Par Staburagu

Man jau sen loms nav svarīgākais elements copē. Daudz būtiskāk ir – kur un kā. Teiksim, divdesmitnice karpa no kāda Latvijas ezera, neapšaubāmi, ir vērā ņemams guvums. Tomēr tāda pati divdesmitniece, kas noķerta Pasaules kausā, nes nesalīdzināmi vairāk emociju un krietni ilgāk saglabāsies atmiņā. Kaut vai tāpēc vien, ka uz to Pasaules kausu vispirms ir jātiek. Ja tur izdodas kaut ko tādu noķert, tā ir ne tikai unikāla bilde, bet ļoti daudz punktu tabulā ar visām no tā izrietošajām sekām.

Līdzīgi ir ar rīkiem. Viegli, jutīgi, eleganti rīki sniedz lielāku copes baudu. Mazāks āķis, tievāka aukla pret lielāku zivi apliecina makšķernieka prasmes loma izvadīšanā. Prieks, kuru sniedz uz smalka rīka noķerta zivs, ir dubults prieks.

Līdzīgu emociju papildlādiņu sniedz vide, apkārtne, kādā notiek cope. Daba uz mūsu planētas ir tik daudzveidīga! Ir gadījies ķert foreles iespaidīgos kanjonos, kur kristāldzidra strauta abos krastos slejas četrsimt metrus augstas klinšu sienas. No tām lejup gāžas neskaitāmi ūdenskritumi, bet saule iespīd tikai vietumis. Tādās reizēs rokas neviļus sāk trīcēt no saviļņojuma – tik grandioza un iespaidīga ir apkārtne. Atceros arī jūras foreļu copi aiz polārā loka, kad pie naksnīgajām debesīm parādījās ziemeļblāzma. Tikpat spilgtā atmiņā ir nebeidzamā stepe Volgas krastos, neapdzīvotā sala ar jenotiem Sv. Lorencas upē, kurai garām peldēja okeāna kuģi.

Man patīk arī, ja copes vieta ir apvīta ar kādu vēsturisku akcentu. Apkārt Madinas ezeram, kurā notiek jau pieminētais Pasaules kauss, Pirmā pasaules kara laikā risinājušās īpaši asiņainas kaujas. Kā šodien atceros, kā nakts melnumā ar Aldi īrāmies pakaļ zālēs iesprūdušai karpai un vienlaikus vērojām kalna galā izgaismoto panteonu. Tas uzcelts, šīs kaujas pieminot.

Arī mums Latvijā ir daudzas iespaidīgas vietas. Kaut vai Sarkanās klintis Salacā un Ķūķu krāces Gaujā. Skaisti, protams, ir arī neskaitāmie ezeri un mežainās foreļupes. Arī copei, vērojot Rīgas pils atspīdumu ūdenī, ir savs šarms.

Tomēr Staburags? Un varbūt vēl laši? Tas būtu kas prātam netverams! Staburags ir padomju varas noslīcināts, un laši Daugavā tiek tikai līdz Rīgas hesam. Man arī nebūtu ienācis prātā, ka lašus varētu copēt Staburaga pakājē, ja ne Egila Zirņa intervija ar Latvijas Dabas fonda padomes locekli Jāni Ķuzi. Izrādās, hesi Eiropas Savienībā varētu zaudēt savu zaļās enerģijas statusu. Izpētīts, ka Eiropā kopumā esam jau zaudējuši veselus 93% migrējošo zivju un atlikušie 7% arī ir stipri apdraudēti. Betona dambji uz upēm tam ir viens no galvenajiem iemesliem. Sākšot ar to, ka vairāk nedošot publiskās naudas jaunām spēkstacijām uz Eiropas upēm. Tā vietā koncentrēšoties uz vēju un sauli. Turklāt vēju, visticamāk, ķeršot jūrā. Štrunts par vēju, bet, ilgākā termiņā skatoties, varbūt tiešām visi tie hesi varētu aiziet pa to pašu taku, kur aizgāja cukurfabrikas? Tad varbūt varētu teikt, ka no visiem tiem ES zaļajiem triljoniem ir kāda taustāma jēga.

Staburags ir gadu tūkstošu laikā veidojusies 18,5 metrus augsta šūnakmens klints Daugavas kreisajā krastā. 1966. gadā Staburagu appludināja padomju vara, un pašlaik tas atrodas Pļaviņu HES ūdenskrātuves dzelmē

Daugavā laši atkal varētu meklēt nārsta vietas kaut kur pie Krāslavas, iet iekšā Aiviekstē. Pērsē mēs ķertu taimiņus. Vai nebūtu forši? Bet Staburags? Pamētāt makšķeri turpat leģendārās klints pakājē? Teiksim, Latvijas 120 gadu jubilejā. Neviens Alpu kanjons nestāvētu pat tuvu šādai iespējai. Es būtu gatavs daudz atdot par to. Un tu?

Aivars Rudzinskis