Bezgalīgais fīderis

Fīderis, fīderis un vēlreiz fīderis – to vien dzird copmaņu sarunās! Kā pirms gadiem 10 šis copes veids sāka savu uzvaras gājienu, tā viss turpinās arī šodien. Daudzi ir uzkrājuši palielu pieredzi, jau ir savs viedoklis par daudzām lietām, tomēr, pavērojot citu valstu makšķerniekus, analizējot savas veiksmīgās un ne tik veiksmīgās copes reizes, vienmēr rodas kāds interesants secinājums, kāda ideja, ar kuru reizēm izdodas padarīt copi vieglāku vai rezultatīvāku. Tad nu šajā rakstā dalīšos ar jums savos novērojumos un pēdējā laika secinājumos – kas zina, varbūt kādam tas palīdzēs tikt galā ar kādu līdz šim neatrisināmu problēmu.

Barotavu bagāža

Barotavas, fīdera barotavas ir tik dažādas, ka cilvēks, kurš tikai sāk iedziļināties visā šajā procesā, var ļoti viegli apjukt, jo atšķirīgs ir viss – gan barotavu izmēri, gan materiāli, gan formas, gan svars, gan krāsa. Mēģināšu viest skaidrību visā šajā putrā.

Veikalos barotavu piedāvājums jau krietni pārsniedz pieprasījumu: Browning, Sensas, Feeder Sport, Salmo un vēl daudzu citu kompāniju ražojumi ir praktiski katrā, pat vismazākajā, copes veikaliņā, un aizvien vairāk to krājas arī mūsu kastēs... Mans dalījums tādos lielos vilcienos ir šāds.

Pirmās un vispierastākās ir cilindriskās (apaļās) metāla sietiņa barotavas, kam svars ir piestiprināts vienā sānā. Viss ļoti vienkārši un efektīvi, piemērotas vairākumam mūsu ūdeņu, viegli un ātri pielādējamas. Lielākais mīnuss ir fakts, ka tās slikti uzpeld un ka ar tām, nemainot groziņa izmēru, ir grūtāk regulēt izlādēšanās tempu, kas reizēm ir ļoti svarīgi. Ātra uzpeldēšana ir vajadzīga, ja strādā vietās, kur ir asas un lielas dziļuma vai krasta kantes, kur kādu gabalu barotava jāvelk pāri zālēm. Šāds metāla sietiņa variants, pat tukšs, vilkts uzpeld stipri vēlāk nekā citi, līdz ar to ir vietas, piemēram, Daugavas dziļumi, kur ar tādiem ķērāji gadās reizes 2–3 biežāk.

Otra lielākā grupa ir plastmasas trubiņu barotavas (tas ir mans vienkāršotais dalījums). Atkarībā no modeļa caurumiņu skaits barotavas ķermenī var pamatīgi atšķirties, un attiecīgi atšķiras arī izlādēšanās laiks. Atsvars arī tiek stiprināts pie viena sāna, līdz ar to uz grunts barotava guļ horizontāli un arī straumē ļoti labi tur grunti, ja vien esat izvēlējies pareizu barotavas svaru. Personīgi es tieši šo veidu esmu iecienījis visvairāk, jo līdz šim neesmu tam atradis nevienu sliktu īpašību. Nu, tik, cik lidojuma precizitāte, bet tās ir vairāk konstrukcijas īpatnības, un tālai un precīzai mešanai ir domātas citas barotavas.

Plastmasas trubiņveida modeļi uzpeld lieliski, un tas neļauj barotavai, arī pavadiņai un zivij tik bieži aizķerties aiz čakārņiem vai krasta un dziļuma kantēm. Ar vieglu pirkstu piespiedienu, nevis mainot barības mitrumu vai līmīgumu, viegli var regulēt izlādēšanās ātrumu. Arī cenās šī grupa nav dārgāka par metāla analogiem, bieži vien pat otrādi, jo mūsdienās plastmasa ir lētāka par metālu.

Plastmasas sietiņa barotavas – tās gūst aizvien lielāku popularitāti, jo, kā jau minēju, plastmasa ir lētāka un to viegli var
izveidot jebkurā formā, kas atvieglo ražošanu. Veikalos var redzēt barotavas ar spārniņiem korpusa sānos – tās uzlabo uzpeldēšanu, reizēm arī noturību uz grunts, neļaujot tik viegli ripot pa straumi.

Visi iepriekš minētie veidi lido labi, bet... fizikas likumus apmānīt nevar, un, ja kaut kam svars ir vienā sānā, tad – gribi, negribi – metot tālāk, tas mēdz novirzīties no mērķa, kas copei reizēm nemaz nav labi. Jā, protams, precizitāte ir atkarīga no makšķernieka un iemetiena tehnikas, bet ne tikai. Tā ir atkarīga arī no pareizi izvēlēta kāta testa (ar pārāk mīkstu ir grūti iemest precīzi) un no vēja virziena un stipruma, jo tālākā distancē pat 100 g barotavu spēcīgs pūtiens panes sāņus diezgan stipri. Tāpēc tāliem un precīziem iemetieniem ir paredzētas speciālas barotavas – lodes.

Tās var būt gan metāla, gan plastmasas, un atsvars ir piestiprināts lejasdaļā pa vidu, lai gaisā viss pasākums nevis sāktu kūleņot, bet gan taisni lidotu uz notēmēto vietu. Šādas barotavas ir nedaudz neērtāk pielādēt, jo groziņam ērti var piekļūt tikai no vienas puses.

Tieši šī iemesla dēļ es pats ilgi uz tām pat neskatījos, jo uzskatīju, ka es taču varu iemest gana tālu un precīzi tāpat! Bet reiz, spēcīgā vējā, tomēr pamēģināju lodi, un... nācās atzīt, ka sanāk daudz labāk, pieliekot krietni mazāk spēka. Tāpēc, ja jums jāmakšķerē lielākā distancē, piemēram, ezerā, kur dziļums sākas tikai metrus 35–50 no krasta, silti iesaku – būsiet pārsteigts, cik precīzi sanāk iemetieni!

Favorītu tops

Veikalu plauktos var atrast arī virkni dažādu citu formu un veidu fīdera barotavu. Gan ar slēgtu apakšu kā grozam, gan grozāmas, kas paredzētas mušu kāpuriem un citiem tārpiem, gan trīsstūra, gan četrstūra formas – katrai no tām ir savs pircējs un savs lietojums.

Mūsu zivis nav tik izlepušas, lai īpaši skatītos, ar kādas formas vai firmas mantu makšķernieks ķer. Tomēr, fīderim pievēršoties nopietnāk, ar laiku izkristalizējas savs barotavu tops. Tas veidojas no vairākiem punktiem, piemēram, lietošanas ērtums, izturība, pieejamība veikalos, cena, kas noteikti nav pēdējā vietā, jo, smejies, kā gribi, bet barotavu rezervei ir jābūt gana lielai. Sevišķi tad, ja mēdz braukāt uz dažādām vietām un copē visu sezonu. Jo pat vienā vietā barotavas svars un groziņa lielums sezonas laikā var mainīties ļoooti pamatīgi.

Piemēram, mana mīļā Gauja – pavasarī, kad pali jau it kā ir noskrējuši, savās vietās varu pamakšķerēt ar 140–150 g barotavu, vasaras vidū tur pietiek ar 45–50 g, rudenī, kad sākas lieti, parasti 80 grami vēl ļauj pastrādāt. Un tas ir tikai vienā konkrētā upes līkumā... Piedaloties sacensībās, kad katru gadu nākas būt arī pilnīgi svešos un ļoti atšķirīgos ūdeņos, pa rokai jātur visādu izmēru un formu barotavas svarā no 5 līdz pat 240 gramiem, bet fīdersports jau ir cits stāsts.

Tagad runāju par ikdienas copi, un Latvijas apstākļiem tāds džentlmeņa komplekts varētu izskatīties šāds – upei barotavas svarā no 50 līdz 100–120 gramiem, vasarā labākās būs 50–60 grami, bet silti iesaku turēt kastē vienāda svara barotavas ar dažādiem groziņa izmēriem. Vismaz vairāk lietotās, piemēram, tos pašus 50 gramus, bet ar vidēji lielu un maksimāli maziņu groziņu. Kāpēc – to nedaudz vēlāk pastāstīšu.

Ezera un dīķa komplekts varētu būt barotavas svarā no 20 līdz kādiem gramiem 60. Te arī vajadzētu skatīties uz dažādiem groziņu izmēriem un stāvošam ūdenim pamēģināt mazāka svara barotavas–lodes.

Es pats pēdējā laikā esmu pārgājis praktiski tikai uz plastmasas cauruļveida modeļiem. Galvenais iemesls tam ir fakts, ka, pēc manas pārliecības, fīdera copē zivis barot vajag ļoti maz, un ar šādām barotavām man ir vieglāk regulēt ēdamā pasniegšanas daudzumu, gan samazinot groziņa izmēru, gan saspiežot masu ar pirkstiem iepildīšanas laikā.

Katram no mums ir savas simpātijas: kam patīk kāds noteikts alkohols, kam – kāda noteikta modeļa mašīna. Mana lielā simpātija ir Sensas firma, ne tikai barības, bet arī daļa inventāra, tāpēc ar lielu prieku ieraudzīju tās sortimentā fīdera barotavas. Piedevām šogad parādījās arī plastmasas trubiņveida barotavas un tieši tādā izskatā, kā biju meklējis! Piemēram, 40–60 g barotavas, kas man ir visiecienītākās, ir pieejamas 3 izmēros – no maza uzpirksteņa līdz vidēji lielam groziņam.

Manas fīčas

Copi parasti sāku ar vidēji lielu barotavu. Pirmo pusstundu vai stundu ķeru ar vidēji lielu, barību iepildot ar domu, lai tā izlādētos, teiksim, plus mīnus minūtes laikā, sēžot uz brekšiem, vai pusminūtes laikā, ķerot raudas–pličus. Izlādes laiku var regulēt ar masas samitrināšanas (vai salīmēšanas) pakāpi, bet tas ir gana riskanti, jo var pārcensties. Var arī regulēt ar to, cik stipri masu saspiež. Es vairāk izmantoju otro variantu.

Tātad: upe ar vidēju straumi, mērķis – breksis, bet upē ir daudz sīkzivju, arī ausleju, kuras negribas piesaukt. Izvēlas parupja maluma barību, piemēram, Sensas Bremes un Sensas Karp (pa 0,5 kilo katru), samitrina masu, lai tā kļūtu smaga un lai visas sastāvdaļas uzsūktu tik ūdens, cik viņām vajag. Pievieno smagu, tumšu zemi proporcijā 1/2–1/3, samaisa visu, liek pie makšķeres vidēji lielu plastmasas barotavu un pieliek pilnu. Sākumā masu tikai nedaudz piespiež ar domu, lai tā noturētos iekšā, kamēr barotava grimst, bet pēc nonākšanas uz grunts pamazām sāk skaloties ārā.

Ja upē nav daudz sīkzivju, tad startā var izmantot arī dzelzs vai plastmasas sietiņa barotavu – lai ātrāk uzklātu galdu breksim. Jo pamatgaldam ir jābūt, ja gribat, lai breksis pie jums nostājas, nevis tikai skrien garām. Sākumā neatkarīgi no tā, ir copes vai ne, makšķeri pārmet reizi 2–3 minūtēs. Es pirmās 10 reizes metu reizi minūtē, pēc tam jau barotavas saturu var piespiest nedaudz stiprāk. Bet tikai nedaudz, lai tā tomēr pilnībā izlādējas 2–3 minūtēs.

Kad sākas copes, skatās uz brekša aktivitāti. Ja ir aktīvs, ņēmieni seko 1–2–3 minūšu laikā pēc iemetiena, un, ja, izvelkot zivi, redzams, ka tā ēd barību, tad neko nemaina. Puiku tur ir daudz, un lai viņi ēd. Savukārt, ja copes ir retas, ne ātrāk kā 5–7–10 minūtes pēc iemetiena, tad ar dažiem metieniem paeksperimentē, saspiežot barību vairāk. Tā, lai sākumā vispār neskalojas, lai pilnīga izlāde notiek, labi ja 5–7–10 minūtēs; šāds piedāvājums var piespiest breksi pienākt tuvāk.

Kāpēc tā? Mana doma ir tāda – ja barotava uzreiz sparīgi lādējas ārā, zivis stāv zemāk pa straumi un gaida, kad tām ēdiens pienesīsies klāt. Vai – kas vēl sliktāk – zivis pa straumi aiziet līdzi ēdamā krikumiem un pie galda atgriežas tikai pēc laiciņa. Savukārt saspiešanas variantā sākumā viņas pieradina pie tā, ka ēdamais tiek regulāri pienests – tas uzsit apetīti. Bet pēc tam sāk barību vairāk saspiest, lai ārā skalotos lēnāk. Tad zivis sajūt, ka ir iekritusi jauna porcija, bet klāt nekas nepeld, un viņas met bailes un kaunu pie malas un nāk tuvāk pašas. Ne vienmēr, bet bieži vien šāda spēlēšanās ar saspiešanu dod ļoti labus rezultātus. Sevišķi sēžot uz smukiem brekšiem, kuriem gribas pienākt pie galda, lai lēnām un kārtīgi paēstos.

Kārta pastāstiem

Lai uzskatāmi parādītu pareizas barotavas nozīmi, gribu pastāstīt divus gadījumus no pagājušā gada, kad, tikai pamainot it kā nenozīmīgas nianses, izdevās tikt pie itin cienījamām zivīm.

Gadījums pirmais – Lielupe, Latvijas čempionāta posms, metiens tāls – 44 metri. Straume neliela, 45 gramu barotava turējās itin labi. Breksis bija kūtrs, bet cope reizi 10–15 minūtēs bija, tomēr visvairāk traucēja tas, ka straume ar laiku barotavu nedaudz pienesa pie dziļuma kants, kura visa bija apaugusi ar gliemežiem. Forša cope, piecirtiens, sajūti, ka galā ir smuka zivtiņa, un tad pēkšņi tāds nepatīkams, ļoti nepatīkams vieglums auklas galā. Ehhh – izvelc makšķeri, bet tur – puspavadiņas nav. Tādos gadījumos sāc vainot pavadiņu auklu, pavadiņas sējēju (sevi) un visus apkārtējos, kas trāpās pa rokai. Pēc laika atkal līdzīga situācija, tikai nevis cope, bet gan barotava aizķeras kaut kur aiz kants, un atkal jāmaina āķis. Pēc pusstundas atkal... Ar prātu jau saproti, ka aukla griežas uz gliemežiem, bet arī breksis tur ganās, tāpēc jāmēģina kaut kā visu vērst par labu.

Sākumā uzliku nedaudz lielāku barotavu – 50-gramīgu. Nekādu dižu pārmaiņu nebija, viss tas pats, it kā grunti tur normāli, bet, stāvot minūtes 7–10, barotavu tomēr pamazām pievilku tuvāk kantij. Piebildīšu, ka runa ir par metru, pusotru, ne vairāk, bet šajā gadījumā ļoti svarīgu metru.

Pēc kārtējās āķa nomaiņas man tas process apnika, tāpēc ķēros pie kardinālākām metodēm. Uzliku 65 g barotavu, pielādēju to ar smagu masu un kārtīgi saspiedu, un – tajā dienā man izdevās uzvarēt sacensības. Tieši pateicoties tam, ka it kā strādājošas barotavas svaru palielināju par trešdaļu, atlikušajās trīs stundās nenorāvu vairs nevienu āķi un tiku pie desmit brekšiem. Savukārt tuvumā sēdošie konkurenti turpināja cīnīties ar āķu raušanu uz gliemežiem! Labi, ja tikai āķi norauj, tā ir pusbēda, piesien jaunu un copē tālāk. Bet, ja ilgi gaidi brekšu pienākšanu un, kad tas beidzot noticis, jau pirmo pieķērušos palaid, padancinot sekundi vai divas uz barības galda, tad... Tad ir ļoti slikti, jo brekši, ja aiziet, tad tajā vietā var atgriezties tikai pēc stundas vai vēl ilgāka laika.

Otrs gadījums ir no copes Daugavā, Ikšķilē, no hesa dambja. Tur reizi pa reizei var trāpīt uz tīri smukiem brekšukiem – ne milzeņiem, bet tādiem ap kilogramu gan, un tādu stīvēt augšā no dziļuma jau ir tīri patīkami. Bet ir tajā copē viens liels BET: Daugavas grunts reljefs, krasti un applūdinātā daļa daudzviet ir no dolomīta, tātad no asa, šķautņaina akmens, uz kura pārberžas pat visizturīgākās auklas, aiz stāvajām dziļuma kantēm aizķeras barotava. Vienu vārdu sakot – tādam vietu nezinātājam kā man Daugava ilgu laiku bija vieta, kur dienas laikā varēja atbrīvoties no visām barotavu rezervēm. Bet ko tu neizdarīsi, lai tiktu pie brekša!

Tā arī šajā reizē aizbraucu, iekārtojos, uzjaucu barību, sākumā kārtīgi sabaroju, izlādējot uz grunts 15 palielas barotavas. Tad liku pavadiņu, spraudu tārpus uz āķa un sāku makšķerēt. Lai nestieptu uz copes vietu visu smago somu, paņēmu līdzi tikai vienu kastīti ar barotavām. Kaut kā automātiski paņēmās tā, kurā bija tikai metāla sietiņa barotavas. Cilvēciskais slinkums teica, ka būs jau labi, ka iet līdz mašīnai tos metrus 500 pēc citas nevajag. Tā nu paļāvos slinkumam un strādāju ar to, kas bija.

Kamēr vēl iebaroju, nekas, bet, tikko sāku darboties, tā jau pēc kāda 4.–6. metiena, gribot pārmest makšķeri, nepacēlu kātu augstu virs galvas (lai barotava uzreiz sāk iet uz augšu), un barotava kaut kur aizķērās. Es nedaudz pastaipīju auklu, un tā vienkārši smuki pārgriezās uz akmeņiem. Nācās ātri siet citu sistēmu, pārmērīt attālumu (lai copētu uz galda) – tas viss paņēma laiku, ko mierīgi varēja veltīt copei, nevis mezglošanai.

Pagāja minūtes 15–20, un pēc kārtējā iemetiena man pieteicās pirmais brekšuks, tad pāris smuki Daugavas pliči, un... atkal barotavas maiņa. Ātri uzsēju sistēmu, nomērīju attālumu, iemetiens, un... atkal barotava ieķērās akmeņos!!! Āāā, dusma bija dikti liela, nu ļoooti liela. Vienkārši noliku makšķeri sāņus, tālāk no grēka, padzēros ūdeni un aizgāju uz mašīnu pēc plastmasas cauruļveida barotavām...

Ehhh, ja jūs zinātu, kādas sajūtas pārņem, kad tu pēc kārtējā iemetiena sāc vilkt makšķeri un barotava uzpeld gandrīz vertikāli! Skaties uz savu atspulgu ūdenī un domā: nu kādam muļķim jābūt, lai jau sākumā uzreiz visu neizdarītu, kā vajag! Nē, vajag taču stundu pusotru pačakarēties, patamborēt sistēmas, lai beigās tik un tā uzsietu visu, kā bija jābūt jau sākumā.

Līdz copes beigām vairs nenorāvu nevienu barotavu. Brekši, nu nemelošu, ka bija dikti daudz, bet savus 5 gabalus un pusspaini ar pličiem pierunāju gan!

Ar visu augšminēto gribu teikt tikai to, ka copē, ja kaut kas nenotiek tā, kā vajag, ir jāeksperimentē, ir jāpārtaisa sistēmas, jāmaina barotavas, jāpārsien āķi un jāmaina ēsmas tikmēr, kamēr viss sāk notikties tā, kā jums gribas!