Cope parastā – tuvāk, vieglāk, komfortablāk

Tāds jocīgs laiks. Kovida laiks. Bet copēt gribas, un šajā laikā tas ir pat ļoti ieteicams. Kur to darīt? Latvijā ūdeņu ir pietiekami, bet par zivīm gan to nevarētu teikt. Makšķernieku presings ir tik nomācošs, ka īsti nevar pat vientulīgu necopi izbaudīt. Forelisti vēl atrod pa kādai pusslepenai upītei vai vietai, bet pārējie?

Burzma man nepatīk. Nekādā tās izpausmē. Varētu teikt, es to ienīstu. Tāpēc katru gadu vismaz vienu reizi dodos ārpus Latvijas uz copi. Labāk, protams, divas vai pat trīs reizes, kā arī ir sanācis. Nekas nevar līdzināties copei Skandināvijas ziemeļos. Jo tuvāk Polārajam lokam, jo labāk. Bet ne vienmēr uz turieni sanāk novākt kompāniju, it sevišķi, ja draugi ir vēl vecāki nekā es.

Vieglāk ir, ja tiek organizēta cope parastā. Tuvāk, vieglāk, komfortablāk. Uz tādu gan daudzi parakstās. Un tad man nākas upurēt ziemeļus un foreles, tā vietā piedāvājot mūsu platuma grādus, bet Zviedrijā vai Ālandos. Un foreļu un alatu vietā – līdakas, asarus un zandartus.

Tā bija arī šogad. Izvēle krita uz vienu no manām mīļākajām parastās copes vietām. Tā saucas – Pie Enara.

Mērīšanās ar ordeņiem

Saprotams, vieta ļoti slepena. Tomēr atklāšu pietiekami daudz. Gēteborgas virziens, tuvākā pilsēta – Ulrikehamna, ezers – Asundens. Ezers ir tik liels, ka slepeno vietu varētu būt papilnam. Garums – 22 km! Tievs, garš un dziļš, līdz pat 60 m. Ej nu tādā atrod slepeno vietu! Arī man tas nenācās viegli, kamēr pirms septiņiem gadiem nokļuvu līdz Enaram. Tā iepatikās, ka man šogad bija jau piektā reize. Un visiem, kas tur bijuši, arī patīk, un grib braukt vēl un vēl.

Tāpēc komanda šogad mums bija jau pārbaudīta un trenēta, bija tikai viens jauniņais, kam pie Enara būs pirmā reize. Politiķi, basketbolisti, publicisti, Copes Lietu autori. Vairāki darbu apvienošanas kārtībā ietilpst vairākās minētajās kategorijās. Sastāvs iespaidīgs: Aleksandrs Kiršteins, Egīls Zirnis, Jānis Vaivads un šī raksta autors.

Lai noskaidrotu, kurš te pats svarīgākais, čaļi sāk salīdzināt ordeņus. Izrādās, Triju Zvaigžņu ordenis ir visiem, tikai ne man! Ktm! Ko nu? Kā saglabāt cieņu un autoritāti tādu vīru acīs? Lieku pretī ordeni par ieguldījumu autosportā. Viņi saka – maz. Ceļu likmi un pievienoju medaļu par slīcēju glābšanu. Vīri aiziet apspriesties, novērtē, padomā un pieņem verdiktu.

Tas man ir diezgan labvēlīgs. Copēt drīkst, bet jārāda labākās vietas arī citiem. Jāguļ otrajā stāvā, kur pat es ar savu necilo un basketbolam galīgi neatbilstošo augumu nevaru stāvus izslieties. Un jātaisa ēst. Ja godīgi, tad ar šo misiju labprātīgi piespiedu kārtā esmu samierinājies jau labi sen. Bet pēdējais verdikta punkts ir tāds, kas atļauj piedalīties intelektuālās sarunās un izteikt savu viedokli. Kad neķeram, tad runājam ne tikai par copi. Interesantu tēmu pietiek, un man prieks, ka čaļi ir gudri, zinoši un asprātīgi. Laba kompānija ir ļoti svarīga, kā zināms. Un tādā pat bez loma var rast prieku un labas emocijas.

Esam gaidīti!

Startējam uzreiz pēc Jāņiem, agrā 26. jūnija rītā. Uz Ventspili. Uz pilsētu ar rītdienu, bet bez mēra (tajā laikā). Tik ērtais Tallink prāmis no Rīgas jau sen atcelts, un vienīgā iespēja nokļūt pāri jūrai ir Stena Line no Ventspils.

Drošības prasības ir stingras – jābūt kovida vakcinācijas sertifikātam un svaigam testam. Mēs esam apzinīgi pilsoņi, mums visi papīri kārtībā. Gandrīz visi. Kad nonākam ostā un iestājamies rindā, man kā zibens spēriens pa galvu – esmu aizmirsis mašīnas tehnisko pasi! Esmu tuvu panikai, varu noraut visu braucienu! Taču nav variantu, ir jāriskē un jācer, ka reģistrācijā to neprasīs. Paveicas! Uz kuģa tiekam, bet kas būs otrā krastā, Zviedrijas pusē?...

Pirmo reizi braucu ar Stena Line. Kuģim nav ne vainas, tikai sajūta tāda, ka esi atmests atpakaļ laikā un sociālismā – tāda jocīga un nelatviska tā apkalpošana. Ēdnīca smuka, taču negaršīga. Ir bārs, bet to mums nevajag, sava labuma pietiek. Ir televizors, tomēr tas nerāda. Ne futbolu, ne ko citu. Nestrādā. Ir veikaliņš. Tur nopērku kārtis cerībā, ka izdosies čaļus pierunāt uz zolītes turnīru un kaut daļēji atpelnīt brauciena izdevumus. Nekā… Čaļi neielaižas. Laikam jūt draudošās briesmas. Kajīte laba un plaša, ar logu. Rāpjos otrajā stāvā un guļu. Pēc praktiski negulētas nakts un nervozēšanas miegs nāk labi.

Pēc deviņām stundām esam galā, Nīnashamnā. Tur iet vēl labāk, un no kuģa kā nobraucam, tā neviens par mums vairs ostā neinteresējas. Welcome to Sweden! Välkommen till Sverige! Laipni lūgti Zviedrijā!

Jābrauc diezgan tālu – 400 km. Tas gan tāds sīkums, ja salīdzina ar ziemeļu galu. It sevišķi, ja brauc pa tik skaistu un ātru autostrādi. Pie Linšēpingas ceļa malā parādās uz stabiem uzspraustas dažāda lieluma un vecuma lidmašīnas, aviošovs par brīvu.

Drīz pēc tam sākas vēl viena izrāde – ceļš pievijas pavisam klāt Veternam – milzīgam un pasakaini skaistam ezeram. Veterns ir otrais lielākais ezers Zviedrijā un piektais lielākais Eiropā. 135 km garš, līdz 31 km plats un līdz 128 m dziļš! Jūra, ne ezers! Milzis, kas izraisa cieņu un apbrīnu. Autovadītājam ir grūti skatīties uz ceļu, ja blakus ir tāds skaistums.

Braucam un priecājamies par dabas skatiem līdz Jenšēpingai, tur Veterns beidzas – vai arī sākas, skatoties, no kuras puses pietuvojas. Tālāk uz Gēteborgas pusi līdz Ulrikehamnai un tad gar slepeno Asundenu līdz vēl slepenākajai vietai Pie Enara. Tur nonākam dziļā tumsā, pusnaktī. Mājiņā gaisma atstāta, atslēga durvīs, gultas uzklātas. Esam gaidīti! Vieglas vakariņas, un pie miera.

Sveiks, Enar!

Guļam saldi un ilgi. Pamostos pirmais un ķeros pie darba. Brokastis. Siltās brokastis. Polārā omlete. Zirnis kā jau restorānu eksperts profesionāli vērtē, un to viņš darīs visu nedēļu. Tas no sērijas – Zirnis ēd.

Paskatāmies uz blakus mājiņu – tur mastā plīvo vācu karogs. Skaidrs, atkal tie paši no Zander Team. Vienu otru no šīs blices sejā pazīstu, un viņi mani arī. Vācieši te brauc katru gadu. Toties citi latvieši te nav bijuši, tikai es un mana komanda. Esmu lepns par to!

Sākam gatavot copes rīkus. Dažiem tie izskatās ļoti draudīgi un jaudīgi, it sevišķi, salīdzinot ar maniem smalkajiem, vieglajiem un delikātajiem. Katram savs stils, bet mana pārliecība ir nemainīga – process svarīgāks par rezultātu. Ir taču jābauda, kā saka vienā reklāmā.

Ierodas Enars. Sirsnīga apsveicināšanās. Pa šiem gadiem esam kļuvuši par draugiem. Ļoti patīkams un inteliģents cilvēks, tāpat kā viņa sieva Ulla. Zviedru pensionāru pāris, kuri dzīvo glītā, nelielā mājā puskilometru no ezera, uztur palielu saimniecību un šo nosacīto kempingu, kas sastāv no divām mājiņām. Vēl audzē aitas un dīķos – vēžus. Darba pietiek. Viss glīts un sakopts. Mājiņas ļoti patīkamas, komfortablas un ērtas.

Lomi līdz šim bijuši labi. Lielākā līdaka – 7 kg, vairākas piecinieces un sešinieces. Zandartu daudz, bet lielākie norāvušies. Virs 3 kilo ārā neesam dabūjuši. Vairāki asari ap kilogramu. Tiešām lieliska vieta!

Dodu Enaram ciemakukuli – latviešu šņabi, balzamu, alu, siera rituli un konfektes. Latvietis nav skops. Nokārtojam formalitātes un licences, kas maksā 300 SEK jeb 30 EUR uz desmit dienām. Nemaz nav dārgi.

Noteikti jānoskaidro copes noteikumi, jo tie pa šiem gadiem dažas reizes ir mainījušies.

Līdaku lomā drīkst paturēt līdz 80 cm, lielākas jālaiž vaļā. Mazākais mērs nav noteikts. Asaris – tas te īsti netiek par zivi uzskatīts, ķer, cik gribi. Bet vai vajag?

Zandarta atļautais izmērs – no 50 līdz 70 cm. Ne lielāku, ne mazāku lomā atstāt nav ļauts. Kopā makšķernieks drīkst paturēt trīs zandartus dienā, bet es teiktu, ka arī tas ir par daudz, pietiktu ar vienu. Un vēl – zandartu aizliegts copēt dziļākās vietās par 9 metriem. Ļoti loģisks punkts! Lai ir iespēja to atlaist dzīvu, nevis izvalbītām acīm un izsprāgušām iekšām, piedodiet.

Kopumā ļoti labi un pārdomāti noteikumi, kādus vajadzētu ieviest arī Latvijā. Alkatībai un gaļas sagādei copē nav vietas!

Piedūmotais starts

Ejam pie laivām. Mums būs divas, tikpat, cik vāciešiem. Laivas labas – Linder Sportsman ar 5 ZS motoru. Atceros, kad te bijām pirmo reizi, mums par godu bija nopirktas divas pilnīgi jaunas laivas, bijām pirmie, kas iemēģināja. Enars ir ļoti draudzīgs un vienu laivu piešķir par velti. Labs bonuss!

Sadalām ekipāžas. Kiršteins ar Zirni un es ar Jāni. Man ir sajūta, ka mēs tos otros notesīsim, tomēr sākums neiznāk tik labs. Neesam necik tālu no krasta tikuši, kad mūsu Yamaha sāk nelabi dūmot un draud noslāpt. Kā brauc lēni, tā it kā viss kārtībā; kā dod virsū – dūmi. Saprotam, ka ar tādu tikai tepat bāzes priekšā var nedaudz pagrozīties, tad domāsim, ko darīt. Vēlāk izrādīsies, ka motoram ir nopietna problēma un mūsu vainas tur nav.

Risinājums pavisam vienkāršs – Enars atņem vienu laivu vāciešiem un atdod mums. Latvia first, kā teiktu viens izbijis prezidents, kas, visticamāk, no copes neko nejēdz. Vācieši nemaz neprotestē. Nekas, viņiem sagādās citu motoru nākamajā dienā, lai vienu vakaru copē no krasta, skatās futbolu un dzer alu.

Pirmās copes nav ilgi jāgaida. Rotiņš arī Zviedrijā ir rotiņš, nekā drošāka un universālāka nav. Ar bigbaitiem te neviens zivis nebaida, bet rotiņš un vobleris ķer labi. Ir pa kādai līdakai, pa kādam asarim un pa kādai tukšai copei. Mani pasveicina smuka trijniece, bet uz ciešākiem sakariem neparakstās. Noķerto izmērs – nu tā, nekā ievērības cienīga. Laižam visas vaļā, negribas pirmajā vakarā ņemties ar tīrīšanu un cepšanu.

Otra ekipāža izvēlas slinko copes veidu – uz celiņa. Kā pirms dažiem gadiem te teica Zirnis: “Zandartu tikai tā var noķert.” Toreiz biju viņam apsolījis viskija pudeli, ja nenoķers. Noķēra. Un šoreiz arī. Gan dažas līdakas, gan dažus zandartus, kas netur zviedru mēru, gan krietnu asari. Par pēdējo Zirnis ir īpaši lepns – kā zinādams, ka tas izrādīsies brauciena lielākais asaris. Tas tiek svinīgi notīrīts un nonāk nevis uz pannas, bet gan saldētavā. Latvijā tādu nevarot noķert, gribot mājās palielīties. Nu labi, šovakar zivis neēdīsim.

Bet pirmais treniņš izdevies. Zivis ir un kožas, lai arī negribīgi. Laiks labs, kādus desmit grādus vēsāks nekā Latvijā, vējš, kā vajag, – no rietumiem, tikai saules varēja būt mazāk.

Ēdam vakariņas – uzlaboto soļanku. Katls tiek iztukšots brīnumaini ātri. Lai būtu pavisam droši par veselību, vīri ierauj pretkovida vakcīnu. Esot stipra un iedarbīga. Es tikai paostu. Jā, liekas laba. Noskatāmies futbolu, un pie miera.

Neticīgā Jāņa transformācija

Nākamajā dienā mums nopietnāks plāns – uz tālo līci, pie dzeltenās bojas. Tā ir ļoti laba vieta. Meklēsim zandartus. Jānim tā būs pirmā pieredze džigošanā. Jūtu, ka neticība šim pasākumam viņā ir liela: nu kā gan var tā uz dullo nostāties ezera vidū 8 metru dziļumā un cerēt kaut ko izvilkt! Es saku, ka var gan. Mums ir laba dziļumu karte un pavisam vienkārša, tomēr eholote. Un pieredze. Zinu vietas, kantis, sēkļus. Un ar šādu rīku un zināšanu komplektu vajadzētu pietikt, lai atrastu zandartu.

Taču realitātē nav tik vienkārši. Zināmās vietas šogad klusē. Slavenās dzeltenās bojas rajonā ir tikai viens tukšs tikšķis. Meklēju tālāk.

Otra laiva grozās kaut kur netālu un nemeklē. Vēro mūs. Kad apnīk vērot un mētāt pa tukšo, nedaudz padarbojas uz celiņa. Bet no acīm mūs neizlaiž.

Mēs pārceļamies uz zaļās bojas rajonu. Pirms pāris gadiem te bija ļoti labi asari un pa kādam zandartam. Šogad ir tikai asari, bet ne tādi, lai to dēļ te ilgi uzkavētos. Tomēr Jānim sāk rasties ticība, ka ar džigu ir iespējams noķert zivi.

Viņš paklausīgi mācās un cenšas apgūt džigošanas pamatus. Es saku, ka galvenais ir sajust mānekli, kontrolēt dziļumu, vērot auklu utt. Tam vajadzīgi smalki un īpaši rīki. Bet, ja tādu vēl nav, tad jāmēģina ar to, kas ir. Un tas ir tāds komplekts, ar kādu es ietu uz lašiem, nebaidoties, ka kaut kas trūks vai lūzīs. Bet tagad nabaga Jānis ar tādu – uz asarīšiem.

Jūtu, ka viņam lielākā problēma ir noslīcināt pat 10 gramus un saprast, vai māneklis sasniedzis apakšu. Aukla resna, bura liela, kontroles nekādas. Un, visticamāk, tas ir par iemeslu tam, kāpēc pirmais zandarts tiek nopūdelēts. Kā jau parasti – piesakās tam, kas to nemaz negaida. Tā kā aizķeras, tā kā bremze tirkšķ, bet nekāda tesiena neesot bijis. Es saku, ka nebūs arī. Jebkurš “tik” var būt zandarts. Jo mazāks “tik”, jo lielāks zandarts. Nu nekas, gan jau būs vēl kāda cope.

Pārceļamies uz elegantu kanti, kur dziļums strauji pāriet no 12 metriem uz kādiem sešiem, tad neliels plato, un turpat jau arī krasts ar nelielu klinti kā orientieri. Tur sākas jautrība. Cope pēc copes. Gan asari, gan līdakas. Jānim paņem kaut kas tāds, ko nedabūjam ieraudzīt. Staigā ap laivu, augšā nenāk, smagās artilērijas kāts ripā. Esmu pilnā kaujas gatavībā ar ķeseli, bet nezvērs pat nerādās. Pēc laba laika liekas, ka sāk nākt uz augšu. Beidzot. Un tad – še tev! Asarītis... Simtgramīgs asarītis, ko līdaka izspļauj un izlemj mums atdot. Sak, jums jau vairāk vajag, gan es pati kādu atkal nomedīšu. Cik liela bija – nezinām, bet bija ļoooti liela…

Ar to nekas nebeidzas. Arī man paņem uz džiga, kādu laiku pastīvējas un arī izspļauj. Ne jau asarīti, bet nokostu auklu… Kas te notiek? Gribam zandartus, bet uzbrūk līdakas. Asari vairāk grābstās nekā paņem.

Nomainu klasisko džigu ar pavadiņu vai atvadiņu (tikai ne ar otvodu). Jā, to ņem daudz labāk, bet lielāku par trīssimtniekiem nav. Patālu līdz Zirņa ledusskapī noslēptajam.

Kamēr es ķeru un laižu vaļā asarus, Jānis lieki netērē laiku, mētā uz klints pusi un pierunā zandartu! Šis uzreiz nenoraujas. Saku: “Velc lēni, nepazaudē spriedzi, paņemšu ar ķeseli.” Jā, viss ir kārtībā, un Jānim pirmais izdžigotais zandarts rokā gan! Skaists, 55 cm, tuvu pusotram kilogramam. Asundenā zandarti ir ļoti smuki, apaļi un formīgi. Nav nekādi heki kā nereti pie mums. Vienāda garuma zandarts zviedrs būs smagāks par latvieti. Super! Apsveicu! Jānis smaida un ir laimīgs. Džigs – tā ir štelle!

Jau tuvojas vakars, bet līdz mājām tālu. Nolemjam laist uz celiņa, pie viena izpētot piekrastes dziļumus. Kad pabraucam garām zaļai bojai, pie kuras norāvās pirmais zandarts, sākas cope. Cita pēc citas. Gan Latvijas mēra zandarti, gan līdakas. Mans superslepenais vobleris strādā arī Zviedrijā. Bet to jau es zināju agrāk. Ķeru uz laižu vaļā, bet tad iepretim kārtējai klintij paņem kas dūšīgāks. Pēc zivs uzvedības nojaušu, ka galā ir zandarts, un nekļūdos. Smuks resnulis, tieši 2 kg un 62 cm. Tu, draugs, brauksi uz Latviju. Saldētā veidā.

Diena izdevusies. Uzdodam gāzi un laižam mājās. Jāpaspēj uz futbolu.

Otrai ekipāžai arī tīri labi gājis. Celiņš viņiem tā iepaticies, ka neko citu pat īsti nav mēģinājuši. Zirnis kļūst vēl lielīgāks, jo atnesis smuku 77 cm līdaku. Tuvu maksimāli atļautajam mēram. Arī Aleksandrs nav tukšā, ir gan līdakas, gan zandarti. Tāpat kā mēs, draugi lielāko daļu zivju atlaiž.

Bet vakariņās būs Jāņa zandarts. Man ir sava recepte – fileja, apvārtīta miltos un olā, cepta uz lēnas uguns. Izskatās labi un garšo arī. Saņemu uzslavas pat no Zirņa. Prieks censties!

Cilvēks domā, vējš dara

Nākamā diena ievieš korekcijas mūsu plānos. Pilnībā nomainījies vējš, un nu tas pūš no ziemeļiem, turklāt ļoti spēcīgi. Ezers vairāk līdzinās bangojošai jūrai ar lieliem viļņiem un baltiem galiem. Tādā laikā mums nav cerību tikt līdz labākajām vietām, tāpēc nolemjam doties ekskursijā. Gan intelektuāli bagātināties, gan papildināt pārtikas krājumus.

Mērķis – tuvākā lielā pilsēta Burosa, lielumā starp Jelgavu un Liepāju. Diezgan tipiska zviedru pilsēta. Glīta, sakopta, bet, neskatoties uz kanāliem un vecpilsētu, tādas īstas sejas nav. Aleksandrs, kas ir ne tikai politiķis un copmanis, bet arī arhitekts, apstiprina manu viedokli. Toties tautu daudzveidība un rasu sajaukšanās redzama ik uz soļa. Godīgi sakot, ir sajūta, ka īstie zviedri te ir mazākumā. Un vēl nelielā veikaliņā un blakus esošajā kafejnīcā pamanām tādu raibu un sevišķi pretīgu karodziņu, kas apzīmē, saudzīgi izsakoties, netradicionālu orientāciju. Negribētos kaut ko tādu piedzīvot Latvijā.

Apēdam saldējumu, iedzeram kafiju un glābjamies bēgot. Pārtiku iepirksim citur, pa ceļam uz mājām, pavisam mazā pilsētiņā Gelstadā. Tur ar nacionālo sastāvu un karogiem viss ir kārtībā. Tam par godu Zirnis iegādājas T-kreklu ar lepnu uzrakstu – Sverige.

Vakarā futbola spēle Zviedrija–Ukraina. Mēs par zviedriem. Diemžēl mūsu līdzjušana nelīdz, zviedri zaudē, un varam sērot kopā ar vāciešiem, kuri zaudējuši angļiem. Pārdzīvo gan Enars un Ulla, gan mūsu kaimiņi vācieši, bet karogu pusmastā nenolaiž.

Cerējām, ka no rīta varēsim tikt ezerā, bet nekā… Pūš tikpat stipri. Nolemjam braukt nākamajā ekskursijā. Uz Ulrikehamnu. Tā ir netālu, mūsu ezera otrā galā. Nu ļoti smuka, stilīga, omulīga un mīļa pilsētiņa! Glīta vecpilsēta ar veikaliņiem un krodziņiem. Tuvāk ezeram viesnīcas, restorāni un lielāki veikali. Visur dobes un ziedi, vairākas laivu ostas. Nospriežam, ka tajās ir vairāk laivu nekā visā Latvijā kopā. Bet pilsētiņā dzīvo tikai desmit tūkstoši zviedru! Jā, turīga tauta. Patīkamā krodziņā vīri iedzer alu, bet es – labu kafiju. Nu jau enerģija un optimisms sāk atgriezties, varbūt arī cope šodien sanāks. Braucam mājās.

Pusdienās pagatavoju ziemeļu plovu. Liels katls, vajadzētu pietikt divām reizēm. Kāds naivums…

Kāpēc Jānis nerunā?

Skatāmies pa logu uz ezeru. Nedaudz pierimis, bet joprojām stipri pūš. Līdz labajām zandartu vietām netikt, bet pāri ezeram uz slepeno līdaku līci varētu riskēt. Uzvelkam glābšanas vestes un metamies viļņos.

Nemaz nav omulīgi! Varētu pat teikt, ka bailīgi. Kaut kā pāri ezeram jātiek, bet likt laivu sāniski pret vilni nav prāta darbs. Mēģinām ieslīpi, mainām halzes, un mums izdodas. Tiekam līdz slepenajiem akmeņiem, kuriem šādā laikā tuvoties nav ieteicams. Maršruts: akmeņi – mednieku tornis. Dziļums – ap 2 metriem.

Vieta laba un pārbaudīta. Te pirms vairākiem gadiem tika izvilktas vairākas piecinieces, bet viena, kuru nedabūjām redzēt, kā paņēma, tā plēsa uz krastu cauri meldriem un gandrīz ieskrēja mežā blakus tornim. Neko tādu agrāk nebiju redzējis! Pirms dažām dienām, kad bija mierīgs, te nekā nebija. Bet šodien mums nav izvēles – vai nu šeit, vai nekur.

Izlaižu buru, vēja enkuru jeb izpletni – kā nu kurš šo rīku sauc. Ļoti laba lieta, iesaku izmēģināt! Kad gribas laisties vieglā dreifā un pārbaudīt lielus klajumus, bura ir neaizstājama.

Pirmā cope necik ilgi nav jāgaida. Un vēl kāda! Jānim smagais lašu kāts saliekts ne pa jokam – galā kaut kas ļoti nopietns! Augšā nenāk, tirkšķina bremzi, kursē apkārt laivai. Es paceļu motoru, pagrābju ķeseli un esmu gatavs. Lai tikai nāk šurp, tad mēs viņu dabūsim!

Jā, beidzot parādās un draudīgi lūr uz mums. Liela. Resna. Gara. Drošs metrs, varbūt vairāk. Tūlīt būs rokā. Jau tēmēju ar ķeseli, bet tad pēdējā brīdī līdaka izdomā nodemonstrēt savas augstlēcējas spējas. Eleganta un iespaidīga svece, un nost ir… Jānis labu brīdi nerunā, un es viņu saprotu. Tādas uzsēžas ļoti reti…

Nemaz nav ilgi jāgaida, kad arī man galā ir kaut kas jaudīgs. Cīņa, liekas, ir vēl ilgāka, jo rīki man smalki, kā zināms. Kāts ripā, aukla tieva, forsēt nedrīkst. Kausēju tik ilgi, līdz līdaka padodas. Bez lēkšanas. Smuka, liela, bet ne tāda kā tā, kas Jānim norāvās. Ap 90 cm, slaida. Ātra fotosesija, un atpakaļ brīvībā.

Pēc maza brīža man smuka divniece, to paņemam vakariņām. Vēl maksimums pēc pusstundas man atkal lielā galā. Cīņa ne sliktāka kā iepriekšējā, un mērs arī tieši tāds pats – metra nav, bet dikti tālu no tā arī nav. Foto, un laižu vaļā.

Cope izdevusies! Pāris stundās tādi piedzīvojumi! Divas lielās noķertas, vēl viena – ļoti lielā – gandrīz noķerta. Un vakariņām arī būs.

Piebildīšu, ka viss notika uz rotiņa. Metu arī dažādus voblerus, bet uz tiem – ne copes. Nu neticu, ka tikai uz bigbaita var lielo dabūt. Toties muskulatūru gan var labāk uztrenēt ar BB.

Laižam mājās. Pašā vakarā ierodas Enars ar ciemakukuli – Ullas gatavotu salami desu no pašu ekoloģiskās aitas. Un uzaicina mūs piedalīties Zander Night turnīrā, kas būs rīt, mūsu pēdējā copes dienā. Nosaukums tāds jocīgi internacionāls – “zander” ir vāciski,” night” – angliski, bet mēs atrodamies Zviedrijā. Būšot daudz dalībnieku, vairāki simti, kā arī lielas balvas – eholotes un motori. Saku paldies par iespēju, bet atsakāmies. Un ne jau tāpēc, ka būtu bail, bet gan tāpēc, ka gribam mierīgi, bez stresa izbaudīt pēdējo copi.

Zandartu diena

Kā uz pasūtījumu vējš ir nomierinājies, un kļuvis nedaudz siltāks. Īstais laiks zandartiem. Nopietni paziņoju, ka šī diena tiks veltīta tikai viņiem un bez izdžigota zandarta Latvijā neatgriezīšos. Mani draudi laikam skan nopietni, un Jānis bez īpašas sajūsmas un ticības samierinās ar likteni – būs jādžigo.

Sākam pie Jautrās klints. Nekā nopietna, pārsteigumu nav. Meklējot virzāmies uz māju pusi. Tālumā jau parādās Zander Night armāda, bet mums neuzbrūk. Ciena. Un netraucē. Mēs viņiem arī ne.

Mazā, smukā līcītī izdomāju iemest rotiņu. Dažādībai, tā teikt. Jā, cope, bet tā jocīgi kaujas. Smuks breksis! Tikai rotiņš mutē, ne jau spurā. Ķeru pēc džiga, jo to vajadzētu ēst vēl labāk. Jā! Atkal galā, un atkal breksis! Zvanu Aleksandram – viņam brekši patīk. Vienu jau pats izmānījis un noslēpis saldētavā. Saku: “Tev būs vēl divi, lai jautrāka kūpināšana Latvijā!”

Bet jokus pie malas – kur tad tie zandarti? Intuīcija saka, ka jāmeklē dziļāk. Nostājamies iepretim lielai klintij, kur pirms dažām dienām uz celiņa viņi bija. Līdz pirmajam “tik” nav ilgi jāgaida. Bet garām. Toties tas dod cerību. Seko nākamie tikšķi, un pamazām pa kādam arī uzsēžas. Taču tā negribīgi, vairāk aiziet, nevis noķeras.

Nevaru īsti saprast, kādu ēdamzivtiņu viņi grib. Aiztiek gan lielu, gan mazu, gan tumšu, gan gaišu. Pa kādam tomēr izvelkam. Kad cope pierimst, pabraucam metiena tiesu tālāk, un viss turpinās. Katrā enkurā ir copes un arvien labākas. Jo tuvāk vakaram, jo labāka apetīte un lielāks izmērs. Ķeram un laižam vaļā. Pa abiem kopā paņemam tikai trīs labā gastronomiskā izmērā. Skaits nojūk, bet tas nav būtiski. Pēdējā cope izdevusies!

Zvanām otrai laivai, bet viņi jau malā. Aplauzušies uz celiņa, kur iepriekš ķēruši. Jā, šodien bija jāmeklē dziļāk, nevis uz tradicionālā sešmetrīgā plato. Laižam mājās arī mēs.

Nu gan uz Latviju

Otrā rītā sākas mierīga krāmēšanās, jo laika mums pietiek. Zvanu Enaram un lūdzu, vai var dabūt trīs salami. Ne jau par velti, protams. Čaļiem garšoja, bet man tā aita ne visai, tāpēc vajag trīs, nevis četras. Jā, varot gan, tūlīt atvedīšot. Atbrauc kopā ar Ullu, lai atvadītos. Vienmēr ir skumji braukt no šejienes prom, un vienmēr ceru, ka vēl te atgriezīšos. Bet tik vienkārši tas nemaz nav – uz vasaras laiku mājiņas rezervētas pat gadu uz priekšu! Atvadāmies arī no vāciešiem un laižam. Dzimtene sauc!

Pa ceļam atkal priecājamies par Veternu un iebraucam Grannā – mazā pilsētiņā ezera krastā. Te ir tik jauki, ka nekad nespēju pabraukt garām! Pilsētiņa kā no pastkartes! Vienā pusē milzīga klints, otrā – ezers. Tālumā sala, uz kuru regulāri kursē cienījama izmēra prāmis. Mājiņas vecas, smukas un krāsainas. Visapkārt tūristi un tāda patīkama un draudzīga kņada. Omulīgā krodziņā iedzeram kafiju un apēdam saldējumu. Bet tagad gan viss, mums jāpaspēj pašiem uz savu prāmi.

Jo tuvāk ostai, jo nervozāks es kļūstu. Man taču nav mašīnas tehniskās pases! Zviedrs, kārtīgs un likumpaklausīgs būdams, varētu paprasīt. Ko tad? Ja nu nelaiž uz kuģa? Sāk dikti gribēties mājās… Izrādās, ka jābaidās no smukas zviedrietes, kas pārbauda papīrus. Un dara to tik lēni un uzmanīgi, ka man sirds dauzās kā pēc kārtīga “tik”. “Welcome on board!” un mīļi pasmaida.

Toties uz Stena Line neviens nesmaida. Ēstuvē riebīgs viesstrādnieks man atļaujas uzbrēkt par to, ka pats esmu uzdrošinājies uzlikt salātus, un par sodu iesmērē kaut ko tik negaršīgu, ka lielākā daļa paliek uz šķīvja. Čaļiem arī neveicas. Zirnis paņem nenosakāmas izcelsmes zivi, nomēģina un nešaubīgi paziņo – tu gatavo daudz labāk. Jūtos lepns par šādu atzinību. Gribam skatīties futbolu, bet televizori, kā jau te laikam pieņemts, nestrādā. Nu nekas, esam tik noguruši, ka vairāk gribas gulēt.

Pamostamies, kad jau redzams dzimtais krasts. Ja vēl izdosies uz tā nokāpt, tad būs pavisam labi. Paveicas arī šoreiz. Jau ceturto. Neviens nekādus papīrus neprasa. Eiropa. Super!

Paldies lieliskajai kompānijai, maniem draugiem! Paldies Enaram un Ullai par viesmīlību! Lai dzīvo tautu draudzība un cope!

@Juris Bogdanovičs