Vējenes klāt! Ko nu? Jālido!

Vējenes ir klāt un tāpēc ir jālido aši, aši. Tas laika sprīdis kad vēja zivs atradīsies piekrastē būs maksimums trīs nedēļas! Varbūt četras, bet šogad vismaz līdz jūnija vidum. Sanāks praktiski gandrīz mēnesis. Kāpēc tā un no kurienes smeļos šīs gudrības?

Viss ļoti vienkārši. It kā….

Vados tikai un vienīgi no pieredzes, kā arī pārrunājot vējeņu tēmu starp čomiem, kam šīs zivs cope nav sveša jau gadiem ilgi. Ir interesanti pārrunāt pieredzi, jo izlikties par baigi gudro un dot tikai padomus, manuprāt, ir tuvināšanās pamuļķa statusam. Bet katram jau savs, vai ne?

Sākam ar pašiem pamatiem. Pēc kā vadīties lai zinātu, ka vējzivs ir pietuvojusies vai tuvojas krasta joslai?

Zivju ķeršanas horoskopi nav jāskatās, bet jāmeklē draugs starp jūras piekrastes zvejniekiem vai to paziņām. Zvejniekiem tu ar savu spini vai pludiņmakšķeri maizīti nenoņemsi, tādēļ parasti tie ir ļoti labsirdīgi un atsaucīgi ļaudis. Viss atkarīgs, protams, arī no tevis paša.

Otrs variants ir apmeklēt zivju tirgu vai tirgus. Ja tirgo vējenes, tad apjautājies pārdevējai/am, lai uzjautā zivs piegādātājam, cik tālu no krasta vējenes ir “saplūktas”.

Šādā veidā tu sapratīsi, uz kuru laika posmu jābrīdina ģimene un darba devējs, jo tev kādā no 10 līdz 30 dienām vajadzēs brīvas dienas.

Atklāti sakot, neskatoties uz laika apstākļiem, vējenes piekrastē, vietās līdz 5 metru dziļumam, vienmēr ir sākot no kalendārā gada aptuveni 13. maija līdz jūnija pirmajiem datumiem. Tas nu ir, kā pateikt, āmen. Zivs var būt mazāk vai vairāk aktīva, bet piekrastē, kur brien bridēji vai brauc pat ar plostiem, zivs būs.

Daudziem vējeņu copmaņiem prātos ir nez kāpēc iesakņojusies doma, ka, ja tu sev apkārt redzi lēkājot vējzivi, tad tā noteikti pieteiksies uz ēsmu vai mānekli. Nu nebūs tā! Esmu pieredzējis brīžus, sēžot laivā, kad saprotu, ka atrodos vējzivju bara “kontrolētā” teritorijā, bet nevienai nav par manis piedāvāto garneli vai slaidu šūpiņu nekādas intereses.

Visapkārt lēkā sudraba stieņi, bet copes nav! Nu skaidrs! Nārsto. Šodien copes nebūs. Šādi domā ļoti daudzi nepieredzējuši copmaņi un vācas ar savām mantiņām projām. Turklāt vēl smadzenes skalda visaptverošais uzskats, ka vējenes nārsto, un var noķert piekrastē divas/trīs nedēļas, un tad tās ir projām. Nu, nenārsto visas uzreiz vienā dienā un visas uzreiz nemūk no piekrastes projām!

Kā tad ir patiesībā?

Tā patiesība ir tikai minama. Neviens nav īpaši izvērtējis vējzivs dzīves fabulu, jo tā daudzus gadus tika uzskatīta par negastronomisku zivi.

Zilas asakas, sausa gaļa (dēļ nemācēšanas pagatavot) un vietas, kur šo zivi noķert, bija saistītas ar padomju laikiem, kad no Latvijas teritorijas Baltijas jūrā nebija iespējams iebraukt. Informācija līdzvērtīga nullei! Tāda dzīve! Bija!

Vējzivis viennozīmīgi ir jūras augšējo slāņu iemītnieces, neskatoties uz tās lielumu, kas var sasniegt pat metra atzīmi. Taču doma, ka vējzivs nāk piekrastē nārstot, kur dziļums ir 4-7 metri, ir nepareiza. Vējzivs nārsto akmeņainās vietās un dziļumā līdz 20 – 30 m.

Piekrastē tās atnāk atpūsties, lai pēc noteikta laika atgrieztos lielākos dziļumos un drošībā no krasta līnijas. To nesaku es vai citi copmaņi, bet zinātne, kas pēdējos gados mēģina izprast vējzivs dzīvi.

Tagad šā gada “praktiskais”, kas varbūt kādam noderēs.

Par pirmajām vējenēm, kas tuvojas krastam, uzzināju jau aprīļa pēdējās dienās. 7 km no karsta tās bija, bet 4 km neviena! Maija mēneša 6. datumā vējenes jau bija 4 km attālumā no krasta.

Tā soli pa solim, reizē ar laiku, un jābrauc!

Kas gan nekait būt vietējam spečukam! Iebridi, pamētāji spini un nosecināji, ka vēl nav. Vai ir.

Mēs ar kolēģi izbraucām plkst.01.00 un pēc nobrauktiem 280 km bijām uz vietas Ameņragā. Kad braucām jūrā, tur atradās tikai viena laiva. Mazliet pabrīnījos, bet ko tur….. Jau pēc pāris stundām dalījām jūru ar 22 laivām. Smieklīgi, vai ne, bet izrādās, ka ne jau visiem! Arī jūrā ir punkti, kur vējenes ir kādam “piesietas”!

Smejies vai raudi, bet tiklīdz no Pāvilostas atrāvās ātrgaitas “vējeņu tīkotāji”, tā laikam jau pa gabalu tikām nopētīti un kuteris solīdi piestāja aptuveni 20 metrus no mums….. Nezinu cik smaidiņus šeit ielikt, ja pat jūra vienam otram ir par šauru.

Nosmējāmies, iekurbulējām savus airus un atbraucām 70 metrus nostāk, jo lai tak džeki copē. Varbūt jūrā pirmo reizi un nezina, kas un kā.

Nezinu, ko viņi tur smēla, bet mēs savu smēlām. Trīs stundu laikā līdz astoņiem rītā vējenes ņēma nonstopā. Abi ar kolēģi copējām uz garnelēm un loģiski, ka pludiņmakšķerēm. Daudz aplauzienu, daudz pie laivas aizgājušo zivju, kamēr pārējās spainī, bet tas viss taču ir super forši! Kārtīgi azartisks sports.

Pēc iepriekš minētā laika cipara visā savā krāšņumā no debesu vannas izslīdēja saule. Cope nogriezās kā ar nazi. Saules stariem iedzidrinot jūras ūdeni, sapratām, ka zem ūdens līmeņa ir neredzēti caurspīdīgs klajums. Tā gadās reti!

Ko darīt? Ņēmu fīderi, kas aprīkots nevis ar barotavu un pavadām, bet ar pludu un veicu tālus metienus. Nostrādāja!

Vēl pāris “āķu” vējzivs copē no laivas ar pludiņmakšķeri, kurai uz āķa ir garnele.

1. Ja esi iebraucis jūrā, kad tā ir pilnīgi mierīga vai arī ar ļoti lēnu vilni, tad pavadiņu jāliek maksimāli garu. Vismaz 70 cm. Dziļums, kurā makšķerējam vējenes, ir ne lielāks par 1,2 m. Es tādā situācijā lieku pat metru gar pavadu. Līdz ar to zem pluda svins un griezulis, kam piesieta pavadiņa, ir praktiski blakus! Ko tas dod? Mierīgos jūras ūdeņos liela nozīme ir ēsmas kustībai. Vējzivs ir plēsoņa. Ja tev uz āķa esošā garnele mierīgi peldēs, copes nebūs! Jāpanāk situācija, ka metru garā pavadiņa ar ēsmu ir kustībā un lēni grimst! Paies pāris minūtes un, ja copes nav, aši pievelc auklu uz pāris metriem. Ēsma pacelsies un atkal lēnām grims - būs vajadzīgā kustība.
2. Garnele kā ēsma jāmaina pēc katrām 15 minūtēm, ja tā ir atradusies ūdenī. Netici? Pagaršo pats kāda ir garša un smarža garnelei no pirmā iemetiena brīža un pēc 15 minūtēm. Par to jau esmu rakstījis, stāstījis žurnālos, avīzēs, radio un TV. Daudzi netic vēl jo šobrīd. Ja turas uz āķa, tad esot ok……Nav ok!
3. Nav ok! Ja gribi kaut ko ekonomēt, tad nopērc vārītu, ar čaumalu garneli, un spraud uz āķa vēl apsietot ar diegu. Tikai nekauc, kad kaimiņš vilks zivis, bet tu tikai noskatīsies. Ēsmas smarža izskalojas un vējene, tāpat kā bute jūrā, ēsmu neņems.
4. Ja pludiņš pazūd zem ūdens virsmas, nav tūlīt jācērt! Uzgaidi tādu laika sprīdi, kad ej ar dzīvo uz līdakām, zandartiem vai asariem. Tu jau vari paeksperimentēt! Pludiņš pazūd, tu prātīgi pietin auklu līdz paliek aptuveni metrs auklas kontaktam ar vietu, kur vējene ir nogremdējusi tavu pludiņu. Vairāk neko nedari, bet gaidi…. Visu turpmāko tu pieredzēsi un sapratīsi. Bet pieredze ir jāapgūst. Tad varēsi sākt dot gudrus padomus. Mans tēvs kādreiz man teica, ka neesot mani taisījis ar pirkstu. Tagad šo tekstu es saku arī saviem četriem dēliem, jo domu grauds te ir pareizs.
5. Ļoti liela loma ir āķim. Ja ņem parasto klasisko variantu, tad būs daudz nerealizētas copes. Būtībā tas jau nemaz nav tik slikti, jo adrenalīns ir copē labs ceļabiedrs, bet nepielaižot situāciju, kad pārņem kontroli pār copmaņa prātiņu.
6. Vējenes visbiežāk visi uz ēsmas copē aptuveni 70 – 1,50 m dziļumā. Taču tu pamēģini uzlikt 20 cm pavadiņu un copēt 30 cm dziļumā! Vai tad tevi kāds par šo eksperimentu mēģinās nošaut?
7. Labākais vējeņu copes brīdis ir aptuveni 20 cm augsts, ātrs vilnis, kas pludiņu ar ēsmu cilā augšup un lejup nemitīgā steigā. Šī pati versija ir ideāla upēs vai ezeros uz brekšiem.
8. Vējzivs nav nakts zivs! Tomēr agrās rīta stundas pirms saullēkta un pēdējā pēc saulrieta ir ideālākais variants šīs zivs copei.
9. Ņem vērā, ka vējenes ir lielāka vai mazāka, bet bara zivs. Izdari secinājumus! Kur noķēri vienu vai sajuti sitienu, tur paliec un prātā atzīmē vietu!

Šogad vējenes piejūrā būs vismaz līdz 10. – 15. jūnija datumiem. Varbūt pat ilgāk. Tas saistīts ar ūdens temperatūru un nevis kaut kādiem maniem izdomājumiem. Galvenais ir saprast, kādi vēji pūš un cik stipri. Sevišķi tas attiecas uz tālāka ceļa braucējiem, lai saprastu, kā vispār tikt iebraukt no krasta jūrā. Tas sākuma posms ir pats trakākais, jo piekrastes zona, metru no sausās krasta līnijas līdz pāris metriem jūras klajuma ir tie trakākie. Visgudrāk ir kāpt brienamajās biksēs un laivu pārvilkt līdz pirmajam sēklim. Tur vilnis ir lēzeni garš. Esmu ļoti daudz reižu redzējis kā vīri krokšos vai īsajos zābaciņos mēģina iekāpt laivā, kuru vilnis apmet uz sāniem. Visas mantas ūdenī, un ko nozīmē inventāram nokļūt jūras ūdenī, ir visiem zināms.

Lai veicas un ne asakas!

@Einis Asaris