Kura ir efektīvākākā boila?

Ja ievadīsiet google meklētājā vārdu salikumu “carp bait” jums izbirs desmitiem ražotāju un simtiem visdažādāko boilu nosaukumu. Tūkstošiem tonnu sarkanu, dzeltenu, brūnu, oranžu un dievs vien zin kādu krāsu boilu, popapu, vafteru, dumbeļu entajos izmēros ik gadu tiek saražoti un izbaroti karpām no Amerikas līdz Ķīnai. Tas viss arī dažu stundu vai dienu laikā tiek gardu muti notiesāts, sagremots un atlikums pa miljoniem anālo atveru izvadīts ārā. Turklāt nav dzirdēts, ka kāds no boilu ražotājiem būtu bankrotējis tādēļ, ka uz viņa boilām pamatīgi kristos pieprasījums, tātad praktiski katrai saražotajai boilai kaut kur pasaulē atrodas savs pircējs un sava karpa, kas to apēd. Pat tad, kad vienīgais, kas itkā jaunajās boilās ir jauns, ir iepakojuma dizains vai nosaukums. Nesen Vācijā izlaista boilu sērija ar nosaukumu Cock Baits*. Diez’ vai šī ražotāja sponsorētie karpinieki dzīvo ar uzrakstiem Cock uz krekliem, cepurītēm un auto jumta bagāžniekiem?

Protams, katrs no mums ir saskāries ar situāciju, kad viena boila kādā konkrētā vietā un laikā strādā krietni labāk nekā citas. Tieši šo situāciju dēļ absolūtais vairums karpinieku ir mūžīgos meklējumos pēc vēl labākas, vēl efektīvākas boilas. Ja kāds mums blakus ķer vairāk vai lielākas zivis nekā mēs, tad deviņdesmit procentos gadījumu pie vainas būs boila, kas kaimiņam noteikti ir labāka vai kā minimums, piemērotāka konkrētiem apstākļiem un konkrētam ūdenim. Balstoties uz šo filozofiju tad arī top arvien jauni un jauni boilu sastāvi, formas, iepakojumi un nosaukumi. Ir ražotāji, kas par jaunu pasniedz jau sen zināmu un izmēģinātu sastāvdaļu kokteiļus, citi rokas pa pārtikas, zivjaudzēšanas un lopkopības industriju slepenajām laboratorijām meklējot jaunas, vēl neizmēģinātas sastāvdaļas. Sevi cienošākie ražotāji nesteidzas ar jaunumiem doties tirgū, bet gan nodod tos saviem neskaitāmiem testētājiem, kas, priecīgi par bezmaksas iespēju pacopēt, tad nu arī visādos veidos cenšas atstāstīt, cik nu daudz un lielas karpas uz jauno superboilu ir saķertas. Turklāt neviens nesatraucas, ka šo testētāju darbība un rezultāti nekādi netiek ne dokumentēti ne kā savādāk apstiprināti – tikpat labi viņi var izvilkt no sava arhīva kādu glītāku bildi ar palielāku karpu un reportēt, ka šī, lūk, ir noķerta uz jauno superboilu.

Tas pats ir ar daudzajām boilu sastāvdaļām, kuras nu jau ir pieejamas nebeidzamā klāstā. Katrai no tām tiek piedēvētas kādas speciālas īpašības, citas paaugstina atraktivitāti, citas uzlabo gremošanu, vēl citas rosina apetīti. Atkal jau karpinieks ir nostādīts situācijā, kad atliek vien rakstītajam ticēt, jo iespējas pārbaudīt un izrēķināt, cik un kā tā karpu apetīte pieaugs, ja boilu sastāvā iekļaus to vai citu ekstraktu, nav absolūti nekādas. Tas, ka kaut kādā brīdī vai pat veselā sesijā ķeras labāk vai sliktāk vēl nebūt nav rādītājs, jo nekad un nekur nebūs iespējams nodrošināt identiskus apstākļus, lai salīdzinātu kaut vai divas dažādas boilas, kur nu vēl tos daudzos tūkstošus dažādo sastāva kombināciju, ko piedāvā ražotāji.

Dažāda ranga sacensības mēdz būt kaut kāds rādītājs. Ja kādai komandai sistemātiski izdodas pārspēt citas, tad iespējams, liela daļa vainas tiešām slēpjas boilas sastāvā. Tomēr arī pieredze, veiksme, tehnika, inventārs un vēl virkne faktoru šo salīdzināšanu padara visnotaļ nosacītu. Ntās sacensības ir uzvarētas ar boilām pa taisno no veikala plaukta.

Ko no visa iepriekš teiktā saprast? To, ka nebeidzama mētāšanās starp dažādiem veikalos nopērkamiem boilu izstrādājumiem nekādu progresu nedod. Jā, mēdz gadīties veiksmīgākas copes dienas un mazāk veiksmīgas, bet nekādu sistemātisku izaugsmi, kas ļautu izdarīt kaut kādus kaut cik vērā ņemamums secinājumus un nodriošināt lielākas veiksmes iespējas nākotnē, šī taktika nedod. Abi pārējie varianti ir krietni interesantāki, turklāt abiem ir savi zvērināti sekotāji un prieks, ka pie mums šīs divas taktikas ir daudz izkoptākas nekā tai pašā Anglijā. Pirmais, klasiskais variants ir koncentrēties uz vienu boilu vai sastāvu un aprobežot eksperimentu loku ar to, kādā veidā šī boila tiek pasniegta – ar iebarošanas daudzumiem un regularitāti, ar boilas izmēru iebarošanā un uz mata, ar pelešu un citu papildinājumu izmantošanu iebarošanā, ar piemērotāko dipu meklēšanu un visbeidzot, ar to, cik ilgi boilai ir jāpavada ūdenī, lai tā “izšautu”. Iesākumā liekas pat neticami, cik daudz un dažādu variantu dod viena un tā pati boila, tomēr tad, kad šī spēlīte ir iesākta, parādās arvien jaunas un jaunas versijas. Pozitīvais šajā stratēģijā ir tas, ka visi izmantotie varianti ir mūsu cilvēka prātam saprotami un izmērāmi. Piemēram, ja vakar izbarojām vienu kilogramu un šodien četrus, tad starp rezultātiem un iebarošanu var meklēt kaut kādu korelāciju. Boilas sastāvs ir vienīgais nezināmais karpu makšķerēšanā un izslēdzot no vienādojuma šo nezināmo pavisam, vai pareizāk sakot, pārvēršot to par konstanti, kas nemainās no copes uz copi, var veikt pilnvērtīgus eksperimentus un izdarīt tikpat pilnvērtīgus secinājumus, kurus, savukārt, izmantot nākamjās reizēs tādā veidā pilnveidojot savu taktiku. Īsāk sakot, ja neķeras, nevainojam boilu un otrādi – ja ķeras, neslavējam to, bet gan izvēlēto vietu, taktiku, inventāru utt.

No šejienes ieteikums sacensību organizatoriem un atbalstītājiem – uztaisīt mačus, kuros visām komandām ir atļauts iebarošanā izmantot tikai vienu boilu – piemēram, Trigga kauss vai KG1 kauss. Es domāju, būtu gan ļoti interesanti tādā pasākumā piedalīties, gan papētīt rezultātus.

Otra taktika, kas pie mums pēdējā laikā ir guvusi īpašu atzinību, ir “sabāzt” vienā boilā pēc iespējas daudz visādu atraktoru, apetītes stimulatoru, gremošanas veicinātāju, aminoskābju, garšas uzlabotāju un eļļu cik vien boilas bāzes mikss spej sevī uzņemt neriskējot pēc vārīšanas vienkārši izjukt. Lielai daļai dabiskas izcelsmes ekstraktu ražotāji nenorāda maksimālo devu, kāda būtu iekļaujama boilās, respektīvi – jo vairāk, jo labāk. Tas pats ar aminoskābju kokteiļiem – tos praktiski nav iespējams pārdozēt. Tad nu saliekot vienā boilā no visa kā pa druskai vai vēl labāk, pa ļoti lielai druskai, rodas sajūta, ka vismaz kādai no sastāvdaļām vajadzētu nostrādāt tā, ka karpām “norauj jumtu”. Nereti norauj arī un ir pamats rasties jaunām leģendām. Tiesa, pašizmaksa tādām boilām vairākas reizes pārsniedz to, kādu esam raduši redzēt veikalu plauktos nopērkamajām, jo visas šīs papildus sastāvdaļas ir krietni dārgākas par bāzes miksu. Turklāt, līdzīgi kā reklāmas biznesā, puse ieguldītās naudas ir vējā izmesta un varētu arī tikt ietaupīta, tikai nav skaidrs, kura puse. Iespējams, pilnīgi pietiktu ar vienu vai pāris papildinājumiem, tomēr izpīpēt, ar kuru tieši, ir tikpat nereāli, cik uzminēt, vai šodien strādās zemene vai ananass.

Kāds varbūt šo otro variantu nosauks par šaušanu ar lielgabalu pa zvirbuļiem, tomēr, manuprāt, ja zvirbuļu ir gana daudz, tad var arī šaut ar artilēriju. Savukārt pirmā taktika būtu devējama par snaiperu metodi. Abām ir sava vieta un sava nākotne gan ikdienas copē, gan mačos. Galvenais būtu atram pašam saprast, kurš ceļš viņam ir tuvāks nevis skriet pakaļ kaimiņam.

*Cock – vīrieša dzimumloceklis (sar. val.).

@Aivars Rudzinskis