Dolženko mušiņas

Sportā vērtīgākās ir tādas ceļojošās balvas, kuras pēc noteikta uzvaru skaita pāriet uzvarētāja mūžīgā glabāšanā. Pazīstamākais no šādiem kausiem bija Pasaules kauss futbolā, Zelta dieviete Nīke, kuru pēc trešās uzvaras ieguva Brazīlija. Latvijas mušiņmakšķerēšanas sacensību balvas Sudraba spura mūža glabātājs pēc piecām uzvarām ir cēsnieks Andris Dolženko – viens no mūsu mušiņmakšķerēšanas veterāniem, jo ar šo elitāro copes veidu viņš aktīvi nodarbojas vairāk nekā 30 gadus. Kā īsts mušotājs arī mušas viņš sien pats, šajā smalkajā darbā izmantojot savā otrajā hobijā – pulksteņmeistarošanā – uztrenēto precizitāti. Pie tiem ūdeņiem, kuros Latvijā var mušot, gan noder ne tikai smalkums un precizitāte, bet arī laba fiziskā sagatavotība – Dolženko savās copes gaitās ir gan ar bebru grūstījies, gan akmeņu starpā stipri iestrēgušo kāju vilcis laukā, gan no satrakota buļļa Amatā bēdzis...

Alauksta nospiedējs

Uzvārds liecina, ka tev ir ukraiņu saknes...

Jā, mans tēvs bija no Zaporižjes. Pēc kara 17 gadu vecumā viņš bija viens pats ieklīdis Latvijā un palicis. Jaunpiebalgā viņš sapazinās ar māti. Abi dzīvoja Cēsīs, tur es piedzimu. Tēvs mani ir vedis arī uz savām bērnības vietām pie Dņepras. Maz ko no tās copes atceros, tikai to, ka upe bija liela un zandartiņi ķērās.

Tava bērnības copes vieta bija Gauja?

Nē, iesākumā ar tēvu braucām uz ezeriem – Taurenes ezeru, Alaukstu, Unguru... Gauja man sākās mazliet vēlāk, kad jau parādījās interese par mušu rīkiem. Pa Gauju ar ģimeni esam gan laivojuši veselas divas nedēļas no Virešiem līdz Cēsīm.

Kādas zivis tavā bērnībā ķērās Alaukstā?

Tie paši asari un līdakas, pa vidam arī kāda sīga, zutis...

Sīgas arī? Tās speciāli meklējāt?

Nē, uz dullo dabūjām. Tās ņēma rotiņu, arī no borta lielu mormišku ar maili pie grunts. Alaukstā ir notikuši tādi brīnumi, ka nospiež...

Kas nospiež?

Tas, kas nospiež – tā, ka āķis taisns. Ziemā reiz es pēc tāda gadījuma lodēju amerikāņu kalto āķi, domāju – šito gan neatlieks. Kā ielaidu iekšā, pieķērās kaut kas tāds, ka metru tikai spēju pacelt, un atkal āķis taisns...

Mormiškai?

Nē, tīra bļitka bija, vertikālā.

Elektrības kabelis tas nevarēja būt?

Nē, krievu zemūdene... Nopietni runājot, tas tur, lejā, aktīvi pretojās. Vai nu bija milzu asaris, vai arī zandarts. Tolaik, 80. gados, zandartu tur bija diezgan daudz.

Kas bija tavi pirmie copes rīki?

Ir man bijis arī lazdas kāta posms. Tad vēl bija atļauts ķert foreles ar dabīgo ēsmu, un es kā puika pa Amatu staigāju ar pludiņmakšķeri. Kad sāku mušot, vispirms to darīju ar spiningu – metu ar pludiņu, muša pavadiņā. Pēc tam, kad veikalos ieveda pirmos zviedru Abu kātus, mans paziņa no Smiltenes piezvanīja, ka veikalā esot mušu kāts Laplandia. Šodien tādu varētu likt muzejā, bet sākumā tas savu funkciju pildīja ļoti labi. Pirms tam bija bijuši tikai smagi stiklašķiedras kāti, ievesti no Demokrātiskās Vācijas.

Lai tādu kātu drīkstētu pirkt, tev bija jābūt mednieku un makšķernieku biedrībā...

Ar visu biedrību nedeva kātus, jo pirmie rindā bija mednieki, kas sūtīja gaļu uz ārzemēm, tāpēc viņiem sūtīja pretī visu ko. Kas palika pāri – to deva makšķerniekiem. Tolaik Cēsīs bija Kārlis Odiņš, viņš man šad tad uzzvanīja, ka var atbraukt paskatīties...

Paskatīties vai paņemt?

Arī paņemt.

Kādas tolaik bija rīku cenas?

Palielas samērā ar algām. Atceros, Korejas medību nazis maksāja 45 rubļus. Spinings Abu Cardinal maksāja pie 85 rubļiem.

Tolaik tas bija daudz...

Jā. Man bija mušiņmakšķere Shakespeare Sigma, ļoti laba. Vienos mačos man iedāvināja otru tādu pašu, tā man tagad mājās pilnīgi jauna stāv. Tagad jau ir daudz labāki kāti un spoles, tās pašas Stella, Shimano, Daiwa... No spininga spolēm man ir trīs, visas Stella. Kad no kādas spoles, ko uzskatījis par labu, pārej uz Stella un pēc tam atpakaļ, tad liekas, ka viņa uzreiz jājauc laukā un jātīra. Protams, tās Amerikā maksā 750 dolārus gabalā. Caur eBay varētu pasūtīt lētāk, bet ir dzirdēts, ka atnāk arī tukša paka...

Nenoķertā alata

Arī nopietns sportists esi jau kopš neatminamiem laikiem.

Jā, braucām pa visu, kā tolaik teica, republiku, spiningošanas sacensībās – pa Vārpas līniju. Ar kastingu darbojāmies kopā ar tādiem sportistiem kā Jānis Stikuts, Ēriks Vorslavs, vēl citi...

Tolaik kastings skaitījās nopietns sports?

Vairāk jau hobijs. Pieccīņā bija arī muša klāt, bet es tad ar mušu sacensībās nedarbojos. Pirmie mači mušiņmakšķerēšanā notika 90. gados Amatā, pirmais Latvijas čempionāts. Tajā es noķēru vienu mēra alatu, otra tāda pati bija Ērikam Vorslavam, un tās toreiz bija vienīgās mēra zivis. Lozējām, kuram tiks 1. vieta, un es vinnēju. Salmo rīkotie mušiņmakšķerēšanas mači Sudraba spura sākās vēlāk.

Kā vispār tev ienāca prātā ar mušu darboties?

No tēva noskatījos. Viņš pats taisīja mušiņ­auklas, no zirgu astriem un tievākām auklām pina kā bizes kopā – vienu resnāku, otru tievāku – un ar tām ķēra. Pāris reizes es no viņa tos rīkus aizņēmos, Raunā pamēģināju un jutu, ka tā lieta iet.

Latvijā jau mušotājam nav īsti, kur izvērsties, ne tā kā mušiņmakšķerēšanas dzimtenē Anglijā.

Kā tad nav?! Gauja visā garumā, Brasla, Amata, Rauna...

Tev pašam makšķerēšana kādreiz ir bijusi pārtikas iegādes veids?

Nē. Kādreiz kādu foreli, alatu vai lasi delikatesei uztaisu. Tagad pēc jaunajiem noteikumiem zivi nedrīkstēs arī uz vietas sadalīt, tai līdz makšķerēšanas beigām būs jābūt veselā formā.

Tā kā tu mušo jau vairāk nekā 30 gadus, droši vien esi ķēris alatas arī Veļikajas upes baseinā?

Esmu. Tur ir supervietas. Tā upe ir baigā Klondaika alatu gribētājiem. Es tur biju laikam 1992. gadā. Aizbraucām uz divām dienām. Tas faktiski ir maz, bet tad jau vajadzēja licences pirkt.

Cik lielas alatas tur bija? Pāri kilogramam?

Tik lielas nebija, bet pie 700 gramiem gan.

Cik liela ir tava lielākā Latvijas alata?

Pāri kilogramam ir, bet Braslā man ir ņēmušas tādas, kas 0,2 mm auklu stiepj, stiepj, kamēr pārrauj.

Kā tu zini, ka tās bija alatas? Redzēji?

Mans čoms mušiņmakšķernieks no vecākās mušotāju paaudzes teica, ka redzējis, viņš man turpat blakus stāvēja. Teica, ka tik lielu alatu nekad neesot redzējis, pāri pusotram kilo tā bija noteikti. Tagad Braslā alata līdz 46 centimetriem, tas ir ap 700 gramiem, jau ir liela.

Ko mušiņnieks dara, nonācis pie upes? Pirmo pusstundu tikai vēro dabu?

Nē, vispirms pavēro ūdeni, vai tur vispār ir jēga makšķerēt. Tad sasien rīkus.

Kukaiņi taču krīt jebkādā ūdenī!

Jā, bet, ja ūdens ir duļķains un nes visādas zāles, tad mušiņniekam tur nav, ko darīt.

Tā laikam ir pavasarī...

Arī vasarā tā var uznākt, piemēram, ja kāds privātais rok dīķus un pludina iekšā mālu. Tad pa to pašu upi jāpabrauc augstāk, un, ja tur ūdens normāls, liek rīkus kopā un sāk makšķerēt.

Bet pa kuru laiku tad tu, mušotāj, vēro kukaiņus?

Tas viss notiek procesā. Ar vienu aci pētu, kas notiek upē.

Tad jau tev ir kādas konkrētas starta mušas, ar kurām parasti iesāc copi?

Jā, Caddis, klasiska muša, peldoša, ar spārniņiem. Mazliet ieberzē ar silikonu un var peldināt pa ūdens virsu. Peldinu un pētu upi. Ja alata kaut kur medī, tad pēc ņēmiena jau var redzēt, cik tā liela un uz ko vajag būt gatavam. Kur alatas ir, tur tās parādās diezgan ātri. Bet gadās arī tā, ka, piemēram, pa to pašu Braslu ejot, tu viņu pamani un lenc, bet viņa neņem. Paej garām, paskaties atpakaļ – viņa atkal turpat lēkā, kur tikko neņēma.

Vai lielākas alatas dzīvo pa vienai?

Pārsvarā tomēr pa vienai, tās ir plēsējas. Alatas ņem arī mazu rotiņu, 2. izmēra.

Kura tagad ir skaistākā alatu upe Latvijā?

Gaujas augštece. Tas iznāk starp hesiem. Vietām viņas ir pazudušas, bet citās vietās, kur bija senāk, turpat ir arī tagad.

Atgriezties pie Veļikajas un paskatīties, kas tur notiek, gribas?

Tur tomēr ar laivu vajadzētu braukt uz kādu nedēļu, bet šajā starptautiskajā situācijā labāk tur iekšā nelīst, viņi ir neprognozējami.

Tagad esi tikai mušiņmakšķernieks?

Ne tikai, spiningoju arī. Ar mušu kā sportists ķeru lašus un alatas. Bet, ja tagad grib taisīt mušiņmakšķerēšanas sacensības vairākos posmos, cilvēkiem nebūs laika, lai visus posmus izbraukātu.

Cik lieli laši Latvijā varētu būt?

Redzējis noķertu lielāku par 12 kilo neesmu, bet no Gaujas tilta reiz vasarā esmu skatījies, kā sērē peld tāds uz 27 kilo.

Kuri ir labākie rotiņi lašveidīgajiem?

Tie paši mepi. Mepps Aglia upei neder, rotē par platu, baigā pretestība.

Spiningojot tu izmanto monofilo auklu?

Tikai ziemā.

Tu savu lasi desmitnieku izvilcis vēl neesi?

Neesmu. Bet izvilkšu! Alatu gribētos lielāku dabūt.

Cik lielu?

Nu, pusotru kilogramu. Sen, sen, laikam 70. gados, Gaujā pie Strenčiem, mētājot mušu ar spiningu, vienā vietā noķēru divas alatas, abas bija pāri kilogramam.

Cik svarīgas tev, nopelniem bagātam mušošanas veterānam, tagad ir sacensības?

Tajās varu satikt domubiedrus, aprunāties. Ar Jāni Masaļski, kuram arī ir bijusi Sudraba spura, esam uztaisījuši komandu, abi vidzemnieki. Azarts jau man arī vēl ir. Kamēr kauli nav ierūsējuši, gribas paskriet. Es tagad skrienu pa mazajām foreļupēm, nu jau ar dēlu, kuram šovasar būs 35 gadi. Viņš arī spiningo un mušo.

Kuram ķeras labāk – tev vai viņam?

Kādreiz jau viņš dabū kaut ko vairāk un tad staigā kā pāvs.

Kāpēc Latvijas mušiņmakšķernieki tik slikti nostartēja pirmajā čempionātā Dienvideiropā?

Es paskatījos, kā viņi tur copēja. Manuprāt, bišķiņ nepareizi. Ja zivs nāk augšā un ņem sauso mušu, nevajag viņu ķert pa apakšu ar nimfošanu.

Vēdzele uz mušu

Kāda aina tagad paveras, ejot gar Latvijas foreļupēm?

Upītes ir diezgan nopēdotas, un kaut ko tajās noķert nav viegli. Ar čomu bijām aizbraukuši uz Salacas pieteku Iģi – baigi smuka upe, krāces, bedres, klintis, bet zivju nav.

Varbūt izsistas ar elektrību?

Nē, līdakas bija. Plinti krūmos vēl nemetu, braukšu uz Iģi atkal.

Pa Rūju gājis esi?

Nē. Tajā lašveidīgo nav. Ir līdakas un asari, mums tur ir bijušas sacensības.

Ar tava līmeņa meistarību mušotājam droši vien jābrauc uz Zviedriju...

Tur tieši nevajag nekādu meistarību. Tur parasti brauc tie, kas te nemāk ar mušu neko noķert, jo tur to zivju ir piecas, desmit reizes vairāk nekā šeit. Mans čoms bija Zviedrijā un Norvēģijā un teica, ka tur pat nemākulis var alatu dabūt, pat ar spiningu un palielu rotiņu.

Uz mušiņmakšķerēšanas dzimteni braukt prāts nenesas?

Mans brālis tagad strādā Anglijā. Prasu viņam, lai pagādā man kādu mušu spolīti, bet viņš atbild, ka tajā mazajā pilsētiņā Anglijas dienvidrietumos tādu rīku neesot, tie jāpasūta. Viņš arī drusku makšķerē, tagad tur jūrā ķer makreles – ar spiningu un mušu pavadiņā.

Kad intervējām citu mušiņmakšķerēšanas veterānu Rihardu Grosfogelu, viņš teica, ka ar mušu nevar noķert tikai divu sugu zivis – samu un vēdzeli, visas pārējās var. Vai tā ir?

Domāju, ka arī tās divas var piemānīt. Tikpat labi to strīmeri, uz kura ķer līdakas, var paņemt arī sams. Tos strīmerus jau taisa no zaķa mīkstajiem matiem, ūdenī tas uzvedas kā elpojošs.

Tātad paliek tikai vēdzele?

Jā, ar to būs drusciņ grūtāk. Var likt nevis mušu, bet slieku...

Tā jau vairs nebūs mušiņmakšķerēšana...

Mākslīgo slieku! Vai mākslīgo vardīti. Karpas un ruduļus arī ķer ar mušu.

Nu, karpām muša nav tas populārākais ķeršanas veids, bet ruduļiem – cita lieta! Kaņierī uz ruduļiem esi bijis?

Nē, ezeros es tikpat kā nestrādāju, tikai Burtniekā esmu ķēris ruduļus ar mušu, tur tie ir lieli. Burtniekā ruduļus esmu vilcis arī uz ledus no 20 centimetru dziļuma.

Tad jau nekāda cīņa neiznāk – kā velc, tā rudulis uzreiz ir laukā.

Bet viņš ar baigo spēku pretojas! Ir bijuši tādi ruduļi pie kilograma, kas norauj mormiškas.

Pludiņmakšķernieks tātad neesi?

Nē, man sēdēšana neder, vajag kustību. Varu iet pa Salacu visu dienu, kūleņus mezdams, pa mazām upītēm, pa Gaujas augšteci kilometriem. Foreļgaitās dažreiz pa Amatu aizeju tā, ka 5 kilometri jānāk atpakaļ pa ceļu – tad nu rēķini, cik esmu pa upi nolīkumojis. 10–15 kilometri ir normāls dienas gabals.

Cik kātu tev ir līdzi, kad tu ej pa foreļupēm?

Viens. Tās jau ir tik maziņas, un tur ir tik daudz zaru, ka ar mušu kātu daudz nepavicināsies.

Cik daudz auklas tev uz foreli ir?

Uz ultraviegla kāta – 0,1 mm pītā aukla vairāk par 60 metriem. Diezgan bieži galu iznāk amputēt.

No laivas ar mušu var strādāt?

Var.

Tu to dari?

Nē, bet šogad sataisīju laivu, pielikšu mazo elektromotoriņu, tad ar to var pa Gaujas augšpusi palaisties.

Sapali tev uz mušas ir trāpījušies?

Ir, tādi ap kilogramu. Tos vienmēr laižu vaļā. Ķert sapalu ar mušu ir interesanti.

Bet tāds kilogramnieks tālu jāķer, savi 30 metri...

Nē, tikai 15 metrus tālu ir ņēmis.

No krasta vai tad, kad esi bijis ūdenī?

Ūdenī.

Dīvaini...

Straumes galā bedre, un sapals uzsēžas mušai gluži kā alata. Tas bija pie Virešiem. Domāju – nu tik būs varena alata! Pievelku tuvāk – nekā, sapals... Atāķēju, lai peld.

Kāpēc esi apstājies pie lašveidīgajām zivīm? Caurmēra līdaka jau ir lielāka nekā forele.

Līdaku cope ir garlaicīga. Man patīk kustība.

Tā aktīvi kustoties, bebru bedrēs esi iekritis?

Esmu. Pavasarī Salacā iekritu bebru alā un noslīcināju telefonu. Uz Salacas mačiem sāku braukt 1995. gadā. Tad braucām tikai uz mačiem un varbūt kādu reizi pavasaros pirms mačiem, bet tagad jau visu ziemu rosos pa Salacu – uz ezeriem līdaku un asaru copē neesmu bijis jau gadus piecus.

Bebrs mani arī reiz upmalā vienkārši pagrūda sāņus. Esmu arī tā iegrūdis kāju starp diviem akmeņiem, ka uzreiz nemaz laukā nevar dabūt. Un reiz, kad makšķerēju Amatas krastā, ieraudzīju, ka no meža man virsū nesas no ķēdes norāvies bullis. Nācās mesties upes vidū un gaidīt, kamēr bullim interese par mani pāriet...

Vai tev noķertā zivs ir svarīga arī kā pārtikas produkts?

Tam nolūkam zivis var veikalā nopirkt, cik grib.

Pulksteņmeistars

Vai pulksteņu labošana ir tava pamatnodarbošanās?

Ne tikai, pulksteņus arī kolekcionēju.

Kad sāki nodarboties ar pulksteņiem?

1973. gadā Rīgā kā pulksteņmeistars beidzu 34. profesionāli tehnisko skolu.

Kāpēc izvēlējies šo arodu?

Pamatskolas beigās draugi, kas tur jau mācījās, saaģitēja. Tur nemaz tā bez nosūtījuma nepieņēma. Valmierai vajadzēja pulksteņmeistarus, tā man iedeva nosūtījumu, un tad Valmierā arī atstrādāju četrus gadus. Pamatdarbs tad man bija mazo rokas pulkstenīšu labošana.

Smalka lieta.

Smalka, un arī lielai pacietībai jābūt.

Tas padara skaidrāku bildi, kāpēc tu sien mušas...

Jā. Materiālu siešanai man ir sakrāts tik daudz, ka pietiktu vairākiem mūžiem.

Kurš mušās ir dārgākais materiāls?

Speciāli audzētu gaiļu cekuli, arī papagaiļu spalvas. Tagad arī dažos veikalos ir nopērkami materiāli, maksā tikai naudu.

Senu pulksteņu restaurēšanā droši vien ar materiāliem ir grūtāk?

Jā, tagad es restaurēju arī tādus pulksteņus, kādus citi vairs nerestaurē.

Cik senie pulksteņi maksā?

Ļoti dažādi. Lūk (rāda fotogrāfiju), liels pulkstenis ar baroka stila korpusu un precīzu mehānismu maksā pie 10 000 eiro, bet tas vēl nav nekas. Rietumu tirgos ir redzēti pulksteņi no pilīm, kur visādas figūriņas dejo, tie maksā 50 000 eiro un vairāk.

Ko saki par dārgo rokaspulksteņu cenām?

Pusi maksā brends. Otrs – materiāls: briljanti, platīns, zelts, visādi akmeņi.

No kā taisa pulksteņa mehānismu?

Tur ir parastais misiņš, plāksnītes ir sudrabotas, zeltītas, un iestrādāti akmeņi, lai griežoties nav pretestības. Lielākās vainas, kas pulksteņiem rodas, ir no tā, ka eļļas sabiezē un sāk bremzēt.

Neesmu redzējis, ka pulksteni eļļotu...

Eļļo, eļļo, ar kaulu eļļām, tagad arī ar sintētiskajām. Ir tādas pudelītes, kur divi grami eļļas maksā pie 50 eiro. Kad akmentiņus iztīra, tie pavisam sausi ilgi neies.

Vai padomju virsnieku pulksteņi bija labi?

Bija gan.

Vai seni mušiņmakšķerēšanas rīki arī ir saglabājušies?

Man ir viena pagājušā gadsimta 20. gadu angļu mušiņspole. Komplektā vajadzētu kādu līmēto bambuskātu, bet tie tagad ir baigās cenās, jauni vidējam slānim ir faktiski nenopērkami, viens kāts – 2–3 tūkstoši eiro. Tādu man nemaz nevajag.

Bambuss taču ir pasmags.

Tos līmē no vairākām šķiedrām. Bet par tādu naudu varu nopirkt Hardy Angel kātu, kas tagad skaitās labākie pasaulē. Pats strādāju ar Lumis GLX modeli. Jaunos NRX ražo Ķīnā.

Vai piekrīti apgalvojumam: jo lielāka zivs, jo gudrāka?

Jā, jo tā ir daudzreiz bijusi uz āķa. Tāpēc jau lieto fluorkarbona auklas, neredzamas pavadiņas. Jo tievāka aukla, jo mazāk to redz. Bet te ir atkal ir citas nianses – fluorkarbons grimst un sauso mušu velk apakšā. Ja grib ar sauso mušu darboties, jāliek parastā monofilā aukla. Grimstošajai nimfai fluorkarbons der. Ir arī nimfas ar svinu, kas uzreiz aiziet lejā.

Kā tu raugies uz jaunumiem, it īpaši supervieglajā galā – mikrodžigiem un tamlīdzīgi?

Copmaņi, kas ar tiem darbojušies, ir sasnieguši labus rezultātus. Man labāk patīk klasisks vobleris. Jūlijā jāpārbauda Sedas purvs...

Uz ko tad tur var iet? Uz dzērvēm?

Nē, tur ir asari, līdakas, viss kas.Tagad slāpšana nav bijusi, zivis būs. Vietām tur ir tāda grunts kā smilts. Kūdras slānis ir noņemts, grunts stingra, vidējais dziļums 1,8 metri, bet vietām pat līdz 5 metriem.

Pavasaris šogad bija diezgan šaušalīgs, zivis droši vien negāja iekšā no jūras.

Pašās beigās tomēr salīda.

Šīgada vēsais pavasaris zivju nārsta termiņus nenobīdīja?

Nobīdīja, protams. Tika, piemēram, izvilktas neiznārstojušas vimbas. Pats neķēru, bet tie, kas makšķerēja, stāstīja, ka vēl maija beigās vimbām bija ikri un pieņi.

Vai šogad laba cope pēc tāda pavasara maz būs?

Domāju, ka būs.