Par karmu

Par karmu 1. daļa. Pirms daudzpadsmit gadiem strādāju reklāmas aģentūrā. Aģentūra bija nopietna, un klienti bija lieli, starptautiski. Darbs interesants un dinamisks. Cita starpā mums bija viens nerakstīts princips. Veikalos pērkot preces savām vajadzībām, vienmēr centāmies izvēlēties savu klientu produktus. Ja strādājām ar Procter&Gamble – pirkām Head&Shoulders šampūnu. Ja klients bija Spilva, zinājām, kuras tomātu mērces ēdīsim. Kad klients bija Latvijas Balzams – nu, pats saproti…

Kādēļ tāds princips? Nē, konkrētā produkta pārdošanas apjomam mūsu izvēle bija kā piliens jūrā. Ar šādu rīcību parādīt, ka mūsu izstrādātā reklāma ir bijusi efektīva, gluži vis nevarēja. Runa ir tikai un vienīgi par elementāru biznesa ētiku. Un attieksmi. Ja tas uzņēmums dod man darbu un par to maksā naudu, tad es atbilstoši savām iespējām atdaru ar to pašu. Turklāt nav jau svarīgi – zina par šo mūsu principu klients vai ne. Drīzāk otrādi – attīstītā pasaulē šāda rīcība tiek uzskatīta par pašsaprotamu normu.

Kāds sakars ar makšķerēšanu? Paskaidrošu. Reklāmas industrijā pavadītie gadi ir krietni aiz muguras, un par tiem atceramies, tikai satiekot tā laika kolēģus un paziņas. Tomēr princips ir palicis. Tas joprojām šķiet tik loģisks, ka iemājojis it visā. Piemēram, ja es aizbraucu makšķerēt uz jaunu vietu, ezeru vai upi, noteikti ieiešu paēst pusdienas vietējā krodziņā vai vismaz nopirkšu sviestmaizi vietējā veikalā. Svešā zemē iegriezīšos vietējā copes veikalā. Tas tāpēc, ka katrs mans šajā ciemā atstātais cents papildina vietējā novada budžetu un arī vietējo iedzīvotāju maku. Pretī es gaidu, ka novads, pašvaldība un tās iedzīvotāji parūpēsies par ūdenstilpi, uz kuru esmu izvēlējis atbraukt pacopēt. Arī vietējo attieksme pret makšķerniekiem tad būs kaut cik pozitīva.

Savukārt, ja mēs tikai brauksim un, neko nedodot pretī, tikai ņemsim – zivis, svaigo gaisu, zilās debesis, izpļautos krastus, izlīdzinātos meža ceļus – tad nebrīnāmies, ka makšķernieks vietējo acīs ir nevēlams badakāsis. Tie eiro, ko samaksāji par licenci, neskaitās.

Par karmu 2. daļa. Pirms nedēļas negaidīti ieraudzīju bildi, kurā kāds dāņu makšķernieks bija redzams ar pieklājīga izmēra jūras foreli. Viss kā parasti, tikai nianse tāda, ka laimīgais copmanis bija atklājis savu noslēpumu – par šo lomu viņš cīnījies vairākus gadus. Runa ir gan par neskaitāmām copē pavadītajām tukšajām dienām, gan par pļaušanas darbiem, ko cilvēks veicis konkrētajā upē, veidojot un atjaunojot dzīvotnes un nārsta vietas savai mērķa zivij. Ar šādu pašaizliedzīgu rīcību tad nu trofejzivs copi cilvēks esot nopelnījis.

Pagājušajā gadā sabiju Lietuvā, kad pie viņiem lašu cope bija atļauta līdz oktobra vidum. Jautāju vietējiem – ko viņi dara pēc tam, kad licencētās makšķerēšanas sezona ir beigusies: oktobra beigās, novembrī? Visi sastaptie leiši, kas oktobrī copē lašus savās upēs, novembra tumšās un aukstās naktis pavada turpat – upes krastā. Nakšņojot teltīs vai mašīnās, viņi sargā savas sapņu zivs nārstu. Bez kādas atlīdzības, bez kādas kompensācijas un bez jebkādiem citiem materiāliem labumiem. Neviens viņiem neapmaksā ne krastā pavadīto laiku, ne ceļā iztērēto degvielu. Viņi visi to dara tikai un vienīgi labprātīgi. Starp sastaptajiem večiem bija gan autoservisa mehāniķis, gan IT programmētājs, gan liela uzņēmuma menedžeris. Pēc krastā pavadītas nakts viņi dodas uz mājām, ieiet dušā un tālāk uz darbu. Vakarā atpakaļ pie upes.

Šos cilvēkus neviens nav aicinājis vai kā īpaši organizējis. Turpat krastā viņi sadala sargājamās teritorijas, lai nosegtu pēc iespējas lielāku platību. Viņiem nav ne ieroču, ne juridisku tiesību maluzvejnieku aizturēt. Parasti pietiekot ar aprunāšanos. Maluzvejnieki ar laiku saprotot viņiem teikto, un daži pat jau ir pievienojušies sargātājiem. Arī starp maniem sarunu biedriem bija viens izbijis maliķis. Tagad viņš aktīvi apgūst divrocīgo mušiņkātu.

Lašu sargāšana nārsta periodā ir neatņemama copes sastāvdaļa – man skaidroja leiši un cienāja ar pārdienas iepriekš noķertas lašu mammas ikriem. Pilnīgi likumīgi noķertas – Lietuvas likumi un licencēšanas noteikumi septembrī ļauj paturēt vienu lasi dienā. Leiši ir pārliecināti, ka uz piecu cilvēku kompāniju to vienu lasi, ko viņiem pa sezonu izdodas izvilkt, viņi ir godam nopelnījuši.

Pie mums arī ir foreļotāji, kas brīvdienas mēdz pavadīt upē bez spininga – jaucot bebru sanestos dambjus, veidojot zivīm nārsta ceļus un tīrot aizaugušās dzīvotnes. Vairāk vai mazāk organizēti, vairāk vai mazāk zinātniski pareizi – tas jau nav nemaz tik ļoti svarīgi. Galvenais, ka domas ir pareizā virzienā.

Mums ir arī karpinieki, kas savācas talkās un, piemēram, iztīra ūdeņus no zemūdens celmiem. Kāpēc tas ir svarīgi? Jo uz modernā karpu kāta uzsēdušās karpas pamanās ielīst zemūdens čakārņos tā, ka makšķerniekam pašam jārauj aukla pušu, bet zivs visbiežāk arī paliek pie tiem zemūdens zariem piesieta īsā 25 lb pavadiņā

. Tāda piesieta karpa ir nolemta lēnai bada nāvei. Tāpēc neviens sevi cienošs karpinieks neķer vietās, kur šāds risks ir pārāk liels. Savukārt ūdeņu apsaimniekotāji cenšas savus dīķus no čakārņiem atbrīvot. Un paši karpinieki ir labi palīgi.

Visbeidzot mums ir neskaitāmi copmaņi, kas bez liekas izrādīšanās vienmēr ņem līdzi maisiņu, kurā savāc ne tikai savējos, bet arī citu biedru atstātos atkritumus. Milzīgs paldies visiem, kas tā dara. Ne jau no manis. No dabas.

Par karmu 3. daļa. Ja iepriekšējās divas daļas tevi nav iedzinušas totālā miegā, ja kaut nedaudz spēj tajās saskatīt loģiku un dzīvotspējīgas sakarības, tad lasi arī tālāk. Taču, ja iepriekš rakstītais liekas pilnīgs murgs, tad atliec šīs daļas lasīšanu uz citu reizi.

Tātad, ja sāc nojaust, ka rezultatīva cope nav tikai tehnoloģijas, tehnikas, inventāra, pieredzes, zināšanu un čuja rezultāts vien, ja cope, sevišķi lielo trofejas izmēru cope, tev, tāpat kā man, liekas kaut kas nedaudz maģisks un ne ar vienkāršām matemātiskām sakarībām izskaidrojams, ir jārok dziļāk. Kāpēc vienam regulāri ir kāds centimetrs vai gramu simts vairāk nekā otram? Vienkārša varbūtības teorija? Diez vai.

Man patīk analizēt. Likt kopā notikumu pie notikuma, veidojot notikumu virknes. Likt blakus vienu virkni pie otras, trešās varbūt. Meklēt korelāciju tur, kur tā pirmajā brīdī nav redzama. Izdarīt secinājumus. Balstoties uz secinājumiem, mēģināt ietekmēt to, ko varbūt nemaz nevar ietekmēt.

Es runāju par zivju atlaišanu. Saudzīgu un pareizi izpildītu, nevis vienkāršu pārmešanu pār bortu. Atlaišanu ar mīlestību, no sirds, ar laba vēlējumiem. Sākumā es vērtēju savus rezultātus. Tad copes kolēģu, draugu, paziņu rezultātus. Lasīju intervijas, dzīvesstāstus. Mazliet pasekoju reportāžām CopesLietu portālā, soctīklos. Zini, kāda man ir hipotēze? Jo vairāk tu atlaid, jo vairāk tev ķeras. Bet galvenais – jo vairāk tu atlaid, jo lielākas zivis tev ķeras. Kaut kā tā.

Aivars Rudzinskis