Forelista hobija kulminācija – sports

Adrenalīns. Spriedze. Komandas gars. Pirms- starta satraukums. Treniņi, gatavošanās un stratēģija. Visas šīs lietas raksturo jebkuras sporta sacensības. Lai arī makšķerēšana tautas masās tiek uztvertas kā atiešana no ikdienas, sava veida meditācija, tomēr makšķerēšanas sports gan pasaulē, gan arī Latvijā strauji uzņem apgriezienus. Un šajā reizē par interesantu disciplīnu – spiningošanu no krasta, ko sportistu vidū dēvē par foreļu čempi.

Tieši foreļu cope mani pēc ilgāka pārtraukuma saistībā ar izglītības iegūšanu atgrieza atpakaļ pie spininga un ūdeņiem. Un vairāk nekā desmit gadus visu copes sezonu es veltīju praktiski tikai forelēm. Šajā laikā esmu iebridis daudzās Latvijas, Zviedrijas un Somijas upēs.

Sports sākās ar liktenīgu braucienu uz Ogres upi, kurā norisinājās šīs disciplīnas posms. Nepiedalījāmies, bet vienai komandai palīdzējām ar tiesāšanu. Tiesāju labi zināmu, titulētu sportistu – Juri Fjodorovu. Iespaidi pēc šāda pasākuma spilgti, un jau nākamajā dienā nolēmām, ka veidosim komandu un piedalīsimies sacensībās. Taču vairākus gadus brīdī, kad pienāca laiks startēt, uzradās dažādas atrunas un iemesli nepiedalīties – inventārs par švaku, datumi aizņemti, izmaksas lielas... Laikam jau jāatzīst – nezināmais baida.

Tomēr pirms četriem gadiem blakus atradās īstie cilvēki un sākām startēt jau kā sportisti, kā komanda. Jāsaka, arī tajā reizē nebijām sapirkuši super dārgus kātus, smalkas spoles un pārpakojušies ar vobleru kaudzēm. Pirmkārt, to nemaz īsti nevajag. Otrkārt, jāsāk ar to, kas ir pa rokai. Vēlāk rodas saprašana par to, kas nepieciešams papildus.

INVENTĀRS

Es bez slēpta teksta gribu pateikt, ka šī raksta mērķis ir foreļu makšķerēšanas sporta disciplīnas popularizēšana un jaunu biedru piesaiste. Foreļu ķeršana kļūst arvien populārāka un forelistu Latvijas mazajās upēs ir daudz. Mūsu vidū ir daudz tādu copmaņu, kuri pat nenojauš, ka savam hobijam var pievienot arī sporta komponentu. Tāpat ir tādi, kas gribētu pamēģināt, bet nav īstā inventāra vai atrodas citas līdzīgas atrunas. Gluži kā man savā laikā. Kā šodien atceros savu pirmo startu area (spiningošana dīķos). Rezultāts – pēdējā vieta. Skarba mācība, pēc kuras sapratu, ka nekāds super forelists vēl neesmu un man ir ļoti daudz jāmācās.

Sperot pirmos soļus sportā, akcentu nevajag likt uz inventāru. Tā ir liela kļūda. Esmu runājis ar daudziem forelistiem, kuri gribētu piedalīties bet tur jau vajag kātus… un spoles… un kaudzi ar japāņu vobleriem. Patiesībā ikdienas copē izmantotais komplekts arī būs labākais sportam. Budžeta klases kāts – der. Vidējas klases spole – der. Bet... lai arī sacensībās ķeram tās pašas foreles inventārs tomēr būtu jāadaptē sportam.

Ir novērota arī otra galējība – jaunie kolēģi sapērkas, iztērē lielas naudas summas un saprot, ka šim sportam vajag pavisam ko citu.

Sacensībās obligāti jālieto bezatskabargu āķi vai kārtīgi jānovīlē atskabargas mānekļa oriģinālajam āķim. Bet šo gan jau dara visi forelisti, kas dodas arī brīvā dabā meklēt strauta foreli. Es ceru un ticu, ka tā ir.

Brienambikses. Sacensību laikā iekāpt upē ir aizliegts, tāpēc brienambikses atkrīt. To vietā labāki būs pārgājienu apavi vai lietainā laikā zābaki. Nav aizliegts brienambikses vilkt, tomēr daudz ērtāk ir pārvietoties ar ērtiem apaviem kājās, jo reizēm ir jāpaskrien, lai tiktu pie labāka rezultāta.

Spole. Ikdienas copē lietoju 2000. izmēru pēc Shimano klasifikācijas un esmu apmierināts. Sportam izmantoju 2500. izmēru. Tev ir 45 minūtes laika, kurā jāpaspēj veikt maksimāli daudz metienu un izvadīt iespējami daudz zivju. Ja zivs ir otrā krastā un tuvajā distancē mānekli vadīt ir bezjēdzīgi, tad svarīgs kļūst spoles ātrums – ātri savākt auklu un izdarīt nākamo metienu.

Kāts. Jāsaprot viena svarīga lieta – sacensībās zivi ir iespējams noķert vairākas reizes. Tas tiešām tā ir. Bet zivis kļūst uzmanīgas. Spilgtu foreļu grābienu praktiski nav, copi bieži var sajaukt ar mānekļa aizķeršanos aiz akmens. Tāpēc svarīgi ir saņemt pareizo informāciju, kuru līdz tavām rokām nodos jutīgs kāts.

Protams, katrs darbojas ar sava tipa mānekļiem, un, vadoties pēc tā, arī būtu jāpiemeklē kāts. Populārākie parametri: garums – ap 2 m, tests – līdz 5 g, akcija – fast vai extra fast.

Aukla. Es izvēlos un iesaku monofilo ar testu no 2,5 līdz 4 lb. Smalkiem izmēriem ir viens mīnuss – aukla viegli trūkst ķērājos. Toties ieguvums ir tajā, ka tiek samazināta straumes ietekme uz mānekli un uzmanīgai zivij ir vairāk laika to pagrābt.

Ir sportisti, kas mērķtiecīgi lieto pīto auklu un pamato to ar tik ļoti svarīgo jutību un arī tālāku metienu. Mani attur moments, ka tādā gadījumā obligāti jāsien fluorkarbona pavada. Ja tā apraujas sacensību laikā, tad mezgls, kurš savieno pamatauklu ar pavadu, vismaz man, prasa pārāk daudz laika.

Mānekļi. Mazi rotiņi un vobleri ir katra sportista arsenālā. Pēdējos gados redzama tendence, ka pamata māneklis tomēr ir silikona tārpi, nimfas, kūnas un dažādu kāpuru imitācijas. Šī tipa mānekļi tiek izmantoti kopā ar speciāli nosvarotiem āķiem – āķis, uz kura uzlīmēta volframa bumbiņa. Bumbiņas svars Latvijas upēs reti pārsniedz 1 g. Bieži dzirdu jautājumu: cik gramīgu džiggalvu izmanto forelēm? Atbilde nereti pārsteidz, jo visbiežāk sportā izmanto 0,5 g galviņas un pat vēl vieglākas. Visa sāls ir tajā, ka māneklis plūst pa straumi nevis sitas pa grunti.

Noteikti nevajag aizmirst tādu ļoti svarīgu mānekļu grupu kā šūpiņi. Ātri vadāmi un rezultatīvi mānekļi.

Uztveramais tīkliņš. Papildus no inventāra nepieciešams uztveramais tīkliņš, jo katra zivs ir jāuztver, tīkliņā saudzīgi jāatbrīvo un jāatlaiž atpakaļ upē. Foreļu sports notiek pēc principa ķer&atlaid. Drīkst izmantot auklas pinuma un silikona tīkliņus. Ņem vērā, ka klasiskais foreļu variants, kuru nēsā uz muguras, sportā nebūs derīgs, jo zivi bieži vien jāņem tālāk no krasta. Atceries – tu nedrīksti kāpt ūdenī! Kāta garums ap 2 metriem būs ļoti okei.

LATVIJAS ČEMPIONĀTS

Inventāra ziņā daudz ko var izdomāt, adaptēt, izmantot no tā, kas jau ir iegādāts un tiek lietots ikdienā, tādā veidā ietaupot. Foreļu sports neprasa labu laivu, dārgu motoru, daudz kātu, čupu ar mānekļiem, nemaz nerunājot par eholotēm un pārējo elektroniku, ar kuru aprīko mūsdienu sporta laivas.

Dalības maksa. Dalības maksa ir salīdzinoši liela. Nu, vismaz kādam, redzot nolikumā summu 160 eiro, tāds iespaids varētu rasties. Jā, jāpiekrīt – summa nav maza. Taču izskriešu cauri lietām, kas šeit apslēptas.

1. Zivju ielaišana. Mūsu upes nav tik bagātas, lai daži desmiti makšķernieku varētu doties sektorā un ķert 10, 20 un kā pagājušajā gadā, kad labākie 45 minūtēs pamanījās izvilkt virs 30 zivīm. Līdz ar to sacensību posmā tiek ielaistas zivis. Pērkam, laižam, ķeram un priecājamies. Nebūtu pareizi ja pa visiem sacensību laikā varētu noķert vien dažas zivis.

2. Negribu iegrimt detaļās, tomēr ar zivju ielaišanu saistīti arī upes monitoringa izdevumi, ne tikai zivju nopirkšana. Valsts zinātniskais institūts BIOR upi pārbauda un pārliecinās, ka mūsu ielaistās zivis nerada kaitējumu dabai. Arī šis ir padārgs maksas pasākums.

3. Lūk, un no tavas dalības maksas paliek tikai neliela summa, par kuru tiek sagādāti piemiņas kausi un segti sīki administratīvi izdevumi.

Un paskaties uz pozitīvo – par 160 eiro tev būs divas nedēļas nogales, kopā četras dienas, kurās gūsi neaizmirstamas emocijas. Gadā notiek divi šādi posmi, un, katru mēnesi nedaudz atliekot, nemaz tik sāpīgi nav.

Sacensībām tiek izveidots nolikums, kuru ievēro visi dalībnieki. Tiek izvēlēts piemērots upes posms, kuru sadala zonās, savukārt zonas sadala vēl sīkāk – sektoros.

Šī ir komandu disciplīna. Vienā komandā startē četri cilvēki. Iespējams startēt arī individuāli, tad individuāli startējošie tiek apvienoti komandās. Pēc pieredzes varu teikt, ka individuālie sportisti apaug ar līdzīgi domājošajiem un jau pavisam drīz rodas komanda.

Piektdienas vakars – ielaiž zivis.

Sestdienas rīts. Pirms starta notiek izloze, kad katrs uzzina, kura zona ir viņējā. Tā kā vienā zonā startē vairāki sportisti, tad svarīgi pašam izpētīt kur labāk copēt, jo upē vienmēr ir perspektīvāki sektori, kuros grib tikt vairāki makšķernieki. Notiek izloze, un jau pirms starta katrs zina, kādi būs viņa iegājieni – kārtas numurs, lai izvēlētos labākos sektorus. Sektoru skaits ir divreiz lielāks par sportistu skaitu zonā. Ja sākotnēji esi ieskrējis sektorā, kurā zivis neķeras, tad vari brīvi pārvietoties uz jebkuru no brīvajiem sektoriem, turklāt ir atļauts šķērsot aizņemtos sektorus.

Sacensības norisinās divas dienas. Katru dienu makšķerējot tiek pavadītas 180 minūtes – 45 minūtes katrā iegājienā. Skan starta svilpe, paiet 45 minūtes, skan beigu svilpe. Neliels pārtraukums, lai reģistrētu rezultātu un sakārtotu inventāru. Un tā četras reizes.

Man ļoti patīk sistēma, kuru esam ieviesuši Latvijas čempionātā, – sportists tiesā sportistu. Tas dod iespēju sekot līdzi noteikumu pārkāpumiem un apgūt citu dalībnieku ķeršanas tehniku. Kurš gan negribētu nostāties aiz muguras Uģim Circenim un mēģināt atdarināt viņa darbības savā startā! Tāda iespēja ir pavisam reāla!

Pašas sacensības ir ļoti vienkāršas – uzvar tas, kurš noķer visvairāk zivju. Tiesa gan, tās tiek skaitītas katrā iegājienā. Tāpēc nepietiek ar to, ka pirmajā reizē esi iegājis ar pirmo numuru, nostājies zivīgākajā vietā un kārtīgi savilcies. Jāprot stabili ķert visos iegājienos.

Sestdienas vakars ir laiks kļūdu labojumam, ja tāds nepieciešams, un svētdienā atliek vien atkārtot darbības vai arī strādāt pavisam citādi, ja rezultāts nav bijis apmierinošs. Ātrums, kādā darbojas smadzenes sacensību režīmā, ir neiedomājams – kādu mānekli likt, kur skriet, ko dara pretinieks, vai atstāt kādu zivtiņu pēdējam iegājienam… iespēju ir ļoti daudz. Tieši ar to sports atšķiras no ikdienas copes.

PASAULES ČEMPIONĀTS

Latvijas čempionātā izfiltrējas divas lietas. Pirmām kārtām tiek noteikti spēcīgākie posmā un arī gada ieskaitē. Bet vēl svarīgāka, manuprāt, ir nākamā lieta – ceļazīme uz pasaules čempionātu, kurš pulcē spēcīgāko valstu labākos sportistus. Labākie pēc reitinga tiek aicināti pārstāvēt valsts godu pasaulē.

Reitings tiek veidots, pamatojoties uz pēdējo trīs gadu rezultātiem. Šāda rezultātu uzskaite parāda katra sportista tendenci un izgaismo tos, kuru sniegums gadu gaitā ir bijis visstabilākais. Reizi gadā kādā valstī, kurā šī disciplīna tiek pārstāvēta, norisinās pasaules čempionāts, kurā līdzīgi kā Latvijas čempionātā ķer foreles (Artificial Baits Shore Fishing). Šogad tas norisinās Itālijā.

Svarīgi piebilst, ka uz pasaules čempionātu dodas ne tikai četri sportisti, bet arī zinoši komandas biedri, kurus dēvē par raneriem (runner – no angļu valodas). Tie ir pilnvērtīgi komandas locekļi, kas sportistus apgādā ar svarīgu informāciju – pretinieku panākumi, zivju uzvedība, brīvie sektori un tā tālāk. Viņus varētu saukt arī par sportistu papildu acu pāri, jo pašiem dalībniekiem jākoncentrējas uz pamatuzdevumu – zivju ķeršanu. Laika bolīties apkārt nav.

Kopā ar ilggadējiem Latvijas izlases dalībniekiem šogad dodos arī es un mans komandas biedrs Arturs Stauga. Mums abiem šis būs pirmais pasaulēs čempionāts, un jāatzīst – ir satraukums. Patīkams satraukums, jo ir skaidrs, ka būs ko redzēt, izjust un varēs pielādēt pilnu pieredzes bagāžu.

Gribam jaunus kolēģus, sāncenšus, vēlamies redzēt mūsu rindās jaunas komandas, individuālos sportistus un foreļu copes entuziastus!

Šogad Latvijas čempionāta pirmais posms norisināsies divās kārtās. Pirmā – 21.–22. maijā, otrā – 28–29. maijā. Visi sportisti ir draudzīgi, neliegs padomu un priecāsies, ja saņems lūgumu līdzēt ar ieteikumiem. Būs jautri, zivju būs daudz, un garantēts sporta adrenalīns un veselīgi trīcošas rokas pirms starta.

Vēlos pateikt paldies mūsu atbalstītājiem, kas palīdz attīstīties šai sporta disciplīnai mūsu valstī – Latvijas Makšķerēšanas sporta federācijai, Valsts zinātniskajam institūtam BIOR, Salmo, Lucky John, Eholotes.lv, Ratterbaits un paldies arī žurnālam CopesLietas!

@Arturs_Zabors