Vai tiešām ir vajadzīgs šoklīderis?

Daudziem šoklīderis ir neatņemama karpu makšķeres sastāvdaļa. Tas nodrošina, ka metienā nepārtrūks aukla un svins ar visu montāžu neaizlidos tālēs zilajās. Vai, nedod dievs, vēl kādam trāpīs. Skarbākos apstākļos, vietās ar zemūdens ķērājiem, ūdenszālēm, gliemežvākiem klātām zemūdens kantēm tas neļauj karpai cīņas karstumā pārrīvēt auklu un tikt vaļā no fotosesijas.

Tik daudz saprot katrs iesācējs karpinieks, un atliek vien izvēlēties pareizo mezglu, ar kādu šoklīderi siet. Tai pašā laikā man ir sajūta, ka nekas tik labi nepasargā karpas no fotosesijām kā šis resnais striķis, kas stāv, stingri nostiepts zem ūdens vistiešākajā montāžas tuvumā.

Kad es sāku copēt karpas, par šoklīderi neko nezināju. Tiesa, pirmajos gados par pamatauklu man kalpoja pītā; monofilās auklas milzīgās priekšrocības es atklāju tikai vēlāk. Skaidri atceros, kā skraidīju pa bodēm, meklējot Salmo Hi-Tech auklas, ko pārdeva pa 100 m uz spolītes. Tās bija nopērkamas katrā veikalā, bet viena nelaime – man vajadzēja nevis 100, bet 300 metrus. Spolītes no ražotāja nāca pa 10 vienā kastītē, un, ak tavu laimi, aukla uz tām visām bija uztīta vienā gabalā. Tas bija veikalnieka darbs – pārgriezt savienojumu starp spolītēm un tirgot. Mans uzdevums savukārt bija atrast veikalu, kur tas vēl nebija izdarīts. Tad es varēju tikt pie vesela kilometra monofilās auklas vienā gabalā. Tie bija svētki.

Šai 25 kg karpai savajadzējās visus 20 metrus Quick Silver šoka

Skaidri atceros – auklas sākumā bija 0,33 mm, vēlāk pārgāju uz 0,30 mm. Lai arī cope pārsvarā notika upē un straumē, kur zivis ir krietni sportiskākas un aktīvākas, zaudēt pārrautas auklas dēļ man tās negadījās. Ar tādu pašu setapu copēju pašmāju ezeros un dīķos. Par nepieciešamību mest pāri horizontam neko nebiju dzirdējis, tāpēc setaps kalpoja godam un zivis ķērās labi. Lielākā no tām – 16 kg atnesa patīkamu balviņu vietējos mačos.

Tad nāca iekšā visādas ārzemju gudrības, un šoklīderis bija viena no tām. Kā es līdz šim varēju iztikt bez šoklīdera – skaidrs nebija. Toties tagad man to vajadzēja obligāti, visiem normāliem čaļiem tāds bija, tāpēc uz visām auklām tika glīti uzsieti šoki. Pareizi uzsiets burkānmezgls jau liecināja par tavu klasi. Vienpadsmit vijumi turp un deviņi atpakaļ – tur vajag nervus.

To, ka copju skaits ievērojami saruka, es ne uzreiz sasaistīju ar šoklīdera parādīšanos. Makšķerniekam jau vienmēr ir pulka iemeslu, kāpēc neķeras – sākot ar nepareiziem laikapstākļiem, Mēness fāzi un beidzot ar nepareizu boilu vai pārāk aktīviem kaimiņiem. Kad Kordas un Fox speci beidzot nopietni pievērsās kamuflāžas jautājumiem un sāka runāt par to, cik svarīgi ir maskēt pavadiņu un montāžu atbilstoši grunts krāsai un struktūrai, es beidzot aizdomājos par šoklīderi. Kāda jēga aizrauties ar visām tām kamuflāžas tēmām, ja turpat blakus nostiepts šis pītās auklas striķis?

Kad parādījās doma, ka pītā aukla sevī mēdz turēt mikroskopiskus gaisa burbulīšus, kas zem ūdens ceļ to uz augšu, veidojot bezjēdzīgas arkas, mans mērs bija pilns. Visus savus šoklīderus es nogriezu, satinu atpakaļ uz spolītēm un noglabāju nebaltam brīdim. Turpmāk man šoklīderis vairs bija nevis neatņemama karpu makšķeres sastāvdaļa, bet gan tika siets virsū tikai tad, kad pēc tā radās patiešām akūta nepieciešamība. Copes kļuva daudz biežākas, jo karpas daudz mazāk bijās no noslīkušas monofilās auklas nekā no stingri nostieptā šoka.

Protams, bija jāpiedomā pie pamatauklas resnuma. Tāpēc man vienmēr līdzi bija rezerves kasetes, uz kurām biju uztinis dažāda resnuma pamatauklu. Ja vajadzēja iemest tālāk, izvēlējos 0,35 un pat 0,38 mm – ar tām var aizmest patiešām tālu, ja metienu veic bez asiem rāvieniem. Makšķerējot tuvākā distancē, jāizmanto tievāka aukla – katra milimetra simtdaļa samazina iespējamību karpai uz auklas uzdurties un nobīties. Vienmēr jau ir iespēja piemeklēt pietiekami drošus apstākļus un patrenēties, notestēt dažādu svinu, dažādu auklu saderību ar dažādiem kātiem. Būsi pārsteigts, cik tālu var aizmest ar 0,38 mm pamatauklu bez šoklīdera. Savukārt tuvā distancē, makšķerējot ar noslīcinātu auklu, izmantoju fluorkarbona auklas – tās ir daudz smagākas, grimstot ieņem gultnes formu un nedaudz labāk maskējas.

Pāri horizontam

Reizēs, kad šoks tomēr ir nepieciešams, der apdomāt arī, kādas tieši funkcijas tam ir veicamas. Ja šoka vienīgais uzdevums ir nodrošināt, ka aukla nepārtrūkst metienā, var izvēlēties materiālus, kas ir mazāk pamanāmi zem ūdens. Piemēram, koniskos monofilos vai varbūt fluorkarbona līderus. Žēl, ka pagaidām vēl nav pieejami koniskie fluorkarbona līderi. Mušiņmakšķerēšanā tādi ir, tikai mums tie ir par īsu.

Nākamais solis ir vēl piedomāt pie šoka kamuflāžas. Man, piemēram, patīk uz fluorkarbona šoka uzvilkt virsū vairākus mazus, 2–3 cm garus grimstošās trubiņas posmus. Starp tiem atstāju 10–15 cm spraugas. Tādā veidā šoklīderis tiek it kā sadalīts posmos, karpa redz nevis garu vienlaidus auklu, bet gan īsus auklas posmus, kas mazāk asociējas ar briesmām. Turklāt grimstošās trubiņas posmi vēl vairāk palīdz nogremdēt šoku montāžas tuvumā. Šādā veidā var iet vēl tālāk un tādu trubiņotu šoku izmantot arī paša līdera vietā, vēl vairāk nomaskējot montāžu.

Asumi

Cita lieta, ja šoka mērķis ir cīņa ar zemūdens asumiem. Tad jāizvērtē, cik nopietni tie asumi ir, un šoka materiāls jāizvēlas atbilstošs. Teiksim, biezās ūdenszāļu vietās vislabākais būs tievas pītās auklas šoks – izvadīšanas laikā tas griež zāles kā elektriskais motorzāģis, kāts raustās kā kalašņikova automāts, karpai skrienot caur zemūdens biezokņiem, bet rezultāts ir perfekts. Savukārt ar resnu fluorkarbonu vai monofilo šoku šādos apstākļos cope būtu gatavās mocības.

Cita lieta, ja karpai ir iespēja apgriezt auklu pret zemūdens kanti, kas klāta ar gliemjiem vai asiem zemūdens akmeņiem. Tad jāmeklē paši drošākie un izturīgākie materiāli. Parasti cenšos nereklamēt konkrētus produktus, bet šoreiz nevaru neizcelt Kryston Quick Silver – pīts no visizturīgākajām šķiedrām, tas, manuprāt, ir vislabākais materiāls pret visiem zemūdens griezējiem. Parasti pietiek ar 35 lb versiju.

Garumi

Aspekts, par kuru domā vismazāk, ir šoka garums. Tradicionāli to iesaka aptuveni divreiz kāta garumā – tā, lai metiena brīdī 3–4 vijumi paliktu uz spoles kasetes. Jā, ja ir runa par šoku tālmetiena vajadzībām, tad tā tiešām ir. Savukārt, cīnoties ar zemūdens griezējiem, matemātika var būt pavisam savādāka.

Pirms gadiem desmit kārtējā World Carp Classic, kas notika Madīnas ezerā Francijā, nonācām mazliet neparastā sektorā. Copējuši šajā ezerā bijām jau vairākkārt, zinājām apstākļus un galvenos izaicinājumus. Lielākais no tiem – kā piemānīt uzmanīgo un lielo franču karpu. Tā kā cope notiek, makšķeres ievedot ar laivu, un arī izvadīšana notiiek, braucot karpai pakaļ ar laivu, vajadzības pēc šoklīdera nav nekādas. Daudzi sacensību dalībnieki gan par to nedomā, pēc maniem novērojumiem šokus izmanto katrs otrais. Mūsu regulārie veiksmīgie starti, iespējams, zināmā mērā saistījās arī ar to, ka strādāts tika bez šoka ar tievu fluorkarbona pamatauklu. Noslīcinātas tās ne tikai atbrīvoja sektoru karpu kustībai, bet arī nedraudēja ieķerties laivas motorā.

Tomēr šoreiz viss bija citādi. Tieši blakus mūsu sektoram labajā pusē atradās jahtu piestātne. Pilna ar jahtām, kurām sacensību laikā gan nebija ļauts doties ezerā. Apmēram 200 metru attālumā no krasta piestātni no ezerā saceltajiem viļņiem sargāja betona mols. Visādi citādi sektors bija samērā garlaicīgs, bez izteiktām reljefa izmaiņām. Vienīgā fīča bija pats mola gals, kas nedaudz iestiepās sektorā un ar laivu bija visnotaļ sasniedzams. Dziļums pie mola bija ap sešiem metriem. Papētījuši tā apkārtni, secinājām, ka no krasta puses pie mola ir pamatīgs dūņu slānis, bet otrā pusē gultne bija pavisam cieta. Viļņi, skalojoties pret molu, veido zemūdens straumi – augšpusē ūdens kustas krasta virzienā, bet, atsitoties pret molu, pa apakšu plūst atpakaļ uz ezeru. Skaidrs, ka šī straume ne tikai neļauj veidoties nekādām dūņām, bet arī sanes te apakšā siltu, ar skābekli bagātu ūdeni. Kas var būt labāks karpai? Atlika vien uzklāt tām galdu.

Makšķerēt šādā vietā ienāktu prātā vien retajam. Noliekot montāžu aiz mola, aukla būtu jānoklāj ap mola stūri, kur nostiepta tā veidotu gandrīz taisnu leņķi. Ņemot vērā, ka betons ir visgriezīgākais no zemūdens šķēršļiem, daudz bīstamāks par asajām gliemenēm un akmeņiem, bija pilnīgi skaidrs, ka karpa auklu dabūs pušu vien dažās sekundēs. Šoklīderis varētu būt glābējs, par Quick Silver izturību biju pārliecinājies jau Radutā, kur betona bluķu ūdenī netrūka.

Šoreiz gan viss bija savādāk – betona objekts nevis gulēja kaut kur dziļumā, bet gan stāvēja vertikāli līdz pašai ūdens virsmai un vēl metrus trīs virs tās. Tāpēc izpīpēju, ka ar tradicionālo 7–8 metrus garo šoku būs par īsu. Ja es nolikšu makšķeri metrus 3–4 aiz mola stūra un tad pēc copes karpa skries prom un notīs vēl kādus metrus, tad es piecirtīšu, bet monofilā pamataukla 200 metru garumā stiepsies kā gumija, karpa dabūs vēl vairākus metrus pat ar nosacījumu, ja turēšu cieši un nedošu tai no bremzes ne metra. Tāpēc noliku nost iepriekš mājās sagatavoto šoku, atradu somā neskartu Quick Silver spolīti un uzsēju makšķeres galā visus 20 metrus.

Tā kā aiz mola bijām vienojušies nolikt divas makšķeres, izstāstīju domu gājienu kolēģim. Viņš tomēr paslinkoja un atstāja šoku tradicionālajā garumā. Ideāls brīdis, lai pārbaudītu teoriju praksē, jo līdzīgās situācijās līdz šim nebijām nokļuvuši.

Nevelkot garumā, teikšu vien to, ka mans plāns nostrādāja par visiem simts. Uzreiz pēc copes izdevās karpu piecirst un turēt no visa spēka, paļaujoties uz šoka izturību un pamatauklas elastību. Kad karpa bija novilkta nost no mola, atlika to vien paņemt no laivas. Mazliet virs 25 kg un personiskais rekords, sacensību big fish jeb lielākā zivs. Arī kolēģim gāja atbilstoši plānam – karpa paņēma un pēc copes pavisam drīz pārrīvēja pamatauklu pret betona stūri. Šoks izrādījās par īsu…

Līdzīgas ģeometrijas šarādes ir jāparisina, arī cīnoties ar asajām kantēm, sevišķi lielajās upēs. Arī šeit nereti šoklīdera garums ir jāpalielina, lai nesanāktu tā, ka gar augšējo kantes malu nobrauc nevis šoks, bet gan plika pamataukla. No otras puses, straumē resns šoks veido daudz lielāku buru nekā monofilā pamataukla, kas atkal var ietekmēt copi negatīvi. Šī iemesla dēļ ir vērts piedomāt pie šoka materiāla resnuma un nepārspīlēt ar to tur, kur pēc tā nav nepieciešamības. Arī no kamuflāžas viedokļa tā būs prātīgāk.

Tomēr lielajā vairākumā ikdienas copes bez šoka var iztikt. Patiesībā ir pat otrādi – atsakoties no šoka un prātīgi izvēloties auklu, svinu, kātu un metiena tehniku, var tikt pie vairāk copēm. Kādreiz sacensībās tas var nozīmēt nomukšanu no nulles, bet citreiz – izšķirt, vai paliec pirmajā vai otrajā vietā. Karpu cope sastāv no sīkiem puzles gabaliņiem, un šoklīderis ir viens no tiem. Nevajag to aizmirst.

Izvadīšana

Ir cilvēki, kas domā, ka šoklīderis palīdz karpas izvadīšanā, sevišķi pēdējos metros. Tās nu ir pilnīgas muļķības. Tieši otrādi – jebkurš šoks izvadīšanas pēdējo fāzi tikai sarežģī. Pirmkārt, mezgls. Tas varbūt arī nepārrīvēsies un neaizķersies riņķos, kamēr ir svaigs, bet uzmanību ar savu dauzīšanos pievērš vienalga. Un novērš no galvenā.

Otrkārt, neviens šoks nav tik elastīgs kā monofilā pamataukla, tāpēc būtiski samazina amortizāciju pēdējos metros. Vismazāk stiepjas pītie šoki, fluorkarbona varianti praktiski nestiepjas. Resnas mono auklas šoki stiepjas labāk, bet tikai lielas slodzes brīdī, kādu pēdējos metros cenšamies nedot. Līdz ar to arī tie diez ko nestiepjas.

Visjēdzīgākie ir koniskie šoki tā vienkāršā iemesla dēļ, ka to resnais posms ir visīsākais. Tomēr arī tur nekāda baigā elastība nesanāk. Viennozīmīgi – izvadīšanai pēdējos metros vislabāk ir bez šoklīdera. Sevišķi tas attiecas uz amūru copi, kas vienmēr un ar garantiju pēdējā brīdī pirms iesmelšanas sačokā iemauks tā, ka visi klātesošie būs slapji. Pat tad, ja pirms tam būs vilcies krastā ar vēderu uz augšu.

Vienīgais gadījums, kad šoks atvieglo izvadīšanu pēdējos metros, ir cope ar pīto auklu kā pamatauklu. Bet tas jau ir pavisam cits stāsts.

Aivars Rudzinskis