Universālais tvičs

Makšķerēšanā viss tāpat kā modes industrijā – viļņveidīgi slavas virsotnē nonāk dažādi copes stili, citi saglabā savu popularitāti, citi atkal ne. Daži stili jau ir tā iesēdušies mūsu apziņā, ka, piemēram, runājot par vobleriem, lielākā daļa domā par tviču. Šoreiz iztirzāšu tieši šo veidu – tviču.

Tvičinga anatomija

Tvičs pie mums parādījās pirms daudziem jo daudziem gadiem. Lielākoties tas bija, pateicoties vobleru invāzijai, kas stipri papildināja copes veikalu plauktus. Līdz tam pārsvarā strādājām ar metāla mānekļiem un vienkāršām gumijām. Paštaisītie vobleri šad tad parādījās plauktos, bet tie noteikti nebija vairākumā. Vobleri kļuva arvien biežāki viesi mūsu kastēs, un it kā ar lietojumu nebija nekādu problēmu. Izvēlējāmies attiecīgas iegrimes mānekli, krāsu, kāda patīk, metām un vilkām.

Kaut kādā brīdi nāca apskaidrība, ka ar vobleri var veikt arī nedaudz sarežģītāku animāciju. Kad kaut cik apguvu svešvalodu, sāku lasīt dažādus periodikas izdevumus bibliotēkās un tos, ko ar radu palīdzību dabūju no ārzemēm. Tur atklājās tāda lieta kā animācija ar rāvieniem. Iesākumā tas šķita nedaudz jocīgi, jo likās, ka raustot voblera spēle tiek samaitāta. Tad sākās pirmie eksperimenti un problēmas ar inventāru.

Īsti neatminos to brīdi, bet uznāca pilnīgi tāds kā vilnis, kas saucās tvičings jeb vobleru animācija ar rāvieniem. Parādījās milzum daudz vobleru un spiningu. Periodikā masveidā tika rakstīts par šo tēmu, internets bija pilns ar līdaku bildēm un vobleriem. Maisam gals bija vaļā.

Šobrīd tvičings vēl arvien ir populārs. Es neteiktu, ka tas ir popularitātes virsotnē, bet stabilu pozīciju copmaņu vidū tas noteikti saglabā. Turklāt ir daudzi vobleru cienītāji, kam tvičošana ir pamatveids. Tai pašā laikā joprojām ir dažādi jautājumi par inventāru, tehniku un citām lietām, kuras arī apskatīšu šajā rakstā.

Pats sevis ieskaitu vobleru mīļotāju kategorijā. Man ļoti patīk tam plastmasas gabalam piešķirt spēli, sava veida dzīvību. Un, ja vēl plēsoņas par to pasakās, tad sajūtas ir super.

Lai varētu veiksmīgi tvičot, es sev esmu izvirzījis trīs pamata noteikumus – pareiza vietas un taktikas izvēle, pareiza tehnikas izvēle un pareiza voblera izvēle. Katrā konkrētajā gadījumā un vietā pareizais variants šīm pozīcijām būs cits. Tā arī ir atslēdziņa, kas vienmēr jāmeklē.

Vobleru daudzveidība ir milzīga – atliek atrast pareizo mānekli īstajā vietā!

Ievērojamie sīkumi

Tagad sīkāk gribu iztirzāt tvičošanu kā tādu.

Kad mēs sakām vārdu tvičs vai tvičošana, visi pieņem, ka runa ir par vobleriem. Daļēji tā ir taisnība. Taču tvičot var ne tikai voblerus. Apskatīšu vairākus mānekļus, to tipus un viņu tviča iespējamību.

Pirmkārt – vobleri. Kā zināms no maniem iepriekšējiem rakstiem, vobleri ir daudz un dažādi. Tos var iedalīt gan pēc formas, gan garuma, gan darba dziļuma, gan peldspējas utt. Es pamatā pieņemu iedalījumu pēc formas.

Absolūtais vairākums ir mailes formas mānekļi. Tviča gadījumā vispirms vajag apskatīt tās mailes, kam nav pašām savas spēles. Pirmās tādas es ieguvu labi zināmā interneta izsoļu vietnē no Japānas. Kad mānekļi pienāca, es biju nedaudz pārsteigts, jo, peldinot viņus vannā, atklājās, ka ar vienmērīgu vilkšanu vobleris gandrīz neko nedara, respektīvi – spēles nav.

Apgaismība par tviču nāca tieši laikā. Mānekļi, kam nav savas spēles, šim veidam ir vispateicīgākie. Pārsvarā šādi vobleri ir ar šauru, izstieptu ķermeni. Priekšpusē viņiem ir maza mēle, novietota apmēram 45 grādu leņķī. Šie mānekļi savā ziņā ir unikāli. Katrs copmanis tvičojot piešķir katram no tiem unikālu spēli, un ir grūti nokopēt tādu pašu animāciju kā kolēģim. Turklāt šiem mānekļiem atšķirīga spēle rodas arī atkarībā no peldspējas. Viena modeļa peldošajai mailei būs citāda animācija nekā, piemēram, suspenderim vai grimstošajam. Ļoti atšķirīgas spēles.

Viens no darbināšanas veidiem šai gadījumā ir agresīvs tvičs. Šiem vobleriem ir svarīgs arī tas, cik daudz tie izslīd uz sāniem: jo vairāk – jo labāk. Bieži vien līdaku izprovocē tieši plašā spēle.

Šo maiļu izvēle ir milzīga. Tās ir izmērā no 60 līdz pat 180 mm. Piemeklē vajadzīgā testa spiningu un tvičo uz nebēdu! Te var brīvi izpausties.

Sapali uz tviča nav nekāds retums. Kaut arī pierastāk viņus ir ķert uz krankiem.

Patstāvīgās mailes

Nākamajiem vobleriem jau piemīt sava spēle. Ķermenis tiem tiek veidots stipri apjomīgāks, tāpat priekšpusē esošā mēle ir ievērojami lielāka un platāka. Šiem mānekļiem parasti tviča laikā uzrodas pārsteiguma moments. Tā kā voblerim jau ir sava spēle un ar lineāru auklas ietīšanu tas tāpat ir spējīgs ķert līdakas, tad raustot bieži rodas negaidītas kustības. Es neteiktu, ka vienmēr tas ir labi un ka šādi vobleri ķertu labāk nekā mānekļi bez savas animācijas, bet dažreiz tieši šī oriģinālās spēles nojaukšana palīdz.

Pārsvarā es šos mānekļus tvičoju ar lēniem rāvieniem. Pēc saviem novērojumiem varu teikt, ka vasaras vidū uz tviču ar šiem mānekļiem bieži vien labāk atsaucas līdakas. Tāpat arī upēs tie nereti ir kaut nedaudz pārāki par slaidajām mailēm.

Ir vēl viena veida vobleri, kas ir apveltīti ar savu spēli. Tie ir tā saucamie shad klases pārstāvji. Stipri apjomīgāki mānekļi, parasti ar platu mēli priekšpusē un lielu vēderu. Tā kā vobleri ir augsti, rāvienu laikā tiem veidojas sānu kustības, kas ir diezgan plašas. Šadus var tvičot ar ātru animāciju un biežiem rāvieniem.

Problēma slēpjas faktā, ka ne visus šadus var tvičot. Respektīvi – tviča laikā viņiem saglabājas kaut kāda spēle. Principā šeit ir vieta eksperimentiem. Taču varu teikt, ka Megabass Shading-X, Zip Baits Trick Shad un Tsunekichi Hama Shad tvičojot strādā lieliski.

Ir svarīgi, lai tviča spiningi labi iegulst rokā un ir ērti ar tādiem strādāt. Ar šo komplektu roka nenogurst.

Savādāki mānekļi

Skatoties uz topvoteru jeb virsminieku klasi, kļūst skaidrs, ka visi viņi ir domāti spēlei ar tviča palīdzību. Gan poperus, gan valkus vada ar viegliem spininga rāvieniem, te nav vietas vienmērīgai auklas ietīšanai. Tai pašā laikā jāatceras par laikapstākļu faktoru, kas tiem ir ļoti no svara. Tādi mūsu pusē mazzināmi mānekļi kā ratlini jeb vibration vobleri – manuprāt, nenovērtēti vobleri. Turpretī aiz mūsu valsts robežām ar tiem ķer arvien vairāk cilvēku.

Dažos vārdos – tie ir kranki, tikai bez priekšējās mēles. Šos voblerus bieži vien vairāk attiecina uz džigošanu, kaut gan tā nav vienīgā animācija. Tvičot ratlinus var, un bieži vien tas nes labus rezultātus. Te var izmantot pampingu, par ko nedaudz vēlāk.

Džigošana un tvičings – it kā divi dažādi stili. Bet ne. Džigojot ar gumijas mānekļiem, to bieži vien vienmuļajā animācijā ļoti labi var iekļaut kaut ko no tviča. Var džigot divos veidos. Pirmais ir tā saucamais krievu variants, kad ar auklas ietīšanu māneklis tiek atrauts no grunts, un pēc tam šo darbību atkārto. Otrs stils ir amerikāniskāks – spēle tiek radīta, izmantojot pašu spiningu un rāvienus. Principā – sava veida džigs.

Neaizmirsīsim vecos labos šūpiņus. Skaidrs, ka šūpus var tvičot. Te es domāju nevis monotonus rāvienus, bet kādu veikt ik pa laikam. Īpaši tvičam padodas plati un plāni šūpiņi. Pauzēs gan ir jāļauj, lai šūpiņš nedaudz planējot grimst. Pamatā šādā veidā strādā uz līdakām. Asariem šūpiņus arī var tvičot, tikai jau pavisam mazos.

Kategorizējam tviču

Ir vairāki jautājumi, kas saistīti tīri ar terminoloģiju. Pirmkārt, aiz robežām izmanto divus vārdus, bet pie mums tos mēdz lietot nedaudz nepareizi – tvičings un džerkings. Ja apskatās vārdnīcā, to pamatnozīmes ir nedaudz savādākas. Pie mums apzīmējums džerkings nozīmē ļoti lielu un smagu mānekļu izmantošanu. Ar vārdu tvičings mēs apzīmējam visu copes stilu kā tādu. Amerikā un Japānā bieži vien pie vobleru nosaukumiem var redzēt vārdu jerkbait vai twitchbait. It kā skaidrs, ka abi varianti domāti animācijai ar rāvieniem. Bet īstā nozīme ir, ka džerkbeiti paredz daudz agresīvākus rāvienus, savukārt tvičbeiti tieši pretēji – maigākus, ar pašu spininga spici.

Par labu piemēru man kalpo vobleris DUO Realis 120SP Jerkbait. Ilgu laiku es nevarēju viņu iedarbināt – noķert zivi. Beigās aiz izmisuma sāku ļoti agresīvi tvičot, varētu teikt – dauzīt. Un ko domājies – līdaka izdarīja pirmo uzbrukumu. Nākamajā metienā uzbrukums atkārtojās. Trešo reizi, kad samazināju tviča intensitāti, līdaka trāpīja tieši āķos. Kopš tās dienas šī maile zivis ķer. Mans ieteikums – apskatieties rūpīgi iepakojumu, varbūt tas pateiks priekšā, ko darīt ar mānekli.

Bet šie nav vienīgie tviča veidi. Ir vēl pārītis, kurus pie mums ne visai bieži izmanto. Pirmais ir ripings. Šis ir variants, kad māneklis tiek izspēlēts, kustinot spiningu vertikālā plaknē un tieši no augšas uz leju. Ripinga galvenā priekšrocība ir tā, ka mānekli var iedzīt dziļāk nekā ar parastu tviču. Ir pat vobleri, kas speciāli izstrādāti ripingam – kaut vai Owner Rip’n’Minnow. Jāatceras, ka šim veidam daudz labāk der īsāks spinings, vieglāk būs veikt vertikālos rāvienus.

Otrs veids ir pumpings. Principā tādi paši rāvieni vertikālā plaknē, tikai šoreiz otrādi – no lejas uz augšu. Dzīvē tas izskatās apmēram šādi. Māneklis tiek vienmērīgi vadīts, tad tiek strauji parauts uz augšu, pēc tam atkal vienmērīga ietīšana, pēc kuras atkal seko rāviens. Tāda strauja darba dziļuma maiņa bieži izprovocē plēsoņas. Pumpings ļoti labi strādā tandēmā ar grimstošajiem vobleriem.

Fuji TVS spoles turētājs. Maksimāli brīva blanka, samazināts svars.

Ir vai nav tvičs?

Ļoti populārs ir tāds animācijas veids kā stop&go, un lielākā daļa copmaņu to pievieno tvičam. Īstenībā es nedomāju, ka stop&go var attiecināt uz tvičingu. Kaut vai tāpēc, ka te spinings nekustas, rāvieni netiek veikti. Klasiska stop&go animācija ir šāda: veic metienu ar vobleri, pēc mānekļa piezemēšanās uztaisa pāris apgriezienus ar spoles rokturi vidējā ātrumā, lai māneklis sasniegtu darba dziļumu. Pēc tam ietur pauzi sekundi vai divas. Pēc pauzes atkal pāris spoles roktura apgriezieni vidējā ātrumā, atkal pauze pāris sekundes, un atkal sāk visu no sākuma.

No mānekļu viedokļa – es uzskatu, ka stop&go pamatā ir domāts suspenderiem. Šai animācijai ir svarīga pauze. Pārsvarā uzbrukums notiek tieši tās laikā. Ar pauzes ilgumu noteikti vajag variēt – es taisu līdz pat 5 sekundēm. Jāatceras, ka pēc pauzes mānekli jācenšas pēc iespējas līganāk izkustināt, lai nebūtu lieka rāviena. Turklāt šī ir ļoti lēna animācija, kas ir spējīga ķert pasīvu plēsoņu. Tāpat stop&go ir ļoti rezultatīva, kad ir auksts ūdens, vēlā rudenī un agrā pavasarī.

Jo lielāks mākslinieks, jo garāka pauze

Pauze tvičingā ir ļoti svarīga. Uzsveru – tieši tvičingā, nevis džerkingā. Kad veic rāvienus, māneklis maina atrašanās vietu dažādās dziļuma plaknēs. Turklāt tā kustība nav lineāra. Nekad nevar zināt, kurā brīdī plēsoņai parādīsies interese par mānekli, tāpat kā nav zināms, no kuras puses notiks uzbrukums. Kā katalizators šīm lietām strādā tieši pauzes.

Bieži vien tvičojot tās ir jātaisa garākas. Uz līdakām mērķējot, tās var svārstīties no 3 līdz 5 sekundēm. Ja iet mērķtiecīgi uz asari – pauzes var arī nebūt. Lai gan tad, kad pasīvs ir arī asaris, viņas palīdz. Pauzes ilgumu ietekmē zivs aktivitāte un pats vobleris. Ja līdakas ir aktīvas, tās ir īsākas, un otrādi.

Ja tvičojat ar ātri uzpeldošajiem vobleriem, tad skaidrs, ka ilgi pauzēt nevarēsiet. Šī tipa vobleriem patīk pauzes, bet te atkal jāskatās grimšanas aspekti, ko izklāstīju iepriekšējā žurnālā.

Svarīgs moments ir aukla pauzes laikā. Jā, veidojas brīvs posms, bet viņu nevajag ietīt. Ja tvičo upē vai ir viļņi, vējš, tad tajā momentā, kad ietin lieko auklu, īstenībā māneklis tiek lēnām vilkts. Pazūd brīvā šūpošanās pauzes laikā. Šaubas varētu rasties tajā brīdī, kad notiek uzbrukums. Vai līdaka piecirtīsies vai tomēr tiks vaļā? Pēc savas pieredzes varu teikt, ka viņa voblerim uzbrūk daudz agresīvāk, līdz ar ko noteikti piecirtīsies. Vienīgi ir jāseko līdzi āķu stāvoklim un tam, lai āķi būtu augstas kvalitātes, asi.

Mežavimba – spēcīga pretiniece. Šo zivi ķert uz voblera ir tīrā bauda.

Inventāra līkloči

Vai tvičs prasa speciālu inventāru? Gan jā, gan nē. Principā mānekli kustināt var gan ar mīkstākiem spiningiem, gan cietākiem. Es gan sev esmu izstrādājis pāris punktus, kādam ir jābūt tviča spiningam.

Pirmkārt – garums. Es dodu priekšroku 7 pēdām jeb 213 cm. Tas ir optimāli, lai es pilnīgi komfortabli varētu izstrādāt voblerus gan no laivas, gan kutera. Turklāt šī garuma spiningi parasti ir ar ļoti labu akciju un nav kokaini. Zinu, ka daudzi tvičo ar spiningiem zem 2 metru atzīmes.

Tvičam svarīga ir arī kāta akcija. Varētu domāt – jo cietāks, jo labāk – tāpat tak jārausta mānekļi. Īsti tā nav. Pati augstākā jeb cietākā akcija ir fast jeb ātrā. Es priekšroku dodu moderate fast jeb vidēji ātrajai. Šie spiningi ir ar nedaudz mīkstāku spices daļu, līdz ar ko viņi voblerim dod brīvu spēli, savā veidā amortizē. Vobleris vairs netiek mehāniski izraustīts, viņam tiek dota iespēja savai spēlei.

Protams, mainoties spininga jaudai (medium jeb vidējs vai medium light jeb vidēji viegls), mainās arī akcija. Amerikāņi savu basu ķeršanai ar vobleriem izmanto ap 190 cm garumu ar medium un fast akciju. Šāds spinings ir stipri ciets, kas nav īsti labi.

Papildu prasība, kas gan ir nosacīta, ir labas furnitūras esamība. Šeit runa ir tieši par gredzeniem. Ne visi vobleri ir labi lidotāji. Māneklis var lieliski ķert līdakas, bet, metot to, nākas piedzīvot vilšanos. Lai kā arī būtu, labi gredzeni kaut nedaudz, tomēr palielina metiena attālumu.

Tailwalk uznāciens

Tvičam man ir diezgan plašs spiningu arsenāls, bet patlaban es tvičoju ar Latvijas tirgum jauniem rīkiem. Tie ir Tailwalk zīmola ražojumi.

Kompānijai ir japāņu saknes, bet spiningi tiek izgatavoti Korejā, Tailwalk rūpnīcās, pēc ļoti augstiem standartiem un ar stingru kvalitātes kontroli. Lai gan uzņēmuma vēsture ir no 1977. gada, mūsu pusē masveidā tā spiningi nekad nav bijuši, vien pa retam kāds eksemplārs tika ievests. Nu situācija mainās uz labo pusi.

Viens no spiningiem, ar ko šobrīd strādāju, ir Tailwalk Backhoo Rise. Tas ir šī gada modelis. Rīkam ir jutīga, viegla, augstas kvalitātes blanka, un tas sver nedaudz zem 100 gramiem. Tvičā tas nozīmē, ka roka tik ļoti nenogurs. Tai pašā laikā blankas apakšējā daļa ir jaudīga. Backhoo ir ātrās akcijas spiningi. Ar viņiem pastrādājot, es teiktu, ka tie ir tendēti uz mīkstās akcijas pusi. Spicei jaudas pietiek, bet voblerim vaļa ir dota diezgan daudz. Izmantoti ir Fuji K pretaptīšanās gredzeni, kas palielina metiena attālumu, turklāt atvieglo pašu blanku. Ļoti ērts spoles turētājs un dalītais rokturis. Roka nenogurst pat pēc ilgākas tvičošanas.

Modeļu klāstā ir 4 spininga un 5 kastinga kātu modeļi. Man pašam ir S702ML ar augšējo testu līdz 10 gramiem. Tas ir medium light spinings, kas lieliski animē mailes līdz 100 mm garumam. Pārējie sērijas modeļi ir ne mazāk interesanti. Īpaši uzmanību var pievērst kastinga spiningiem, kur ir lielisks modelis ar testu līdz 28 gramiem. Lielajām mailēm būs tieši laikā. Ne mazāk svarīgs punkts ir cena, kas, manuprāt, ir ļoti demokrātiska.

Nākamais Tailwalk, jau klasi augstāks un krietni interesantāks, ir Saltyshape Dash Bay Twitcher. Aiz šī garā nosaukuma slēpjas ļoti smalka, jutīga blanka. Spininga svars ir 85 grami, kas ir ļoti maz. Pamata lietojums ir tvičs no krasta ar dažādiem maziem vobleriem. Šādā veidā japāņi ķer piekrastē mītošās zivis – mebaru. Spinings ir aprīkots ar jaunās paaudzes spoles turētāju no Fuji – TVS. Šis turētājs ir ar atvērtiem sāniem, līdz ar ko roka visu laiku atrodas tieši uz blankas. Jutība visaugstākajā līmenī. Un, protams, mani mīļie Fuji KR tipa gredzeni, kas ir īpaši noderīgi, izmantojot vieglus voblerus. Metiena attālums palielinās. Akcija ir regular fast – tieši tas, kas man patīk un kas ir labs! Sērijā ir 5 modeļi. Patlaban vidēji vieglajā klasē Dash Bay man simpatizē arvien labāk.

Neliela piebilde par garumu. Manā rīcībā ir 7’3’’ modelis, tas ir stipri garāks, nekā es izmantoju parasti. Taču nosacīti mazā testa dēļ vieglie vobleri lido daudz tālāk, līdz ar ko šoreiz garums ir tikai ieguvums.

Auklu izvēle

Spoļu ziņā, manuprāt, tvičam ir divas prasības – pirmkārt, lai labi klātu auklu, otrkārt, optimāla spoles pārnesuma attiecība. Ar pirmo punktu viss ir skaidrs – ja spole auklu neklāj labi, tad rāvienu laikā aukla iegriežas savos zemākajos slāņos, un metiena brīdī ir vairākas opcijas – vai nu metiens noraujas, vai izveidojas bārda.

Pamatā visām vidējā gala spolēm jau ir krusteniskā tīšanas tehnoloģija. Ja nav, tad var izmantot nedaudz resnāku auklu. Tiesa, ar viegliem mānekļiem metiena attālums cietīs. Pārnesuma izvēle ir izšķiroša brīvās auklas savākšanā, starp rāvieniem bieži vien tas ir jāizdara maksimāli ātri. Daudzām Daiwa un Shimano spolēm ir ātrāks pārnesums par standarta 5.1:1. Ja izvēlas multu, tad jāvadās pēc šī paša principa: ņem multu, apzīmētu ar high speed, – robežās no 7.1 līdz kādiem 8.1:1. Būs daudz vieglāk tvičot.

Auklas izvēle, no vienas puses, ir viegla – skaidrs, ka pītā un apstākļiem atbilstošs diametrs. Es šai lietai pieeju nedaudz no citas puses – no tā, kādus mānekļus izmantoju un kur tvičoju. Ja es braucu uz Babītes ezeru, ir skaidrs, ka tur būs daudz zāļu un vajadzēs raustīt no tām laukā mānekļus. Šajā gadījumā es nekautrējos izmantot, piemēram, 1.2 auklu pēc japāņu klasifikācijas. Ja es braucu uz kantīm salīdzinoši tīrā vietā vai ja plānoju izmantot mazos, vieglos voblerus, tad lieku krietni plānāku auklu. Bieži vien pat 8 dzīslu. Uz asariem, piemēram, Sunline astoņdzīsleni 0.6 (pēc japāņiem). Ar tādu auklu metiens sanāk daudz tālāks un māneklis ātrāk sasniedz darba dziļumu. Šeit gan ir svarīgi, lai spole labi klātu auklu, jo 8 dzīslu pītā ir ļoti plāna un viņai ir iegriešanās problēma.

Tviču ar fluorkarbonu es šoreiz negribu apskatīt – šī ir plaša tēma, turklāt pavisam reāla.

Pēdējais jautājums ir pavadas. Šī atkal ir lieta, kur katrs rīkojas pēc saviem ieskatiem. Gribu tikai atgādināt, ka pavada, no vienas puses, nodrošina līdakas izvilkšanu, lai māneklis netiktu nokosts, no otras puses, viņa var sabojāt spēli.

Es izmantoju vecās labās stīgas. Pagaidām viņas man noteikti ir favorītes. Stīga praktiski neietekmē voblera peldspēju, līdz ar ko māneklis ir maksimāli tāds, kā inženieri ir izdomājuši. Tāpat aktīvi tvičoju ar resnu pelēko fleksonīta pavadiņu. Pietiekami uzticams, izturīgs materiāls, turklāt elastīgs. Parasti viņu lieku ar lielākiem vobleriem.

Noslēguma jautājumi

Uz tviču ķeras galvenokārt plēsoņas – līdakas, zandarti un asari. Tikpat kāri voblerim metas virsū arī sapali un mežavimbas. Jautājums paliek par vobleru un tviča tehnikas efektivitāti, kaut vai salīdzinot ar parasto džigu. Bieži novērojumi liecina, ka vobleris kā māneklis līdakai tomēr ir pieņemamāks. Nereti šādu ainu var redzēt, makšķerējot pie zemūdens šķēršļiem. Ja uz džigu nav nekādu copju, var uzlikt attiecīga dziļuma vobleri un veikt lēnu tviču. Bieži vien tieši uz vobleri līdaka atsauksies.

Vēl nedrīkst aizmirst par tādu lietu kā ūdens temperatūras maiņas robežu jeb termoklīnu. Šī robeža noteikti ietekmē plēsoņas – zandartus, kuriem tas ir īpaši spilgti, un līdakas. Turklāt termoklīns dienas laikā mēdz mainīties straumes vai vēja dēļ. Šo robežu labi var redzēt eholotē, ja aparāts ir daudzmaz jauns. Parasti šajā gadījumā plēsoņas pārvietojas uz vienu vai otru slāni. Zandarti standartā atrodas zem termoklīna, ar līdaku nav tik viennozīmīgi.

Ja laivā ir vairāki copmaņi, bieži vien ir lietderīgi sadalīt pienākumus – viens džigo, otrs tvičo. Pēc vienas vai otras metodes efektivitātes varēs spriest, uz ko plēsoņa atsaucas labāk. Ja uz džigu, tad labāk mainīt vobleri ar dziļu iegrimi. Tikpat labi līdaka var ieinteresēties par salīdzinoši sekli ejošu mānekli. Noteikti ir jāeksperimentē un jāmaina gan rāvienu ātrums, gan to veids, gan paužu ilgums.

Bieži vien tvičs noved pie laba rezultāta, kad tiek atrasts īstais vobleris. Tas atkal nozīmē biežu mānekļu maiņu. Specifiski apskatot darba dziļumu ap 2 metriem, tur daudz labāk strādā vobleris, turklāt tvičots. Tiesa, tas vairāk notiek vasaras mēnešos. Turklāt šeit ir svarīgas ilgas pauzes, tā ka suspenderi ir ļoti pat ieteicami.

Pēdējie novērojumi saistībā ar līdakas pacelšanos pēc mānekļa. Tieši vobleris spēj izprovocēt plēsoņu tik ļoti, ka viņa ir gatava peldēt no dziļuma uz augšu, lai sagrābtu mānekli. Bet to noteikti nevar pieņemt par normu. Konkrēto copes punktu var apstrādāt ar dažādas iegrimes vobleriem. Ja dziļums ir nedaudz pāri 2 metriem, sāk ar mānekli, kam iegrime ir, teiksim, līdz 1,5 metriem. Ja līdaka neatsaucas, var likt par pakāpi dziļāku iegrimi – uz 2 metriem. Dažreiz šāda maiņa nostrādā. Un atkal viens no pamatiem – jāmaina un jāmeklē īstais vobleris.

Noslēgumā gribu teikt, ka tvičs mūsu prātos ir uz palikšanu. Šis ir ļoti interesants copes veids, kurā mēs varam izpausties radoši. Jā, tvičs nav vienkāršs, bet ir vērts iedziļināties!