Vīrs, kuram ir viss, ko vajag uzvarai

Kamēr mēs visi vēl gaidījām LČ spiningošanā no laivas, es devos pie “jaunā perspektīvā” Jāņa Malnača. Kad vaicāju, kāpēc, viņaprāt, esmu ieradies, Jānis min to, ka ir copes gids un aktīvs sportists. Diemžēl neviens no šiem iemesliem nav pareizais...

Esmu intervējis vairākus sportistus, un viņi līdzīgi kā tie, ar kuriem esmu vienkārši runājis, kā vienu no perspektīvākajām komandām arvien biežāk piemin Laiks Copei/Baltic XL. Sak, tā varētu pakāpties augstāk, un viņu neatlaidība varētu aizvest pat līdz zelta medaļai. Un šajā blicē startē arī Jānis.

Puikam vajag paraugu

Jānim abi vectēvi ir bijuši kaislīgi makšķernieki, un vienam no viņiem lielākā līdaka bijusi 11,5 kg. Tēvam arī ļoti patīk copēt, bet ar pludiņu. Ķert zivis Jānis sāka no bērna kājas, no 4 gadu vecuma, kad tēvs reiz paņēma līdzi uz Sīvera ezeru. Tur labi uz pludiņu pieteicās asari. Ar laiku Jānis sāka izmantot rotiņus un šūpiņus – kas tur tēvam bija kastē, to lika lietā.

Tēvam bija labs draugs, kaislīgs foreļu ķērājs, un kādu reizi viņš uzaicināja Jāni ar brāli uz upīti izmēģināt foreļu copi. Brāli pasākums neaizrāva, bet Jānim gan iepatikās. Tā radās jauna aizraušanās, un Jānis sāka daudz laika veltīt pastaigām pa Latvijas mazajām upītēm.

Starp citu, Jānis ilgi ir nodarbojies ar badmintonu (25 gadus) un smejoties saka, ka tur līdz zelta medaļai pasaules čempionātā neesot ticis. Tagad daudz laiks tiek veltīts ģimenei un copei, līdz ar to badmintonā cīnīties par zeltu neesot laika. Un esot jau par vēlu, vairs nav tik daudz enerģijas. Bet spiningošanā no laivas viss vēl priekšā.

Ikdienā Jānis daudz copē no laivas Rīgas akvatorijā, bet Cēsu pusē mīļākajā ir Raunas upe – interesanta, ar straujiem un lēniem posmiem. Bet lielākās zivis esot noķertas, iebrienot dziļāk mežā – jo dziļāk mežā, jo lielākas zivis. Tur, kur cilvēki nevar piebraukt ar mašīnu, tur būs vairāk zivju. Tāpēc, ka cilvēki ir slinki un nevēlas tālu iet, parasti piestāj pie tilta, paķer un brauc prom. Skaidrs, ka tur foreļu būs maz!

Foreļu ķeršana Jānim ir nākusi tikai par labu, jo tā dod izpratni par zivs uzvedību, par to, kur tā slēpjas, iemāca lasīt upi, aizstraumes, kokus, akmeņus. Nenoliedzami, foreļu cope dod lielāku metiena precizitāti, un tas tagad lieliski noder, metot mānekļus tuvāk zālēm un lēpenēm, – nav jāmet vairākas reizes, lai trāpītu vēlamajā vietā.

Copmanim vajag laivu

Jānis ir cēsnieks, bet tagad jau labu laiku dzīvo Mārupes pusē. Rīgā savas laivas sākumā nebija, un viņš īrēja tās mazajos ezeros: Babītē, Mazajā Baltezerā. Vienu gadu daudzas laivas bija nostājušās pie Vanšu tilta, un vīri ķēra zandartus. Skaidrs, ka Jānim arī gribējās zandartu! Un dzima doma, ka jāiegādājas sava laiva.

2016. gadā tas tika realizēts – viņš nopirka savu pirmo laivu Terhi. Tās ražo Somijā, bet Latvijas ūdeņos var sastapt diezgan bieži. Ar šo laivu tika nobrauktas veselas 3 sezonas, bet, kad sākās ķibeles ar motoru un nedaudz tika uzsists korpuss, nolēma, ka pienācis laiks no tās atbrīvoties. Taču, pirms tirgot, Jānis veica remontu, un tagad tā priecē jauno īpašnieku.

Kad bija jāizvēlas nākamā, Jānim pirms iegādes gribējās to izmēģināt un saprast, kāda ir gaita, kādas manevrēšanas iespējas, un vispār sajust. Tika pētītas vairākas, un izvēle krita uz Lund, jo laivu depo to piedāvāja arī izmēģināt. Pēc tam, kad Jānis ar to izbrauca, saprata, ka tā būs īstā.

Kad vaicāju, kāpēc neizvēlējās NorthSilver, Finval vai Volžanku, viņš paskaidro: 70 gadu pieredze laivu būvniecībā tomēr ir svarīgāka par tiem, kas šajā biznesā ir nesen. Tagad Jānis brauc ar Normunda Ikomasa veco laivu.

Lai turpinātu nomas biznesu, Jānis iegādājās Astru 470, kuru tagad jebkurš par saprātīgu cenu var noīrēt.

...Mūsu sarunu pārtrauc Jāņa dēls, kurš saka “gibu zivi”. Jānis apsola, ka pēc intervijas abi aizies līdz laivai un pameklēs. Bet mazais ir tik uzstājīgs, ka mums nekas cits neatliek, kā iet. Tur juniors sāk rakties pa tēta mānekļu kastēm. Es uz to visu skatos, un man uz rokām spalvas saceļas gaisā, jo puika šiverē pa vobleru kasti, izber to un sāk pārkrāmēt... Bet Jānis mani mierina: puikam ir pieredze ar āķiem, tāpēc varu būt mierīgs. Nu labi…

Meistaram vajag pieredzi

Atceroties 2019. gadu, vislabākais rezultāts bija Burtniekā. Treniņos tika pavadīta vesela nedēļa, un tika meklētas līdaku vietas. Te jāsaka paldies komandas biedriem, kuri mačos atrada līdaku, pasauca uz turieni arī Jāņa laivu un pateica, kā un uz ko ķert. Kā komanda viņi visu laiku sazinājās viens ar otru, lai izpalīdzētu un saprastu, ka viss ir līmenī.

Labs posms Jānim bija arī Rīgā. Neskatoties uz to, ka laivas pārinieks nevarēja tikt uz treniņiem, pats viņš veselu nedēļu pavadīja treniņos un meklēja vietas, kur noķert asari un līdaku. Jā, treniņos Jānis izmanto mānekļus ar āķiem, bet stabilākās vietas dienu pirms mačiem vispār neaiztiek. Tikai pārbrauc pāri un paskatās, vai tur vēl ir zivis, bet meklē jaunas vietas.

Pēc Jāņa domām, tas neesot nekāds noslēpums, ka zandarts sacensībām ir ļoti nestabila zivs un uz viņu likt lielas cerības nevar. Mērķis bija atrast, kur uzturas asari un līdakas. Tas tika izdarīts, un sacensībās asaris ļoti veiksmīgi tika salasīts, bet bonusā izcelta vēl arī līdakas. Savukārt otrajā dienā savilka daudzus asarus, piezvejā līdaku un bonusā – mēra zandartu.

Runājot par norakšanos vai kļūdu analīzi, Jānis smejas un atceras Alūksnes 2019. gadu. Vesela nedēļa tika veltīta treniņiem, viss notika pēc plāna, ķērās gan līdakas, gan asari, bet tās dažas līdakas un asari nekādu labo vietu nedeva. Šo gadu Jānis atceras ļoti labi, jo bija izpētījis, ka 5 komandām ir ļoti blīvi rezultāti un ir reāli tikt pie medaļas.

Otrajā sacensību dienā bija pilnīgs bezvējš, un klusēja visas vietas, kur zivis bija atrastas treniņos. Kopvērtējumā no 2. vietas pirms Alūksnes posma nokrita uz 4. vietu un palika bez medaļām.

Runājot par to, kas notiek laivā, kad neķeras, Jānis sāk no sirds smieties. Viņa pārinieks Aigars esot ļoti emocionāls, un, kad ir pavisam traki, uztaisa pīppauzi un nomierinās. Tad paskatās uz mānekļu kasti un domā, ko vēl pamēģināt. Alūksnes variantā vienojās neko jaunu nemeklēt un turpināt strādāt pa tām vietām, kur bija zivis, cerībā, ka kādu brīdi tur viņas pienāks – jo sacensību laikā meklēt ko jaunu esot muļķīgi.

Komanda piedalījusies arī H2H mačos. Interesants formāts, un pirms gada startēja visos posmos. Tur vienā reizē, laivai ejot pilnā ātrumā un šķeļot velkoņa radītos viļņus, ekipāža gandrīz esot pazaudējusi fotogrāfu, kurš palecās gaisā un atdūrās tik pret laivas motoru. Par drošību uz ūdens, protams, tiek piedomāts un vestes uz ūdens visiem ir mugurā.

Šogad H2H nestartēs, jo ir citas prioritātes – visus spēkus liks uz Latvijas čempionātu. Sarkandaugavas kausā komanda piedalīsies, jo tas esot zināmos ūdeņos un tepat blakus, Rīgā (intervija notika pirms šīm sacensībām). Tagad jau ir zināms, ka abas komandas startēja veiksmīgi, Jānis izcīnīja 2. vietu individuālajā ieskaitē, bet viņa pārinieks palika 4. vietā. Otrai laivai mazliet sliktāki rezultāti – 7. un 10. vieta individuāli. Komandu ieskaitē Laiks copei/Baltic XL1 – 2. vieta, savukārt Laiks Copei/Baltic XL2 palika piektie. Bet, kā saka Jānis, mērķi tika sasniegti, un abas komandas stabili saķēra asarus, kā bija plānots.

Komandai vajag treneri

2018. gadā Latvijas Kausā komandas nosaukums bija JA Fishing (Aigars, Jānis Fishing), bet tiesnesis bija Oskars Šteinbergs, kurš arī izrādīja vēlmi piedalīties sacensībās. Tā 2019. gadā izveidojās JA-GO Fishing Team, un tā gada Latvijas čempionātā piedalījās jau divas laivas. Šodien komandas sastāvs ir mainījies. Kad jautāju iemeslu, Jānis paskaidro, ka tur visi tomēr neesot bijuši uz viena viļņa. Kā sava uzņēmuma vadītājs Jānis zina, ka komandas izveide nav nemaz tik viegls uzdevums.

Arī tagad uzstādījums ir: labāk, ja abas komandas reitingā ir vienādā līmenī, nevis viena – ir pirmā, bet otra kaut kur trīsdesmitā. Tad nebūs tā, ka viena strādā uz otro. Arī Igors par to esot runājis arī vairākas reizes: ja ir vēlme nokļūt uz pasaules čempionātu, svarīgs ir komandas sniegums. Ar tādu nostāju visi arī gatavojas.

Runājot par pašreizējo sastāvu, izrādās, lielākā tās daļa nāk no Cēsīm. Laivas pārinieks ir Aigars Ločmelis, un ar Mareku Mercu ir pazīstams no skolas gadiem. Arvis Betkers gan nav no Cēsīm, bet ir Mareka kolēģis un labs draugs. Pirms gada Mareks startēja savā komandā Baltic XL, un, tagad apvienojoties, ir nomainīts arī nosaukums – Laiks Copei/Baltic XL. Arī Marekam ar komandas izveidi esot visādi gājis, bet nu abi ir apvienojuši spēkus vienā.

Savukārt Jānis izlēma, ka komandai ar augstiem mērķiem ir nepieciešams arī treneris – zivju lietās gudrāks cilvēks. Komandas sapulcē tika apspriesti trīs kandidāti: Vitālijs Karpenkovs, Igors Filipovs un Ainārs Eglītis. Komentāri lieki, visiem trijiem ir liela pieredze spiningošanā no laivas. Rezultātā nolēma, ka būtu jāuzrunā Igors. Tā arī izdarīja, un viņš piekrita.

Nu jau ir bijuši vairāki kopīgi treniņi, un tagad pašiem sportistiem vairs nav tik daudz laika jāpatērē, izmēģinot visādas teorijas un tehnikas, – Igors ar savu ilggadējo pieredzi un praksi daudzas lietas apstiprina vai atspēko uzreiz. Igors, piemēram, māca arī ķert pasīvo zivi, jo treniņos tā ir sadurstīta un mačos ir ļoti kūtra uz copi.

Komandai jau ir sagatavots darba plāns, kur iet un ko pārbaudīt. Komandas tiesneši būs arī rezervisti: ja gadās kāda ķibele, tad rezervistiem arī būtu jābūt labā līmenī. Pie tā tikšot piestrādāts.

Tāpēc visi pretinieki, kuri baidās, ka Laiks Copei/Baltic XL šogad kāps uz pjedestāla, var droši turpināt baidīties. Jānis stāsta, ka komandai ambīcijas šogad ir ļoti lielas, un viņi noteikti cīnīsies par medaļām, bet patiesībā “mēs varam uzvarēt,” uzskata Jānis. Turklāt 2019. gadā komandai bija laiva ar maziem zirgiem, un jau tad viņi lika par sevi manīt, bet šogad transporta arsenāls ir krietni spēcīgāks.

Panākumiem vajag resursus

Mačos pārsvarā lieto vieglos mānekļus, viegls džigs, viegla ietīšana rotiņam. Dropšotu izvēlas retāk, bet, kad ir jānoķer zandarts Latvijas Kausā, tad gan.

Trīs mānekļi, ar kuriem Jānis ietu uz sacensībām, asariem būtu – Keitech Little Spider, Megabass Ito Vision 110 vobleris un Sawamura One’Up Shad 5”. Par krāsām viņš vairās runāt, jo esam tomēr konkurenti, bet skaidrs, ka tai, viņaprāt, ir nozīme. “Mīļāko krāsu es tev nerādīšu,” Jānis tieši man pasaka.

Copes Lietu lasītājiem Jānis atklāj noslēpumu, ka vienīgais, kas toreiz strādāja Burtniekā, bijis Sawamura One’Up Shad 5” uz ofsetāķa. Jānim vairāk patīk ķert ar silikona mānekļiem un vobleriem, un kaut kā ir sanācis, ka toreiz veiksmīgi bija izvēlējies OneSensoric kātu. Taču tāpat viņš izmanto Major Craft Benkei kātu – tas ir budžeta rīks un maksā plus-mīnus 100 eiro. Dārgos kātus par 300 un vairāk eiro Jānis nemaz nepērk.

Ar laiku arī nāca atziņa, ka voblerus patīkamāk ir mētāt ar multiplikatora spoli, jo tad iemetienā vobleris vairs nepinas ar auklu. Tagad multu izmanto gan lieliem mānekļiem, gan vobleriem, līdz ar to ir mazāk tukšo iemetienu.

Jānim laivā ir Humminbird un Lowrance eholote ar Active Target. Kopš dienas, kad uzlika Active Target, viņš neuzskata, ka Ķīšezerā un Daugavā ir ļoti daudz zivju, vienkārši ir dienas, kad ķeras, un ir dienas, kad ne tik labi. Tagad Jānis var baudīt arī LiveSight tehnoloģiju, bet tur vēl jāpamācās.

Ja būtu jāpērk tikai viens, tad ieteiktu izvēlēties Humminbird. Tas zivis labāk rādot sānskatā – Jānis tur ir piešāvies. Toties kartogrāfija un izvēlne labāk ir veidotas Lowrance eholotei. Ja runā par to, vai var redzēt zivis zālēs, Jānis saka: tikai Holms ir sapratis, kā ar Raymarine atpazīt līdaku zālēs. [Smejas.] Taču atzīstas, ka plāno iegādāties arī Raymarine.

Un vēl – pavērojot komandas atbalstītājus, var noprast, ka vīriem ir izdevies piesaistīt prāvu naudu, lai varētu trenēties bez bažām. Jānis stāsta, ka lielākā to daļa ir labi draugi. Ja kāda komanda vēlas tikt pie atbalstītājiem, tad ir jāiet un jāprasa, kaut kas arī jāpiedāvā pretī – un viss notiks.

...Atkal laivu apciemo juniors un sāk tirdīt tēti: “Gibu zivi,” un tētis dod revidēt lielo kasti. No turienes juniors velk laukā Oshelure.lv mānekļus – tādus krāsojumus, ko līdz šim neesmu redzējis. Tiesa gan, visi mānekļi ir neskarti, un Jānis atzīstas, ka uz lielajiem šogad nav dabūta neviena cope. Dēls ir salasījis daudzas zivis un aicina tēti uz baseinu kopā tās peldināt. Ģimene, protams, ir svarīgāka par visām citām lietām, tāpēc beidzam interviju varbūt ātrāk, nekā gribētos.

Bet Jānim un viņa komandai novēlu veiksmīgu šīgada startu!

Vizītkarte

Jānis spiningošanas sacensībām no laivas aktīvi pieslēdzās tikai 2018. gadā, kad startēja Latvijas Kausā, un 2019. gadā piedalījās Latvijas čempionātā, kā arī H2H turnīrā, un sasniegumi iesācējiem ir ļoti labi:

• 2. un 4. vieta Sarkandaugavas kausa 2021 individuālajā vērtējumā
• Lielākais asaris H2H turnīra Kokneses posmā 2020. gadā
• 4. vieta 2019. gada LČ spiningošanā no laivas komandu vērtējumā pēc visiem trīs posmiem
• 5. vieta LČ 2019. gadā ekipāžu kopvērtējumā
• 2. vieta LČ 2019. gadā Burtnieka posmā komandu ieskaitē
• 2. un 4. vieta Sarkandaugavas kausa 2018 individuālajā vērtējumā

@Armands Geriks / Jāņa Malnača arhīva foto