Spinings vai mušiņmakšķere

Bieži nākas dzirdēt, ka kāds ir iegādājies mušotāju inventāru, sācis strādāt un uzreiz kļuvis par simtprocentīgu mušotāju, tāpēc pārdevis spiningu un turpmāk copēšot tikai ar mušiņmakšķeri. Pats sev siešot imitācijas un spītīgi visas zivis, pat vēdzeles, kā Latvijas mušotāju guru Rihards Grosfogels ķeršot tikai uz mušiņkātu. Tādu fanu manu draugu vidū ir ļoti daudz. Es respektēju viņu izvēli, lai gan neuzskatu to par pareizu, un pats jau praktiski 40 gadus darbojos gan ar mušiņmakšķeri, gan spiningu un starp abiem šiem paņēmieniem visā visumā lieku vienlīdzības zīmi, jo atkarībā no daudziem apstākļiem piemērotāks var būt gan viens, gan otrs. Starp citu, pat daži zvērināti mušotāji uzskata, ka, piemēram, cope ar nimfu un grimstošo auklu ir tāla no patiesas mušošanas un ir tuvāka spiningošanai, jo cilvēks copi nevis redz, bet jūt līdzīgi kā spiningotājs.

Inventāra salīdzinājums

Ja salīdzina mūsdienu spiningu ar mušiņ­makšķeri, tad nevar kā pirms kādiem 30 gadiem apgalvot, ka otrā ir daudz smalkāka par pirmo. Gan vienu, gan otru ražo no viena un tā paša materiāla, un tie ir līdzīgi pēc cietības, izturības un citām īpašībām. Patiesībā, ja ultra modernam 2,7 m garam vienrocīgam paraboliskās akcijas spiningam ar 15 g testu nomainītu auklas caurlaides gredzenus un rokturi, tad sanāktu lieliska AFTMA 5–6 mušiņmakšķere. Spiningus klasificē pēc vizuļa svara, bet mušiņmakšķeres pēc svara tā saucamajam auklas darba garumam, kas ir 9,14 metri jeb 10 jardi (sk. tabulā).

Tāpēc iznāk, ka populārais AFTMA 4 mušiņkāts ir testēts, lai mestu 9,14 m garu auklu, kuras svars ir 7 g, bet 7 g smags vizulis jau mūsu foreļu strautiem skaitās liels un pārlieku smags. Piemēram, 7 g sver klasiskais līdaku vizulis Mepps Aglia nr. 3 ar visu kušķi uz āķiem, bet foreļu strautos parasti tiek spiningots ar Mepps tipa rotiņiem, kuri ir daudz mazāki un vieglāki, attiecīgi nr. 1, 0 vai pat 00. Tāpēc iznāk, ka vieglais spinings patiesībā ir daudz vieglāks par vieglo mušiņmakšķeri.

Līdzīga matemātika ir attiecībā uz vispopulārāko divrocīgo lašu mušiņmakšķeri AFTMA 11. Te auklas pirmo desmit jardu svars ir 21,4 g, bet realitātē, ķerot lašus, strādā ar 20 vai pat vēl garāku auklu, un tas nozīmē, ka aukla, kas tiks lidināta pa gaisu turp un atpakaļ, svērs vairāk par 40 g. Un tas atbilst pamatīgiem lašu šūpiņiem, tādiem kā Toby, Wiggler un Krocodile, bet pats smagākais lašu rotiņš Mepps Aglia Long nr. 5 sver tikai 30 g!!! Tāpēc iznāk, ka arī smagajā galā spinings ir smalkāks par mušiņmakšķeri.

Ar spiningu ir daudz vieglāk strādāt, jo vizulis parasti aizlido tālāk nekā muša, pati tehnika ir vienkāršāk apgūstama, pie tam ar spiningu ir daudz vieglāk nokausēt pa īstam lielu zivi. Tas gan ar nosacījumu, ka ir pareizi noregulētas frikcijas bremzes, kuras atšķirībā no mušiņspoles darbojas automātiski. Savukārt mušiņspolei ir ne tikai pareizi jānoregulē frikcijas bremzes, bet īstajā brīdī spole ir jāatlaiž, jo frikcija nedarbojas automātiski.

Spininga priekšrocības

Galvenais bonuss ir fakts, ka ar to ir iespējams lieliski copēt pilnīgi svešos ūdeņos un apskriet milzīgus upju posmus. Katrs metiens ar spiningu vidēji ir no 30 līdz 60 m tāls, un spiningotājam nav speciāli jāmeklē, kur upē var iebrist un nostāties. Viņš var lidināt vizuli uz visām pusēm, gan brienot pa ūdeni, gan ejot pa krastu, gan braucot ar laivu, un dienas laikā apcopēt kādus 6–8 kilometrus, kamēr mušiņniekam vēl ir jāmeklē vieta, kur nostāties.

Ļoti daudz laika mušotājam ir jāpatērē arī tā saucamajiem sausajiem metieniem, un tad, ja izdosies metiens, tālāks par 30 m, tad reāli rezultatīvs mušas ceļš labākajā gadījumā būs tikai 10 metri, jo straume to ātri iznesīs krastā. Tad mušotājam kāda daļa auklas atkal būs jāievelk, ar sauso vēzienu jāceļ gaisā, vēlreiz ar sauso vēzienu tā jāpagarina, līdz beidzot aukla būs vajadzīgā garumā. Un tikai tad sekos metiens, kurš tālumā nevar konkurēt ar spiningotāja izpildījumu, bet spiningotājs pa to laiku ātri ir iemetis, kur gribējis, novilcis vizuli un aizgājis tālāk. Tāpēc nezināmās vietās un limitētā laikā bez izlūkgājiena ar spiningu ir grūti noorientēties.

Tādu numuru pirmajā gadā, kad tika atļauta lašveidīgo cope Salacā, mēģināja nostrādāt populārais TV žurnālists Māris Olte un viens no pirmajiem mūsu FFF (Fly Fishing Federation) instruktoriem Reinis Rutkis. Viņi bez izlūkgājiena ar spiningu uzreiz devās pie upes ar mušiņmakšķeri un veselu dienu bradāja līdz padusēm ūdenī. Nosala un neredzēja ne copi. Viktors Damme, pie kura vīri sildījās un pārnakšņoja, teica, ka viņam bijis bail uz viesiem pat skatīties, jo tie no upes atnākuši, pārsaluši zili.

Nākamās dienas rītā es pie Salacas piebraucu pirmais, un pirmajā vai otrajā metienā labi zināmā vietā ar spiningu noķēru 2 kg smagu jūras foreli. Uzreiz pēc tam ieradās Māris ar Reini. Mēs satikāmies, un es viņiem parādīju gan savu lomu, gan vietu, kur es to biju noķēris, un vēl pastāstīju, ka pirms dažām dienām es tieši tajā pašā vietā arī biju dabūjis tikpat lielu zivi. Māris iebrida tieši turpat un atkal spītīgi mētāja savu mušu līdz pēcpusdienai, un beigu beigās noķēra divas reizes lielāku strauta foreli par manējo. Pats labākais, ka es vēlāk intereses pēc piebraucu paskatīties, kā viņiem tur iet, un savām acīm redzēju, kā lielo apmēram 4 kg smago foreli izvilka Māris un uzreiz pēc tam tādu pašu, kādu biju izvilcis no rīta es, izcēla arī Reinis.

Tajā dienā abi copēja tikai ar mušiņmakšķerēm, bet tik un tā bez izlūka ar spiningu viņi neiztika. Informācija, ka es tur esmu kaut ko dabūjis, deva viņiem pārliecību nekur neskriet un turpināt mētāt turpat, pārsiet mušas un citādi eksperimentēt, līdz viņi tomēr savas zivis noķēra.

Ja, piemēram, laižoties lejā pa kādu Sibīrijas upi, copmaņi nolemtu iztikt bez spiningiem, tas būtu pilnīgs neprāts. Es būtu ar mieru braukt tālajā braucienā bez spininga tikai uz labi pazīstamu upi, pa kuru ir jau peldēts un kurā ir makšķerēts.

Visās kartēs ir uzzīmēti upes līkumi, klintis, lielākās krāces un pietekas, bet nekur nav redzētas kartes, kurās būtu atzīmētas ideālās copes vietas. Kur mīt alatas, kur foreles, kur sīgas, kur Sibīrijas taimiņš, kur pālijas. Vēl jo vairāk nav tādu topogrāfisko karšu ar atzīmētām vietām, kuras ir visizdevīgākās copei.

Bez izlūkošanas mušotājiem nekādi neiztikt, jo, ja cilvēks ir atbraucis uz upi pirmo reizi, viņš nevar zināt, kas gaida aiz kārtējā līkuma. Piemēram, ir redzams, ka skaistā atvarā ik pēc minūtes mutuli uzsit skaistas alatas. Ceļotāji uzreiz piestāj krastā, jo viņi taču neredz, kas notiek aiz nākamā līkuma. Viņi brien ūdenī, un visi velk 500–700 g smagas alatas un tā priecājas pusi dienas, un vēl paliek tur pa nakti. Lai gan simts metrus tālāk ietek strauts, kura tuvumā aiz liela akmens viņus būtu gaidījušas 1–1,5 kg smagas alatas. Tamlīdzīgu piemēru ir desmitiem. Vieni koncentrējas uz alatām un nezina, ka burtiski pāris simtus metrus tālāk čupojas Sibīrijas taimiņi. Citi ar milzīgu prieku ūdens virsējos slāņos noķer pāris ļenokus, nemaz nenojaušot, ka dziļumā guļ pudu smags taimiņš.

Tāpēc visos tālajos makšķerēšanas ceļojumos es ņemu gan spiningu, gan mušiņkātu jeb, precīzāk, trīs dažādus spiningus un trīs dažādas mušiņmakšķeres un vienmēr vispirms spiningoju (ja tas ir atļauts), bet pēc tam mušoju. Tāpēc katru reizi es vispirms noķeru zivis uz spininga un tad kā tādu saldo ēdienu – uz mušu.

Nesen Facebook skatījos pagājušā gada Latvijas mušošanas čempiona Andreja Gusenkova fotogrāfijas no viņa pirmās jūras foreļu copes Zviedrijā. Tajās bija redzams, ka viņš ar brāli strādā gan ar spiningu, gan mušiņmakšķeri. Tā viņiem, neskatoties uz pārāk auksto ūdeni, jūrā izdevās noķert kādas piecas foreles, un nav zināms, kāds būtu rezultāts, ja viņi spītīgi copētu tikai ar mušām. Tagad, ja abi tieši uz to pašu vietu brauks vēl kādu reizi, iespējams, varēs iztikt tikai uz mušiņmakšķerēm, bet pirmajā braucienā bez spininga nevar.

Tā saucamajās fly only upēs, kurās ir organizēta licencētā makšķerēšana un kuras nedrīkst izpētīt ar spiningu, Skotijā, Norvēģijā un pat Krievijā mušotāji pirmajā reizē parasti izmanto gidu pakalpojumus, kas nav lēti, bet ir ļoti efektīgi. Tā es vienu vasaru aizbraucu uz upi Vestre Jakobself Norvēģijā, bet nokavēju spiningošanas sezonu, jo tajā gadā tur spiningot drīkstēja tikai līdz jūnija vidum, tāpēc dabūju iet izlūkgājienā ar mušiņmakšķeri. Rezultātā gandrīz nokritu no klints un nositos, piedzīvoju tikai dažu nelielu lašu copes un noķēru vienu smuku foreli. Bet rīdzinieks Mihaels Rots, kurš bija tur pēc manis, nenoskopojās, pieaicināja norvēģu pavadoni un lielo lasi izvilka. Pie tam vieta, uz kurieni par maksu viņu aizveda, nebija ne pie lielā ūdenskrituma, ne gleznainajā melno klinšu kanjonā, bet no skata visai necilā vietā, kuru norvēģis vienkārši zināja un kuru krietni ātrāk varētu atrast ar spiningu.

Mūsu pašu Latvijas upēs ir novērots, ka jūras foreles, kuras mēs aplami saucam par taimiņiem, katru sezonu ķeras vienās un tajās pašās vietās. Tur ir zināms, kur nolikt labo, kur kreiso kāju, kur iemest un kā novilkt vizuli, un jūras foreles ņēmiens ir garantēts.

Ja daudz ir staigāts un ķerts ar spiningu, ar laiku katrs var sev sagatavot karti un atzīmēt vietas, kur garantēti var tikt pie jūras foreles, un pēc gada atnākt uz to pašu punktu un izvilkt tādu pašu zivi, tikai uz mušu. Man un dažiem maniem draugiem tādu vietu ir desmitiem daudzās upēs. Ir dažas, kur jūras foreli ir izdevies noķert 8–10 gadus pēc kārtas! Bet visas tās ir atrastas tikai spiningojot.

Laižoties lejā pa jebkuru upi, es automātiski iegaumēju vietas – Aiviekstē, Ogrē, Dubnā, Abavā un citur, kur var ērti nostāties un strādāt ar mušiņmakšķeri ne tikai uz lašveidīgajām, bet arī uz sapaliem un meženēm. Tā pagājušajā vasarā es Aleksejam Gedercevam izstāstīju par vienu mazu sēklīti Daugavā, kur ļoti ērti var piebraukt ar auto, nostāties un mest mušu straumē. Tecējums viņu ienesīs dziļā bedrē, kurā dzīvo liela mežene. Ļoha uz turieni bija gatavs nesties tālāk nekā 250 km. Un arī aizbrauca, un lielo meženi redzēja, bet nenoķēra, lai gan ļoti centās. Copējot tikai ar mušiņkātu, atrast daudz tādu vietu ir praktiski neiespējami.

Mušiņmakšķeres priekšrocības

Atklāti sakot, lielāko daļu zivju sugu noķert uz mušiņmakšķeri ir daudz sarežģītāk nekā ar spiningu. Taču tikpat reižu interesantāk un patīkamāk. Ar laiku rodas vēlēšanās zivi iegūt grūtāk, dot pretiniecei iespēju pasprukt vai vispār laist viņu vaļā. Cope uz mušu ir kā tāds saldais ēdiens un lieliski atbilst šīm vēlmēm. Galu galā atbrīvot zivi, kas ir sakampusi vizuļa trīsžuburu āķi, ir daudz grūtāk nekā to, kas ir uzsēdusies uz mušas.

Ar mušiņkātu ir daudz patīkamāk strādāt pat tad, ja zivis neķeras vispār. Var kaifot tikai no tā, kā gaisā paceļas un iztaisnojas aukla. No tā, cik precīzi ūdenī iekrīt imitācija. Mušotājs vispār jūtas harmoniskāk un lieliski papildina dabas ainavu.

Ja ar sauso vai slapjo mušu tiek copēts ūdens virsējos slāņos, katra cope ir redzama. Alatas mēdz celties līdz mušai no dzelmes, un tās ir lieliski redzamas. Lielās strauta foreles biežāk uzbrūk no sāniem ar lielu vilni, retāk ņem uzmanīgi, bet arī tas ir labi redzams.

Lielais lasis nereti ņem droši ar lielu vilni kā lielā forele, bet gadās, ka viņš uzceļas uz mušu, iet virsū, atver muti, mušotājs skaidri redz viņa acis, zobus, mēli, ilkni un pat sārtās žaunas, liekas, ka nupat to ierīs, bet pēdējā mirklī viņš pārdomā... Tādos brīžos liekas, ka redzi lielās zivs sejas izteiksmi un saproti viņas domu gaitu: Nē! Kaut kas nav tā, kā vajag! Tad atliek nomierināties, pārsiet mušu un mest atkal tur, kur viņš uzturas. Lasis var pacelties otru reizi, trešo, ceturto, piekto un paņemt, bet var atkal tikai nopētīt mušu un nepaņemt. Un atkal ir jānomierinās un jāpārsien cita muša.

Vienu reizi liels lasis tādā veidā spēlējās ar manu mušu vismaz piecas reizes un tā arī nepaņēma. Toties Leonam Pavlovam tas pats eksemplārs pieķērās uzreiz, un viņš to izvilka. Starp citu, lasis svēra 17 kilogramus!!!

Mušošana ir copes veids, kas ir jāizbauda, bet, lai to varētu izdarīt, ir jābūt lieliskam inventāram, jāprot ar to apieties un perfekti jāpārzina upe. Piemēram, golfā arī galvenais ir atbrīvoties un izjust spēli, un golferi uzskata: lai to sāktu izjust, ir jāspēlē vismaz divi gadi, un pēc tam iesācēja lietās nūjas ir jāmaina pret kaltajām, un tikai tad atnāks īstās izjūtas. Mušošanā ir kaut kas līdzīgs, tikai mums nav iesācēja komplekta kā golfā lietās nūjas, un neviens nav izskaitļojis apmēram tos divus gadus, kurus iesācējs velta apmācībai.

Daudzi aplami domā, ka fly only upēs ir tāpēc, ka tur ir augsta copes kultūra. Diemžēl tā nav, fly only ir citi – pavisam praktiski – iemesli.

Galvenais no tiem ir fakts, ka upes posma īpašnieki, tuvējo zemesgabalu, viesnīcu un kempingu saimnieki ir materiāli ieinteresēti, lai pie viņiem brauktu pēc iespējas vairāk makšķernieku un maksātu par copēšanu, par dzīvošanu, kaut ko nopirktu veikaliņā, bet licencētais posms nav no gumijas. Parasti tas ir tikai kādus 4–5 km garš, un tajā banāli vienkārši mušiņmakšķernieki mazāk cits citam traucē, jo viņiem katram ir vajadzīgs mazāks gabals, kur izvērsties, nekā spiningotājiem. Šis ir galvenais fly only ieviešanas iemesls.

Pat plašajā Krievijā, ja upe ir milzīga, copes vietu ir daudz un makšķernieku pamaz, parasti ir atļauts gan spiningot, gan mušot, bet tādās upēs kā Harlovka vai Drozdovka oficiāli ir tikai fly only. Spiningotājs viens un divi noskries visu licencēto posmu, un, ja tādu skrējēju ir daudz, viņi viens otram traucē. Gadījumā, ja licencētais posms ir sadalīts sektoros jeb pūlos kā, piemēram, Morrumas upe Zviedrijā, tad mušotāji viegli var iztikt kaut vai tikai ar 200 m gariem posmiem. Rezultātā pieaug viesu skaits, kā arī visu iesaistīto apgrozījums un peļņa.

Otrs svarīgs mušošanas popularitātes iemesls attīstītajās valstīs, par kuru parasti nemēdz runāt, ir banāls cilvēku skopums. Lieta tāda, ka spiningojot vienmēr tiek aprauts daudz vizuļu, bet tie maksā brangu naudu, un, ja saskaita, cik daudz sezonas laikā aprauj spiningotājs, strādādams upēs no krasta, un cik tie maksā, tad iznāk, ka mušot ir vienkārši ekonomiski izdevīgi. Skaidrs, ka ir jābūt galīgi trakam miljonāram, lai kādā Kopenhāgenas makšķernieku veikalā pirktu lašu šūpiņus par 20 eiro gabalā un tad brauktu tos raut nost uz upi pa desmit gabaliem dienā. Mēs, bijušās PSRS pilsoņi, nemēdzam taupīt naudu uz saviem hobijiem, un pie mums lašu šūpiņus, pat Sumčenko roku darbu, var nopirkt lētāk nekā firmīgos šūpiņus Kopenhāgenā, bet Eiropā ir pieņemts naudu skaitīt, un tur copmaņi mēdz būt vienkārši skopi.

Tā vienā no mazāk pazīstamām Zviedrijas lašupēm ir tik netipiski dziļš, ka mušot ir iespējams tikai pāris vietās, un vietējie tur drūzmējas ar mušiņmakšķerēm un pat stāv rindā, lai tikai tiktu pie upes. Bet spiningo vien neliela daļa. Jo ir jāpērk vizuļi, tie ir dārgi, un katru reizi kādu norauj. Daudzi tur uzskata, ka spiningot ir tas pats, kas naudu mest miskastē.

Ja analizē spiningotāju un mušotāju lomus, tad visā visumā tie ir līdzīgi, un ar mušiņmakšķeri var savilkt vairāk tikai atsevišķas sugas. Piemēram, mūsu upēs uz spininga vizuli diezgan labi ķeras sapali, bet uz mušu tie sēžas stabili labāk, vienīgi ir jāpiemeklē īstā imitācija. Līdakas skaitliski vairāk tiek izvilktas uz spininga, toties mušu ir iespējams novilkt krietni lēnāk un izprovocēt lielu līdaku, tad, kad tā neinteresējas par vizuļiem. Strauta un jūras foreles neapstrīdami labāk iekāro vizuļus, bet alatas – mušu.

Copējot foreļu strautos, es parasti spiningoju, bet līdzi man ir arī mušiņkāts. Pašā sākumā es lietoju ABU Sueca 321, kam bija rokturis, kuru varēja viegli pārbīdīt uz leju, un tādā veidā spiningu pārveidot par mušiņmakšķeri. Tagad nu jau ilgāk par 40 gadiem es izmantoju Noris Shakespeare teleskopisko mušiņmakšķeri, kuru ļoti ērti var pārnēsāt vestes kabatā. Tā ir izgatavota nevis no grafīta, bet no visparastākās stiklašķiedras, toties tā ir ērta un efektīga siltajās dienās, kad gaisā paceļas milzīgs daudzums insektu. Tad es eju spiningodams, bet, ja redzu zivju plunkšķus, lieku spiningu nost, sapošu mušiņkātu un copēju ar to.

Tā es sāku darīt vēl tad, kad kopā ar Alekseju Gedercevu braukāju forelēs uz Ļutas upi Krievijā. Parasti, ja bija redzams, ka insektiem uzbrūk strauta forele, tad to vienmēr varēja noķert arī uz vizuli. Vajadzēja tikai iemest tās tuvumā, un ņēmiens sekoja zibenīgi. Ar alatām bija citādi, tās ne katru reizi grāba vizuli. Lai noķertu lielu alatu, vajadzēja salikt mušiņkātu un vēl piemeklēt īsto mušu.

Sākumā es copēju ar spiningu un mušiņ­makšķeri, bet Ļoha tikai ar spiningu, un vidēji viņš katru rītu vai vakaru noķēra kādas piecas pieklājīgas strauta foreles. Es – arī tādas pašas strautenes, plus vēl vidēji desmit skaistas alatas. Tad Ļoha arī nopirka mušiņkātu, bet divdaļīgo, un tas nebija diez ko ērts, jo to nebija iespējams nēsāt līdzi. Tad Ļoha vispirms nogāja upes posmu ar spiningu, atgriezās pie telts, paņēma mušiņmakšķeri un gāja lasīt savas alatas. Beigu beigās viņam izdevās kaut kur dabūt pagājušā gadsimta 60. gadu sākuma Eagle Claw spiningu-mušiņmakšķeri, ko bija iespējams pārveidot no viena par otru, tikai pārliekot rokturi un nomainot spoli. Vecais Eagle Claw Aleksejam ir vēl tagad, un viņš to šad tad izmanto.

Būtu labi, ja kāda firma, kaut vai mūsu Salmo, sāktu ražot līdzīgu spiningu-mušiņ­makšķeri kā vecā Eagle Claw, tikai no modernajiem materiāliem, lai minūtes laikā var pārveidot no viena par otru. Lielisks modelis mūsu foreļu strautiem būtu divdaļīgs 2,40 metrus garš grafīta spinings ar testu līdz 10 g, nelieliem auklas caurlaides gredzeniem, un galvenais, lai rokturis būts tāds, kādi bija vecajiem ABU Suecia. Labprāt tādu iegādātos, bet neko tamlīdzīgu pagaidām neviens neražo.

Valdis Holbergs. Pārpublikācija no žurnāla CopesLietas, 2015. gads