Pēc līdakām uz seklajiem ezeriem

Līdaku medības seklajos ezeros ar spiningu ir viens no aktīvākajiem makšķerēšanas veidiem un līdz ar to arī viens no maniem iecienītākajiem. Aktīvs tas ir tāpēc, ka populārākie Latvijas seklie ezeri ir ar ļoti lielu ūdens platību, daudziem līčiem un līcīšiem, zāļu puduriem, klajumiem. Nezinot konkrēto ūdeni, nereti šķiet, ka līdakām tajā ir jābūt pilnīgi visur – metiena attālumā noteikti būs kāda vieta, kas izskatīsies pēc potenciālas zaļsvārces mājvietas. Kad pāris stundas vai pat visu copei atvēlēto dienu šādās vietās ir nomētāts māneklis bez mazākās zivju kustības, sāc saprast, ka nebūs tik vienkārši, kā izskatās.

Pie populārākajiem seklajiem ezeriem (vidējais dziļums aptuveni 1–2 m) pieskaitāmi Babītes, Engures, Kaņiera, Liepājas, Lobes, Burtnieku un citi. Lai arī katram no tiem ir savs raksturs, savs gultnes reljefs, savi knifi, tomēr pamatlietas, kas jāņem vērā, uzsākot šādas ūdenstilpes ķemmēt, noteikti ir kopīgas. Rakstā ieskicēšu, kas jāņem vērā pirms šādu ezeru apmeklējuma, kāds ekipējums nepieciešams, kādi mānekļi jāsagatavo, kā uzvesties pašā copē, kur un kā meklēt līdaku. Tā, protams, ir vien mana pieredze un interpretācija, jo copē, neskaitot Makšķerēšanas noteikumus, nav akmenī iekaltu likumu.

Spiningojot seklās un zāļainās vietās, nereti līdaku nākas mānīt ārā no pašas grunts, kurai ir grūti tikt klāt ar parastu gumijzivi, kas iestrēgst kaut kur pa ceļam. Te talkā nāk dažādi svariņi. Attēlā redzama Teksasas sistēma ar slīdošo sviniņu un manu savaldzināto seklūdens skaistuli.

Pirms copes

Datumi, motori, liegumi, licences. Pirmkārt, jānoskaidro par īpašajiem noteikumiem, kas attiecas uz konkrēto ezeru, jo tie atšķiras. Lielākajā daļā līdaku ķeršana ir atļauta no 1. maija, bet, piemēram, Babītes ezerā to drīkst darīt tikai no jūnija un arī ne visā ezerā, bet Engurē – no jūnija trešās nedēļas nogales.

Arī motoru izmantošanas noteikumi atšķiras. Liepājniekā un Burtniekā drīkst braukt gan ar elektrisko, gan iekšdedzes motoru, turpretī Babītē un Engurē – tikai ar elektromotoru, turklāt jānoskaidro, vai drīkst izmantot savu laivu vai tikai nomāto.

Vēl būtiski ir noskaidrot liegumu karti, jo daudz kur ir zonas, kas atvēlētas mierīgai putnu dzīvošanai, tāpēc liegtas makšķerniekiem. To robežas sezonas laikā mēdz mainīties, tāpēc pirms tam par to noteikti apjautājieties laivu bāzes saimniekiem, lai nesanāktu nepatikšanas ar inspektoriem.

Lielā daļā seklo ezeru nepieciešams iegādāties arī atsevišķu makšķerēšanas licenci. Šāda kārtība ir, piemēram, Liepājas, Lobes, Burtnieku un Kaņiera ezerā.

Vietas izpēte. Ja uz ezeru braucat pirmo reizi, ir vairāki veidi, kā uzzināt maksimāli daudz informācijas par konkrēto ūdenstilpi, lai uz vietas būtu vieglāk orientēties.

1. Izpētiet ezeri.lv datubāzi.

2. Izpētiet google.lv atrastos resursus.

3. Izpētiet copeslietas.lv un citu forumu sadaļas, vai tur nav atsevišķas tēmas par konkrēto ezeru. Ja ir – ar konkrētiem jautājumiem uzrunājiet sadaļas aktīvākos dalībniekus – ir daudz atsaucīgu un pretimnākošu makšķernieku.

4. Ja ezers ir populārs, noteikti aprunājieties kādā makšķernieku veikalā ar pārdevējiem. Ja paveiksies – iegūsiet daudz vērtīgas informācijas. Vien jāspēj saprast, kurā brīdī veikalnieks stāsta par ezeru, bet kurā brīdī jau cenšas pārdot mānekļus – jābūt noturīgam pret „ar šo mans tēvs tur pilnu laivu pieķēra”. No personīgās pieredzes viennozīmīgi varu pateikt, ka mazajos veikalos pārdevēji šajā ziņā gandrīz vienmēr ir atsaucīgāki un pretimnākošāki.

5. Atrodiet internetā ezera dziļumu karti, jo ar eholoti jūs tikai sasmīdināsiet zivis un citus copmaņus. Normālos apstākļos šādu ezeru dziļumu var noteikt ar neapbruņotu aci, turklāt nereti mēdz būt tik sekls, ka laiva ar airiem ir jāstumj. Piemēram, Babītē vasarā mēdz būt tik zems ūdens līmenis, ka no dienvidu krasta bāzēm labs laiciņš ir jāstumjas ar laivas vēderu pa zāļu paklāju, kamēr nonāk ezerā. Pirms laivas rezervēšanas noteikti ir vērts aprunāties ar bāzes saimniekiem par gaidāmajiem apstākļiem – par ūdens līmeni, par ūdens ziedēšanu, vēlā rudenī arī par ledus segu.

Inventārs. Lielākajos seklajos ezeros jāņem vērā, ka tur, it sevišķi vasaras periodā, ir ļoti zāļains un grunts tikai retās vietās ir bez ūdensaugiem. Tas nozīmē, ka inventārā pamatā jāparedz lēni grimstoši vai peldoši mānekļi. To svaram un izmēram lielas nozīmes nav. Mānekļu amplitūda un līdz ar to arī attiecīgā inventāra specifika ir teju neierobežota. Viss atkarīgs no mērķa, paradumiem un ticības, jo līdaka vienlīdz labi var iekārot kā 1. numura 5 g rotiņu, tā arī peldošu lielu 150-gramīgu džerku vai milzīgu gumiju.

Es uz seklajiem ezeriem parasti sagatavoju mānekļus no šādām kategorijām: parastās un pretzāļu gumijas zivtiņas, volkeri, poperi, vieglie un pretzāļu šūpiņi, kā arī rotiņi, mazie džerki (jo ar lielajiem neesmu aizrāvies), svimbeiti un dažādi vobleri. Katrs no tiem ir paredzēts saviem apstākļiem, par kuriem pastāstīšu nedaudz detalizētāk.

Kas attiecas uz spininga kātu, tad te nekādu ierobežojumu nav – viss atkarīgs, ar kādiem mānekļiem copēsiet. Izvēloties spoli, auklu un pavadu, jāņem vērā, ka jūsu māneklis noteikti bieži kaut kur aizķersies, tāpēc uz inventāru būs papildu slodze – braukt ar laivu klāt katru reizi nebūs lielas vēlēšanās.

Arī seklajos ezeros laivā ir jābūt enkuram. Ja ir vējš, tad bieži noder peldošais variants jeb lietussargs, kas ļauj lēnām laisties pa vējam un mētāt spiningu izvēlētajā virzienā.

Vēl noteikti līdzi jābūt polarizējošajām brillēm. Tā kā seklie ezeri bieži vien ir ļoti zāļaini, te ir lielas iespējas mānekļus noraut. Tomēr seklums nereti ļauj pazaudēto mantu ūdenī ieraudzīt. Ar neapbruņotu aci tas ir gandrīz neiespējami.

Cope ar virsmas mānekļiem ir slavena skaisto līdakas grābienu dēļ, kuru pavada iespaidīgas šļakatas, atvērta milzīgā mute, jau iztālēm redzamais muguras vilnis, kas draudīgi tuvojas māneklim. Video ar Overly: iespaidīgi līdaku uzbrukumi virsmas mānekļiem.

Mānekļi

Parastās un pretzāļu gumijas. Pretzāļu gumijzivs ir viens no pirmajiem mānekļiem, ar kuru pārbaudu zāļainos laukumus. Man ļoti patīk spiningot aizaugušās vietās, trāpīt bļodas lieluma zāļu logā, pamest savu mānekli apakšā zem lapu jumtiņa vai ieslidināt niedrēs, kur slēpjas zobainā. Tas viss saistīts ar lielu risku, ka māneklis ieķersies vai zivs vietā atnesīs zāles kušķi. Tāpēc te nervu saudzēšanas nolūkā lieti noder pretzāļu ūsas vai citi mehānismi, kas pasargā āķi no aizķeršanās.

Parastās zivtiņas izmantoju krietni retāk – ja konkrētajā vietā zāļu ir ļoti maz, jo biežā matu ķeksēšana nost no āķiem agri vai vēlu sāk kaitināt.

Gumijas zivtiņas vadīšana seklās un zāļainās vietās parasti ir lēna un nesteidzīga, ik pa brīdim palaižot to iegrimt (ja dziļums ļauj). Nereti pretzāļu gumiju pat speciāli metu tālāk par noskatīto brīvo logu, kur māneklis nevar iegrimt, lai pēc tam lēnām vilktu uz mērķa vietu, kur jau var sākt izspēlēt pēc sirds patikas.

Pretzāļu gumijas lielākais mīnuss ir tukšās copes. Seklumā līdaka bieži vien nošauj māneklim garām vai arī ļoti ātri to izspļauj. Tāpēc piecirst nepieciešams tikai tad, kad rokā esat sajutis copi. Ja līdaka ir aizšāvusi garām, ieturiet pauzi – ļoti iespējams, līdaka dos jums vēl vienu iespēju.

Savas pretzāļu gumijas es visbiežāk aprīkoju ar diviem ūsainiem āķiem vai arī ar ofsetnieku. Ja konkrētajos apstākļos tas ir iespējams, izmantoju mānekļus bez pretzāļu sistēmām, tādējādi krietni palielinot iespēju tikt pie kārotā loma.

Pie gumijas mānekļu kategorijas pieder ne tikai zivtiņas, bet arī vardes, peles, vēži un citi ērmi, kas šad tad palīdz rijīgai līdakai remdēt apetīti.

Volkeri, poperi, krouleri. Cope ar šiem virsmas mānekļiem ir ārkārtīgi aizraujoša, jo bieži redzama ne tikai pati uzbrukuma noslēguma fāze, bet arī skrienošās līdakas muguras radītais vilnis, kas vienmēr liek saasināt savus maņu orgānus un izdalīt adrenalīnu – lietas, kas baro mūsu copes azartu.

Šo mānekļu specifika prasa arī specifiskus apstākļus. Ideāli, ja ir mierīgs laiks vai arī pavisam neliels vējelis. Taču arī vējainā laikā tos nevajag ierakt dziļi kastē, jo ezeros, kur ir daudz puduru, ir arī daudz aizvēja vietu kas ļauj tos veiksmīgi izmantot. Arī šo mānekļu mīnuss ir biežās tukšās copes, taču skaistās copes dažkārt sagādā daudz labākas emocijas par vienu otru izvilktu līdaku.

Šūpiņi, rotiņi. Tā kā šūpiņi parasti ir metāla un grimstoši, tad tie nav tie populārākie seklo ezeru mānekļi, tomēr pavisam novārtā tos arī nedrīkst atstāt. Zinu copmaņus, kas uz 5–9 g šūpiņiem šādos ezeros velk ļoti skaistus lomus. Rotiņi tiek izmantoti krietni biežāk, un tie teicami veic savu zivju radara lomu un bieži izrādās rezultatīvāki par visu raibo vizuļu kastes sastāvu. Te ir svarīgi, lai māneklis ir viegls un tā lapiņa ir drīzāk apaļa, nevis garena – lai tas savu rotējošo lomu sāktu pildīt jau pavisam mazas ūdens pretestības brīdī. Pretējā gadījumā būs jācīnās ar zālēm, kas ātri apniks.

Džerki. Šis copes veids, ja runa ir par 40 g un smagākiem mānekļiem, mani pagaidām nav skāris, taču tas drīzāk ir saistīts ar lielāku interesi par citiem mānekļu veidiem, nevis kādām antipātijām. Vienīgie džerki, kas atrodami manā inventārā, ir līdz 25 g, un mans tviča kāts ar testu līdz 30 g lieliski spēj to izspēlēt. Taču džerkošana šādos ezeros ir visnotaļ populāra, jo mēdz būt rezultatīva. Lai veiksmīgi izspēlētu džerku, ir jāmeklē lielāki vai mazāki klajumi – mēģinājumi ar to darboties lēpeņu laukos ātri pielīdzinātos košļājamās gumijas vilkšanai ārā no matiem.

Svimbeiti. Šie no vairākām daļām sastāvošie mānekļi arī vienmēr ir manā seklo ezeru A listē. To specifika parasti ļauj svimbeitus vadīt sev vēlamajā ātrumā, un ar īsiem rāvieniem un pauzēm liek tiem izskatīties pēc ievainotas zivtiņas, kas
vienmēr ir gards kumoss plēsoņām. Svimbeiti, protams, mēdz būt dažādi – citi jāvelk teju uz apstāšanās robežas, bet citus var vilkt vienmērīgi un visai ātri. Pie šīs klases pieder arī klasiskie mūdži, kurus visai bieži piedāvā vairāki mūsu vietējie meistari, kas atrodami copes forumos un sociālo tīklu copes grupās.

Vobleri. Uz seklajiem ezeriem ņemu tikai tos, kas neiegrimst dziļāk par 1–1,5 m. Turklāt izmantot tos sanāk visai reti, jo, kā jau minēju, man ļoti patīk rakties pa džungļiem, kur ar atvērtiem āķiem nav, ko darīt. Bet klajumos un pie zāļu kantēm tos noteikti ir vērts turēt pa rokai. Šādos apstākļos līdaku atrašanai nereti labi noder krenki un ratlini, kas ar savu vibrāciju piesaista izmanīgās zivs uzmanību.

Labu ieskatu mānekļu modeļos atradīsiet 2014. gada aprīļa numurā Mārtiņa Babra rakstā Seklo ezeru matadori.

Mazie, vidējie un lielie džerki seklajos ezeros arī ir ļoti populāri. Lai ar tiem darbotos, nepieciešams klajums, jo to spēles pamatā ir straujas kustības no vienas uz otru pusi, tāpēc zāļainā vietā tas ātri aizķers kādu šķērsli un zaudēs savu valdzinošo slīdēšanu un līdakas interesi. Video ar Overly: džerkošana Liepājas ezerā.

Copē

Uzvedība. Ūdenī, kā zināms, skaņa pārvietojas krietni ātrāk nekā gaisā, un līdaka vibrācijas sajūt ļoti labi, tāpēc uz ūdens ir jāuzvedas maksimāli klusu. Katrs neveiklais uzsitiens pa laivu, katra pārkārtošanās, izļurkāti duļļi, neprasmīga airēšana, vizuļu kastes cilāšana, skaļa pļāpāšana, enkura ielikšana, piecelšanās, apsēšanās un citi trokšņi plēsoņu padara tikai piesardzīgāku un mazina uzbrukuma varbūtību. Mazās līdakas, kas nav kārtīgi dabūjušas pa zobiem ar āķiem no laivā stāvošā divkājainā, vēl paretam atļaujas uzturēties laivas tuvumā un pētīt, kas atpeldējis ciemos, toties visas lielās momentā apmetas apkārt pa 180 grādiem un spurto uz tuvāko slēpni. Turklāt, ja ir vēlme medīt trofejas, tad tam ir vēl lielāka nozīme, jo neba tā izaugusi līdz savam cienījamam vecumam, metoties virsū jebkam ar cerību, ka pātagas otrā galā atkal būs copmanis, kam makšķerēšana ir hobijs, nevis ēdiena ieguves veids, un palaidīs to vaļā. Tās ir izdzīvojušas tik daudzus gadus, jo ir bijušas ļoti piesardzīgas.

Ķerot līdakas, nereti gadās pa kādam smukam asarim. Izņēmums nav arī Babītes ezers, kurā man gadījies tikt pie pagaidām lielākā asara.

Airi vai motors? Ja brauciens ieplānots uz kādu no lielajiem ezeriem (Babītes, Liepājas, Engures, Burtnieks), tad ar airiem dienas laikā spēsiet aptvert salīdzinoši nelielu akvatorijas daļu. Bet, ja zināt potenciālās vietas un nebūs jānodarbojas ar zivju meklēšanu visas dienas garumā, tad vajadzība pēc motora samazinās, un arī pasportot un izlocīt kaulus par sliktu nenāks.

Ne visos ezeros drīkst izmantot iekšdedzes dzinēju, kas ļauj pārvietoties daudz un ātri. Tādos gadījumos talkā nāk viņa mazākais un klusākais brālis elektromotors. Tā priekšrocība ir klusā gaita un tas, ka viņš nav katru reizi no jauna jākurbulē – pagriez rokturi un klusu slīdi uz nākamo puduri. Mīnuss ir tas, ka akumulators agri vai vēlu nosēdīsies, un dienas beigās var nākties airēt atpakaļ uz bāzi pret vēju. Tad bez sportista laivā neiztikt.

Pārvietojoties ar motoru seklajos ezeros, ļoti jāuzmanās no zemūdens akmeņiem un seklumiem. Pēdējā Liepājas ezera copē šo rūgto mācību ielāgojām arī paši, kad tāds akmens apstādināja mūsu dzenskrūvi… Tāpēc drošāk ir pārvietoties pa dziļumiem un laivu ceļiem.

Vēl ir būtiski respektēt citus copmaņus un neizrādīties ar savu motoru viņu tuvumā, sataisot kārtīgus sērferu viļņus, bet gan klusām un pieklājīgā attālumā pabraucot mierīgi garām. Vienkāršāk izsakoties – pret citiem izturieties tā, kā gribat, lai viņi izturas pret jums.

Kur meklēt līdaku. Tas nu ir mūžīgais jautājums un, manuprāt, svarīgākā prasme makšķerēšanā, tāpēc šim izzināšanas procesam laiku nevajag žēlot. Labi, protams, ja ir kāds gids, kas izvadā pa zivīgajām vietām, tomēr jāņem vērā, ka līdakas uzturēšanās vietas mēdz mainīties pat dienas laikā. Lai arī līdaka nav zivs, kas migrē ļoti aktīvi un tālu, tomēr arī pilnīgi uz vietas nesēž. Seklajos ezeros ar eholoti nav, ko darīt, tāpēc par zivju meklētāju jākļūst jūsu acīm, ausīm, zināšanām un pieredzei. Vienas pareizās formulas, kā atrast zivi vienmēr, nav un nekad arī nebūs, tomēr ir dažas pamatlietas, kas var palīdzēt gan iesācējam, gan profesionālim.

Pirmkārt, jāņem vērā, ka līdaka ir zivs, kas uzbrūk no slēpņa. Tātad pilnīgā klajumā uz smilts grunts to meklēt nevajag. Vienkāršākais ir sākt ar aizaugušām vietām, zāļu puduriem un apmētāt tos. Ja tas rezultātu nedod, tad jāskatās, kur dzīvojas mazās zivtiņas. Kaut kur netālu uz tām noteikti uzglūn viena vai vairākas plēsoņas. Jūsu uzdevums ir uzminēt vai izskaitļot, kur. Vēl līdaku palīdzēs atrast jebkāda veida izmaiņas reljefā – līdakai patīk pāreja no smilšainas uz zāļainu grunti, dziļuma maiņa, bedres, saduļķota ūdens robeža ar skaidru ūdeni.

Pašam, sirojot pa seklajiem ezeriem, pilnas dienas copē ļoti reti ir nācies palikt pavisam tukšā. Es parasti visai daudz pārvietojos, katrai vietai veltot 5–20 minūtes un tādējādi aptverot ļoti dažādus zemūdens un virsūdens apstākļus. Kādā no tiem noteikti līdaka sevi nodos – jebkurš uzsitiens pa mānekli vai zaļās dzīšanās pakaļ zivtiņu baram dod papildu informāciju par viņas garastāvokli un uzturēšanās apstākļiem konkrētajā dienā. Jūsu uzdevums ir tos pareizi iztulkot, piedāvājot īsto mānekli īstajā vietā, īstajā laikā, īstajā tempā.

Līdaku barošanās un uzturēšanās dažādos gadalaikos mēdz atšķirties. Ja pavasarī tās vēl uzturas savās nārstošanas vietās vai netālu no tām, tad vasarā līdz ar gaisa un ūdens sasilšanu aina jau var būt pavisam cita – būtisks faktors ir ūdens ziedēšana un skābekļa daudzuma samazināšanās, kas šo plēsoņu padara kūtru, grūti atrodamu un pierunājamu uz ēšanu. Tāpēc ir vērts lielāku uzsvaru likt uz agra rīta vai vakara copi, kā arī saprast, kurā vietā ezerā ūdens varētu būt ar lielāku skābekļa daudzumu. Un viena no tādām noteikti ir upju ietekas. Upes palīdz zivi meklēt arī rudens pusē, kad zivis no atsevišķiem ezeriem caur tām dodas pārziemot uz citurieni, jo aukstajā periodā seklie ezeri mēdz stipri aizsalt, samazinot līdakas iespējas sekmīgi sagaidīt pavasari.

Vēl būtiska loma ir vējam. Pilnīgā bezvējā šādos ezeros pie līdakas tikt būs ļoti grūti. Turpretī viegls vējš 3–4 m/s būs tieši tas, kas vajadzīgs – būs uz ūdens neliels vilnītis, kas novērsīs uzmanību no jūsu rosīšanās laivā un nedaudz apslāpēs arī trokšņus.

Lielajiem ezeriem vēja stiprums ir jāņem vērā arī drošības apstākļu dēļ – pa kādai apgāztai laiva diemžēl gadās katru gadu. Lielāka pūtiena laikā labāk turēties krasta aizvējā vai arī izvēlēties citu copes dienu – joki mazi.

Bet kur vējainā laikā meklēt līdaku? Esmu dzirdējis, ka seklos ezeros vējš parasti sapūš mazās zivis pretējā krastā un tur tad arī jāmeklē plēsoņas. No savas pieredzes varu pateikt, ka šis padoms ne vienmēr strādā – pats Babītes ezerā esmu piedzīvojis pilnīgi pretēju scenāriju, kad vēja sapūstajā krastā no līdakām nebija ne miņas, bet, pārbraucis uz aizvēja krastu dienas otrā pusē, pie vakariņām tiku gan pats, gan laivas biedrs.

Peldošais enkurs lieti noder vējainās dienās, kad ar to var dreifēt vēlamajā virzienā bez enkura likšanas iekšā un ārā. Ja nu tomēr šādas mantas jūsu laivā nav, tad var noderēt striķī iesiets pat visparastākais iepirkumu maisiņš.

Nobeiguma vietā

Seklo ezeru burvība ir tā, ka copi sajūt ne tikai rokā, bet ļoti bieži arī vizuāli to redz. Turklāt nereti var pamanīt arī skaistās muguras tuvošanos māneklim. Emocijas, ko sagādā klātienē piedzīvotie skaistie skati, bieži atmiņā paliek labāk par lomiem.

Šogad līdz žurnāla tapšanas brīdim no seklajiem ezeriem esmu paguvis tuvāk iepazīties ar Liepājas ezeru, kur esmu pabijis 3 reizes, un katra no tām bijusi pilnīgi atšķirīga gan ar laikapstākļiem, gan ar copes raksturu. Viens ezers, 3 dažādas dienas, 3 dažādi scenāriji, bet visās tiku gan pie zemmēriem, gan mēra līdakām. Meklēt, domāt, atrast un izprovocēt viņu uz uzbrukumu – tie ir stūrakmeņi, uz kuriem balstās mans un daudzu citu copmaņu spiningošanas azarts.

Šogad, kā jau katru gadu, noteikti pabūšu arī Babītes un Engures ezerā, plānā ir arī Lobe un Burtnieks. Par Kaņieri vēl domāju, taču rudenī noteikti vēlreiz atgriezīšos Liepājā. Ne asakas!