No papīrfabrikas līdz foreļupei

Itālijas ziemeļos, kalnu ielokā, desmitiem kilometru garumā izstiepies slavenais Garda ezers. Vasaras mēnešos tas ir viens no vispopulārākajiem tūristu galamērķiem. Atpūtniekus no visas Eiropas piesaista tīrie un atspirdzinošie ezera ūdeņi, iespējas nodarboties ar dažādiem ūdenssporta veidiem, baudīt sauli, vakaros pasēdēt piekrastes krodziņos un vērot neaizmirstamas kalnu ainavas.

Daudziem Garda ezers ir arī copes vieta. Puikas un meitenes turpat starp tūristu plūsmām atrod vientuļākus akmeņus, uz kuriem uzkāpt un pamētāt spiningu vai iesviest grunteni. Zivju ezerā ir daudz. Nopietnāki veči sēž uz karpām – Itālijā modernā karpu makšķerēšana ir ļoti augstā līmenī un Garda ezers ļauj iespaidīgu savvaļas karpu ķeršanu apvienot ar fantastiskiem dabas skatiem.

Tomēr retais no tūristiem un pat arī copmaņiem, kas dzīvojas pa neskaitāmajiem Garda ezera piekrastes ciematiņiem, zina, ka tepat blakus ir izcilas foreļupes. Tieši tās, kas no kalniem ietek šajā gleznainajā ezerā, nodrošina to, ka ūdens pat viskarstākajos vasaras mēnešos ir patīkami vēss. Atšķirībā no Vidusjūras vai Adrijas jūras pludmalēm, piemēram, kuras augusta vidū vairs nespēj veldzēt pārkarsušos peldētājus. Ūdens Garda ezerā ietekošajās kalnu upēs ir izcili tīrs un kristāldzidrs, veidojot ideālu mājvietu lašveidīgām zivīm. Un tās šeit tiešām mīt.

Kalnu upēs straujākas krāces mijās ar mierīgākiem pūliem.

Šīs kalnu upes, protams, tiek apsaimniekotas, foreļu populācija uzraudzīta un vajadzības gadījumā papildināta. Lielākā daļa šo upju posmu ir t.s. NO KILL zonas, kurās visas noķertās zivis ir maksimāli saudzīgi jāatbrīvo. Pieklājīga izmēra foreles pat gaišā dienas laikā var redzēt stāvam straumē. Tiesa, piemānīt tās uz copi nebūt nav vienkārši.

Vienkāršs veids, kā ietaupīt uz stabiņu uzstādīšanas rēķina.

Ainava šādās kalnu upēs, kas tek pa kanjona apakšu un kuru krastos slejas augstas vertikālas klinšu sienas, protams, mēdz novērst domas no copes. Garda ezerā ietekošās upes ir vēl interesantākas – brienot pa piekrastes brikšņiem vai pastaigājoties pa iekoptajām taciņām veģetācijas ielenktas var skatīt neskaitāmu celtņu drupas. Citur labāk saglabājušās, citur pussabrukušas un daudzas pavisam izzudušas, šeit krastos veidotās cilvēka būves liecina par upju garu un interesantu vēsturi - vēl pavisam nesen šeit viena aiz otras visā upes garumā atradās papīrfabrikas. Un kūpēja skursteņi.

Skursteņi mērojas augumā ar vietējām cipresēm

Ar ko viss sākās.

Pavisam netālu no Garda ezera atrodas Venēcija. Viduslaikos tā bija viena no Eiropas spēcīgākajām un bagātākajām pilsētām. Līdz ar Gūtenberga izgudrojumu Venēcijā sāka iespiest grāmatas un tas nozīmēja, ka ir nepieciešams papīrs. Daudz papīra.

Viena no pirmajām nepārtraukta cikla papīra ražošanas iekārām.

Sākotnēji Eiropā papīru ražoja no vecām lupatām. Process bija darbietilpīgs un prasīja krietnu daudzumu enerģijas. Un kur gan vēl ņemt spēku un jaudu, ja ne no upēm? Tādēļ Garda ezerā ietekošo upju krastos viena pēc otras tika būvētas papīra ražotnes.

Papīrfabriku ieleja. Senais papīra ceļš.

Papīrfabriku ielejas vēsture ir gara. Pirmās papīra ražotnes Toscolano upes krastos dokumentētas jau ar 1381. gadu. Pirmā fabrika piederēja Bellinzani ģimenei, kas savas ražotnes darbināšanai bija uzstādījusi dzirnavratu tieši ielejas sākumā, pirms upes ietekas ezerā. 15. un 16. gadsimtā ieleja kļuva par Venēcijas Republikas papīra ražošanas centru, pateicoties vietējo meistaru panāktajai izcilajai papīra kvalitātei, kas atbilda tā laika drukātāju prasībām. 16. gs beigās izcilo Toscolano papīru eksportēja pat uz Tālajiem Austrumiem. 1608 gadā ielejā griezās un darbināja mašīnas 160 dzirnavrati.

1630. gadā mēris apkāva lielāko daļu papīra ražotņu strādnieku un meistaru. Bija nepieciešami desmitiem gadu, lai bijušās iemaņas un prasmes atjaunotu un atsāktu masveida ražošanu. 18. gs. sākumā jau atkal darbojās 38 no 50 ražotnēm, tomēr to paļaušanās uz tradicionālajām papīra ražošanas metodēm sarežģīja konkurenci ar modernākām tehnoloģijām. Bija sākusies industrializācijas ēra.

Lielākā daļa ražotņu, kas reiz bija darījušas bagātus to īpašniekus un visu tuvāko rajonu, nespēja izturēt konkurenci un tika slēgtas. Veiksmīgākie no biznesmeņiem modernizēja un pārcēla ražotnes un Garda ezera piekrasti. Visbeidzot arī tās pamazām tika likvidētas, pēdējā papīrfabrika ezera krastos tika slēgta 1962. gadā.

Ražošanas process.

Pirmatnējais papīra ražošanas process bija pavisam primitīvs un prasīja ļoti daudz roku darba. Tādēļ šeit strādāja simtiem vīru, sievu un pat bērnu – katram bija amats atbilstoši fiziskajām spējām. Ar laiku funkcijas tika mehanizētas, izgudrojot arvien jaunas ražošanas iekārtas. Pamazām tās kļuva jaudīgākas un prasīja arvien vairāk enerģijas. Tādēļ uz upēm tika būvēti dambji, ierīkoti dzirnavrati, kas grieza papīru ražojošās mašīnas. Tika izbūvēti īpaši kanāli, pa kuriem plūstošais ūdens tika novadīts no upes tieši uz šiem ratiem – elektrība vēl nebija izgudrota.

Ekoloģija

Šodienas acīm skatoties, ir pat neiespējami iedomāties, kādu milzīgu piesārņojumu viss šis process nodarīja dabai. Papīra ražošanas procesā upes ūdenī nonāca gandrīz visa Mendeļejeva tabula, simtiem cilvēku, kas plūda abos virzienos pa šauro upes kanjonu uz fabrikām un atpakaļ, neskaitāmās transporta vienības, kas piegādāja materiālus un izveda gatavo produkciju, viss process bija ārkārtīgi piesārņojošs. Un tad vēl milzīgie skursteņi, kas kūpēja vienā laidā – ekoloģisks posts un katastrofa.

Laikam ritot, cilvēkiem kļūstot izglītotākiem un grāmatu drukas tehnoloģijām attīstoties, pieprasījums pēc papīra Eiropā strauji kāpa, kamēr upju vairāk nepalika un ūdens tajās ne tik.

Šodien gan Toscalano un citos Garda ezera piekrastes upju krastos papīru vairs neražo. Fabrikas, kas kļuvušas tūkstoškārt modernākas un ekoloģiski neitrālākas, pārcēlušās turp, kur ir vairāk izejmateriāla – celulozes, koksnes.

Dažviet upes krastos ir iespēja aplūkot seno fabriku drupas.

No bijušās industriālās ainavas palikušas vien drupas upju krastos. Viena fabrikas celtne gan ir saglabāta – tajā iekārtots vēstures muzejs, kurā var apskatīt gan dažādu laikmetu papīra ražošanas iekārtas, gan izprast pašu procesu, gan papētīt gala produkciju – grāmatas, avīzes un citus vēsturiskus iespieddarbus.

Bijušajā papīrfabrikā iekārtots muzejs, kurā var apskatīt arī senas grāmatas un to ražošanas procesa evolūciju.

No neskaitāmajiem dambjiem, ūdens novadkanāliem un dzirnavratiem šodien upē nav atlicis nekā. Cilvēki visu ir savākuši un izveduši no kanjona ārā. Arī piesārņojums, kas gadu simtiem šeit bija krājies, ir kalnos kūstošo sniegu straumes aizskalots. Tā vietā ir kristāldzidrs ūdens, kurā dzīvo foreles.

Papīrfabrikas pamazām kļuva modernākas un pārcēlās uz Garda ezera krastiem. Šodien no tām gandrīz nekas nav palicis pāri.

Pāris atziņas

Cilvēks, protams, savā attīstībā ir nodarījis milzu postu dabai. Un šim pašam cilvēkam šis posts ir arī jāsakopj. Lielu daļu no sakopšanas procesa izdarīs daba pati, tās spēks ir ievērojams, tomēr daudzviet ar dabas spēku vien ir par maz – cilvēkam ir jānāk palīgā un pēc iespējas jāatjauno vide, zemes, ūdeņi to sākotnējā veidolā. Tad arī atgriezīsies šo ūdeņu iemītnieki. Un varēs makšķerēt.

Šeit mājo foreles

Vērts ir arī pavērot procesus no ekonomikas aspekta. Tūrisms un rekreācija Garda ezera piekrastes ekonomikā mūsdienās ienes daudz vairāk naudas nekā visa šeit iespējamā industrializācija. Turklāt pieprasījums pēc kvalitatīvas atpūtas svaigā gaisā tikai pieaug – gan Eiropā, gan Āzijā, gan Amerikā. Smags intelektuāls darbs, ikdienas stress un nu vēl arī korona vīruss – tas viss tikai augs un nostiprināsies, tādēļ fabrikām aizvien vairāk būs jāatkāpjas, atbrīvojot vietu visdažādākajiem rekreācijas un aktīvās atpūtas virzieniem. Un makšķerēšana ir viens no tādiem.

Pēc akmeņu izkārtojuma šajās upēs var viegli pamanīt saimnieka (apsaimniekotāja) ieguldījumu.

Aivars Rudzinskis