Nevīstam, bet darbojamies!

Katrs copei velta tik daudz laika, cik nu var šai nodarbei atlicināt. Citam sanāk izrauties pie ūdens reizi vai divas mēnesī, citam vēl retāk, bet ir gana daudz arī tādu, kuriem viss dzīvē ir pakārtots copei. Katru brīvu brīdi viņi pavada pie ūdeņiem, atvaļinājumu darbā ņem tad, kad ir īstā cope, katras brīvdienas, reizēm arī pa kādai darbdienai, viņi pavada pie un uz ūdeņiem. Tā nu ir sanācis, ka arī sevi varu pieskaitīt pie šiem dīvaiņiem, kas uz ūdeņiem ir vismaz 3–4 reizes nedēļā. Ne vienmēr tās ir pilnas copes dienas, bet nu kādas stundas ir noteikti, un no tām visām pamazām iekrājas labas un noderīgas atziņas, ar kurām tad arī gribu padalīties ar jums, jo zināšanām tikai tad ir kāda nozīme, ja tās nodot tālāk.

Mūsu žurnāla mājaslapā, kā arī daudzās citās vietās internetā es jau daudzus gadus atbildu uz jūsu jautājumiem un regulāri saņemu vienus un tos pašus jautājumus. Tad nu šeit mēģināšu plašāk atbildēt vismaz uz dažiem populārākajiem, lai kādam būtu vieglāk izdarīt izvēli, iegādājoties sev jaunu štrumu, vieglāk novērst kādu traucējošu nebūšanu.

Pirmā lai būtu tēma, kas nomoka daudzus prātus, un tie ir fīderu testi. Parasti jautājums skan tā – ja uz kāta ir rakstīts 100 g, tad var likt 100 g barotavu plus barību vai tikai 80–90 g barotavu un pašam jārēķina barības svars, lai kopā nepārsniegtu tos 100 g. Dažiem tas izraisa smīnu, bet patiesībā jautājums ir labs, un vērtīgāk ir šo lietu vienreiz izrunāt, lai pēc tam nav diskomforta pie ūdens.

Zinot cilvēka ziņkārīgo dabu, ražotāji kātiem paredz jaudas rezervi: augstākās klases smalkajiem modeļiem tā ir rēķināma mazākos gramos, jaudīgākiem – proporcionāli lielāka. Taču viens ir skaidrs – uz kāta tiek rakstīts maksimālais pieļaujamais barotavas svars, bet kāta jaudā ir vēl paredzēta arī smaga barība. Es teiktu – kopumā kādi 20–30% barotavas svara, jo tās taču mēdz būt dažādu izmēru.

Ar tievajiem, smalkajiem kātiem, piemēram, Team Salmo Tournament 50 (kas ir mans mīļākais), kā arī ar jaudīgajiem, bet paraboliskajiem – pļuncīgajiem, lokanajiem ir vieglāk nenokļūdīties, jo tie jau ar maksimālo barotavas svaru (vidēja izmēra) stipri liecas un vienkārši nemet barotavu tālāk par metriem 30. Tā ir tāda kāta pašaizsardzība pret pārslogošanu. Viņš rāda, ka ir sasniegts maksimums, un tuvajā distancē, ar prātu un bez asām kustībām metot, darboties var labi, bet tur, kur prasās jau stiprāka slodze (tālāks metiens vai lielāka barotava), tur vairs nestrādā! Šāda tipa kāti jau pašā saknē ir paredzēti vidēji tālai distancei, es teiktu, līdz metriem 40. Parasti tiem arī tests ir maksimums līdz gramiem 80–90. To lielākais pluss ir superīga amortizācija. Ar pusparaboliskajiem un paraboliskajiem kātiem bez jebkādiem papildu amortizatoriem ir vieglāk tikt galā ar zivi, jo pats rīks lieliski amortizē visus rāvienus.

Savukārt ar tā saucamajiem ātrajiem jeb asākiem kātiem, tāpat kā ar vidēji jaudīgajiem un jaudīgajiem noķert kritisko pārslogošanas brīdi ir grūtāk, jo viņi ir paredzēti tālākiem metieniem, lielākai slodzei. Tas rada mānīgu sajūtu, ka kātam ir lielāka jaudas rezerve, tāpēc nereti copmaņi (parasti pavasarī vimbojot vai jūrā butes ķerot) tos pamatīgi pārslogo. Bet tas ne pie kā laba nenoved, sevišķi gadījumos, ja ar pārslogotu kātu gribas izdarīt ļoti tālus metienus.

Tātad, īsumā savelkot kopā, mana doma ir šāda: tuvā un vidēji tālā distancē (30–35 m) droši liek tik smagu barotavu, cik uz kāta norādīts, droši lādē to pilnu un copē bez riska. Savukārt, ja jums vajadzīgi tāli (40+ m) metieni ar smagu barotavu, tad tomēr jārēķinās, ka ar kātam pieteikto maksimālo svaru tādus izdarīt būs grūti. Tālajiem metieniem optimāli ir, ja barotavas svars ir kādi 70–80% maksimālā pieļaujamā – tad viss notiekas ļoti labi.

Kā piemēru varu minēt vienu no saviem izbraucieniem Lielupē. Parasti tajā vietā copēju ar 50–60 g barotavām, iemetiens – 38 m, tāpēc izmantoju kātu ar testu līdz 80 gramiem. Taču vienu reizi pēc lielākiem lietiem, turp aizbraucot, nācās secināt, ka upē ir diezgan stipra straume, ko pastiprināja arī vējš pa straumi uz leju. Manu 60 g barotavu diezgan stipri vilka pa grunti, kas savukārt noveda pie tā, ka aukla ķērās gliemežos, un es pusstundas laikā uz tiem nogriezu 3 barotavas un 5 āķus... Uzliku 80 g barotavu. Tukšu aizmest varēju, stāvēja stabili, bet, kad iekšā salādēju smago masu (barība pret zemi – 1:2), tad mans kātiņš vairs īsti negribēja mest tik tālu...

Labi, ka makšķeru somā man līdzi bija Elite sērijas kātiņš ar 100 g testu. Ātri sariktēju to, nomērīju attālumu, un nu jau 80 g barotava lidoja, kur man vajadzēja, bez jebkādām problēmām. Bet – nebūtu jaudīgā kātiņa līdzi, arī cope nekāda nesanāktu.

Tāpēc, pirms pirkt jaunu rīku, kārtīgi apsveriet – kur un kā plānojat ķert! Ja stāvošs ūdens – breksis, rauda, karūsa utt., tad var pietikt arī ar 50–80 g kātiņu; ja upe vai mēdzat braukāt pa dažādām vietām dažādos gadalaikos, tad tomēr piemērotāks būs 90–120 g variants.

No pavasara un līdz pat vasaras vidum aktuāls jautājums ir kāti līņiem. Protams, teleskopiskās makšķeres ir ērtākas, bet... diemžēl labs, viegls un jaudīgs teleskops konstrukcijas īpatnību dēļ arī maksā pamatīgu naudu, ko ne visi var atļauties tērēt. Savukārt, ja darbojas ar parasto bolonēzi, kurai tests ir labi ja līdz gramiem 30 (bolonēzei tas jau ir daudz), bieži vien, pieķeroties smukam līnim, nākas secināt, ka zivs iet, kur grib, un dara ar mums, ko vēlas. Jo savaldīt, noturēt no ieskriešanas zālēs tādu pusotru divus kilogramus smagu līni ar mīkstu makšķeri ir diezgan bezcerīgs pasākums.

Šādos gadījumos lieliska izeja no situācijas ir vidēji jaudīgs fīderis, teiksim, ar to pašu 90–100 g testu. Jā, kā klasiskā pludiņmakšķere šāds rīks ir nedaudz par smagu, bet līņu cope ir gana mierīgs pasākums, un makšķere rokās visu laiku nav jātur, viņa tik un tā pamatā stāv turētājā. Tas, ka uz kāta rakstīts fīderis, nekādi nenozīmē, ka to nevar izmantot pludiņa copei. Toties kāta jauda ļauj valdīt pār līni un vadīt viņu tur, kur jums vajag. Tādā ziņā fīderi vispār ir paši universālākie, tos var izmantot i kā pludiņmakšķeres, i kā gruntenes, vajadzības gadījumā pat kā garos spiningus vai makšķeres bombardēm.

Vēl viens bieži uzdots jautājums ir par auklas izvēli fīderim. Ko tad labāk likt – pīto vai monofilo? Patiesībā tādas viennozīmīgas atbildes nemaz nav, pat vadošo pasaules sportistu vidū nav vienota viedokļa, jo sportā katriem apstākļiem tiek piemeklēta atbilstošākā aukla. Bet tas ir sportā – ko darīt ikdienā?

Ja man tā pavisam viennozīmīgi ir jums jāpasaka, tad es... vēl minstinos. It kā vairāk plusu tomēr ir monofilajai. Tā ir universālāka. Monofilās plusi – tā ir krietni, reizes 3–5–7, lētāka, tā daudz labāk amortizē zivs rāvienus, tādējādi nedaudz pielabojot makšķernieka kļūdas piecirtienā. Tā nesasalst nelielos mīnusos, mazāk vada skaņu, copējot uzmanīgas un tramīgas zivis, tā ir mazāk redzama dzidrā ūdenī.

Pie mīnusiem var nosaukt – mazāku izturību, mazāku jutību, kas īpaši vajadzīga sīkzivju copē, resnāks diametrs vienādas celtspējas gadījumā, kas savukārt palielina iespēju dabūt buru straumē un vējā, attiecīgi jālieto nedaudz lielāka barotava.

Savukārt pītās auklas plusi ir – perfekta jutība, var redzēt pat to, kā zivis elpo uz ēsmu. Izturība, auklu var nemainīt 2–3 sezonas vismaz, tievāks diametrs. Mīnusi – lielāka cena, nekādas amortizācijas, tātad noteikti prasās pēc amortizatora.

Man pašam uz spolēm ir satītas gan pītās, gan monofilās auklas – aptuveni puse uz pusi. Copēju ar abām vienlīdz labi – brekšos un karpiņās vairāk strādāju ar monofilajām; raudās, pličos, karūsās – vairāk ar pītajām, jo tur jutība ir svarīgāka.

Barība un zeme... Zinu, ka daudzi ikdienas un sporta copē izmanto zemi un ir sapratuši, ka zeme nevis padara barību švakāku vai tukšāku, bet gan tikai papildina to. Mēģināšu visu pamatot, kā tas notiek pēc manas saprašanas, tikai piebildīšu, ka pats jau sen, gadus 15 vismaz, zemi izmantoju praktiski katrā copē.

Iedomājieties zemūdens pasauli: viss rit savu ierasto ritmu, zivis iet ņammāt tur, kur pēc viņu informācijas ir, ko ēst. Parasti visa tā barošanās notiek, pārvietojoties lielākos vai mazākos baros (es te vairāk par saviem mīļajiem brekšiem). Pienāk tāds bars pie vietas, kur savairojušies kādi tārpeļi, un brekši nostājas ar asti gaisā un tik filtrē caur žaunām dūņas, atstājot mutē visus gardumus – kaut kas līdzīgs tam, kā cilvēki ēd saulespuķu sēklas... Tā pamazām zivis pa tām rīta un vakara stundām salasa pilnu punci, un pārējā laikā viņas var mierīgi sauļoties un atpūsties, līdz vēders atkal liek par sevi manīt.

Nu un tad atnākat jūs un iemetat ūdenī 2–3–4 kilo barības, sātīgas, garšīgas un smaržīgas barības. Protams, zivis sāk ēst, piedevām loka iekšā pilnu muti, jo tādu gardumu jau katru dienu nedod! Mēs, copmaņi, sēžam un nesaprotam, kāpēc zivis neskatās uz mūsu ēsmu. Bet vai jūs pats ēdīsiet kaut kādu ikdienišķu ēdienu, ja blakus smaržos kaut kas dikti smuks un garšīgs? Diez vai. Tieši tā ir arī ar zivīm, viņas izvēlas to, kas garšīgāks. Tas ir viens iemesls pasniegt barību savādāk.

Otrs iemesls ir šāds – sametat jūs barību upē vai vietā, kur ir lieli viļņi (laivas braukā utt.), pēc brīža tā tiek izskalota pa palielu placi, un arī zivis izklīst. Jums tas nu nemaz nav vajadzīgs. Pieliekot zemi, jūs galda vietu padarāt daudz stabilāku, jo zeme ir smaga un to nekur vairs neaizskalos. Turklāt ēdamā krikumi un aromāti sajaucas ar zemi tik labi, ka iebarotā vieta vilina zivis vēl ilgi pēc copes beigām – lai gan tur pat īsti vairs ēst nav, ko, bet aromāti ta paliek.

Trešais iemesls lietot zemi ir tas, ka mēs tomēr visumā esam auksta valsts, īsts vasarīgs karstums pie mums ir labi ja mēnesi gadā, pārējā laikā ne gaiss, ne ūdens nemaz tik dikti neuzsilst. Mums ir gari pavasara un rudens copes periodi, kad zivis it kā ir aktīvas, tās ir lielos baros, un, lai noturētu viņas aktīvas, it kā barot vajag bieži, bet ar liesu jeb tukšu barību, kas nepārēdina zivis, un te nu neko labāku par zemi nesameklēt.

Es pats rudenī un pavasarī jaucu kilogramu Sensas barības ar 6 kg zemes, un viss strādā perfekti. Ja nelieto Sensas barību, kas ir vispilnīgākā un visjaudīgākā, bet, teiksim, Salmo ražojumus, kam ir vidēja aromatizācija, tad ikdienā rudenī un pavasarī to var jaukt ar zemi, teiksim, 1:3, respektīvi – uz 1 kilo barības likt 3 kilo zemes. Un – ticat vai ne – viss strādās lieliski un pat daudz labāk un ilgāk, nekā dodot tīru mantu.

Pamazām sākas rudens, veikalos ir lieliskas atlaides gan Sensas, gan citām barībām – paeksperimentējiet ar zemi, es zinu, ka viss jums sanāks, jo zeme panāk to, ka zivis nāk uz vietu, kur metat barību! Tūlīt sāksies lielo rudens raudu un balto sapalu cope, ziemošanas vietās brekši jau ēd pilnā sparā, bet viņiem mīļākā lieta ir rakāties pa grunti un meklēt ēdamo! Tad dodiet viņiem to iespēju, veidojiet galdu, kur smukuļiem puikiem urķēties. Un tā pavisam netīšām... uz tā galda uzlieciet pa kādam tārpelim – tādam, kādus liekat uz āķa, lai puikiem rodas apetīte, lai viņi sāk meklēt tieši tādus tārpus. Tad spraudiet kādus 2–3–5 tārpus uz āķa un lieciet tos turpat uz brekšiem domātā galda. Cope, piecirtiens – kāts ripā, spole dzied un...!!!