Sudraba bīdiju un pusknābju meistarklase

Ausa svēdrains rīts. Pelēkas, neizteiksmīgas debesis gaidīja sauli. Bija silts. Mākoņi kā milzīgas dzēšgumijas bija izgrauzušas kalnu kontūras. Tie tagad, zemi un bēdīgi, nespēja no augšas noraudzīties zemes dzīvē. Ne vēsmas. Kāds priekšlaicīgi novecojis ķīnietis pa vakardienas restorānu apmeklētāju atstātajiem netīrumiem mehāniski rīvēja pusnoplukušu dateļpalmu slotu.

Jūras zelts

– Džo san. Lei hou mā? – sveicināju transā iegrimušo tīrības uzturētāju.

Atbildes vietā krunkainie, iekritušie vaigi izpūta lētas cigaretes dūmu mākoni. Pretī man pavērās blāvas, duļķainas acis. Jauks rīts, vai ne, – nodomāju un uzņēmu kursu uz savu svētnīcu.

Putni bija modušies un sasveicinājās eikaliptu zaros. Milzīgi zivju gārņiem līdzīgi putni, atminēdamies vakardienas medību laukus, kaklu saliekuši līkumā, lidoja brokastīs. Dažs labs ielaidās tepat kaimiņos esošajā saldūdens maksas dīķī, kur netraucēti varēs ieturēties ar telapiju mazuļiem. Jādomā, ka viņi bija tikpat negausīgi rīļas kā Latvijas brāļi.

Kalnos baltiem ziediem ziedēja krūmi, padarīdami ainavu raibu. Mākoņi tos naktī būs nomazgājuši tīrus un devuši valgmi. Dienā atkal būs karsti.

Spieda kalašas. Ķīniešiem gan sasodīti mazas pēdas. Savilcis kāju īkšķus dūrītē, turpināju klibot tālāk. Nekas, tālu vairs nav jāiet. Jūrā brienamie apavi bija nepieciešami stingri un ar neslīdīgu zoli, jo žiletasie austeru vraki uz akmeņiem ādu grieza kā sviestu. Tā kā tie tiks piesmelti vienalga, par to augstumu varēja neuztraukties. Tāpēc arī izvēlējos kalašas. Ak, dies, kā spiež pirkstu! Nekas, ūdenī iebridis, varēšu kalašas papēdi novilkt nost. Dziļumā smiltīs neapbruņotai ādai nav tik daudz ienaidnieku. Kaut gan jāuzmanās no sīkiem, dūres lieluma jūras ežiem. Tiem patīk ganīties šelfa klusumā. Un, kad, copes karstumā bradājot un meklējot zivju uzturēšanās vietas, zem kājas jūt ko cietu, tad labāk nenogalināt vāro radījumu, bet pakāpt solīti malā. Neapbruņotais papēdis tad var būt labs atmaksas objekts.

No lielceļa, kur varēja pārredzēt jūras klaidu, ar prieku konstatēju, ka bēguma prognoze ir piepildījusies un jūra ir atkāpusies tik tālu, ka varēšu iebrist līdz šelfam. Patiesībā par prognozes pareizību varēja arī neuztraukties. Tā ir precīza vienmēr. Lai apmierinātu savas alkas pēc copes, biju pilnīgi pakļauts šai stihijai.

Grunts zivis vienmēr dislocējās vienā un tajā pašā vietā, šelfa un dziļuma robežā. Šī josla sekoja krasta konfigurācijai tikai 50 vai vairāk metru no malas. Sēklis šeit iestiepās jūrā gandrīz divus simtus metru. Un zivis vienmēr koncentrējās uz dziļuma un sekluma robežas barības meklējumos. Šeit paisuma un bēguma straumes saskaloja kāroto kumosu, tāpēc līdz vajadzīgajai vietai jūra deva iespēju iebrist tikai bēguma laikā. Varēja jau makšķerēt arī paisumā, stāvot ūdenī līdz zodam, bet tas radīja dažas neērtības. Arī nodevīgie piekrastes akmeņi atņēma svinus un āķus neskaitāmā daudzumā. Savu gruntenīti varēju iesviest labi ja 50 metrus. Tas bija nepietiekami, lai ar nelielo sviniņu sasniegtu zemūdens smilšu sēri paisumā, tāpēc tikai bēgums, un viss.

Krūtīs iesitās uztraukums. Makšķerēšanas kāre. Skaidri zināju, ka lomā būs tikai plaukstas lieluma sudraba bīdijas, silago un vēl vismaz piecu sugu sīkzivis. Tas nemaz nenomāca, jo makšķerētprieku radīja pats process, nevis gaļa. Pārsteigumu manā jūrā netrūka, tā kā šeit biju piemānījis vismaz 15 sugu zivis, tajā skaitā visindīgāko – fugu – un adatkamola spindzeļzivi. Nosaukums vien – waspfish – uzdzen drebuli. Kādus jaunumus man zilā dzelme dāvās šodien?

Tepat jau bija Lo Cī Tinas autobusa pietura un Tonija kunga ferma. Tā, izputējusi vai vienkārši pamesta, deva iespēju saīsināt ceļu uz copes vietu. Tagad tikai šaurajā taciņā iekšā, un jūra klāt. Krūmos kāds miegaini man uzrūca. Salēcies sapratu, ka tie ir suņi, kas, saimniekus zaudējuši, neierobežoti vairojās piekrastes klintsbluķos un necaurejamos dzelkšņainos krūmos. Cilvēkus tie neaiztika, tomēr bija atkarīgi no viņiem. Uzrūks kādam par skaļu, un suņu ķērāji būs klāt, kā likts! Šad tad kāds launaga kumoss no gliemežotājiem vai piknikotājiem viņiem arī atlēca. Citreiz tie gan mazliet paspēlējās ar manu krastā atstāto mugursomu. Atklājuši, ka tā neslēpj neko iekārojumu, meta mieru.

Sīki rēnas vēsmas pūsti vilnīši, klusi čaukstēdami, noplaka rupjajā smiltī un mazajos akmentiņos, tikai šad tad tālāk krastā uzskrēja aizbraukušo motorlaivu viļņi. Jūra rāmi elpoja. Pie kādas saldūdens caurtekas pulcējās nelieli krabji ar bordo krāsas spīlēm. Rumpis bija resns, ne tāds kā brāļiem ūdenī. Šad un tad tepat tērcē varēja satikt dubļu lēcējas. Šīs zivtiņas tupēja uz akmeņiem un, savas krupja acis bolīdamas, gatavojās skrējienam uz tuvāko paslēptuvi. Dīvaini radījumi, – nodomāju, – it kā zivis, it kā slaidas vardes. Ko tik tā daba nesaražo?...

Melni ragaini akmeņi draudīgi brīdināja gājēju: man tu virsū nekāp, sodīšu! Gājiens bija grūts. Varbūt steigas dēļ? Kājas lauza šķautņainie akmeņi, spieda kalašas, bet es, alku dzīts, tik devos uz savu mērķi. Tas bija zemesrags, no kura varēja droši aiziet līdz šelfam. Biju jau izpētījis visu piemājas jūru un nekļūdīgi zināju gandrīz katru zemūdens bluķi, kurš alkaini grāba manu piedāvāto svinu. Tie nu gan bija negausīgi rīmas, pamatīgi paplucināja manu svinu un āķu krājumus. Bet tas bija tikai sākumā. Atmaskoti tie vairs mani netiranizēja.

Atkāpusies jūra aiz sevis atstāja lielas, seklas lāmas. Tur mājoja sīkdzīvība. Mazi santīma lieluma krabīši, smieklīgi kūļādami adatveidīgās spīles, aizstāvēja savu mītni. No vēl mitrajām smiltīm gaisā šāvās mazi geizerīši. Tur gliemenes, sajutušas manis ievibrēto zemi, spēji aizvēra savas žalūzijas, izpūšot no mitekļa visu ūdeni. Tās bija kārots kumoss gliemežu ieguvējām. Tajā skaitā arī manai sievai. Es nepretojos, ja kādreiz varēja uzlikt uz kārā zoba gliemjus čili mērcē. Ņammm! Sīki jūras bullīši, kūkumu uzmetuši, ieskrēja zem akmeņiem paraktās paslēptuvēs, alās.

Mikroainavas strauji nomainīja viena otru, neatstājot uz mani iespaidu. Mans skatiens bija pievērsts galamērķim, kur kaitinoši lēkāja vismaz kilogramīgas kefales. Neviens tās nemakšķerēja, jo viņu loms vienmēr līdzinājās nullei. Ar ko barojās šīs zivis? Tāpat kā ērglim vienkārši patīk planēt siltajās gaisa strāvās, tā kefalēm patī lēkāt. Trīs četri vismaz metra augstuma un trīs metru tāluma lēcieni bija parasta lieta. Un piedevām trīs četri pēc kārtas. Un vēl piedevām – tās visas kā sarunājušas sāka lēkāt visur vienlaicīgi, izraisot zināmas dusmas par savu nevarību tās iegūt. Nekas, gan es kādreiz atkodīšu jūsu noslēpumu un lasītāji Latvijā uzzinās manu kefaļu triumfa gājienu...

Pirmā prove

Saule iegrauza pamatīgu robu nakts mijkrēslī, solīdama pamatīgu sutu visiem, kas atradīsies tās varā. Kalnu mākoņi, padevušies saules speltei, sabēga aizās un akmeņu plaisās. Atšķirībā no Latvijas zivīm šīm bija vienalga – vai līst jauks zivīgs lietutiņš, vai saules stari sutina zilo stihiju kā pirts ceri. Tas apstāklis bija izdevīgs arī man.

Nometu somu drošā vietā tā, lai paisums neaizskalo manu pūra lādi, un sāku ridāt vieglo grunteni. Aprīkota ar spoli, viegla četrmetrīga pātadziņa mani bija apbalvojusi ar lieliskiem lomiem. Vienreiz pat uz šo pīcku un 0,25 mm auklu no jūras zivju maksas dīķa izmānīju ap 5 kilo smagu drumfish. Jutu pietāti pret šo 15 eiro vērto rīku. Tas gan bija kļuvis nedaudz īsāks, jo piecu gadu laikā neuzmanības dēļ biju sastrādājis daudz muļķību. Iedūris kātu tieši kādā zāles cerā, nejauši uzkāpis uz spices un citādos veidos noīsinājis to vismaz par 25 centimetriem. Jūra man to piedeva un dāsni mieloja manu makšķernieka sapni.

Plecos uzmetu nelielu leduskasti. Tās pamatfunkcija gan bija cita. Šādās termosa kastēs tika uzglabāta dzīvā ēsma, lielākoties garneles. Mazs gaisa sūknītis, ievietots kastes ārpuses kabatā un savienots ar gumijas nabassaiti, apmierināja visus tās gūstekņus ar īslaicīgu komfortu. Es savukārt tur ieliku plastmasas konteineri ar sasalušu antifrīzu. Šādā vasaras speltē nobeigusies zivtiņa sasmirda gauži ātri, un mans nolūks nebija barot krabjus ar savu lomu.

Aukstētavā nokļuva arī plastmasas kārbiņa ar jūrastārpiem. Tas tāpēc, lai atdzesinātu viņu karsto galvu: tie, paņemti rokās, koda, kur tik varēja aizsniegt, bet nosalušiem asinskāre bija mazliet reducēta. Viena daļa upuru gan nonāca tārpu kārbā, kas tika piestiprināta pie jostas. Makšķernieka kustības, iebridušam ūdenī, bija stipri ierobežotas, tāpēc katrs aksesuārs ieņēma īpaši izredzētu vietu, lai netraucētu procesam.

Kāta posmi tika izvilkti, un gredzeni nojustēti kā snaipera šautenes mērķēklis. Nelielā olīva vairs neslīdēja pa auklu, jo mazie smilšu graudi, iesprūduši starp auklu un olīvas iekšpusi, paralizēja tās funkciju. Mainīt nebija jēgas, jo pēc pāris minūtēm situācija atkārtojās. Paldies dievam, āķis vēl nebija sarūsējis un bija tīri lietojams. Tas droši uz sava kātiņa atskabargām turēja nelielu tārpa posmiņu, aizsargājot no mazo zivju uzbrukumiem. Biju apņēmies lietot palielu āķi, jo pat mazajām zivīm bija milzu rīkle. Bet tieši tām zivīm, kuras es biju izgājis medīt, mute bija neliela. Atradu kompromisa izmēru, un viss norisinājās pēc plāna.

Satraukums auga, bet attālums līdz copes vietai ruka. Strauji soļoju pa sēri, ūdens vērpetes šķaidīdams un ļaunprātīgo tārpu uz āķa sprauzdams. Ūdens bija nepatīkami silts. Nu, vismaz peldēties tādā negribējās. Izžuvušais ūdens uz miesas atstāja saulē mirdzošus sāls kristālus un savilktu sejas ādu muļķīgā smaidošā grimasē. Par to – tagad ne. Tagad par copi.

Tepat jau arī jūraszvaigžņu kolonija. Tām tagad mīlas dēku laiks. Sakrāvušās kaudzēs, viņas nemitējās savus draugus apveltīt ar kairiem mīlas apliecinājumiem. Kaut gan, patiesību sakot, šis process jūraszvaigznēm vilkās visu gadu. Varbūt viņu gausuma dēļ? Dažkārt, neuzmanības pēc uzkāpis uz šāda saldā pārīša, izjutu nelielu kaunu par savu netaktiskumu.

Nepieklājīgi ielauzies harmonijas un laimes pasaulē, notēmēju makšķeri pret trešā kalna klints ragu. Tas solīja pirmo resno silago. Aukla nosvilpa, un mazais svins skaidri iezīmēja precīzo metiena virzienu. Nogaidījis dažas sekundes, sāku ar kātu vilkt svinu uz krasta pusi, satraukti lūkojoties uz spici. Tai drīz bija spēji jāsaliecas, signalizējot par pirmo tārpa fanātiķi. Nekas nenotika, un es kātu virzīju sākuma pozīcijā, pietinot spoli.

Kustību atkārtojot, sajutu – kāds pietur. Zivs tā nebija. Pavilku spēcīgāk. Sasodīts – āķis aizķēries. Bet kā tad tā? Šeit nekad neesmu dabūjis ķērāju, un vienā vietā copēju jau vairākus gadus. Te nekādi nevar būt akmens. Tomēr, pēc varbūtības teorijas, vienīgais akmens varētu būt neatklāts arī desmit gadu laikā, tāpēc pieņēmu, ka šī ir viena no tūkstoš iespējām. Saīdzis stiepu un stiepu izturīgo auklu, līdz tā ar vieglu tinkšķi bija pušu.

Svinu uzvērt un pielikt jau sagatavotu pavadiņu ar āķi nebija ilgs process, bet iekšēji notikušais mani aizvainoja. Tā nebija godīgi. Pirmais metiens – un sitiens pa maniem copes resursiem un labsajūtu. Tātad trešā kalna klints rags ir slēgts.

Atguvis savas iepriekšējās jūtas, lingoju vismaz pāris metrus agresoram pa labi. Kas tad tas! Atkal āķi kāds alkatīgi turēja ciet un neatbrīvoja pat ar manu katapultas metodi. Vēl viens komplekts nost! Nerakstīšu, kā piecas reizes norāvu visu parikti, mainot vietas garā distancē, jo nav pieklājīgi prestižā žurnālā lietot necenzētus vārdus. Jūs saprotat, par ko es stāstu, ja?

Pēc trešā āķa noraušanas precīzi zināju, ka tie ir zvejnieku izliktie tīkli. Nu ko viņi lien tik tuvu krastam?! Jūras nepietiek, vai! Nez cik reizes biju redzējis, kā kilometru garajos tīklos pavīd tikai dažas sīkas zivis, un nekad nebiju manījis izvelkam ko dižu. Ar to šiem mantraušiem nepietika! Viņi regulāri ar saviem tīkliem aizķēra zemūdens akmeņus un, nespēdami tos izcelt ārā, atstāja tīklus šelfā. Šī draza bija it visur, ar katru gadu vairāk un vairāk ierobežojot copes iespējas. Nožēlā un nevarībā bēdīgs nodūru galvu. Še tev nu bija – silago un bīdijas! Kaut ko jau saskrabināju pa sēkli, bet tas nu gan nebija mans mērķis.

Biju nogājis gar šelfu jau gandrīz kilometru, neiemetis ne reizes savās mīļākajās un pārbaudītajās vietās. Seklūdens faunu vērodams, gāju līdz vietai, kur, pēc manām domām, varētu beigties šie cilvēka dvēseles iznīcinātāji.

Pretī man brida kāds ķīniešu makšķernieks. Attālums vēl bija liels, un es tā īsti nespēju saskatīt viņa zivju ieguves paņēmienu. Kaut gan mani tas īsti neinteresēja, jo biju viņu metodes jau atskatījies piecus gadus: vai nu ar roku lingojama gruntene, vai nu spinings – kā man. Tāpat vīram bija ķīniešu copmaņiem neaizvietojamā putuplasta kaste, kurā veikalnieki uzglabāja svaigus dārzeņus. Tā, piesieta īsā auklā ap vīra vidu, pildīja visai dažādas funkcijas. Citiem tā iekšpusē bija sadalīta nodaļās, kurās atradās ēsma, āķu atkabināmie, dzeramais ūdens un viena nodaļa zivīm. Citiem tikai loma tvertne ar visu jūras ūdeni. Viņi centās uzglabāt šajā karstumā zivis dzīvas. Tām tad esot īpaša vērtība. It sevišķi, ja loms nobeidzas un lēni sūt trīsdesmitgrādīgā buljonā, – pie sevis pavīpsnāju.

Copmaņi bija īpatni. Daži pat, iebriduši līdz kaklam ūdenī, centās izdarīt iemetienus. Tas būtu stipri vieglāk, ja viņš atkāptos kaut tikai 5 metrus no šelfa un jau copētu, stāvot ūdenī līdz viduklim. Un nebija nemaz tik dārgas tās spoles, lai nenopirktu vienu uz vismaz pieciem vai vairāk gadiem. Man, sadrūmušam un dzīves netaisnīguma nomocītam copmanim, burvīgā svētdienas rītā par to negribējās domāt.

Atradu kādu tumša ūdens bedri. Respektīvi – tas bija ap 5 m plats līcis, kurš tikpat bija iegrauzies šelfā. Lieliska vieta manām zivīm, kur pabrokastot. Un jā – iemesto ēsmu pāris metrus no manis pakampa jūras rīma – sudraba bīdija. Arī plaukstas lieluma jūras zivs, kas uzrāda īsta cīkstoņa klasi. Dzelmē nospīdēja sudrabs, un spriganā zivtiņa, padevusies pārspēkam, iekļuva leduskastē. Ar acs kaktiņu pablenzu uz kaimiņu, kurš jau bija diezgan tuvu, vai gadījumā nav redzējis manu veiksmi. Bet viņam nebija laika. Tas sasprindzis cīkstējās ar kādu pretinieku, kurš tā tik vien lieca tievo kātu līdz ūdenim. Sastingu izbrīnā. Nevis par to, ka no ūdens parādījās tieši tāda paša izmēra zivtiņa kā man, bet par to, kas karājās virs zivs kādus 60 cm augstāk. Tas bija sarkans pludiņš, un rokās copmanis turēja parastu makšķerīti. Nu, varbūt 4,5 m garu.

Neiemetis savu grunteni vēlreiz, sāku cītīgi vērot, ko jaunu vīrs parādīs piecu gadu praksi ieguvušam letiņam. Un – parādīja arī. Mazliet sastindzis tārpa likšanas rituālā, izdarīja klasisku metienu. Varēja redzēt, ka šī lieta viņam padodas itin naski. Kāts līgani šūpojās viļņos, kad vīrs vienlaicīgi palaida vaļā āķi ar nule uzsprausto tārpu un, pakampis kātu no ūdens, izdarīja brīnumjauku vēzienu, ar lielu cilpu aprakstot ap savu teritoriju. Tas atgādināja profesionāla mušiņmakšķernieka iemetienu. Aukla nostiepās priekšā, un pludiņš, šļakatas pašķiedis, nostājās mierīgs. Bet tikai uz īsu laiku. Pēc sekundes tas pazuda zilgmē. Piecirtiens, kāts līdz ūdenim, īsa cīņa, un no ūdens izlingotā zivs gandrīz precīzi iekrita kastē. Kāts ūdenī, zivs nost, tārps virsū, un slaidais iemetiens. Stāvēju un skatījos uz notiekošo un vēl pāris nākamajām zivīm, baidīdamies kaut ko domāt. Trijās minūtēs – piecas zivis. Skatos – pārdesmit sekundes, nevelk. Tad vīrs cēla makšķeri un, nesamazinājis celšanas ātrumu, pludiņu piezemēja radiāli pretējā pusē. Trīs sekundes – un zivs ārā. Ka tevi jupis! Jāiet klāt un jāsāk vārdot!

Lai slavēts Visaugstākais, – ķīnietis runāja angliski. Biju nekaunīgs un lūdzu atļauju ieskatīties viņa sakrālajā kastē. Jā, tur bija, ko redzēt. Nejaukais skaudības velniņš mani gandrīz izprovocēja uz īstu alkatību. Man šīs izjūtas ir svešas, tāpēc pagāns ātri atkāpās. Kastē skalojās iespaidīgs klāsts ar bīdijām, silago un, galvenais, nelieliem jūras brekšiem. Kā man kārojās ķert šīs zivis! Tās cīkstas vissīvāk, lai arī mazas. Īsti nebija, ko runāt, jo tāpat viss bija skaidri redzams vīra rokās.

Ar vienu skatienu novērtēju visu viņa parikti un tikai tagad sāku domāt un pārdomāt redzēto. Viss elementāri. Uz jautājumu, kāpēc viņš nelieto spoli, dabūju atbildi: tā ātrāk. Pilnīgi loģiski. Zivis ir visapkārt un nebaidās copmaņa. Met tik un velc uz visām pusēm. Jā, bet kāpēc man neķeras uz grunts? Tāpēc, ka neķeras, un cauri. Acīmredzot tās uzturas pusūdenī un tikai dažas rokas pa grunti. Bet silago ir tikai gruntenieki. Jā, dīvaini. Ūdens caurspīdīgs, zivs labi redz visu lielā attālumā.

Nē, nē, viss, pietiek! Man arī tūlīt pat jāsataisa tādi pati parikte. Burbuļpludiņš man jauki spiež uz krūts kabatā, uzmontēšu to. Lielo svinu nost. Mazu bumbulīti tuvu āķim, lai ātrāk grimst, un – uz priekšu. Tikai man trūkst svinagalvas āķa. Tā ir prasta lāsītes veida svina mormiška visu zivju izmēriem; papildsvinu uzver tikai lielam dziļumam. Tas nekas, galvenais jau ēsma, nevis āķis.

Kas man, profesionālim, ko trīs minūtēs neuztaisīt tik vienkāršu parikti! Domāts – darīts. Vēziens, un mans nāvesrīks piezemējās, kā man likās, viszivīgākajā vietā. Satraukts jau domās iztēlojos, kā mana pludiņa krāsas izplēn jūras dzelmē. Iztēlojos un iztēlojos, un ar to vien arī bija jāaprobežojas. Iztēle tā arī palika manā galvā, dzīvē neīstenojusies. Bet – kas par lietu? Metu pa labi, atpakaļ, tālu un tuvu. Klusums. Savukārt nu jau attālais kaimiņš ik pa brīdim tik vilka, bet, saproties, man – nekā! Stāvēju un nevarīgi skumu. Tad sāku drudžaini mainīt dziļumu un mest dziļā jūrā. Nekā...

Paskatījos savā kastē, kur bija sastingušas vismaz 15 pieņemamas zivis, – un gāju mājās. Dabūji par savu lepnību, vīzdeguni – baigo praksi ieguvis piecos gados! Puišelis ar saplēstām biksēm. Bet, dārgie draugi, visa mūsu dzīve ir viena vienīga mācība. Par ko tad bēdāties? Ņem un skolojies uz nebēdu. Un krastā es jau izkāpu kā cits cilvēks. Pilns apņēmības un pateicības par sastapto skolotāju. Beigās pat nopriecājos: tā, dārgais, skola rokā – nu jūs, zivteles, no manis trūksieties gan! Ne jau zivju ieguves alkatība mani stimulē, bet jauna paņēmiena lietošanas fakts. Diemžēl prakse būs tikai nākamsvētdien. Nenormāli ilgs laiks. Bet tāds nu tas mūsu liktenis...