Plikšs – makšķernieks un pētnieks

“Izskriet pacopēt uz stundu vai divām – tas nav man,” saka institūta BIOR vadošais pētnieks Zivju resursu pētniecības departamenta nodaļā, mencu pētnieks Māris Plikšs, pazīstams arī kā viens no grāmatas Zivis (1998) autoriem, jūras zivju aprakstītājs. Klausoties Māra stāstus, kas lielākoties risinājušies tālās zemēs, rodas jautājums, vai šī nepieciešamība makšķerējot atslēgties no visām citām lietām radusies tālajos braucienos gūto iespaidu un pieredzes ietekmē vai arī otrādi – Māris tāpēc brauc tik tālu, lai tiešām varētu atslēgties no civilizācijas. Viņš ir bijis tādos laivu braucienos, kur veselus 700 km vienīgā liecība par cilvēku ir papirosu paciņas Belomor-kanal atliekas krastā. Un arī tādos, kur mušām, kad visas sagatavotās nokostas un veikala tuvumā nav, materiālu ņēmis no intīmām ķermeņa daļām...

Tiekamies ar tevi Salacgrīvā dienu pēc 18. augusta, kad Salacā uzlikts lašu un taimiņu skaitītājs – pirmais šāds skaitītājs Latvijas upēs. Pēc Starptautiskās jūras pētniecības padomes rekomendācijām, valstī, kurā ir lašu indeksupes, tiek veikti triju veidu novērojumi. Pirmais ir smoltu uzskaite. Smolts ir lašveidīgo mazulis, viengadnieks vai divgadnieks, kas migrē uz jūru. Aprīlī un maijā, braucot pāri Salacgrīvas tiltam, jūras pusē var redzēt smoltu uzskaites murdu. Murdā iekļuvušos smoltus katru dienu saskaita, nomēra un laiž atpakaļ.

Otrs novērojums, ko 90. gados sāka ihtiologs Jānis Birzaks Salacā un tās pietekās, ir lašu mazuļu uzskaite upē. To parasti dara jūlija beigās un augusta sākumā ar elektrozveju noteiktas platības parauglaukumā. Piemēram, pie Sarkanajām klintīm ir viens parauglaukums, pie Vecsalacas cits. 90. gados es arī kopā ar Jāni veicus šos novērojumus – Jānis gāja ar elektrozvejas rīku, es biju zivju uzķērējs, tad abi kopā mērījām un laidām atpakaļ upē.

Kā reaģēja cilvēki, kas jūs redzēja upē ar elektrozvejas aparātu?

Zini, mums skaidroties iznāca tikai vienreiz, kad mazo hesu uzskaites laikā braucām uz kādu Vaidavas posmu un uz ceļa manu VW Jetta apturēja Ceļu policija, biju pārsniedzis ātrumu. Policisti pienāca klāt, paprasīja dokumentus un caur aizmugurējo logu ieraudzīja attiecīgos piederumus. Tad nu sākās! Jānis kāpa ārā un rādīja viņiem vienīgo Latvijā eksistējošo elektrozvejas atļauju. Viņi vēl sazvanījās, lai pārliecinātos, ka tāda tiešām eksistē, un beigās atlaida mūs, tā arī nesodījuši par ātruma pārsniegšanu.

Jānis ar pētniecisko elektrozveju ir apbraucis gandrīz visu Latviju. Es viņam braucu līdzi sākumā, pa Vidzemes upēm.

Ko tādā elektrozvejā var dabūt vēl bez lašveidīgajiem?

Daudz ko, arī pīkstes, grunduļus, akmeņgraužus, platgalves...

Bebri nenāk?

Tie gan ne. Ir trāpījušās lielākas foreles, bet mēs visas laidām atpakaļ. Parasti ar elektrozveju ņēmām straujteces, bet kādreiz arī kādā bedrē ietrāpa.

Atgriežamies pie triju veidu novērojumiem...

Trešais novērojums ir uz nārstu ienākušu tēviņu un mātīšu uzskaite, un to veic ar šo skaitītāju. Igaunijā viens tāds ir jau vairākus gadus. Tas ir diezgan dārgs pasākums. Skaitītāja darbības princips ir šāds: upē atstāj laukumu 40 reiz 40 centimetri, aiz tā balts fons un kamera. Zivs, kas tam laukumam iet cauri, tiek nofilmēta.

Pārējā upe tiek aiztaisīta ciet?

Jā, zivs tiek cauri tikai tam laukumam. Programmas ir tādas, ka var ne tikai zivs izmēru, bet pēc ķermeņa garuma un masas attiecības pat sugu noteikt. Es ļoti ceru, ka tur parādīsies arī anadromās jeb migrējošās sīgas.

Salacgrīvietis Oļegs Sumčenko Copes Lietām stāstīja, ka senāk sīgu Salacā bijis daudz, bet tad pazudušas...

Mēs anadromo sīgu ierakstījām Latvijas Sarkanajā grāmatā. Kad Jānis Ozoliņš 90. gados taisīja disertāciju par ūdriem, viņš Salacā bija savācis ekskrementus un atradis tajos zivju zvīņas, prasīja, lai mēs nosakām sugas. Tur bija arī sīga!

Ūdrs, izrādās, ir labāks makšķernieks nekā cilvēks...

Jā, viņš Salacā ar sīgu ir barojies. Tātad migrējošās sīgas Salacā ir, tikai ļoti maz. Lai gan pirms dažiem gadiem turienes nēģu zvejnieki man teica, ka esot parādījušās.

Kā viņi to zina?

Kad sīga nārsto, ūdens tā kā vārās, to var redzēt. Tas parasti notiek novembrī, decembrī, sīgas, tāpat kā laši, ir aukstūdens zivis. Ceru, ka skaitītājs parādīs, vai sīgas ir. Ja vien tas labi darbosies. Igaunijā tā upe, kurā ir skaitītājs, ir mazāka, tajā nav tik liels ūdens spiediens. Tas skaitītājs katru dienu ir jātīra, pa upi pat koki nāk iekšā ar visām saknēm. Nēģu zvejnieki uztraucas, ka parikti var nojaukt un uznest virsū viņu tačiem.

Cik nēģu taču Salacā ir?

Trīs – virs Zirgakmens un zem Zirgakmens. Tačiem ir dažādi zvejas principi. Pirmajam tacim ir murds ar asti uz augšu, bet otrais un trešais zvejo uz atkrišanu – nēģis iet, atduras un ienāk murdā. Sezonas sākumā labāk veicas pirmajam tacim, vēlāk otrajam un trešajam. Viena trešdaļa upes ir atstāta vaļā.

Vai Latvijā ir kāds nēģu pētnieks?

Ir – Kaspars Abersons. Nēģis vispār ir interesants dzīvnieks. Lasim ir houmings, nēģim nav, tas iet nārstot jebkurā upē – kur ir, tur dur iekšā.

Cik tālu mūsu upes nēģi aizdodas jūrā?

Domāju, ka tie uzturas lielākoties Rīgas līcī. Laši iet tālāk, uz ziemeļiem, un izmet loku ap visu jūru pretī pulksteņa rādītāja virzienam. Nēģis piesūcas reņģēm, līcī reņģu ir daudz. Kad reņģes tralē, nēģi tur ir, katrā reizē kādu kasti var salasīt.

Vai tādu jūrā ķertu nēģi drīkst gatavot?

Jā, bet tad jāņem ārā zarnu trakts. Kad nēģis nāk upē nārstot, viņam zarnu trakts jau ir reducējies.

Tu tādu jūrā dabūtu nēģi esi ēdis?

Nē.

Zuši vētrā

Atgriežamies pie zivīm – kā tu kļuvi par ihtiologu? Jau skolas laikā zināji, ka gribi ar zivīm strādāt?

Nē. Bet man ir saknes – mana mamma ir ihtioloģe, strādājusi pie profesora Jāņa Lūša, kuru ļoti cienīja. Mamma kopā ar Ritmu Līni pētīja taimiņu barošanos Gaujas baseinā. Un mans Salacgrīvas vectēvs bija zvejnieks, ķēra lašus jūrā ar tačiem, dzina jūrā kokus un lika murdus. Šīs Salacgrīvas mājas ir uzceltas no lašu zvejas naudas pagājušā gadsimta 30. gados. Lašus uz Rīgas tirgu no šejienes veda ar zirgu! Kad sākās krievu laiki, vectēvs kolhozā neiestājās un vairs nezvejoja, nodarbojās galvenokārt ar lauksaimniecību.

Protams, makšķerēšana man patika. Vectēvs mani iemācīja ķert, atceros – Stendes selekcijas stacijas dīķī izvilku pirmo zivi, kas man likās milzīga, lai gan droši vien tā bija tikai maza raudiņa. Arī mans tēvs bija liels copmanis, bērnībā izmakšķerējies sapalus Eglones upē pie Tadenavas. Viņam kā jau direktoram bija automašīna volga, braucām visi uz Mordangas ezeru sistēmu makšķerēt – vectēvs, tēvs, es un arī mamma, viņa gan ķēra, gan tīrīja zivis. Talsos vectēvs uztaisīja koka laivu. Viņš gāja makšķerēt bieži. Gājām ar viņu arī naktī līņos un karpās. Ar laivu ieveda iekšā kartupeli...

Tad jau kuģīšu ar tālvadības iespējām vēl nebija.

Nuja, un aizmest arī tik tālu nevarēja. Atceros – vienu nakti vectēvs mani modina un saka: “Nesaprotu – kas tas ir, ka zivju nav?! Laikam kādi nolasa. Ejam pārbaudīt!” Vienu karpu ap pieci kilo tā naktī izmānījām ārā. Tikai tā dīķa zivs smirdēja pēc soļarkas...

Varēja cept bez eļļas...

Likām tās vannā, lai kādu laiku papeld tīrā ūdenī un ir ēdamas.

Tavs tēvs bija arī spiningotājs?

Mēs ar viņu galvenokārt makšķerējām. Spiningu viņš bija nopircis, bet Talsos to neizmantojām. Vēlāk pārvācāmies dzīvot uz Rēzekni, tēvam bija brīvāks darba grafiks, tad braucām makšķerēt uz Latgales ūdeņiem – Dubuļu ezeru, Ežezeru, Rāznu... Ļoti mums iepatikās Pušas ezers. Tur galvenokārt bija baltās zivis. Zem ūdens bija sēre, tur reiz pirms negaisa izkāpām no laivas un, stāvot uz sēres ezera vidū, saķērām fantastiski daudz.

Kad tu pats sāki spiningot?

Mans klasesbiedrs bija Aivars Šmits, sporta meistars kastingā. Viņam bija Abu Cardinal spole...

70. gadu otrajā pusē tā bija baigā manta!

Aivars dzīvoja pie Adamovas ezera. Mēs tur turējām vectēva laivu. Reiz Aivars mani uzaicināja uz copi un iedeva pamēģināt to lepno bezinerces spoli. Nospiningoju pirmo asari. Iespēju nopirkt tādu spoli man nebija, iegādājos Delfīnu. Liela līdaku cope vairākus gadus bija, kad es jau dzīvoju Rīgā un mani vecāki Gaigalavā. Lubānā bija uzcelts ūdens, un tur, kur Aiviekste izplūst, varēja labi atvilkties. Reiz pat un principā nemakšķerniekam Gunāram Pētersonam, kurš kā sikspārņu pētnieks pie manis bija atbraucis meklēt pa baznīcām sikspārņus, iedevu spiningu, un viņš izcēla līdaku. Es tur spiningoju gan ar Delfīnu, gan inerceni Ņevu. Studiju laikā spiningošana man nebija tik svarīga, cik makšķerēšana. Braucām pie kursabiedra Ērika Štāla uz Talsiem, tur gan ziemu, gan vasaru copējām apkārtējos ezeros: Sasmakas, Gulbju, Spāres... Koka laivu biju pārvedis uz Cirmas ezeru, tur mēs trijatā ar kursabiedriem Ēriku un Andri Keišu kādu pusotru nedēļu dzīvojām teltī, likām zušu āķus, makšķerējām un pārtikām no zivīm, galvenokārt no plaužiem un zušiem. Kopš tā laika man vairs nepatīk aizskriet uz copi tikai uz vienu dienu vai vakaru. Ja es makšķerēju, tad gribu, lai tajā laikā ne par ko citu nav jādomā.

Atceros, reiz ar Andri Cirmā likām zušu āķus, un ezerā sākās vētra. Zaudējām saprašanu, kur atrodamies, āķi bija sapinušies ap laivas striķiem... Labi, ka Ēriks krastā spīdināja lampiņu, lai mēs varētu noorientēties. Un beigās izrādījās – kamēr mēs tā piņķerējāmies, uz katra otrā āķa bija uzsēdies pa zutim!

Pleznas pret zivīm

Mēs palikām pie tā, ka pirms skolas beigšanas tu īsti nezināji, ko darīt...

Jā. Aizbraucu uz Lauksaimniecības akadēmijas atvērto durvju dienu, domāju iet uz mehanizatoriem, skrūvēt man patika. Aizgāju paskatīties arī uz Politehnisko institūtu, kur vairāki mani paziņas mācījās. Beigās mamma man ieteica, lai aizeju pie viņas kursabiedrenes hidrobioloģes Annas Volkovas. Aizgāju, un viņa man apstāstīja, ka Bioloģijas fakultāte ir forša, varēšu pētīt visu ko, atskaitot elefantus Āfrikā. Parādīja arī Zooloģijas muzejā Alda Slaņķa no Klusā okeāna ekspedīcijām atvestos materiālus.

PSRS laikā latvietim tikt tādā ekspedīcijā bija gandrīz neiespējami...

Man kaut kas tāds bija sapnis, ceļošana ļoti patika, biju lasījis Kusto un citas līdzīgas grāmatas, gribēju izrauties ārpus PSRS robežām. Nodomāju arī, ka Bioloģijas fakultātes pluss būs tas, ka tur stājas daudz meiteņu, maz zēnu, būs vieglāk iestāties. Konkurss tomēr bija – septiņi uz vienu vietu.

Kad iestājies, uzreiz koncentrējies uz ihtioloģiju?

Mani vairāk interesēja jūras zīdītāji. Gadījās tā, ka 1980. gadā olimpiādes dēļ mēs pēc trešā kursa netikām nekādā biologu tālajā praksē. Universitātē biju sācis nodarboties ar ūdenstūrismu, katru gadu 2–3 braucieni, galvenokārt Karpati un Kaukāzs. 1980. gadā pirmoreiz aizbraucu laivot uz Altaju. 1981. gadā caur tūristiem bija dabūjis Kamčatkas Petropavlovskas jūras laboratorijas vadītāja Ņesterova adresi un uzrakstīju, ka gribu braukt pie viņa praksē – pētīt kotikus jeb ausainos roņus. Ņesterovs bija ļoti atsaucīgs. 1981. gada jūnijā aizbraucu uz Kamčatku un tad līdz septembra beigām Komandoru salās skaitīju kotikus. Dzīvojām tur trijatā, vēl viens students no Irkutskas Medību institūta. Kad sākās medību jeb kotiku ādu ieguves sezona, atbrauca vietējā brigāde, no bara nošķīra nenobriedušos tēviņus un ar koka vālēm diezgan brutāli nogalināja. Mums nogalinātie bija jāmēra, jāsver un jāņem zobi vecuma noteikšanai.

Vēl mums bija jāskaita jaunpiedzimušie mazuļi un noteikts skaits jāiezīmē – jāspiež klāt priekšējai pleznai metāla zīmīte. Lai izsekotu kotiku migrāciju, man bija ideja fotografēt viņu pleznas, kuru raksts ir tikpat individuāls kā cilvēku pirkstu nospiedumi. Tomēr neko no tā neuztaisīju.

Septembra beigās atgriezos Latvijā, nokavējis pedagoģiskās prakses sākumu, bet vēl ņēmu un nobraucu pa upēm Tjanšanā. Kad novembrī atgriezos fakultātē, dekāns bija ne pa jokam pārskaities, draudēja, ka man būs jāiet par skolotāju strādāt. Tomēr pedagoģisko praksi kaut kā nokārtoju. Tad aizgāju uz institūtu Baltnirh (tagadējā BIOR priekšteci) pie laboratorijas vadītājas, pie kuras reiz jau kā students Liepājā biju mērījis mencas, teicu, ka gribu turpmāk strādāt ar mencām, un sadalē tiku pieņemts.

Un tā tu nokļuvi uz jūras.

Jūra man patika – kaut gan, kad no Kamčatkas uz Komandoru salām bija jābrauc ar kuģi, mēs vēl nebijām izgājuši no Avačas līča, kad man jau kļuva nelabi. Nogulēju kajītē visu braucienu.

Komandoru salās makšķerēji?

Dzīvojām Bēringa salā, ķērām krabjus, astoņkājus, bēguma laikā – terpugus, tie ir asarveidīgie. Pie kotiku apmetnes bija ezers, kurā pa upīti gāja nārstot Tālo Austrumu laši – nerkas jeb sarkanlaši un gorbušas. Ar vietējiem zvejniekiem mums bija apmaiņa – mēs gājām pie viņiem 20 kilometrus pa tundru, nesām kotiku pleznas (tās ir ļoti garšīgas!), bet viņi mums pretī deva lašus. Tā kā man līdzi bija makšķere, upītē mēģināju ķert goļecus jeb pālijas un nerkas. Bet nerkas neņēma vizuli! Tikai stipri vēlāk – Aļaskas braucienā – uzzināju, ka tām vajag mušu. Dažas nerkas tomēr izvilku, bet tikai ar aizķeršanu. Toties goļecus salasīju veselu kasti, pēc tam žāvēju un kaltēju. Kad man vairs nekā nebija, tad gājām mainīt tos pie zvejniekiem pret lašu ikriem un balikiem.

Karaliska izēšanās, pietrūka tikai maizes!

Pēc maizes 30 kilometri bija jāiet kājām. Tur kuģis reizi mēnesī taisīja pievedumu. Ostas tur nebija, mūs pašus no kuģa krāmēja ārā ar groziem – ieceļ baržā, un ar to tu brauc krastā.

Reiz mani inspekcijas kuģis aizveda ekskursijā uz otru salu, Medniju. Braucot man vētrā bija tik slikti, ka pat gulēt nevarēju. Mednijā redzēju kalānus jeb jūras ūdrus un putnu tirgus, tur arī pirmoreiz piedalījos jūras zvejā. Ar vienkāršām auklām, uz āķa zivs gabals. Es pirmo izvilku navagu jeb Tālo Austrumu mencu. Tā bija neliela zivtiņa, bet nākamais man pieteicās paltuss. Zvejnieks ar ugunsdzēsēju kruķi sita gar bortu, gribēdams to aizķert, bet nosita no āķa.

Paltuss bija liels?

Nu, ap 40 kilogramiem. Kad tādu paturi galā, mazus asarīšus vilkt vairs negribas...

Tur man lielākie iespaidi bija nevis no zvejas, bet no dabas – vertikālas klintis, apakšā 7 kilometru dziļums... Man bija trīs filmiņas uz pieciem mēnešiem, katrs kadrs bija jāvērtē, vai spiest.

Gribēju pēc augstskolas strādāt Komandoru salās, bet man pateica: nekā, mums ir Latvijas sadale. Paliku šeit.

Ko tu tagad pēti?

Mencu. Pēdējos gadus esmu mazliet pārslēdzies arī uz Rīgas līča reņģi.

Kā tām tur klājas?

Dzīvo labi – ja mēs pareizi novērtējam krājumu. Drusku tomēr mandrāža ir, jo zvejnieki saka, ka piekrastē nozveja krītas. Traļinieki savukārt stāsta, ka viss ir labi. Var jau būt, ka reņģu nav piekrastē.

Kas tagad notiek ar zivju sistemātiku? Stāv uz vietas vai strauji mainās?

Principā stāv uz vietas. Diezgan lielas pārmaiņas ir sīgu sistemātikā.

Deviņnieces vēdzeles

Kopš studiju beigām tu uz Sibīrijas pusi brauc tikai kā makšķernieks?

Copēšana sākās jau 1980. gadā laivu braucienā Altajā, Katuņas pietekā Koksu. Tad jau mēs divi no septiņu cilvēku grupas, es un Mārtiņš Stīpnieks, bijām paņēmuši auklas līdzi. Tajā upē bija alatas jeb hariusi. Vietējie mums iedeva zirga sarus, no tiem tinām mušiņas, un pēc tam, kad saru vairs nebija, plēsām sev no kaunuma matus un tinām no tiem.

Uz tiem labi ņem?

Kaut ko mēs tur noķērām, bet es nebiju apmierināts. Vietējie tur laida kuģīšus – ielaiž straumē auklu ar kuģīti, aiz tā pavadiņas ar mušām. Straume spiež uz kuģīti, mušas pavadiņās lēkā.

Toreiz ar Stīpnieku nolēmām, ka nākamais brauciens jātaisa tur, kur ir zivis – spiningošana man jau bija iepatikusies. 1982. gadā man bija nometne Kaļiņingradas apgabalā, pēc tam ar Stīpnieku un roņu pētnieku Valdi Pilātu nolēmām braukt uz Biranga grēdu Taimiras pussalā. Vienkārši uz dullo. Zinājām, ka zivis tur ir. Tomēr nevar teikt, ka tas mums bija copes brauciens, drīzāk dabas mīlētāju pasākums. Biranga kalni ir bioloģiski interesants rajons, tur var pētīt visu ko. Valdis gribēja redzēt medību piekūnu, mēs visi – muskusvēršus, kas tur bija atvesti no Grenlandes.

Aizlidojām uz Noriļsku, tur kādu pusnedēļu nodzīvojām pa lidostu, kamēr dabūjām biļeti uz Hatangu. Tur nedēļu pavadījām, spēlējot kārtis, makšķerējot līdakas vietējos ezeriņos un gaidot, kad vietējais rezervāts mūs ar helikopteru aizvedīs uz Birangu.

Aizveda, bet tad Stīpniekam pēkšņi sāka sāpēt zobs... Atlidoja helikopters, aizveda viņu atpakaļ. Mēs divatā gājām uz Biranga grēdu. Ezerā bija pālijas, upēs alatas, un tur tās ņēma vizuli kā trakas! Altajā alatas vizuli neņem. Sajānos reiz pie viena ūdenskrituma, kur bija daudz lielu alatu, izmētājos vizuli pa tukšo. Nākamgad gatavojamies braukt uz Tuvu, Jeņisejas pietekas Bihemas augšteci (šogad vīrusa dēļ brauciens bija jāatceļ), kur varētu būt kaut kas līdzīgs, tāpēc ņemšu līdzi mušiņkātu.

Esi jau mušojis?

Ar zivīm ne, tikai trenējies pie Stikuta. Ja ar viņu kaut kur braucam, mušiņmakšķeri paņemu līdzi, viņš manas iemaņas atsvaidzina.

Ar Pilātu divatā mums bija jautrs gājiens. Brīžam atskatījāmies, vai kāds vilks nebrūk virsū. Vietējie gan stāstīja, ka vilki ir bīstami tikai februārī, kad viņiem ir mazuļi. Vilkus neredzējām, bet viņu saplosītus ziemeļbriežus gan. Cope Taimiras upē bija tik laba, ka drīz vien viss apnika – kad vairs negribējās ķert alatas, ķērām milzīgas vēdzeles un metām mucā vietējiem, kas tās izmanto, kad taisa vilku lamatas.

Ko nozīmē “milzīgas vēdzeles”?

Man uz gruntenes agrāk apmēram 9 kilo smaga vēdzele nebija pieķērusies. Vilku to ārā (uz āķa bija alatas gabals, āķa gals noslēpts alatā) un izvilku alatu vēdzelei no mutes laukā... Rezervāta sargs lika tīklus, tajos bija sīgveidīgās. Mēs šausminājāmies, ka viņš liek uz pannas 10 cm biezus gabalus, bet to zivju gaļa ir tik maiga, ka labi sadalās. Taču nebija jau tur tikai zivis – kad zosis nomet spalvu, vietējie šauj tās. Ļoti garšīga gaļa! Mēs paši reiz ar airi nositām briedēnu un apēdām gardu muti.

Kad bijām gājienu pa Birangu veikuši, Stīpnieku atveda atpakaļ pie mums, un taisījām otru gājienu. Toreiz es ar viņiem abiem sagājos, un turpmāk bieži ceļojām kopā. 80. gados parasti bija tā, ka vienu gadu braucu pa 4.–6. kategorijas upēm Vidusāzijā, otru – uz Sibīriju, kur dabas vairāk. Īstie copes braucieni sākās vēlāk. Pirmais bija 1988. gadā Jakutijā, ar laivu pa Ļenu, tad pāriet uz Klusā okeāna baseinu un brauc pa Ohotas upi. Tajā braucienā mums bija jāiztiek tikai no medībām un zvejas.

Toreiz vispirms nedēļu viesnīcā spēlējām kārtis un dzērām šņabi, gaidot, kad ģeologi mūs aizvedīs līdz upei. Bijām gatavi arī iet simt kilometrus kājām, bet ar ģeologiem tomēr sarunājām un aizlidojām. Mums līdzi bija tikai beramie un eļļa...

Tātad, ja jūs neko nenomedītu un neizzvejotu, būtu jāēd sāls?

Gandrīz vai. Uztaisījām nometni, un pirmajā vakarā fizmats Aldis Jansons nošāva briedi. Vareni! Bet naktī pēkšņi sāka līt. Otrā rītā ūdens brūns, zivs nevienas, nošautais briedis, izrādās, ir vecs un šausmīgi sīksts, jāvāra vairākas dienas... Es kā grupas vadītājs sāku domāt, ko darīt. Skatījos kartes, kamēr izdomāju: veči, maucam pāri kalnu pārejai uz pieteku, izskatās perspektīva upe. Izjaucām laivas, pārgājām uz pieteku. Tajā ūdens dzidrs, mēs priecīgi, uztaisām katamarānus. Bet naktī sāk līt, ūdens par diviem metriem augšā, nācās naktī pat nometni pārcelt, jo bijām to uzcēluši pārāk tuvu upei. Zivju atkal nav...

Nobraucām to upi, paskatījos kartē – re, kur vēl viena pieteka! Maucam uz to! Nonācām galā – absolūti tas pats... Beigās nospļāvāmies un braucām lejā pa Judomu. Tur, kur mums bija jāiet no Ļenas baseina uz Klusā okeāna baseinu, sadalījāmies divās grupās – mednieki un makšķernieki. Jo paiku vajag! Es biju mednieku grupā. Makšķernieki gāja pa ezeriem meklēt līdakas, viņi vismaz kaut ko dabūja. Es beigās arī aizgāju uz to ezeru paskatīties, tur tiešām bija baigās līdakas. Man bija viena piektā mepa kopija, sudrabota, sirdij tuvs vizulis. Uzliku to, un līdaka nokoda... Neko darīt, uzliku citu vizuli. Metu, noķēru to līdaku, un izrādījās, ka tai mans dārgais mepiņš karājas mutē...

Ir makšķernieki, kas noķertajām līdakām vienmēr ieskatās mutē, vai nav arī kāda vizuļa... Tātad jums beidzot bija ko ēst?

Bija. Tad gājām 20 kilometrus uz Klusā okeāna baseinu. Aizgājām uz Ohotas upi, kurā nāk iekšā Tālo Austrumu laši, ketas, – tur nu beidzot sākās zveja! Galvenokārt ķērām goļecus, dabūju arī kunžu, kas ir samērā reta. Pludinājāmies ar laivu, spiningojām un laidām zivis vaļā, jo to bija tik daudz, ka visas nespējām apstrādāt. Labi, ka mums kompānijā bija Guntis, kam patīk zivis tīrīt...

Tas gan ir vērtīgs ceļabiedrs.

Jā, viņš savāc visas zivis, notīra, pagatavo... Tur mums pilnīga copes vakuuma vietā iestājās paradīze – bija gan zivis, gan sēnes, arī lāci nošāvām – mums bija divas lāču licences. Kad zivju ir maz, lāči nāk uz ciematiem postīt, tad tur medniekiem dod vairāk licenču. Mēs gan ar laivām, gan kājām veicām 700 kilometrus, un vienīgā liecība par cilvēku bija Belomor-kanal papirosa atliekas ugunskura vietā. Ceļā nesatikām nevienu.

Tas bija tavs pirmatnīgākais ceļojums?

Arī Putorāna plato, kuru šķērsojām, bija pietiekami pirmatnīga vieta. Mums ar Stīpnieku tur bija īsts alatu gājiens. Braucām vienā laivā, sacentāmies, kurš vairāk noķers, skaits katram gāja pāri simtam. Tur izvilku arī savu lielāko pāliju, pie seši kilo. Reiz Ajānu ezerā mētājām, un man ar rotiņu nekas neņēma. Stīpnieks mētāja šūpiņu, te vienā brīdī viņš mani sauc: “Nāc šurp! Man te kaut kas ir! Paskrien, bet neņem. Uzmet rotiņu.” Es kā uzmetu, tā jau pirmajā reizē šī svešiniece galā. Uzsālīju to lielā siļķu bundžā. No rīta visa grupa ceļas, jo jāiet tālāk, jākāpj augšā uz plato, lai tiktu līdz Hatangas upei, un es konstatēju, ka neviens to manu siļķu bundžu negrib nest. Tātad man 45 nesamiem kilogramiem vēl pieci jāliek klāt...

Braucot uz leju pa Hatangu, spiningojām uz nebēdu, ķērās sīgveidīgie, tādi ap kilogramu.

Nepiepildītie sapņi

Savos Sibīrijas braucienos Sibīrijas taimiņu esi ķēris?

Tas ir nākamais stāsts. Doma dabūt Sibīrijas taimiņu mums bija, jau pa Ļenas baseinu, pa Judomu, braucot. Mēģinājām, bet nekas mums neiznāca. Vietējie teica, ka mums vajadzējis naktī ar peli strādāt. Tad mēs trijatā izdomājām, ka no Baikāla ezera iesim kājām Sajānos pāri pārejai un pa tad Belinas upi brauksim uz Kizilhemu, tur varēs noķert tos taimiņus.

Sarunājām ar ģeologiem, lai mūs ar helikopteru iemet īstajā vietā. Lidojām un no augšas ieraudzījām Tisas ūdenskritumu. Super vieta! Tā kā laiku bijām ieekonomējuši, nolēmām iet atpakaļ pāri kalnu pārejai un spiningot zivis, kurām tur baseinā zem ūdenskrituma noteikti jābūt. Tur tiešām bija milzīgas alatas... bet man neviena neņēma. Tas bija 1989. gads, kad Stīpniekam jau parādījās labs inventārs. Es ar saviem rīkiem vienkārši nevarēju aizmest tik tālu, cik vajag, divi pārējie makšķernieki arī varēja tikai nagus grauzt, skatoties, kā Stīpniekam ķeras.

Kizilhemā man pirmajā apmetnes vietā tiešām pieķērās Sibīrijas taimiņš, bet maziņš.

Tātad tev tālajā copē ir arī nepiepildītas vēlmes...

Jā, esam nobrieduši braukt pēc Sibīrijas taimiņa.

Tālo Austrumu lašiem esi dabūjis visas sugas?

Nē, simas jeb Oncorhynchus masou trūkst. Kamčatkas braucienā pagājušogad no mūsu grupas tikai Juris Niedrājs to dabūja.

Cik copes braucienu Sibīrijā tev ir bijis?

Astoņi, dažādās upēs. Plus vēl Aļaska 2017. gadā, Kamčatka 2019. gadā, Komandoru salas 1981. gadā... Vēl ir bijuši laivu braucieni, kuros makšķeres neņēmu līdzi. Džungārijas Alatau esmu ķēris osmanus. Tās ir nelielas zivtiņas, kas uzmanīgi jāgatavo, lai nesaindētos – vēdera melnā plēve jāmet ārā, un noteiktos mēnešos arī dzimumprodukti ir indīgi, tāpēc vairošanās periodā tās nedrīkst ķert.

Tu osmanus ēdi?

Jā. Zivtiņa kā zivtiņa.

Kura zivs tev garšo vislabāk?

Zini, menca un lasis. Brīnišķīga ir alatu zupa. Izvāri, apēd un pēc pāris stundām atkal gribi ēst. Vispār man daudzas zivis garšo, viena no garšīgākajām ir makrele jeb skumbrija, Norvēģijā svaigi ķerta. To tikai nedrīkst ēst jēlu – parazītu dēļ.

Storveidīgās izmakšķerējis esi?

Ļenas pietekā Aldanā reiz iemetu grunteni, un pieteicās sterlete. Kā viņa gāja! No vienas sterletes izvārījām zupu septiņiem cilvēkiem, bija īsta carskaja uha.

Kad Maskavā stājos aspirantūrā, iepazinos ar vienu puisi no Astrahaņas un aizbraucu pie viņa uz zveju, apsolījis, ka palīdzēšu mērīt zivis. Dzīvojām uz viņa kuģa, niedrājos makšķerējām zandartus un salates un medījām pīles. Pa dienu braucām pie zvejniekiem mērīt zivis. Reiz kopā ar zvejniekiem pēc viņu ierosinājuma nelegāli novilkām trali un dabūjām sterletes un stores.

Zandartus un salates varēju atvilkties, jo mans astrahaņietis zināja īstās vietas, kur tās meklēt. Volgā esmu arī ar Jāni Stikutu divas reizes bijis tiesāt Oskara Soboļeva kausu. Pēc sacensību beigām vēl pāris dienas paši pazvejojām, bet zini – nevienu salati nedabūjām.

Samus Volgā esi ķēris?

Tas ir otrs mans nepiepildītais sapnis pēc normāla Sibīrijas taimiņa – samu vēl neesmu izvilcis nevienu!

Tepat Salacā tu vēl kādreiz copē?

Kad savam puikam ierādīju, tad braucu. Nu jau viņš ir dabūjis āķi zobos un darbojas pats. Kad viņa šeit nav, man neiznāk. Izskriet pacopēt uz stundu vai divām – tas nav man.

@Egils Zirnis