Malienas zvēru takas

Tu prasīsi – kāds šai zooloģijai sakars ar copi? Vistiešākais! Un tāpēc, lai par to pārliecinātos, es Copes Lietu uzdevumā tiku nosūtīts uz Malēniju, kur šie trīs zvēri esot manīti. Man izdevās satikt divus no viņiem. Uzminēsi, kuru nesatiku?

Neesmu drošs par savām vēsturnieka un dabas zinātņu speciālista zināšanām, bet man liekas, ka trīs minētie zvēri ir dzīvojuši tādā secībā.

Pirmie, un ļoti ļoti sen, bija dinozauri. Viņu bija daudz, un tie bija ļoti dažādi. Gan lieli, gan mazi. Visiem nepietika, ko ēst, kaut kādas dabas kataklizmas arī nebija pa prātam, un lielākā daļa izdomāja, ka laiks pazust no Zemes. Man kādreiz likās, ka viņi visi ir izmiruši, tā teikt. Nekā nebija! Daži vēl dzīvi un spēka pilni! Par vienu no viņiem – nedaudz vēlāk.

Pagāja daudzi tūkstoši gadu, kad dinozaurus nomainīja mamuti, bet tas arī bija sen. Mamutiem nepatika ledus laikmets un tas, ka viņus sāka medīt un maskētās bedrēs ievilināt kaut kādi mazi radījumi. Cilvēki. Tiem mamuti bija ļoti vērtīga trofeja, un ne jau lai lielītos. Ar vienu mamutu pietika, lai apģērbtu un pabarotu lielu baru uz ilgu laiku. Tu domā, ka arī mamuti izmiruši? Nē, draugs! Mamuti vēl ir sastopami, tikai tos atrast un piemānīt nebūt nav viegli.

Lācis. Kas tad to nezina! Lāču Latvijā ir tik daudz, ka gandrīz katru dienu kāds kaut kur ir redzēts vai nofilmēts. Šis zvērs kļuvis tik lielīgs un pārdrošs, ka no cilvēkiem vairs nebaidās. Izdemolēt bišu stropus pie saimnieka mājām ir smalkais stils. No lāča viedokļa. Iekaustīt vai saplēst kādu zirgu arī pieder pie lietas. Cilvēkam vēl it kā Latvijā neuzbrūk, bet domāju, ka ceļu negriezīs. No kaimiņvalstīm gan saņemtas dramatiskas ziņas, lai no lāča baidītos un viņu cienītu.

Tātad, kā jau minēju, Copes Lietas mani nosūtīja uz Malēniju. Ekspedīcijas plāns bija šāds. Vispirms jāsazinās ar dinozauru un jāvienojas par tikšanos klātienē. Tad jāvaktē laikapstākļi, lai būtu iespējama teorētiska tikšanās ar mamutu. Lācis manos plānos neietilpa, jo, lai arī no trijotnes mazākais, tomēr ir visbīstamākais zvērs.

Tikšanās ar dinozauru

Jūnija sākums pēc lielajiem lietiem šķita pieņemams laiks, tāpēc kādā agrā rītā vai, pareizāk sakot, melnā nakts tumsā sēdos auto un uzņēmu kursu uz Malēniju. Precīzāk – uz Olūksnu. Ceļš tukšs, miegs no satraukuma nenāk, tāpēc visaugstāk virs jūras līmeņa Latvijā esošo pilsētu sasniedzu ātrāk, nekā to atļauj Ceļu satiksmes noteikumi. Parasti gan es braucu godīgi.

Iestūrēju Olūksnā un sāku meklēt dinozaura slēpni. Sapinos meistarībā, sajaucu virzienus un jūtos apjucis. Te, par laimi, pamanu Ceļu policijas auto, kas izgājis medībās. Nekā, čaļi, mani nenoķersiet! Godīgi pats piebraucu klāt un apjautājos, kā varētu to slepeno vietu atrast. Malēnieši nemaz nav vīlušies, ka neko neesmu pārkāpis, un izrādās negaidīti laipni un izpalīdzīgi. Braukšot pa priekšu, lai tik sekojot! Un tā es agrā rīta stundā policijas eskorta pavadībā nonāku tur, kur dinozaurs jau nepacietīgi mani gaida.

Dāmas un kungi, iepazīstieties – viens no Latvijas labākajiem forelistiem – Igors Dzilna! Kāpēc dinozaurs? Tāpēc, ka tādu kā Dzilna vairs nav daudz. Īsts, skarbs vecis, fanātisks makšķernieks ar stāžu, pieredzi un sasniegumiem. Dinozaurs savā pārliecībā. Tajā pašā laikā sirsnīgs un atklāts cilvēks, kas man riskē atklāt savus noslēpumus. Esi drošs, Igor, nepievilšu!

PČ. Čehija. 2013

PČ. Portugāle. 2006

Dzilnam līdzīgs varētu būt cits dinozaurs – Māris Klauze. Taču viņi ir atšķirīgi. Man liekas, ka Klauze ir romantiskāks, bet Dzilna – skarbāks. Foreli noķert prot abi. Protams, ir jau Latvijā vēl daži citi dinozauri, bet viņus es tik labi nepazīstu vai nezinu vispār, tāpēc atļaušos nepieminēt. Lūdzu, neapvainojieties!

Līdz šim ar Igoru tā īsti nebijām pazīstami. Bijām tikai tikušies foreļu mačos un sazinājušies neklātienē. Bet tagad – stingrs rokas spiediens, Decaspin cepurīte, vakcīna dāvanā, un uz priekšu. Uz slepenām vietām, uz mamutiem!

Ja kāds cer, ka tūlīt šīs vietas tiks atklātas, norādītas ceļa zīmes un koordinātas, orientieri utt., tālāk var nelasīt. Pat upju nosaukumu nebūs! Tāda ir mūsu vienošanās. Par slepenības faktoru jau nesen rakstīju CL – “Manas slepenās upes”. Neej pa svešām pēdām, iemin savas! Igors tādas ir ieminis desmitiem kilometru garumā. Arī man savu ir pietiekami daudz. Mūs vieno process, bet, neliegsimies, arī rezultātam ir nozīme. Tāpēc šodienas mērķis – mamutu medības.

Mūsu ekspedīcijas lielākā

Dzilna ar megamamutu Zviedrijā

Kas ir mamuti?

Tie lielie, spalvainie, ar gariem ilkņiem sen jau ir izmiruši. Bet Malēnijā dzīvo cita veida mamuti – milzu foreles! Liels, mazs, milzīgs – tie ir relatīvi jēdzieni, kā zināms. Katram forelistam lieluma un vērtējuma skala var būt atšķirīga. Es, čalis no Zemgales, kur par foreli lielākā daļa cilvēku pat nav dzirdējusi, esmu diezgan pieticīgs: liela forele sākas no 40 cm, bet mamuts – no 50. To mamutu man nemaz tik daudz nav vai, godīgi atzīstoties, ir tikai daži. Lielākais – ap 1,3 kg, ļoti sen, bet pēdējais – pirms diviem gadiem. Toties ir ļoti daudz mamutu, kas mani ir tikai pasveicinājuši, bet rokā nav devušies. Un daži no tiem bija īsti megamamuti, kas pat Dzilnam būtu trofeja. Lai nu kā, pieņemu, ka mans mamuts viņam ir tikai kārtējā lielā forele.

Jānoskaidro, kā tad ir patiesībā. Izspiežu no Igora viņa rekordus un lielākās foreles, kas ķertas Latvijā. Tagad cilvēki ar vājākiem nerviem vai švaku sirdi sagatavojieties! Dzilnas lielākā forele ir 2,410 kg smags un 61 cm garš mamuts! Tas nodrošināja uzvaru foreļu klasē konkursā Gada lielākā zivs 1998. gadā. Otra lielākā – 1,636 kg un 55 cm, un atkal uzvara konkursā 1999. gadā. Vairs precīzi neatceros, vai tikai es vienā no šiem konkursiem nedabūju trešo vietu ar savu foreli, kas bija knapi pāri kilogramam.

Bet tālāk seko vēl trakāks Dzilnas rekords, kas, manuprāt, ir nepārspējams. Virs 50 cm, tātad mamutu, viņam ir apmēram pusotrs simts!!!? Vai tu spēj to iedomāties? Lielākā daļa forelistu pat vienu mamutu nav noķēruši, bet viņam, redziet, pusotrs simts! Un tas vēl nav viss! Norāvušies viņam esot vismaz trīs megamamuti, kas varētu būt 65–70 cm garumā un Latvijas rekorda vērtībā! Ktm! Kas par skaitļiem!

Esmu satriekts un kompleksu pārņemts… Bet Igors mierina – citādi jau nemaz nevar būt, ja dzīvo Malēnijā, ko es pārsauktu par Mamutiju. Nu, nu, vēl jau tā zivs arī jāatrod un noķert jāprot. Ne jau velti Igors daudzus gadus bijis Latvijas izlasē pasaules foreļu čempionātā un startējis ar labiem panākumiem. Bet tagad – viss, tam esot pielikts punkts, jo vairs nekas nav jāpierāda. Tagad Igors copē savam priekam. Man ir līdzīgi, tikai to maču nav bijis daudz, ar pāris gadiem un vairākām godalgām pietika.

Olūksnas bažas

Uz pirmo slepeno vietu jābrauc tālu. Pa ceļam runājam par visu ko – par copi un arī par copi. Vaicāju, kas darās slavenajā Alūksnes ezerā.

Tur šogad biju divas reizes kopā ar Jāni Svārpstsonu, un abas reizes totāli aplauzāmies. Toties pārliecinājāmies, cik liela ir Latvija un cik lokāls ir Olūksnas klimats. Pavasaris Rīgā jau likās atnācis, no sniega un ledus ne miņas, temperatūra – ap nulli. Jo tālāk braucām pa Vidzemes šoseju, jo aukstāks kļuva, taču tā pakāpeniski. Bet, kad pagriezāmies pa labi uz Olūksnu, atdzišanas process bija neticami straujš, un pie ezera sasniedza –14!!! Sniega papilnam, ledus ap pusmetru. Polārā ziema! Likās, te bļitkot varēs vēl tad, kad es jau savu lašu sezonu būšu beidzis! Malēnija! Olūksna! Ziemeļi! Aukstuma pols!

Labi, ka Jānim līdzi bija smalkais urbis ar bormašīnu. Pa abiem uztaisījām kādus simts caurumus, mainām vietas, nostaigājām daudzus kilometrus. Nekā nebija. Ja bija, tad nepieklājīgi maza izmēra asarīši, un tikai daži pretendēja uz panninieka statusu. Otrajā reizē tas pats, lai gan viesojāmies pavisam citās vietās. Tautas daudz, visi skrien, urbj un nevelk.

Stāstu to Igoram, un prasu, kāpēc tik švaki. Presings. Nežēlīgs un masveidīgs presings! Asari izkauti. Vienā ziemas dienā esot bijuši pat četri simti makšķernieku! Ja katrs no viņiem izceļ tikai vienu kilogramu, tad dienā sanāk gandrīz pustonna! Pat darbdienās pāris simti copmaņu un tikpat kilogramu jeb pāris tūkstoši asaru! Kā lai ezers šo slodzi iztur, kā lai atjaunojas?

Bažas ir arī par copi vasarā, jo, lai arī ir licences, ierobežojumi utt., slodze tomēr paliek. Daudzi brauc medīt metrus gan līdakas, gan zandarta veidolā. Pa kādam jau dabū, bet lielākā daļa paliek tukšā vai gandrīz tukšā. Protams, vietējie ezera speci, pie kādiem dīvainā kārtā jāpieskaita arī Dzilna, savu zivi noķers gandrīz vienmēr. Kāpēc dīvainā kārtā? Tāpēc, ka sirdī Igors ir pārliecināts forelists un ezers viņam ir tā, starp citu – kad foreles nepiesakās, kad tām ir par siltu vai kad sieva pasūtījusi zandarta cepeti. Foreli ēst ir gandrīz vai tabu, un tas pieļaujams tikai retos un ļoti īpašos gadījumos.

Man ir līdzīgi. Ja labi atvēzētos, Ķīsī varētu šūpiņu ietriekt no mājas durvīm, bet ezers ir tik garlaicīgs… Man upe ir kā dzērājam krogus, runājot klasiķa vārdiem. Es zinu, ka pienāks laiks, kad par upēm varēšu tikai sapņot un atcerēties, kad būs par grūtu brist un lauzties cauri džungļiem. Bet, kamēr vēl varu, es upi pret ezeru nemainu! To varēs paspēt vienmēr, pat tad, kad citi copes lauki būs jau tuvu.

Mēs braucam, līkumojam un runājam. Par ezeru abiem kaut kā ātri apnīkst, un atkal atgriežamies pie upēm un mamutiem. Cerams, kādu satiksim arī šodien. Lai gan saule spīd spoži un debess nepieklājīgi zila, optimisma mums pietiek. Kā nu ne? Klausoties episkajos Igora piedzīvojumos, pat tādam pietiekami rūdītam forelistam kā es sāk likties, ka mamuts te ir gandrīz vai ikdiena.

Uz Slepeno upi

Mēs braucam uz ļoti slepenas upes vēl slepenāku posmu. Ja tu domā, ka tā ir TĀ upe, tad tu maldies. Ja tu domā, ka tā ir TĀ OTRA upe, tu maldies vēl smagāk. Mēs braucam uz TO upi un to vietu! Tur noteikti ļoti ilgi neviens nebūšot bijis, jo, pirmkārt, vieta slepena, otrkārt, ilgstošie lieti ūdeni uztriekuši palu līmenī, un tikai tagad tas sāk kristies un skaidroties.

Braucam iekšā arvien dziļākos džungļos, ceļš pārvēršas meža stigā, pēc tam divās aizaugušās un knapi redzamās sliedēs, un arvien biežāk es uztraucos par to, vai izpūtējs vai kāda cita detaļa neatdalīsies no auto. Kad nosacītais ceļš izbeidzas pavisam, esam klāt.

Līdz upei vēl labs gabals kājām cauri brikšņiem un pāri slīkšņām. Odi un citi lidoņi kāri metas mums virsū, bet Igors ir gatavs šādam uzbrukumam. Diezgan pretīgi smaržojoša (maigi teikts) ziede, kuru varot nopirkt tikai kaut kur tālu ziemeļos, aiz polārā loka, savu funkciju veicot labāk par jebkuru modernu izstrādājumu. Nav zināms, vai līdz pret lāčiem. Bet vieta tik lāciska, ka tie te varētu būt aiz katra krūma. Viens es te nekad nelīstu, vienalga, kādi mamuti mani upē gaidītu. Nē, draugi, man no lāča bail, un par savu gļēvulību nemaz nekaunos.

Kā apstiprinājums manām raizēm atskan troksnis, ko var radīt tikai kaut kas liels. Pārdesmit metru attālumā ir kaut kas, kura mieru esam iztraucējuši! Labi, ka tas ir “tikai” alnis. Kāpēc “tikai” pēdiņās? Tāpēc, ka vienreiz pie Tumšupes man alnis drosmīgi nostājās ceļā, nesatricināmā mierā un pārliecībā lūrēja virsū, un viņa vēstījums bija nepārprotams – ne soli tuvāk! Es padevos, atkāpos un ar lielu līkumu apgāju draudīgo pretinieku, atstājot viņam vislabāko upes posmu.

Ja zvērs ir lielāks par tevi, no viņa ir jābaidās! Punkts. Tie, kas tagad lasot smejas, nekad nav redzējuši dusmīgu alni tuvumā, nav redzējuši svaigas lāča pēdas un nav ostījuši lāča mēslus. Dinozauri, protams, nebaidās ne no kā, bet tāpēc jau viņi ir dinozauri. Es tāds neesmu. Savukārt tie, kas iedomājas, ka ir, neiedomājieties par daudz.

Bet mēs ar Dzilnu ejam, laužamies un mežā meklējam upi. Ja kāds mūs redzētu, padomātu, ka mēs pretkovida vakcīnas vietā esam ieķēruši kaut ko citu un ne jau mazu porciju. Meža vidū ar spiningu! Vells! Bet mēs ejam un aizejam.

Paļaujos uz Igoru cerībā, ka viņš atradīs arī atpakaļceļu uz nekurienes vidū noslēpto auto...

Pie Slepenās upes

Esi sveicināta, Slepenā!

Pieejot pie jebkuras upes, pirmais, kas satrauc forelistu, – kāds ir ūdens. Mūsu upē šodien tas ir paliels, brūns, bet caurspīdīgs. Tāda jocīga kombinācija. Lai bristu, par dziļu, bet no krasta var. Un šur tur tiksim arī pāri, – tā sola dinozaurs.

Novērtēju Igora rīkus un mānekļus. Spinings – Major Craft Nextino (stream stage) 6,6’’ 2–10 g, spole – Daiwa Steez 2508, aukla – Varivas 0,6. Mānekļi? Viņš spiež gandrīz tikai uz vobleriem. Tie pēc mana vērtējuma palieli, bet tā vajagot. Tiek nosaukti tādi modeļi, kas man neko neizsaka, saprotu tikai to, ka tie ir ļoti smalki un dārgi. Viens Igora māneklis maksā vairāk nekā visa mana kastīte. Bet tam ir izskaidrojums: Igors ir profesionālis, bet es – tautas klase.

Toties man ir jauna spole! Pēdējā modeļa Daiwa Ballistic EX LT 2500. Pēc sajūtām lieliska, neticami viegla un ļoti harmoniski sader ar Seox G-Specialist Pro 210 kātu. Man pašam šis komplekts patīk, un tas ir galvenais.

Uzlieku nelielu zilu basariņu, kas izrādīsies tīri garšīga un vēlāk tiks norauta. Sākam!

Tici vai ne, bet mamutu es ieraugu jau kādā piektajā metienā! Smuks, dziļš līkumiņš, kura vidū izpeld pamatīga zivs, uzbaksta pa vobleri, nogriež iespaidīgus sānus, uztaisa mutuli un pazūd dzelmē. Esmu pietiekami satraukts, bet valodu nezaudēju. Prasu, vai tā nevarēja būt līdaka. Nē, Igors kategoriski un cieti atbild. Te drīzāk lāci satiksi nekā līdaku. Negribu ne lāci, ne līdaku, gribu mamutu.

Izmēģinu gandrīz visu kastītes saturu, cerot, ka novērtēs. Nekā, vairs nerādās… Noskaidrojas, ka ar šo pirmo kontaktu bija definēta visas dienas formula – vairāk parādās, nekā paņem, jo lielāka, jo vairāk nepaņem. Bet tajā brīdī mēs vēl nezinām, ka tā būs. Vietas izcilas un mamutīgas, nevienas pēdas, pat lāča pēdu nav. Un foreļu arī nav, tikai dažas mazās.

Interesanti ir vērot Dzilnu darbībā. Viņš met ļoti precīzi un pārliecinoši. Bet viens metiena paveids ir tāds ļoti interesants un neredzēts. Met ar labo roku no kreisā sāna tā diezgan asi, un māneklis lido taisni, praktiski bez liektas trajektorijas, paralēli ūdenim. Tā var tālu un eleganti pamest zem krūma vai zara. Tik smalki es nemāku, tāpēc metu pa savam. Es arī esmu trenēts un varu trāpīt tur, kur gribu.

Mēģinām atminēt tradicionālo mīklu – nav, vai neņem? Atbildēt grūti, bet vairāk nosliecamies uz to, ka nav. Lai gan – kāpēc mamuts nepaņēma?

Uz Viltīgo upi

Pēc man pavisam nesaprotamiem orientieriem atrodam mašīnu un dodamies uz citu Slepenās upes posmu. Zemāk. Tur gan vajagot būt. Kamēr braucam, nedaudz atpūšamies. Pa nedaudz labāku ceļu nonākam otrajā pitstopā. Vieglas pusdienas, un atkal džungļos iekšā.

Tie gan te nav tik briesmīgi, tomēr modrību zaudēt nedrīkst. Upe nedaudz citāda – straujāka, skaļāka, akmeņaināka. Un dzīvība lielāka. Tikai izmērs tālu no mamuta un pat lielai neatbilst. Īsā laikā noķeram katrs kādas piecas, dažas lielākās varētu būt ap mēru. Toties pārītis, kas varētu pretendēt uz lielās statusu, atkārto dienas formulu – parādās, uzbaksta, un viss.

Jo tālāk ejam, jo mazāka dzīvība. Toties pamanām pēdas. Makšķernieka pēdas. Kāds nekauņa atļāvies ieklīst Dzilnas medību laukos! Diemžēl mums neizdodas viņu noķert un sarāt, jo, visticamāk, viņš copējis dienu pirms mums un, juzdams draudošās briesmas, gļēvi aizlaidies. Cerams, neko neizvilka.

Diena jau sliecas uz otru pusi. Brauksim uz vēl vienu vietu, uz Viltīgo upi. Lai gan esmu desmit gadu vecāks par Igoru, makšķernieka lepnums un senioru basketbola rūdījums neļauj padoties un atzīt, ka esmu piekusis. Godīgi sadalām pēdējo sviestmaizi uz pusēm, ieraujam tēju un dodamies pēdējā kaujā.

Šī upe atkal ir citādāka. Smuka un cerīga, tikai slēptuvju un konkrētu vietu liekas mazāk. Varbūt pie vainas ūdens līmenis, kas tomēr ir vismaz polšu virs normālā, kā teiktu Vilks. “Mēs ejam un ejam, pa kalniem un pa lejām.” No kādas filmas? “Zivi mans puika noķēra!” Un šis no kuras? Pateikšu priekšā – latviešu kino klasika.

Mēs ejam un noķeram. Bet tikai dažas. Man atkal viens aptuvens mērs, bet iespējamā lielā atgādina dienas formulu – parādīties un nepaņemt. Igors, kā par brīnumu, tomēr izmāna vienu, kas pretendē uz lielās statusu pēc manas skalas – ap 40 cm. Ātra fotosesija, un cope tiek svinīgi pabeigta.

Man patika! Slepenās upes un vietas, džungļi, klusums, satraukums. Arī zivis bija. Tas nekas, ka ne pārāk daudz un ka nenoķēru mamutu. Bet es taču vismaz vienu redzēju! Tātad viņi te ir! Un galvenais bija labi pavadīta diena lieliskā kompānijā!

Paldies Malēnijai un Igoram! Uz tikšanos kaut kad atkal!

@Juris Bogdanovičs Autora UN IGORA DZILNAS ARHĪVA foto.