konflikti starp dažādām interešu grupām. Ir cilvēki, kas grib, lai Lubānā ezera līmenis ir pēc iespējas augstāks, jo tad tur var dzīvot zandarti. Citi to grib pēc iespējas zemāku un labāk savienotu ar Aivieksti, lai novērstu zivju migrācijas šķēršļus. Protams, ja līmenis būs zemāks, tajā labāk jutīsies zivis, kas vairāk saistītas ar seklajiem eitrofajiem ezeriem, bet zandartam tur īsti dzīves vairs nebūs.

Ūdens līmenis Lubānā tiek turēts augsts zandartu dēļ?

Ir dzirdēts tāds viedoklis. Ir cilvēki, kuri uzskata: ja bezslūžu koncepciju ieviesīs, Lubāns pārvērtīsies par smirdīgu pīļu dīķi. Bet par šo jautājumu vajadzētu parunāt ar cilvēkiem, kas ar to ir nopietnāk strādājuši.

Ar ziemas makšķerīti pēc Odzienas laipas perioda esi darbojies?

Jā, vēlāk gan sēdējām tajā pašā Odzienas ezerā uz ledus ar mazmakšķerīti, gan ar pludiņu un ēsmas zivtiņām ķērām līdakas. Tas bija brīnišķīgs laiks. Ar veļļuku braucām pāri visam ezeram, meklēdami vietas. Šobrīd es uz ledus būtu daudz prātīgāks un piesardzīgāks nekā skolas gados – kaste un lāpstiņboris uz veļļuka, un tik laižam pa ledu... Bet nu jau izskatās, ka zemledus makšķerēšana pamazām kļūst par vēsturi. Ziemas būs krietni īsākas, bet sala periodi neregulāri. Klimata pārmaiņas! Nepastāvība un neprognozējamība nozīmē, ka vecās labi saprotamās dabas sistēmas vairs nefunkcionē tā, kā esam pieraduši tās redzēt.

Kad nojauks hesus

Kur tu tagad makšķerē?

Joprojām gandrīz tikai Aiviekstē. Tas sanāk samērā reti, jo mans pamatdarbs ir pietiekami intensīvs. Dažas reizes uz Aivieksti aizbraucu un pamēģinu padarboties ar pludiņmakšķeri. Tas uzdzen nostalģiskas bērnības atmiņas. Pastaigāju arī ar spiningu.

Kā ir mainījusies pati Aiviekste, raugoties copētāja acīm?

Latvijas mērogā tā joprojām ir diezgan bagāta upe, bet to nevar salīdzināt ar Aivieksti pirms simt gadiem. Tajā joprojām ir skaisti sapali. Vēl šoruden tiku pie 12 kilo sama. Nedēļu pirms tam staigājām pa upes malu ar brāli. Viņam bija vieglais spinings un mazs roterītis, uz kuru paņēma sams. To uzreiz var pateikt – tu vienkārši vari turēt rokā kātu un skatīties, kā auklu no spoles rauj laukā. Sams iegāja siekstās, un aukla beigās tika norauta.

Man tas uzdzina asumu, nākamās nedēļas laikā sarūpēju instrumentu, ar kādu nekad nebiju strādājis – smago spiningu ar multiplikatorspoli, kārtīgu pīto auklu. Nopirku dižmānekļus. Aizbraucu uz turieni, un trešajā metienā sams bija galā. Protams, ārā viņu izdabūju piecās minūtēs, to nevarēja salīdzināt ar sama stīvēšanu bērnībā. Kā es noteicu, ka tas ir tas pats sams, kas norāvās brālim? Tam mutes kaktiņā bija svaiga rēta, kādu var atstāt maza roterīša trijžuburu āķis. Principā tādu pašu samu brālis pavasarī, spiningojot sapalus, izvilka ar mazo voblerīti un tievu aukliņu. Viņš vilka divarpus stundas...

Atgriežoties pie jautājuma par to, kā Aiviekste mainījusies, jāsaka – Aiviekste ir brīnišķīgs modelis, kas parāda, kā nedaudz vairāk kā pusgadsimta laikā ir mainījušās Latvijas upes. Tur redzama plaša nelabvēlīgo faktoru plejāde.

Pirmais, protams, ir hesi. Savulaik Aiviekste bija slavena lašupe. Pēc hidroelektrostaciju uzbūvēšanas tā kā migrācijas upe faktiski ir mirusi. Otra lieta – bagarēšana. Pagājušā gadsimta sākumā Aiviekste tika bagarēta no iztekas līdz pat Kujas ietekai. Tas tika darīts ar mērķi atslogot Lubānu pavasara palu laikā. Līdz ar to ir ļoti mainījušās palienes. Augšpus Ļaudonas palieņu ir samērā maz. Tas būtiski iet kopā ar to, kas notiek ar klimata pārmaiņām.

Kādā ziņā?

Kārtīgi pavasara pali upei ir ļoti svarīgi. Ūdens izplūst palienēs, tur veidojas sekli, silti līči, kur zivis var nārstot, un vēlāk to mazuļi aiziet upē. Palienēs izgulsnējas arī barības vielas, līdz ar to ūdens, kas no palienēm noplūst, ir tīrāks. Palienes ir svarīga dzīvotne dažādiem augiem, tajās ligzdo reti putni, kā ķikuts. Klimata pārmaiņu dēļ kārtīgi pavasara pali kļūst par retumu. Klimats kļūst neprognozējamāks, pavasara palu vietā mēs dabūjam plūdus pavisam citās sezonās – vasaras beigās vai rudenī.

Vēl, protams, lielu lomu spēlē tas, kas ir noticis ar meliorāciju. Šobrīd Latvijā ir tūkstošiem kilometru grāvju, kas transportē milzīgu sedimentu daudzumu. Tie nāk iekšā upēs un izgulsnējas vietās, kur pirms tam bija straujteces, oļaina grunts, kur zivis varēja nārstot. Klāt vēl nāk eitrofikācija – no lauksaimniecības zemēm noplūst barības vielas, tāpēc upes ļoti aizaug.

Šī problēma ir ļoti sāpīga Zemgalē. Pirms dažiem gadiem braucām pa Vadaksti. Šī mazā jaukā upīte faktiski bija zālājs! Brīžam bija grūti izstumties cauri. Ik pa laikam Vadakstē ietek kādas mazākas upītes, no kurām dažas bija burtiski brūni dubļi. Bija skaidrs, ka šīs upītes atrodas intensīvas lauksaimniecības teritorijā un lielākās upēs ienes milzīgu daudzumu slāpekļa un fosfora. Tas gan aizaudzē upes, gan nonāk Baltijas jūrā un veicina to, ka Baltijas jūra lielās platībās kļūst par mirušu jūru.

Vai lauksaimniecība upēm nes lielāku ļaunumu nekā mazie hesi?

Abi šie faktori spēlē būtisku lomu. Mazie hesi varbūt ir vieglāks piemērs tāpēc, ka to negatīvā ietekme ir acīmredzama un nepārprotama. Mēs katrs varam uzzināt, kas notiek pie mazā hesa, gan redzot uzplūdinājumu, gan to smieklīgi mazo ūdens daudzumu, kas mazūdens periodos nonāk otrā pusē dambim. Savukārt lauksaimniecības notece ir pārmaiņas, kas notiek lēnām, it kā nemanot. Upes jau neaizaug vienā dienā. Tikai ilgākā laika periodā pamanām, ka upes, kurās agrāk bija straujtece un ūdens skalojās starp oļiem, ir aizaugušas.

Par mazajiem hesiem runājot, tie ir brīnišķīgs piemērs ārkārtīgi sliktai politikai. Pieļauju, ka cilvēki, kas šo hesu epopeju Latvijā savulaik aizsāka, tiešām domāja romantiskās kategorijās – par vecajiem pamestajiem dzirnavu aizsprostiem, kas nu tiks atdzīvināti, ražos elektrību un dos vietējiem darbu. Praksē redzam pavisam citu ainu: mazo hesu devums kopējā enerģijas klāstā ir smieklīgi mazs, savukārt to radītā ietekme uz vidi postoša. Man liekas pazemojoši, ka ik mēnesi, maksājot savu elektrības rēķinu, es būtībā maksāju stacijām, kas ir sačakarējušas Latvijas upes. Tā nedrīkstētu būt.

Ļoti ceru, ka mēs kā sabiedrība varēsim vienoties, ka pamazām mūsu upes no hesiem atsvabinām. Jāsāk ar mazākiem un beidzot ar vislielākajiem. Tas lielā mērā iet kopā ar ES bioloģiskās daudzveidības stratēģiju 2030. gadam. Tajā teikts, ka līdz tam laikam Eiropā 25 000 kilometru upju vajag atbrīvot no šķēršļiem un tās atkal padarīt pieejamas migrējošajām zivīm. Kopš 1970. gada Eiropā migrējošo zivju populācijas samazinājušās par 93 procentiem!

Par ko Latvijas dabā tev ir lielākās bažas – par upēm vai par ko citu?

Pārmaiņas Latvijas ainavā, it īpaši pēdējo desmit gadu laikā, ir radikālas. Pirmkārt, mežu fragmentācija, tad aramzemju platību ekspansija. Tas nozīmē, ka zālāji, kas bija dabiski buferi barības vielu noplūdei uz ūdenstecēm, pārvērsti aramzemēs. Daudzviet lauki tiek aparti līdz pašai grāvja kantei.

Tie signāli ir ļoti satraucoši. Nekas nemainīsies, kamēr mūsu sabiedrība nesāks pieņemt, ka daba ir vērtība, ka Latvijas daba šobrīd ir satraucoši sliktā stāvoklī un ka visiem vajadzētu rīkoties, lai stāvokli vērstu par labu. Principā katrā lielajā politikas lēmumā attiecībā uz mežsaimniecību, lauksaimniecību, enerģētiku un tā tālāk vajag integrēt dabas komponenti.

Kāda Latvijā ir hesu alternatīva, ja reiz pret atomstaciju ir liela pretestība?

Atslēgas vārdi ir saule un vējš. Vēja elektrostacijas šobrīd arī ir ļoti problemātiskas. Tās rada lielu kaitējumu putniem, it īpaši, ja ir uzbūvētas nepareizās vietās. Bēdīgi slavena ir viena stacija Norvēģijā, kur vairāku desmitu gadu laikā konstatēti vairāk nekā simt nositušies jūras ērgļi. Tiek meklēti veidi, kā šo kaitējumu samazināt.

Rietumeiropā šobrīd arvien lielāku uzrāvienu gūst jūrā būvētas vēja stacijas. Tajās izmanto monstrozi lielas turbīnas, viena tāda ražo 10–12 megavatus enerģijas. Viens šāds turbīnu parks varētu kompensēt to, kas tiek saražots Rīgas HES vai Pļaviņu HES. Sākt vajadzētu ar to, ka mēs kā sabiedrība vienojamies – piemēram, 50 gadu laikā uzbūvējam alternatīvu sistēmu, kas ļautu no hesiem atteikties. Tad pakāpeniski tos demontējam pa straumi uz augšu. Jābūt tikai pietiekami drosmīgiem politiķiem, kas šo problēmu nosauc vārdā. Tas, manuprāt, būtu skaists mērķis, uz ko mēs kā tauta varētu virzīties.

Tu ceri piedzīvot to laiku, kad Latvijā sāks nojaukt hesus?

Mazos hesus nojauks mūsu dzīves laikā. Ļoti iespējams, ka mums kā sabiedrībai vajadzēs tos no īpašniekiem atpirkt un demontēt. Loģiski būtu sākt ar Gauju un pēc tam ņemt dažas citas sāpīgāk ietekmētas upes. Par lielajiem hesiem neesmu tik drošs, bet domāju, ka tuvāko simt gadu laikā arī tie noteikti tiks nojaukti.

Tad jau Staburaga atdzimšana nav tikai romantisks sapnis?

Tas pat nav sapnis – ja mēs parēķinām ekosistēmu pakalpojumus, ko dod dzīva upe, un iztēlojamies Daugavu, no kuras hesi ir aizvākti prom, ļoti lielas upes baseinu, kurā ir atjaunota zivju migrācija, – tad jau šodien varam nonākt pie secinājuma, ka izdevīgāk ir nopirkt elektrību kaut kur citur nekā ražot to tādā veidā, kā mēs to darām. Pļaviņu hesu varēja uzbūvēt tikai totalitāras valsts apstākļos.

@Egīls Zirnis