Spinings seklūdenī

Agrie jūlija rīti seklajos ezeros man allaž ir asociējušies ar daudzskaitlīgiem līdaku iznācieniem, izteiktu zivju aktivitāti un visādi citādi interesanti pavadītu laiku. Šis ir mēnesis, kad vienlīdz aktīvi ēd visi šo ūdeņu plēsēji. Savukārt virsmas un seklie mānekļi ir neatņemama šī copes veida sastāvdaļa. Pats savulaik Enguri, Kaņieri un Babītes ezeru apmeklēju regulāri, tagad šai nodarbei laika atlicis mazāk. Taču neba tāpēc esmu metis pie malas savu vienu no lielākajām kaislībām – spiningošanu seklajos ezeros.

No jūras ienākušie asari – vēl viens iemesls doties piejūras ezeru copē.

Dabas fenomens – seklie ezeri

Pēdējos gados aktīvi apmeklējot dažādus ar copi saistītus pasākumus tuvākās un tālākās zemēs, esmu nonācis pie ļoti skaidras atziņas. Mūsu seklūdeņu bagātību jeb kuplo piejūras ezeru pulku svešzemju ļaudis patiesi apbrīno. Jo īpaši to esmu novērojis valstīs, kuru jūras robeža ir niecīga vai tās nav vispār, līdz ar to likumsakarīga ir šādu ezeru neesamība konkrētā teritorijā.

Droši vien būsiet dzirdējis, ka piejūras ezeri kādreiz tā pati jūra vien bijusi. Laika gaitā zemes virsmai mainoties, tie no jūras ir atdalījušies, kļūdami par tipiskiem saldūdens piejūras ezeriem. Tie paši krievi gadu no gada uz priekšu plāno savu atvaļinājumu Volgas deltā, lai mūsu Kaņierim līdzīgos apstākļos varētu līdakas un asarus ķert bagātajos seklumos. Bauda acīm un tikai pēc tam rokām un spiningam – šādi, šķiet, varētu raksturot to izjūtu kopumu, ko gūstam no vizuāli skaidri redzama plēsēja uzbrukuma mūsu prezentētajam māneklim.

Mana, ja tā var izteikties, otrā spiningošanas cikla sākums ir meklējams tieši seklajos piejūras ezeros. Kaņieris, kam pieder mans joprojām pašmāju lielākais zaļais monstrs, neprognozējamā Babīte un līdz galam tā arī neizkostā Engure – šie ezeri, pateicoties savām viegli pieejamām laivu bāzēm, ir daudzu, tajā skaitā arī manu kādreizējo apmeklējumu galvgalī.

Man šajos ūdeņos patīk divas lietas. Proti – tie visi ir vairāk vai mazāk saistīti ar jūru. Tātad ar pastāvīgu zivju migrāciju. Ir sanācis tiešām nokļūt pamatīgā jūras līdaku trako mājā, kad visas kā viena, izteikti gaišās nokrāsās tērpušās un līdzīgā izmērā nolasījušās, ir ienākušas noēsties Engures ruduļus.

Otra lieta ir klejojošie zivju bari, kurus nodod vieglprātīgā uzvedība, ņemoties pa ūdens virsmu. Mednieka instinkts, kas dzīslām liek vai pušu sprāgt, liek maksimāli uzmanīgi šo baru ielenkt un pa vienam rumpim vien retināt.

Šādas sajūtas ir iespējams tvert tikai un vienīgi seklajos ezeros. Tā ir romantika. Tā ir vizuāla copes bauda. Tā ir spiningošana seklajos ezeros. Nu ir mana kārta nedēļas nogali pavadīt uz viena no tiem. Jāsagatavojas!

Virsminieku segmentēšana

Cik esmu novērojis pa visiem šiem gadiem, ir viens konkrēts veiksmīgas copes priekšnosacījums, kas tiešā veidā ietekmē līdaku ēstgribu. Proti – ir vajadzīgs karsts, dienas vidū pat grūti izturams laiks. Līdakas šādos apstākļos ēd tieši rīta dzestrumā, un šo laiku nekādā gadījumā nedrīkst nogulēt.

Mani visbiežāk apmeklētie un atmiņām bagātīgākie seklumi ir meklējami Kaņierī. Saprotams, es nestāstīšu konkrētu vietu koordinātas, tas vienkārši nebūtu īsti godīgi pret maniem seklūdens copes domu biedriem. Taču esmu gatavs padalīties, kādi ir tipiskākie apstākļi, kuros līdakas būtu meklējamas.

Pirmām kārtām tā ir krasta līnija, kas no laivas ir sasniedzama ar viena metiena distanci. Krasts tāpēc, ka tajās atrodas dažādi padziļinājumi. Līdakas mēdz slēpties arī zem peldošajām salām, tāpat lielie meldru puduri ir slēpnim pilnībā piemēroti. Ezera vidū, kur dziļums parasti ir neliels, normāla līdaka neuzturas. Garām braucoša laiva un tajā esošie makšķernieki zivij rada izbīli. Neskolotie zemmēri piesardzību ignorē. Līdz laikam... Normāla līdaka klajumā var iziet vien medību nolūkā noslānīt neuzmanīgos ruduļus vai asarus. Dienas vidū viņa atgriežas slēpnī.

Nākamais loģiskais jautājums – kāda veida mānekļi šādos apstākļos varētu būt efektīvākie? Virsminieku segmentēšanu esmu veicis jau pirms krietna laika, un tās pamatā ir šādi novērojami.

Vokeris, sunītis vai kā nu kurais viņu sauc ir pamata vobleris, ap kuru grozās visa padarīšana. Šī voblera specifika slēpjas trijos faktoros. Pirmām kārtām, pateicoties tā aizmugurējā daļā izvietotajām fiksētajām lodītēm, tas ļoti tālu lido. Ja copē, stāvot kājās, kas nenoliedzami ir daudz ērtāk, māneklis ir jāmet ļoti tālu. Kā jau minēju, līdaka mūs redz pa krietnu gabalu, ne velti ņēmieni uz virsminieka laivas tuvumā notiek tik reti.

Otra lieta – ūdenī zīmēto zigzagu, kuru vēl pavada skaņas efekts, konkrētā vietā stāvoša līdaka vai asaris pamana ļoti ātri. Respektīvi – māneklis ļoti ilgu laiku atrodas tās uzbrukuma redzes laukā. Vokeris, var to saukt arī par staiguli, ir tas māneklis, kurš plēsēju spēj piecelt gan no peldošo salu apakšas, gan no zāļu deķu pacerēm un citiem tā saucamajiem neaizsniedzamajiem slēpņiem. Tieši lielākās līdakas, ko esmu plānveidīgi ķēris seklumā, līdz šim esmu dabūjis ar šīs klases mānekļiem.

Otra mānekļu grupa ir poperi. Tā ir iegājies, ka šos es lietoju retāk, līdz ar to arī ķēris ar tiem esmu mazāk. Poperis man ir pamata spēlētājs asaru katla gadījumā, kuru seklajos ezeros netrūkst. Ja plēsējs aktīvi dzenā mailes, poperi uzlieku vienmēr – uz aktīvu plēsēju tas strādā stabili. Uz pasīvu vokeris bieži ir izrādījies pārāks.

Nākamā grupa aiz abiem piesauktajiem virsminiekiem ir seklie kranki. Ar seklajiem es domāju tos, kuru iegrime ir līdz 20 cm. Vienmērīgas ietīšanas laikā tie parasti aiz sevis atstāj divas skaidri redzamas ūdens ūsas. Uzreiz atklāšu – šādu mānekļu nav daudz. Populārākie un izplatītākie no seklajiem krankiem ir ar iegrimi līdz 30–50 cm. Šāda iegrime ir pārāk liela. Pareizi piemeklēts kranks apstākļos, kad to nepieciešams novadīt aptuveni 5–10 cm zem ūdens virsmas, ir spējīgs uz fantastisku rezultātu. Šis māneklis ir vienlīdz efektīvs kā mierīgas ūdens virsmas laikā, tā ar nelielu un vidēju vilnīti.

Ja runājam par pamata vobleru klāstu, ap kuru grozās ķeršana seklumā, tad mans arsenāls balstās uz minētajiem trim mānekļu veidiem. Tos vēl parasti izvēršu dažādās krāsu un izmēru kolekcijās. Kā papildinājums tiem klāt nāk dažādi seklas iegrimes svimbeiti un peldošā gumija. Pieredze rāda, ka šobrīd skaņai ir jāiet roku rokā ar vibrāciju. Līdz ar to pamata akcents tiek likts tieši uz nule aprakstītajiem.

Engures ruduļa sāga jau ir kļuvusi par leģendāru. Fantastiski sportiska cope, kuru novēlu izbaudīt arī jums.

Klasiskie pārdesmit centimetri

Atceros savu pirmo vizīti Kaņierī. Atminos pirmos braucienus uz Babīti. Šobrīd to atsaukt atmiņā ir interesanti un bieži pat smieklīgi. Tā vietā, lai ķertu zivis, es nodarbojos ar zāļu ravēšanu. Iemesls gaužām vienkāršs: īsti nebija, ar ko ķert, un arī izpratne par to, kas īsti ir seklūdens mānekļi, bija ļoti aptuvena. Tieši tāpēc, zinot, cik daudz mums ir šādu ūdeņu, kā arī to, cik daudz spiningotāju uz tiem dodas, nolēmu sagatavot nelielu un konstruktīvu tieši Engurei, Babītei, Kaņierim, Liepājai, Lobei un Papei piemērotu mānekļu apskatu. Pats esmu visu šo vobleru idejiskais autors un izstrādātājs. Varētu pat teikt, ka esmu tos veidojis tieši nule minētās problēmas risināšanai un, protams, veiksmīgai zivju ķeršanai.

Lui Pencil 98 ir manis paša veidots vokeris. Māneklis ūdens virspusē zīmē iepriekš minēto zigzagu. Kā jau teicu, ļoti liela nozīme ir šī mānekļa lidotspējai. Esmu no tiem, kas pretēji loģikai, darbojoties seklajos ūdeņos, tomēr copē stāvus. Jā, pilnībā piekrītu, īsti pareizi tas nav. Pašsaprotamo trūkumu šajā situācijā es novēršu ar tiešām tālu metienu.

Lui Pencil izsvarojuma pamatā ir sešas uz voblera pakaļgalu aizvirzītas stacionāras lodītes, kas ļauj tam lidot patiešām tālu. Otrkārt, šāds izsvarojums ļauj tam ieņemt vajadzīgo un ērtāko pozīciju pēc iekrišanas ūdenī. Ja mānekļa vadīšanu mēs vērotu kā palēninātā filmā, tad no ūdens virsmas pilnībā izbāzta ir vien galvas daļa, pārējais ķermenis atrodas 1–2 cm zem ūdens un veido šļakstu un skaņas efektu, kas būtībā ir galvenais plēsēju uzmanības piesaistītājs.

Pastāv arī zināmas prasības pret inventāru, kas tiek lietots šim mānekļu segmentam. Visērtāk ir darboties ar aptuveni 2,1–2,3 m garu, vieglu ātras akcijas spiningu. Aukla – pītā 1–1,2# diametrā pēc japāņu mēra, kas būtu 0,15–0,17 mm mums ierastākā mērvienībā.

Ķeršana ar šo mānekli būs pamatīgs emocionāls pārbaudījums ikvienam. Neskaitāmi ņēmieni. Viens garām, otrs tāpat! Trešais precīzs. Vēl interesantāk, kad redzamas tuvojamies uzreiz 2 vai 3 līdaku muguras – kura tad nu paspēs pirmā... Jums savukārt tobrīd tajā visā trakumā ir jāspēj sevi savaldīt un neizkrist no vienmērīgā vadīšanas ritma. Patiesi, ir ko noņemties!

Lui Pencil 98 vokeris un viena no pēdējām Kaņiera izbrauciena mēra līdakām. Ņēma pat trīs reizes pēc kārtas…

Kas attiecas uz Lui Pencil vadīšanu, tā ir vienkārša, taču prasa nelielu piešaušanos. Būtība ir šāda: pēc metiena tiek novākta liekā aukla, un tālāk ir jāatrod tas rāviena asums, kad vobleris sāk izslīdēt uz vienu sānu. Pēcāk, vienlaikus ar spoli novācot lieko auklu, seko nākamais rāviens, kad vobleris turpina savu gaitu jau pretējā virzienā. Nekā sarežģīta.

Haira 44F Shallow Pilot seklais kranks asaru cope ir neaizstājams.

Haira 44 Shallow Pilot ir vēl viens ārkārtīgi rezultatīvs seklūdens māneklis. Šis kranks ir pagājušā gada modeļa Haira 33 pagaidām lielākais brālis. Tīri pēc gabarīta jau daudz piemērotāks tieši līdakām. Šajā krankā ir ielikta ļoti dziļa doma, kuru mēģināšu tagad izskaidrot.

Pirmām kārtām tā ir mūsu ķeršanas uzstādījumam izstrādāta iegrime. Shallow Pilot visprecīzāk paskaidro tā darbības dziļumu, tie ir maksimums 25–30 cm. Kas interesanti, arī 5 cm dziļumā to var bez problēmām novadīt, variējot vien ar lēnāku ietīšanu un augšup pavērstu spici. Līdz ar to minētais kranku tipa vobleris ir ideāls visiem seklajiem ezeriem bez izņēmuma. Ja šķetina tā uzbūvi, tad visupirms ir jāmin izstrādātie tehniskie risinājumi. Magnetic cast system ļauj to tālu iemest, kas šāda izmēra māneklim ir ļoti svarīgi, jo ne visi tie lido vienlīdz atzīstami.

Otra izstrāde ir meklējama zoda daļā. Outside stabilizer system jeb speciāla tur stiprināta volframa lodīte ļauj māneklim nezaudēt agresīvo vibrāciju nedz spēcīgas straumes, nedz lielākas ūdens viļņošanās apstākļos.

Abu šo sistēmu apvienojums ir ļāvis tikt pie fantastiski rezultatīva seklās iegrimes kranka.

Ir vēl kāda lieta, kas saistīta tieši ar Haira sērijas krāsojumiem. Droši vien būsiet dzirdējis spriedelējumus, ka seklajos ezeros nereti tiek gūti labi rezultāti ar tumšiem un pat melniem mānekļiem. Tā tiešām ir, un visspilgtāk tas tiek novērots saulainā laikā. Tieši šādiem priekšnosacījumiem ir izstrādāta speciālā kamuflāžas sērija. Tā ir iznācis, ka jau no pirmajiem Haira 44 prototipiem tieši šo krāsojumu es lietoju visbiežāk.

Krāsojuma jautājums pēc būtības ir ārkārtīgi diskutabls, tas ir grūti pierādāms un attaisnojams lielums, un bieži tieši ticības un biežākas lietošanas ieradums vienu vai otru krāsu liek uzskatīt par efektīvāko. Tāpēc šajā gadījumā savi favorīti katram ir atrodami pašam.

Ja runājam par neierastākajiem lomiem, tad šis Volgas deltas samelis uz Haira 44 tika izmānīts no 20cm dziļuma. Ko viņš tur darīja...?

Līdz pusmetram

Šis segments jau paver krietni plašākas manevru iespējas. Nule minētajiem kranku klases mānekļiem un virsminiekiem klāt piepulcējas seklākās iegrimes maiļu variācijas.

Antira Swim 115F 3X, ja tā var sacīt, ir mailes un svimbeita krustojums, kurus apvieno un papildina vēl kāda pilnīgi jauna un, gribētos teikt, unikāla izstrāde. Pēc būtības šī ir klasiska mailes forma ar seklas iegrimes mēli. Taču, tā kā šis ir trīsdaļīgs vobleris, tam piemīt spilgta pašam sava spēle, un rezultātā tas paralēli ievainotu zivi imitējošam minnow klases voblerim klāt iegūst svimbeita jeb dzīvas zivtiņas ķermeni.

Pie tā visa īpaši izceļama vēl ir astes kon­strukcija. Mans sens sapnis beidzot ir realizējies – šis ir pirmais man zināmais vobleris ar vibroastes efektu. Ko tas nozīmē? Tūlīt paskaidrošu. Divdaļīgam ar mēli aprīkotam voblerim piemīt sava vibrācija, bet, ja vēl klāt pievienota šāda plastikas vibroaste, tā, pateicoties savam daudz mazākajam svaram, vibrē 4 reizes ātrāk un agresīvāk nekā voblera pamata daļa. Vizuālais efekts un vibrācija, ko dod ārā šis vobleris, ir fantastiski.

Antira Swim 115F 3X ir izstrādāta divās peldspējas variācijās, proti – peldošajā un suspendera. Slaidais ķermenis ar 115 mm kopējo garumu ir optimāls tieši līdakām, bet tāpat to bieži iekāro rupjāku asaru fronte.

Kas attiecas uz vadīšanu, tad nekāda Morzes ābece te nav atklājama. Tā ir salīdzinoši lēna, ar sīkiem un retiem rāvieniem dekorēta animācija, kuras laikā vobleris laiski draiskojas seklajā ūdenī. Peldošajai versijai piemīt izteikta peldspēja, un ūdens virspusē tas uznāk salīdzinoši ātri. Līdz ar to tas ir vadāms 10–40 cm dziļumā bez jelkādām problēmām.

Pagājušā gada pirmo prototipu testi parādīja šī mānekļa potenciālu Babītes lēpeņu laukos. Precīzāk – to logos. Māneklis ķer gan rupju asari, gan līdakas. Kas attiecas uz suspendera versiju, tad to jau var lietot dziļākās vietās.

Antira Swim 115F 3X ir nākamā gada jaunums. Taču labā ziņa ir tā, ka no jūlija vidus iepazīšanās partija nonāks arī pie mums.

Basara 70F jeb kur nu bez tviča piesitiena. Tviču un tā rezultativitāti joprojām neviens nav atcēlis, un ar nosacījumu, ka dziļums ļauj, šī tehnika vienmēr ir bijusi ļoti rezultatīva. Basara vobleru sērija sevi ir gana pierādījusi, un es domāju, ka nu jau retais no maniem lasītājiem nebūs neko dzirdējis par šo mailes tipa sēriju.

Basara 70F ir klasika tviča segmentā.

70 mm izmērs ir kompromiss starp līdaku un asari. Jā, es piekrītu, varbūt pārāk daudz tam virsū krīt zemmēra līdakas, taču, ja jautājumu pagriež no procesa intensitātes skatpunkta, šis izmērs spēj izprovocēt visas zivis pēc kārtas. Ir sanācis trāpīt fantastiskā asaru copē Engurē un Babītē, kur tieši Basara 70 peldošajā versijā pēc gabarīta tobrīd bija piedzenams vistuvāk asaru šķaidītajam maiļu baram.

Ļoti vienkārši vadāma maile. Līdz ar to seklo ezeru segmentā šis māneklis ir ieguvis pamatīgu cieņu un uzticību.

Anira 69F ir viens no universālākajiem manā rīcībā esošajiem vobleriem. Vieni ir iemanījušies ar to ķert taimiņus, citi slavē kā izcilu velces vobleri daunrigera sistēmā. Manā skatījumā tas ir klasisks seklo un vidēji dziļo ezeru vobleris. Ja uz iepriekš aprakstīto mānekļu fona vērtē Anira 69 mm izmērā, tam visupirms ir lielākā iegrime. Dabā tā svārstās no 0 līdz 1 m atzīmei. Skaties, kā gribi, bet visās pieminētajās ūdenstilpēs ir padziļinājumi un bedres, un nereti tās ir ar tīru un smilšainu gulti, bet tikpat labi var būt apaugušas ar zālēm. Arī šādās vietās līdakas mēdz uzturēties, un jo sevišķi tas notiek uzreiz pēc liela vēja. Bieži vētras laikā līdakas no krasta sekluma gluži vienkārši tiek izpūstas klajumā, un par pirmajām pieturas vietām tām bieži kalpo tieši dažādi padziļinājumi un ieplakas. Šo niansi der ielāgot un praksē šad tad pārbaudīt.

Kas attiecas uz Anira vadīšanu, jāatceras, ka visupirms tas ir shad jeb raudas formas vobleris un tam piemīt sava spēle, uz kuru pilnīgi mierīgi var arī balstīties. Taču to var papildināt ar dažādas intensitātes tviča akordiem. Par rezultātiem droši spriedīsiet pats pavisam drīz. Jau minēju, ka vobleris ir daudzpusīgs un vienlīdz zivīgs ļoti dažādos apstākļos. Vajag tik rakt – kā teica klasiķis.

5 nerakstīti seklūdens likumi

Kā jau teicu ievadā, copei seklajos ezeros nenoliedzami piemīt savs šarms. Visupirms tas droši vien izskaidrojams ar to, ka spēles laukums ir labi pārredzams un pat caurredzams. Manā spiningošanas pilnveidošanās ritējumā šiem ūdeņiem ir bijusi liela nozīme, un atskaņas ir labi redzamas manos veidotajos mānekļos. Seklumi, ja tā var teikt, ir viena no mazajām stihijām. Kas attiecas uz to rezultativitāti, laika gaitā esmu nonācis pie dažiem uz statistiku balstītiem novērojumiem, un ar svarīgākajiem nobeigumā vēlos dalīties ar jums.

• Zivis jūs redz. Ja nav lielas vajadzības trokšņot, nedariet to. Tāpat, ja spējat ķert sēžot, necelieties kājās. Ja tomēr piederat pie tiem, kas strādā stāvus līdzīgi kā es, meklējiet aizsegu – meldru puduri, piedomājiet par maksimāli tāliem metieniem.

• Rīta stundai zelts mutē. Zelta vārdi, kuri visprecīzāk raksturo vasaras vidus copi seklajos ezeros, jo plēsēji visaktīvāk medī tieši rīta cēlienā. Ir svarīgi paspēt uz to.

• Jo lielāki džungļi, jo labāk. Uzkarsušajā ūdenī līdakai nav diži daudz, kur nolīst. Tā slēpjas peldošo salu apakšā, dažādās sakņu veidotās alās, meldru un lēpeņu džungļos.

• Asaru katlu vienmēr uzmana līdakas, un visbiežāk tās ir izvietojušās nostāk pa perimetru. Tāpēc ir ieteicams izdarīt metienus dažādos virzienos ar lielu izvērsienu jeb pēc vēdekļa principa.

• Dienās pēc vētras der pārbaudīt nosacīti dziļākās ezera vietas – teju katrā šādas bedres vai ieplakas var atrast. Vējš līdakas mēdz pamatīgi izsvaidīt pa ezeru, un bedres ir pirmie punkti, kur tās savācas. Arī barības bāze sīko zivtiņu izskatā bieži uzturas padziļinājumos.

Ceru, ka šī informācija kādam noderēja. Man pašam šo rindu rakstīšana atsauca atmiņā ļoti patīkamus un adrenalīna pārbagātus brīžus, kas piedzīvoti tieši mūsu seklajos ezeros. Lai katram jums pa skaistam un zivīgam vasaras rītam šomēnes tiek!