Rakstiet mums! Pievienojiet attēlus (vai uzticiet tos piemeklēt CL redaktoram) un mēs nodosim Jūsu vēstījumu visai Latvijas copmaņu saimei!
Šīs sezonas sākums bija padevies visai vēss. Ūdens maija griezumā iesila pavisam lēni, zivju ēstgribai ļaujot ieskrieties vien divplākšņa galopā. Ja atskaitām Liepājas ezera 1. maija līdaku sadali, cits nekas tā īsti atmiņā arī nav iespiedies. Līdakas bija... bet līdz tādam kārtīgam uhhh! šoreiz pietrūka gana daudz. Šoreiz es gribētu apkopot dažas aizvadītā gada atziņas, tās papildinot ar nule gūtajiem maija iespaidiem.
Oranžais līdaku pamatsastāvs – Mr. Greedy, S-Shad Tail un izstrādē vēl esošais Tioga FAT.
Zivi var noķert tur, kur viņa ir!
Šis mana vārdabrāļa Ingus Goltiņa teiktais manī sēž nu jau vismaz pēdējās 3–4 sezonas. Vai tiešām mēs esam pārliecināti, ka vietā, kur konkrētajā brīdī darbojamies, zivis maz tobrīd uzturas? Tāds ir jautājums! Sasodīti sarežģīts un svarīgs jautājums vienlaikus. Jo sevišķi tas kļūst aktuāls brīdī, kad bez jelkāda rezultāta esi izmētājies līks visu savu arsenālu un sāc vainot visu pēc kārtas, ko vien spēj iedomāties.
Par laimi, ir vairākas lietas jeb palīgierīces, kuras 21. gadsimtā uz šo jautājumu mums palīdz atbildēt ātrāk, precīzāk un, pats galvenais, ar ļoti lielu ticamības momentu. Neatņemama šodienas copes sastāvdaļa ir laba eholote. Piekrītu! Seklajos ūdeņos pilnīgi mierīgi var iztikt arī bez tās, jo talkā nāk situācijas vizualizācija. Gluži vienkārši seklūdenī zivis agri vai vēlu pašas sevi nodod.
Kas attiecas uz džigošanu vai dropšotēšanu, tad sen vairs nepietiek ar to, ka mēs nojaušam kants koordinātas. Šodienas lielās spiningotāju konkurences apstākļos rakt jau ir nepieciešams daudz precīzāk un plānveidīgi. Tieši tāpēc, pirms izteikt secinājumus par ķeršanas vietu, sākšu ar atbildes meklējumiem uz nule uzdoto jautājumu. Vai vietā, kur ķerat, vispār zivis tobrīd uzturas?
Mānekļa faktors
Tā ietekme uz copes rezultativitāti un intensitāti ir milzīga. Šobrīd pasaulē nu jau vairs retais ražotājs tīšu prātu taisa mēslu, neiedziļinoties lietā. Lielums produktu attīstītāju tēmē šaurās un specifiskās spiningošanas tehnikās. Līdz ar to mānekļu izvēle tiešām ir plaša. Jautājums – vai un ko mēs spējam izspiest no tiem konkrētos apstākļos.
Esmu daudz analizējis savas biežāk lietotās spiningošanas tehnikas dažādos ūdeņos. Par savu iecienītāko metodi viennozīmīgi saucu džigu. Šobrīd nav jēgas to skaldīt smalkāk mikrodžigā, vieglajā vai smagajā džigā, tas pamatdomu nemainīs.
Džigu savulaik apguvu Krievijā no Konstantīna Kuzmina un vēl diviem viņa līdzgaitniekiem, ne mazākām krievu spiningošanas leģendām. Mana skola aizsākās milzīgā straumē, kur minimālā džiggalva svārstījās 50–80 g robežās. Ko dod tāda skola? Visupirms jau grunts izjūtu. Grunts izjūta un tās izprašana ir visa džiga pamatā. Ir svarīgi saprast, kādu informāciju mānekļa uzvedība nodod tavam pelēkajam datoram. Grunts reljefs, tās cietība, zāles, ķērāji utt. Šo lietu izjušanu ir nepieciešams trenēt.
Pirmā atziņa, kas manī ir nosēdusies, darbojoties šajā tehnikā, ir šāda. Džigs jau saknē ir superuniversāls paņēmiens, ar kuru variējot var ķert kā 10 cm, tā 100 m dziļumā. Nenoliedzami, atšķirsies kātu jauda, auklu resnums un mānekļu konfigurācija, taču pamatideja par universālismu paliks. Otra mana biežāk izmantotā divīzija ir vobleri. Arī tie ir dažādi dalāmi pēc ķermeņa formas un vadīšanas metodes. Dziļāk tajos tagad nebraukšu – tā gluži vienkārši nav šīs reizes tēma. Trešā grupa ir dažādas pavadiņu sistēmas. Ceturtā pēc lietojumu biežuma droši vien būtu saucama klasiskā vārdā – rotiņi, spinerbeiti un šūpiņi.
Atgriežoties pie pirmā novirziena, vēlreiz vēlos uzsvērt tā universālo dabu. Džiga mentalitāte slēpjas pamatīgā uzbāzībā. Tā ideja principā ir novietot mānekli pēc iespējas tuvāk plēsējam, pa ķērienam neatkarīgi no dziļuma, straumes stipruma, ūdens caurredzamības un temperatūras. Tālāk viņu jau provocējot tik ilgi, līdz tas neiztur un uzbrūk. Un itin nemaz nav svarīgi, vai tas būs 10 cm vai 10 m dziļums. Vienā gadījumā var darboties ar peldošu gumiju plikā ofsetāķī bez papildu smaguma. Otrā atliek vien piemeklēt apstākļiem piemērotu smagumu.
Mānekļa faktora, precīzāk – konkrētiem apstākļiem piemērotākās formas, izmēra un krāsojuma, ietekme uz rezultātu ir milzīga. Būtībā tie ir nemitīgi meklējumi no gada uz gadu un no vietas uz vietu. Ideāls un universāls māneklis visiem gadījumiem, šķiet, joprojām nav izstrādāts. Sliecos uz domu, ka to nemaz arī nav iespējams izdarīt.
Mānekļa misija ir ļoti vienkārša. Tam ir jāķer zivis. Ja šķetinām jautājumu dziļāk, tad redzam, ka, darbojoties dažādā dziļumā, straumē vai stāvošā ūdenī, to lietojums atšķiras. Straumē efektīvāks ir slaids gumijas ķermenis, jo tāds labāk turas pretī lielai ūdens pretplūsmai. Tas gluži vienkārši rada mazāku pretestību. Savukārt seklumā svarīga ir pēc iespējas plakanāka ģeometrija, jo tieši tāda ļauj māneklim grimt daudz lēnāk, radot vajadzīgās sānu vibrācijas. Visvienkāršāk ir stāvošā ūdenī. Tur darbojas praktiski visas formas un izmēri, atliek vien pielāgoties zivju konkrētā brīža kaprīzēm.
Piedāvāju detalizēti parunāt par katru no šiem faktoriem.
Ģeometrija
Mānekļa ģeometriju esam raduši iztirzāt divos rakursos. Vienā gadījumā tā tiešām ir ķermeņa forma, vadoties pēc mērķa zivs specifikas. Nu, piemēram, esam raduši domāt, ka tāda slaida maile kā milzīgu popularitāti atkal ieguvušais Long John ir klasisks zandartu māneklis. Otrs piemērs varētu būt Mr. Greedy, kuru vienbalsīgi esam sev iepotējuši kā tikai un vienīgi līdaku gumiju. Ar asari ir vienkāršāk, jo visus mazos knibuļus neatkarīgi no formas mēs visbiežāk attiecinām tieši uz šo sugu.
Krietni retāk mēs gumiju ģeometriju vētījam tieši ūdeņu sakarā. Skaties, kā gribi – viens un tas pats māneklis straumē un stāvošā ūdenī izskatās un uzvedas dažādi. Ir tādi, kurus tecējums praktiski neietekmē, jo tie ir slaidi. Straume tos nespēj izsviest no spēles rakursa. Resnākam un gaļīgākam ķermenim straumē klājas krietni grūtāk. Tecējums gāž uz sāniem, kā rezultātā kātā mēs jūtam džiga atsišanos pret grunti, taču visbiežāk gumija tobrīd nevis smuki izsoļo un izbumbo grunti, bet gan veļas pa to.
Piedāvāju par piemēru paņemt mums populāras trīs formu ēdamgumijas.
Tioga – tās ķermenis ir ārkārtīgi aktīvs. Būtībā šis māneklis lieliski spēlē arī bez astes. To lieliski nodrošina rievotais ķermenis. Šāda ģeometrija ir brīvi lietojama jebkuros apstākļos. Skatot mānekli no priekšas šķērsgriezumā, var redzēt, ka ūdens pretestība ir neliela, tāpēc straumē tas spēlē stabili. Tikpat stabili viņš uzvedīsies praktiski jebkurā dziļumā un pat džigojot centimetru pa centimetram uz priekšu. Arī stāvošā ūdeni ar spininga spici tam var iedot teju jebkādu iedomātu spēli. Atliek vien atrast pašas zivis.
Lj Minnow – šis jau ir cits stāsts. Puse sekundes jeb pirmie pāris centimetri tam ir vajadzīgi, lai uzsāktu gaitu stāvošā ūdenī. Tiogas gadījumā vibrācijas sākas momentāni, Lj Minnow stihija ir paslēpta straumē. Šī ir klasiska mailes forma, kuru straume spēj iekustināt, mānekli turot praktiski uz vietas. Arī slaidā forma tai palīdz perfekti justies tekošā ūdenī. Jautāsiet, kas notiek ar šādu mānekli seklumā zālēs? Pārāk ātri grimst tā iemesla dēļ, ka trūkst ķermeņa masas platumā. Viņš nespēj ieķerties ūdens vidējos slāņos.
Mr. Greedy – tas ir vēl trešais stāsts. Šis gaļas gabals lielākā tecējumā vienkārši no trajektorijas tiek nonests. Straume grīdi regulāri met uz sāniem. Tā pretestības laukums ir ļoti liels, un rezultātā straujākā ūdenī, kur ķer ar 20 g un lielākām džiggalvām, grīdis nebūs efektīvākais. Gluži pretēji tas strādā dažādā dziļumā stāvošā ūdenī. Manā arsenālā šis māneklis ir neaizvietojams, medījot līdakas pretzāļu sistēmās seklumā. Tāpat tas ir viens no maniem līderiem stāvošā ūdenī džiga tehnikā.
Šie bija tikai 3 piemēri, cik atšķirīgas spēj būt vienas grupas mānekļu iedabas, kuras visas kopā saucam par gumijām. Katrai ķermeņa ģeometrijai ir savs lietojums, savs pareizais un labākais āķu sistēmas variants, kā arī vadīšanas paņēmiens.
Kā uzminēt krāsojumu
Labākā krāsojuma atrašana katrā reizē sākas gandrīz no nulles. Ir mums savi kulta varianti, kurus vajadzīgajā modelī un izmērā pat ar uguni neatradīsi nevienā veikalā. Tomēr pats uzskatu, ka zivis var noķert ar viņiem visiem. Jā, vienu dienu labāk strādā viens vai otrs, tomēr, ja par atskaites punktu ņemam ilgāku laika griezumu, līderu paliek pavisam maz.
Kas tad mums ir kulta statusā? Ja ieskatos savā kastē, es reti kad dublēju vienu krāsojumu vairākos modeļos. Ja tomēr to daru, tātad šis variants ir viens no maniem 5 veiksmīgākajiem. Standartā rīkojos šādi. Līdaku vibroastes parasti izvēlos koši elektrozaļas, oranžas, burkānu tonī un rozā. Saulainā laikā seklūdens līdaku tāpat bieži ķeru ar tumšajiem un lillā modeļiem.
Kas attiecas uz zandartu, tad viena no pamata krāsām ir violetā jeb purple plum, kas izspīd ultravioletā gaismā; tā arī maina toni, kad pavērš pret gaismu. Žanim šī lieta dikti patīk. Tas ir arī viens no šodienas kulta objektiem. Manā skatījumā mānekļa toņi tieši zandartu interesē vismazāk. Daudz svarīgāk ir trāpīt uz viņa ēšanas uzplaiksnījumiem. Citiem vārdiem sakot – būt īstajā vietā un īstajā laikā.
Asaris ir pavisam cits stāsts. Ja runājam par sugas pārstāvjiem svarā 500 g un plus, šis padzīvojušais puisis tiešām daudz ko ir redzējis. Tikai pilnīga dulluma vadīts, asaru katla laikā tas zaudē galvu un šķiļ visu pēc kārtas. Pārējos gadījumos viņš ietur īstu novērotāja pauzi. Līdz ar to iekārotāko mānekļa krāsojumu katru reizi tiešām nākas meklēt no jauna. Violeto var miksēt ar oranžo, balto nomainīt pret tumšo eļļas krāsu. Līdzīgi kā manevrējot pa dambretes galdiņa lauciņiem, arī konkrētās dienas krāsojuma atrašana prasa zināmu laiku.
Tagad par dažiem šī brīža favorītiem.
Orange chart – ēd kā zandarts, tā līdaka. Viens no maniem pagājušā gada TOP 5, kas ieguvis iesauku Skaldītājs. Šis ir viens no retajiem pie aktīvajiem provocētājiem pieskaitāmajiem krāsojumiem, kuru manā kastē var atrast uzreiz vairākos modeļos: Tioga, Mr. Greedy, S-Shad Tail. Katram no tiem ir sava misija. Šo variantu esmu nopietni testējis visos gadalaikos un varu droši saukt par universālu un mūsu ūdeņos strādājošu augu gadu.
Super pink – šobrīd karsta manta, jo īpaši jaunās peldošās ēdamgumijas Joco Shaker sakarā. Līdaka un zandarts šo krāsu tiešām reāli plosa. Rozajam prognozēju ārprātīgu popularitātes uzplaiksnījumu.
Green pumpkin – nu jau kārtīga veterāna statusā ierindojams variants. Arī tas manā apritē ir uzreiz vairākos modeļos. Zaļais ķirbis ir manā TOP 5 sarakstā asariem, un tieši šī iemesla dēļ tas man plaši pārstāvēts ir mazo gumiju segmentā. Acīmredzot asaris tajā atpazīst kādu gultnes radību. Strādā perfekti!
Purple plum – šis pieprasījuma ziņā pārspēj visus pārējos vismaz dubultā. Jā, uz viņu tiešām lieliski ķeras. Taču slavas augstumus, ko ieguvusi violetā plūme, es līdz galam sagremot nespēju. Jā, ir labs, zivīgs, dažādā apgaismojumā mainīgs un visādi citādi zivju iekārots, bet vai tiešām ķer asari un zandartu divreiz labāk par to pašu green pumpkin? Tas ir labs jautājums.
Ocean pearl – tumsā spīdošā baltā pērle ir jebkuras līdakas bieds, it sevišķi, darbojoties klasiskā džiga tehnikā. Manā praksē ir bijis ļoti daudz gadījumu, kad, pa vienu un to pašu kanti noejot un sākotnēji ar mazu gumiju, pēcāk jau ar lielāku cierējot uz zandartu, visbeidzot uzliek kārtīgas 5 collas ocean pearl mantu. Ir reizes, kad līdaka ņem tikai balto. To nevajag aizmirst. Tādos modeļos kā Tioga, Bugsy Shad un S-Shad Tail šis tonis strādā ļoti labi.
Krāsojuma tēma ir ļoti diskutabls jautājums. Tas ir liels ticības kredīts, kas pēc veiksmīgas copes tiek izsniegts konkrētam māneklim un tonim. Kā jau minēju, es šo pozīciju nemitīgi mainu. Nereti pēc noķertas zivs krāsojumu pat mainu nost, lai izvairītos no ieciklēšanās un pārlieku lielas uzticēšanās tam. Zivis pie bieži lietotiem mānekļiem un toņiem ar laiku pierod. Pie šāda secinājuma esmu nonācis jau pirms krietna laika. Līdz ar to ir svarīgi nemitīgi būt lietas kursā, cik tad patiesi plašs ir jūsu arsenāls. Kuri krāsojumi spēs veiksmīgi viens otru aizstāt? Tāpat regulāri apritē ir jālaiž pilnīgi jauni un iepriekš vēl neizmantoti.
Nebaidies no gabarīta!
Mikrodžiga ienākšana copes arsenālā mūs, ja tā var teikt, ir sabojājusi. No vienas puses, tas mums pavēra durvis uz nepiedzīvotu rezultativitāti. Nevaru to noliegt, jo tieši šī tehnika copju skaita ziņā ir viennozīmīga līdere visos ūdeņos. No otras puses, pieķeru sevi pie sajūtas, ka šobrīd ne ar ko citu kā asaru klapēšanu mēs vairs nedzīvojam. Viena vienīga doma – kā pēc iespējas vairāk saskaldīt sīko asari.
Ja vien maču situācija to nespiež darīt, ar mikrobu praktiski vairs nestrādāju. Uzskatu, ka ar lielāku gumiju var izsēdēt to pašu ņēmienu skaitu, ja vien ievēro manu sākotnējo uzstādījumu – ķert tur, kur ir, ko ķert. 3,5–4,5 collas asarim un 5–6 collas līdakai ir normāls ikdienas izmērs, ar kuru būtu jāķer normāla zivs. Attiecīgi nokomplektējot samērīgu inventāru, šādu mānekli nesmādēs arī normāla lieluma asaris. Nebaidīsimies no gabarīta! Tāds būtu mans aicinājums, sākot zandartu sezonu. Dodiet stiklacim un zobainajam uz sānu līnijas sajust kārtīga mānekļa vibrāciju. Rezultātiem būt!
Paldies, ļoti interrsanti