Viena draudīga lašu mušu ģimenīte

Mana pirmā tikšanās ar Frances bija nesenā pagātnē Lietuvā, Sventājas upes krastā, un tur kaimiņu copmaņi ar to ķēra patiešām daudz. Strādās vai nestrādās Sarkanā Frensisa mūsu ūdeņos šogad – es nezinu, bet iepazīties tuvāk ar šo ragaino dāmu noteikti ir vērts.

Mūsu iepazīšanās reizē pie Sventājas, kas no trijām Lietuvas lašupēm mums ir vistuvākā gan attāluma, gan izpratnes ziņā, es satiku vienu inteliģentu leišu kungu, un kaut kā aizrunājāmies. Viņš izstāstīja, ka ne vienu vien dienu pavadījis Salacas krastā un ne vienu vien lasi uz mušas tur noķēris. Neslēpa viņš arī mušas nosaukumu: Red Frances jeb Sarkanā Frensisa. Tā neesot strādājusi gadu iepriekš un, visticamāk, nestrādāšot arī nākamgad, tāpēc mūsu sarunas brīdī turēt noslēpumā šo mušu neesot jēgas. Patiešām – jau bija oktobra vidus, kad Latvijā lašu cope bija beigusies, bet Lietuvā vēl atļauta.

Vēlāk, satiekot citus lietuviešus, neviļus vairāk uzmanības pievērsu viņu mušu izvēlei. Sarkanā Frensisa bija redzama ne viena vien leiša makšķeres galā, tā ka pamats inteliģentā kunga stāstam bija.

Vēsture

Frances (turpmāk lietošu oriģinālo anglisko nosaukumu) tipa mušas ir viens no neskaitāmajiem mēģinājumiem atdarināt jūrā mītošās garneles. Citi zināmākie ir, piemēram, Esmond Dury’s General Practitioner un Swedish Chilimps.

Frances pirmo reizi uzsēja slavenais britu mušu konstruktors Pīters Dīns (Peter Dean) kaut kad sešdesmitajos gados. Viņš pamatā nodarbojās ar to, ka apgādāja ar mušām britu makšķerniekus, kas devās meklēt laimi ziemeļos, Islandes virzienā. Viņa pirmie mēģinājumi bija melnā krāsā, tika sieti uz vidēja izmēra divžuburu āķa un saucās The Frances Prawn Fly. Frances vārds (un nejauc to ar Francis) mušai tika piešķirts par godu viņa visuzticamākajai darbiniecei mis Frensisai Hidonai (Ms. Frances Hydon).

Septiņdesmitajos gados šīs mušas iekaroja savu vietu makšķernieku kastītēs, jo uz tām ķērās. Ar laiku parādījās variācijas. Sākumā tika radītas versijas uz trubiņas, savukārt uz āķa sietās mušas kļuva arvien mazākas, toties pārsvarā dzīvoja uz trīsžubura āķa. Arī vārds tika saīsināts, un turpmāk šīs mušas sauca par Frances.

Kamēr Frances strauji iemantoja popularitāti ražīgajās Islandes lašupēs, citviet pasaulē tik viegli negāja. Tomēr, pateicoties internetam un sociālajiem tīkliem, šobrīd muša ir labi zināma gan Norvēģijas, gan Kolas, gan Lielbritānijas upju iekarotājiem. Dažviet tā tiek uzskatīta par tik efektīvu, ka atsevišķās upēs noteiktos laika periodos tās smagākā, ar konisko galvu bruņotā versija pat ir aizliegta. Islandē, kur statistika ir visaugstākajā līmenī un saskaitīts tiek pilnīgi viss, ir droši zināms, ka Frances noķer daudz vairāk zivju nekā jebkura cita muša. Runā, ka ir bijušas sezonas, kad uz Frances ir izvilkta vairāk nekā puse Islandes lašu.

Manā kastītē dzīvo dažādas Frances tipa mušas

Variācijas par tēmu

Frances var uzsiet dažādi, sākot ar sējumu uz mikroskopiska 20. izmēra trīsžubura, sējumu uz plastmasas trubiņas hitch versijā un beidzot ar smagu kapara trubu trīs collu garumā. Tomēr visiem variantiem ir vairākas kopīgas iezīmes.

Pirmkārt, tiem visiem ir garas, stingras no spalvu kātiem veidotas vibrējošas astes. Papildus šīm cietajām kājām parasti tiek sieta īsa, mīksta, brūna astīte no fazāna spalvām mazajām mušām vai teļa astes spalvām lielākajām versijām. Ķermeni veido no vilnas dzijas, tas ir apjomīgs, resns aizmugurē un koniski sašaurinās priekšpusē. Tradicionālās krāsas ir melna un sarkana, dažreiz ir sastopamas Frances mušas arī dzeltenā, zaļā un jebkurā citā krāsā. Ķermeņa priekšējo pusi parasti pārklāj ar dažiem īsas brūnas gaiļa spalvas tinumiem. Melnajām un zaļajām versijām nereti ir krāsotas dzeltenas galvas. Tomēr vislielākās atšķirības nosaka mušas izmērs un svars.

Mušas uzbūve

Sienot Frances, nākas saskarties ar pāris izaicinājumiem. Pirmkārt, jātiek skaidrībā ar kāju garumu un cietības pakāpi. Dažiem tās patīk cietākas, citi izvēlas mīkstākas. Vienam labāk strādā īsas, citam garas kājas. Tie, kas lieto mīkstas un īsas kājas, apzvēr, ka garās traucē lasim uzķerties. Pārējie gan spriež tieši pretēji un apgalvo, ka reti kura muša nodrošina tik labu āķa iesēšanos zivs mutē kā Frances un garās cietās kājas tam nemaz netraucē. Ir aizdomas, ka, sajutis kājas, lasis grib patiešām pilnvērtīgi KOST mušai, kā rezultātā āķis parasti ir labi iesēdies, bet ne dziļi mutē. Iespējams, kājas tiešām lasim atgādina neskaitāmās garneles, kuras tas ir apēdis, jūrā vai okeānā barojoties.

Kājas veido no gaiļa kakla spalvām, un nekāda baigā hokus-pokus tur nav, nav nepieciešams izvēlēties kaut ko dārgu un grūti pieejamu. Tomēr mazliet paeksperimentēt vajag, jo mēdz būt spalvas, kuru kāti lūst vai arī neveido īsto formu – uz galu tiem vajadzētu kļūt arvien tievākiem. Kājas mazliet ielocīt var, uzmanīgi tās izvelkot starp diviem nagiem.

Otra problēma ir vilnas dzijas tinuma vēlme nobrukt no resnākā gala uz tievāko (jo īpaši tas ir raksturīgi lielajiem trubiņu burkāniem). Tāpēc jātin ir uzmanīgi un stingri, tinums jāpapildina ar sienamo diegu tādā pašā krāsā un krietnu porciju līmes. Tad Frances muša būs pietiekami robusta un izturēs ne vienu vien laša knābienu.

Sējums

Bāze: divžuburu vai trīsžuburu āķis, plastmasas trubiņa ar volframa konisko galvu vai kapara trubiņa dažādos izmēros

Aste 1 (kājas): 4–9 gaiļa kakla spalvu kāti, sapāroti pa diviem, 2–4 reizes garāki par mušas ķermeni, iesieti ar 120 vai 180 grādu leņķi starp tiem; dažreiz pievieno arī fleša vai gumijas kājas tādā pašā garumā

Aste 2 (svārki): brūna fazāna spalvas šķiedra vai brūna teļa aste (trubiņas gadījumā šai astei vajadzētu būt āķa izmērā)

Ķermenis: vilnas dzija vai dabings sarkanā, melnā, dzeltenā vai zaļā krāsā.

Ķermeņa spalva: brūna gaiļa kakla spalva, trīs reizes aptīta ap ķermeņa priekšējo pusi

Ribings: ovāls, spīdīgs zelta vai sudraba diegs

Galva: melna vai dzeltena (zaļām un melnām mušām).

Lietošanas iespējas

Frances piedāvā plašas variācijas ne tikai ar formu, krāsu, izmēru un svaru. Islandieši ir bezgala atjautīgi, tāpēc izdomā arvien jaunus variantus, kā šo iecienīto mušu likt lietā.

Pirmais paņēmiens – strips, kas ļoti populārs ir papildus ierastajam svingam. Jo īpaši, ar mazajām Frances makšķerējot vietās, kur lasis vai pat to bars jau ir identificēts, bet kampieni uz ierastākiem paņēmieniem neseko. Vispirms jāļauj lasim nedaudz atpūsties un tad jāpārmet tam pāri, jāpasit kāts padusē un ar abām rokām jāstripo – lielā ātrumā! Tā ir, šādai tehnikai grūti noticēt, līdz ir ieraudzīta pirmā cope.

Otrs paņēmiens arī tiek lietots ar mazajām formām. Tās parasti izmanto sezonas beigās, vēlā rudenī, kad lasis jau kļūst tumšāks un bailīgāks un pulcējas seklās vietās ar dzidru ūdeni. Šādās reizēs var nostrādāt ļoti lēni vadīta mikromuša. Copmanim ir jānostājas, cik vien iespējams tālāk augstāk pa upi, lai auklas leņķis svingā būtu pēc iespējas niecīgāks un mušu varētu turēt gandrīz nekustīgi.

Trešais paņēmiens ir brīvais peldējums jeb drifts pa straumi, līdzīgi kā to dara nimfotāji. Šo metodi izmanto smagajam Frances tipam. Metienam ir jābūt šķērsām straumei vai pat nedaudz apstrīmā, tad jāļauj mušai brīvi grimt un peldēt pa straumi, kūleņojot un veļoties bez kādas kontroles. Lai operācija izdotos perfekti, nāksies paeksperimentēt ar mušas svaru un līdera garumu, bet ar laiku tam piešaujas. Tādās reizēs brīdī, kad aukla iztaisnojas, nekad nevar skaidri zināt – ir pieķēries lasis vai tomēr ne.

Frances mušas var iedalīt trīs galvenajos formātos

1. Muša uz āķa bez papildu svarojuma. Šīs mazās mušas parasti ir melnas vai sarkanas un sietas uz 12.–16. izmēra trīsžubura vai mazliet lielāka divžubura. Islandē daudzi lieto āķus zelta vai sudraba krāsā. Būtu jāizvairās no pārāk resna ķermeņa uztīšanas, jo tas samazinās spraugu starp āķa spici un kātiņu un lasim būs grūtāk uzsēsties.

Ar šīm mušām parasti darbojas klasiskajā slapjās mušas svinga tehnikā ar garu līderi vai arī to papildinot ar stripu, dažreiz ātru. Sezonas beigās, kad ūdens kļūst aukstāks un zemāks, tieši otrādi – to var mēģināt vadīt ļoti lēni, it kā iekarinot lasim priekšā un cerot uz ņēmienu. Tāpat uz šīm mušām lieliski piesakās jūras foreles, ko mēs saucam par taimiņiem.

2. Muša ar konisko galvu. Šīs ir mazas, bet samērā apjomīgas mušas, kas ātri un dziļi nirst. Kārtīgai Frances ar konisko galvu šī galva ir no volframa. Pats mušas noformējums, sevišķi tās aste, var atšķirties. Fazāna spalvas Frances astē varētu būt labākas, jo tās ir plānākas par teļa asti un ļauj mušai ātrāk ienirt.

Tās parasti lieto mazās kabatās, kur ir spēcīga straume. Īsi metieni 90 grādos pret straumi vai pat mazliet augšup pret straumi, pēc kuriem jāļauj mušai strauji ienirt un tad nopeldēt gar potenciālo laša stāvvietu.

3. Lielās trubas. Liela melna vai sarkana Frances versija uz divu vai trīs collu (5–8 cm) trubas nav nekāds baigais skaistums, un netrūkst lašu makšķernieku, kas vispār atsakās tādas lietot. Uzsietas uz kapara trubas un dažreiz pat papildinātas ar svina stiepli vai konisko volframa galvu, tās ir ļoti smagas un tāpēc grūti iemetamas. Tomēr islandieši tās lieto un ar iespaidīgiem rezultātiem.

Šīs mušas var vadīt gan ierastajā svinga tehnikā, gan kā nimfas. Iedomājies šo monstru dejojam zem ūdens – lasis to vai nu aprij, vai mūk prom! Tieši šī iemesla dēļ daudzi šo sarkano burkānu lieto kā pēdējo līdzekli, kad nekas cits nestrādā. Zivis ar šādu mušu ir uzmodinātas un izbaidītas, tāpēc pēc tās mēģināt kaut ko mazāku un diskrētāku ir bezjēdzīgi.

@Aivars_Rudzinskis