No bīča uz copi

Man kā izbijušam sportistam ar citiem sportistiem komunikācija iznāk viegla un patīkama – iesākam sarunu par sportu un drīz vien nonākam līdz copei! Tā bija arī ar Andri Šmēdiņu – vienu no Latvijas pludmales volejbola aizsācējiem, treneri, kura audzēkņi fanus priecē joprojām.

Saki, cik dienu gadā tu makšķerētu, ja nebūtu citu vajadzību?

Cik konkrētajā gadā ir dienu, tik arī copētu! [Andris smejas.] Man makšķerēšana palīdz dzīvot, nevis izdzīvot. Tas ir ļoti būtiski. Tas ir hobijs, plus vēl dabā, nevis kaut kur birojā. Vai nav forši būt mežā un lasīt sēnes vai ogas, copēt Latvijas ūdeņos un vērot dabu?

Pirms ķeramies klāt copes lietām, mazliet par tavu aizraušanos ar volejbolu. Tu, man šķiet, sāki ar klasisko volejbolu…

Jā. Sāka mana māsa, kas spēlēja volejbolu, un viņa teica, lai es eju un mēģinu. Sports man patīk, cik pats sevi atceros. Tas bija 5. klasē, Kuldīgā, bet pēc 8. klases mani savāca uz Murjāņu internātskolu. Labuckis* atbrauca un pateica – ja gribi spēlēt Latvijas izlasē, tad tev jādodas uz Murjāņiem. Tā es nokļuvu tur, pēc tam jau Radiotehniķa meistarkomandā. Mācības īsti prātā nebija [Andris smejas], un sāku loderēt… Tad nāca padomju armijas dienests.

Paga, paga. Es arī biju Rīgas Celtnieks handbola meistarkomandas spēlētājs, un mums armija draudēja ar dienestu tepat Rīgā, kas patiesībā bija tāda liela māžošanās.

Jā, jā. Parakstīju dažādus papīrus Rīgā, bet, kad uzzināja, ka spēlēju Radiotehniķī, mani aizsūtīja uz Rostovas SKA. Pēc tam uz Odincovas klubu Iskra. Tur piesolīja pasakainas lietas plus dzīvokli Rīgā. [Andris smejas.] Neko no tā es, protams, nedabūju. Vēl bija tautu spartakiādes un dažādi arodbiedrību turnīri. Izspēlējāmies ļoti daudz un lustīgi.

Un kā tu kļuvi par pludmales volejbola treneri un tajā iesaistīji abus savus dēlus – Jāni un Tomu?

Pludmales volejbols Latvijā parādījās tikai 1988. gadā. Nu aptuveni… Tad gan Toms, gan Jānis vēl bija mazi puikeļi. Sāku braukāt pa turnīriem un pats spēlēt, bet abi džeki brauca līdzi un skatījās. Tu zini, bija tā – tiklīdz es paņēmu mājās rokās sporta somu, tā abi tūlīt sāka mani vaktēt, lai nenokavētu mirkli, kad jāsēžas līdzi! Līdz pienāca brīdis, kad es jau sāku spēlēt kopā ar vienu no viņiem.

Tava pirmā spēle kopā ar kādu no dēliem?

Pirmā bija kopā ar Tomu, un tajā brīdī viņš bija otrklasnieks! Tajā turnīrā mēs abi dabūjām 2. vietu. Pēc tam bija turnīrs ar Jāni, kas par Tomu ir gadu jaunāks, un mēs atkal bijām otrie.

Es nevaru iedomāties, kā jūs to dabūjāt gatavu...

Nu tā sanāca. Es atceros, ka tad, kad bija jāmainās laukuma pusēm, Jānis gāja, zem volejbola tīkla nepieliecoties. [Andris smejas.] Skatītāji bija vienkārši ekstāzē, kad Jānis, tāds sīks puišelis, ar savu kreiso rociņu lika punktus konkrētās vietās.

No tiem gadiem laikam viņam arī ir iesauka Kreilis...

Tad nāca laiks, kad Jānis ar Tomu jau sāka spēlēt vienā blicē. Sākumā bija priecīgi arī par viena punkta iegūšanu, tad nāca jau 5, 10, un pirms mācību uzsākšanas Murjāņos viņi sāka test visus, kas nāca pretī.

Vai Jānim ar Tomu nebija domas iet uz kādu citu sporta veidu?

Bija gan. Toms ilgi šaubījās, jo viņam ļoti patika arī basketbols. Jānis savukārt bija mazāk atvērts un vairāk ierāvies sevī. Viņam patika futbols, bet mamma pateica: “Kāds futbols! Būs volejbols!” [Andris smejas.] Pats svarīgākais sportā ir vinnēt pirmo turnīru. Tad galvā notiek pilnīga revolūcija. Man šķiet, ka tā ir daudziem.

Cik viegli vai grūti ir būt par treneri diviem dēliem?

Diezgan sarežģīti. Jāsaka gan, ka ar puikām man nav bijušas īpašas problēmas, drīzāk ar citiem. Kad pat ir jādzen ārā no zāles, jo nedara, kas paredzēts, vai vienkārši halturē. Tas man ļoti nepatika.

Kādu laiku PK posmi un EČ notika vienos un tajos pašos datumos Klagenfurtē un sakrita ar Kreiļa dzimšanas dienu. Šis ir kārtējais turnīrs ar zelta medaļu, un kopā ar Jāņa ģimeni būs arī dubultas svinības, bet jau mājās Latvijā

2012. gads. Andris kopā ar sievu un Jāni (Kreili) pēc izcīnītā zelta kārtējā Pasaules kausa posmā Polijā

Šmerki bija, bet nu vairs nav

Labi. Liksim mieru volejbolam un parunāsim par tavām copes gaitām un, protams, par upi, ko sauc par Ventu. Tu tai esi kā pielīmēts un zini pastāstīt daudz un interesantas lietas. Cik ilgi tu dzīvo Ventas krastā?

Atpakaļ uz Kuldīgu dzīvot es atnācu aptuveni 1982. gadā. Taču makšķerēt man patika jau no puikas gadiem. Tad, atceros, saķērām šmerkus un gājām uz asariem. Tagad diemžēl viņu Ventā vairs nav.

Vārds “šmerks” ir no slengotavas vai kurzemnieku leksikas, bet patiesais nosaukums būs akmeņgrauzis. Tie patiešām vairs retās vietās Latvijas ūdeņos ir sastopami...

Asariem un sapaliem tā bija ēsma nr. 1. Tas bija jaunībā, bet, kad atgriezos Kuldīgā, makšķerēšana kļuva par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Viens no pirmajiem copes variantiem, ko iemācījos, bija ķert lielos sapalus uz sienāžiem. Tajā brīdī tas man bija vienkārši azarts un sports, jo visu, ko izvilkām, laidām atpakaļ. Man vispār labāk patīk tā saucamā aktīvā makšķerēšana. Es, piemēram, nevaru ņemt un izsēdēt līni. Man tas kļūst garlaicīgi. Man vajag darbību! Līņus vairāk esmu izvilcis uz džiga. Tie ņem mānekli pa tiešo mutē! Te tev miermīlīgā zivs! Vēl – tepat pagājušā gadā vienā bedrē Ventā uz džiga paņēma liela sudrabkarūsa!

Ventā noteikti liela draudzība tev ir ar vimbām...

Vimbas – jā. Tur es esmu gatavs darbībai, un tā ir interesanta cope. Vēl ir lieta, kas man nepatīk, – tā ir darbošanās pa tumšo diennakts laiku. Nepatīk, un viss.

Mēģini salīdzināt zivju daudzumu Ventā pirms 30 gadiem un kā ir tagad. Ko tu vari pateikt par copmaņu presingu šajā upē?

Runāšu par pēdējiem diviem gadiem, jo nesaprotu, kas ar zivīm notiekas. Laiks kļūst siltāks. Protams, tiek sačakarēts ierastais nārstošanas laiks. Kā šodien – novembra vidū, kad mēs ar tevi runājam, ir silts. Mums Kurzemē vairs nav normālas ziemas. Šogad pavasarī, kad ar 1. maiju varēja sākt spiningot, asari vēl nebija nonārstojuši. Agrākos gados labi zināja, ka tagad būs tas un tad būs tas. Šobrīd ir kaut kāds neizprotams laiks, kad nevar saprast, uz ko un kad iet. Piemēram, asari un zandarti, kas agrāk bija oktobrī ķerami, šogad pilnībā bija pazuduši. Iepriekšējos gados lomā bija ap 10 kg smuki asari un ne mazāki par 300 g, bet tagad, ja dienas laikā noķer 5–7, jau pirksti gaisā.

Ja tu jautā par presingu, tad, protams, makšķernieku ir kļuvis krietni vairāk. Ir parādījies daudz vairāk laivu. Sevišķi tas ir Ventas lejtecē. Es domāju, ka to redz arī pēc pirktajām Ventas licencēm, kas ir saistībā ar vimbu un lašu copi.

Te laikam jāsaka, ka zivs ir vērtīgāks produkts par dzīvnieku gaļu, jo mednieku daudzums gan nepalielinās.

Par mednieku daudzumu gan nezinu, bet makšķernieku skaits, vismaz Ventas krastos, būs trīskāršojies. Uz asariem mēs parasti braucam uz Ventspils galu. Tas ir – no Vārmas līdz Ventspilij. Tur tagad 50 laivas dienā ir standarta rādītājs. Agrākos gados nekas tamlīdzīgs nebija novērojams.

No krasta šajā posmā nav iespējams copēt?

No krasta ir ļoti sarežģīti. Kad brauc pa upi, tad, protams, var redzēt, ka copmaņi sēž malā, bet tie praktiski visi ir uz balto zivi.

Samu pie mums ir ka biezs!

Tu man iepriekš teici, ka asariem un zandartiem vairāk izmanto džigošanas metodi. Kas, piemēram, asariem Ventā patīk no gumijām?

Visvairāk patīk Keitech ražojumi. Vismaz man noteikti.

Kā ar nokrāsām?

Tas nu gan ir kā kuru dienu. Var būt ļoti krasas atšķirības. Drīzāk, no manas pieredzes, svarīgs ir izmērs. Vienā dienā – 2 cm, otrā – jau 2,5 vai 3 cm. Parasti braucam divatā, un tad ir lielākas iespējas atrast to īpašo dienas piedāvājumu. Topā varētu būt viss, kas ir iesarkans un eļļas krāsā. Tai pašā laikā, ja tā cope ir, tad liec, ko gribi, ņems vienalga.

Tas ir asariem, bet kā ar zandartu?

Zandarti un asari mums tagad ir kļuvuši par TOP zivīm, un pārsvarā uz tiem arī braucam. Vienu gan es varu pateikt – ja zandarts Ventā ir pusūdenī, tad es nemāku viņu paņemt. Noķēris es, protams, esmu, bet atkodis, kas būtu darāms sistēmā, ne.

Nav svarīga metode, ir svarīgs rezultāts, ja tas ietilpst likuma rāmjos...

Par zandartu runājot, man ir bijis gadījums. Brauc ar laivu garām paziņa un jautā, kā iet, un es iepauzēju, lai gan māneklis ir pusūdenī. Es saku: nekā nav, un tajā brīdī ir sitiens pa pirkstiem, kas tur auklu. Zandarts galā. Nu ko te gudri pateikt? [Andris smejas.]

Šis gads bija ļoti īpašs ar savu karstumu. Zems ūdens līmenis. Pazīstami jūras zvejnieki stāstīja, ka, darbojoties Liepājā un Ventspilī, asaris lieliem bariem stāv jūras vārtu priekšā, bet upēs neiet, jo no upēm nenāk svaigais ūdens. To pašu nedara arī mazās mailītes, kas ir asaru un zandartu barības bāze. Tiklīdz mazās sakustas, tā plēsoņas seko. Mums tagad Kuldīgā līdz šim nēģu nebija, bet, uzkāpjot ūdens līmenim, parādījās arī šīs zivis. Viss ir pakārtots laika apstākļiem.

Man jau šķiet, ka Venta ir viena no tām upēm vai pat vienīgā, kurā mājo pilnīgi visas saldūdens zivis. Nebija samu, bet tagad…

Samu ir ka biezs! Pat Nabes ezeros ir izvilkti. Pagājušajā gadā satiku vienu pludmales volejbolistu, kas dzīvo Ventspilī, un viņš teica, ka Ventā izvilcis jau 44 samus! Turklāt nevis velcējot, kvokojot vai uz gruntenēm, bet gan uz džigu! Taču viņš ir izmantojis dzīvo skatu eholoti.

Jā, tehnoloģijas ir aizgājušas ļoti tālu. Bet vai nav jau par tālu? Vairs nedarbojamies uz interesi par vienkāršu zivs noķeršanu, bet izmantojam ļoti spēcīgas palīgierīces, kas zivs iegūšanu padara par elementāru pasākumu. Ja katru noķerto zivi ņem uz mājām, nevis atlaiž, tad drīz tehnoloģijas panāks, ka lielo izmēru vairs nebūs. Tavs skatījums?

Man tā vairs nav makšķerēšana, jo tu skaties nevis uz savu makšķeri, pludu vai spicīti, bet gan ekrānā. Tu redzi, ka zivs paņem, un tad tu praktiski piecērt jau uz ēsmas esošu zivi. Prieka nekāda. Parastā eholote, kas uzrāda dziļumus, kantis, ir zivis vai nav, – tas jā. Bet šis pasākums jau vairs nav interesanti. Man patīk negaidītuma efekts. Nav, nav, un tad pēkšņi ir. Tas ir kaifs, bet tā… nu nē. Man ir parastā eholote, bet patiesībā es viņu nemaz neslēdzu iekšā. Es zinu, kur tā zivs varētu būt.

Mirušu zonu Ventā nav

Ja es tev pajautātu – ko tu man ieteiktu tagad darīt Ventā, kad ziemas vēl nav, un ledus upē diez vai būs…

Pirmkārt, Venta ir upe, kurā kaut kad kaut ko drīkst darīt, un tad atkal ir laika posms, kad nedrīkst. Tas būtu jāņem vērā vispirms. Ja decembrī Ventā ir normāls ūdens līmenis un nav ledus kārtas, tad, protams, tās ir milzu treknās vimbas. Ļoti daudz un izcili eksemplāri! Fantastiska cope.

Tevis daudz pieminētie zandarti?

Pilsētas teritorijā viņu praktiski nav. Teorētiski kāds var uzskriet, bet tas ir teorētiski. Labākais posms upē ir no Zlēkām līdz Ventspilij. Turpat arī lielie asari. Pie Zlēkām noķersi arī lielāku vai mazāku līdaku, bet Ventas lejasgalā līdaka būs retums, kaut arī no jūras tās nāk iekšā.

Kāpēc tā?

Es nezinu. Man grūti izskaidrot. Varbūt traucē lielais dziļums, kas vietām pie Ventspils ir pat 18 metri, un tur dzīvo lielie sami. Kaut kas līdakām traucē, un tās nesas uz augšu. Es gan te netaisos tagad kaut ko apgalvot, jo, iespējams, līdaka turas ļoti tuvu pie zālēm krasta rajonā. Tik tuvu krastam, ejot uz asariem vai zandartiem, es nemakšķerēju.

Rudens un ziemas sākums Ventā ir ļoti labs vēdzeļu copei. Ventā arī vēdzeļu mazuļi ir laisti kādus četrus gadus no vietas.

Vēdzeles ķeras ļoti labi, bet man nepatīk darboties nakts tumsā. Tā ir tā cope, kas man nav saistoša, jo nav aktīva. Iemet grunteni un gaidi zvaniņa skaņu. Neinteresanti. Vēdzeles esmu izvilcis uz džiga arī pa dienas vidu.

Kuras ir labākās vietas vai upes posmi, kur meklēt vēdzeles?

Tādas stabilas vietas ir pusceļā starp Skrundu un Kuldīgu. Vēl labāk ir no Ventas grīvas līdz Zlēku tiltam.

Kas Ventā notiek ar karpām?

Es teiktu, ka itin labi, taču ir jāzina vietas, kur šīs ganās. Starp citu, arī karpām labākais ir tas posms starp Skrundu un Kuldīgu. Labas vietas ir tur, kur jums kādreiz bieži notika Latvijas pludiņmakšķerēšanas čempis. Izcilas vietas. Kādreiz, kad ar savu čomu turp braucām, mēs vilkām ļoti skaisti, un mazākas par 5 kilo karpas nemaz nebija. Parasti svarā bija no 8 līdz 11 kg. Savukārt zem rumbas karpas ir bedrēs lejpus Zlēkām.

Karpām labākais laika posms, kā zināms, ir vasara, bet tur, kur mēs agrāk braucām, tur tagad visa upe vasaras viducī zvērīgi aug ciet. Tad tur speciāli jābrauc un jāpļauj ārā.

Kas par problēmu, ka aug ciet? Zems līmenis? Un tad, kad tu esi izpļāvis sev zonu, atbrauc nākamajā dienā, bet tur kāds ir jau iekārtojies...

[Andris smejas.] Arī tā var gadīties, bet upē zivju pietiek visiem. Galvenais ir netaisīt cūcības.

Kāpēc aug ciet? Domāju, ka galvenais iemesls ir zemais līmenis. Aug ciet jau arī Kuldīgas centrā zem tilta. Kaut arī te ir straume. Ļoti svarīgs faktors ir kārtīgas ziemas trūkums ar riktīgiem lediem, kas, pavasarī palojot, izrautu visas iesalušās zāles ar visām saknēm un aiznestu projām. Tas, manuprāt, ir pats būtiskākais.

Ir upes un pat ezeri, kur, braucot un vērojot zemūdens dzīvi eholotes ekrānā, vietām var redzēt tukšās zonas bez zivīm. Vai tā ir ar arī Ventā?

Tā gluži tukšās zonas gan es neesmu manījis. Ir vietas, kur zivju ir mazāk, un tas ir loģiski, bet pilnīgi mirušu zonu gan Ventā nav.

Liepājas piķa melnie

Vai vari nosaukt kādu ierastāko posmu, ko tu mēdz apmakšķerēt no laivas?

Viens variants ir, kad aizbraucam līdz Skrundai un aptuveni 5 km līdz stāvlaukumam pie Ventas uz Kuldīgas pusi. Tad ar mani ir vai nu Jānis, vai Toms, un mēs laižamies lejup pa upi, bet spiningojam tikai vietās, kur ir brasls. Tas process aizņem kādas četras stundas. Cope notiek tikai uz sapaliem un mežavimbām. Nav bijusi tāda reize, ka mums nebūtu kādas meženes. Visa fiška slēpjas ļoti precīzos metienos, kuri, kā zināms, ne vienmēr izdodas.

Ko tu meženei Ventā piedāvā?

Tie ir slaideri, bet ne pa virsu ejošie. Pa virsu ejošajiem ir daudz ņēmienu garām. Vajag tādus mānekļus, kas iegrimst aptuveni 20 cm. Tad ir cita štelle. Pats tas precizitātes moments ir aptuveni tāds, ka tu laidies ar laivu pa upi uz leju un skaties, kur pašā krastā ir mazs ielociņš bez zālēm. Ir jātrāpa tajā pleķītī, kas ir 40 cm no krasta! Ja trāpīsi – būs zibenīgi belziens.

Un viņa ir tik tuvu pie krasta? Mežene jau skaitās viena no tramīgākajām zivīm.

Jā, viņa ir tramīga, bet baroties vieglāk acīmredzot ir tiešā krasta tuvumā, kamēr tur neparādās kāda radība. Tad viņa, protams, aizmūk dziļumā.

Kāda tev Ventā ir bijusi lielākā mežene?

3,5 kg. Mēs šo sporta veidu piekopām kādus divus gadus, ne vairāk. Pa šiem gadiem esmu izvilcis aptuveni 30 šīs zivis. Tagad esam pilnībā metušies uz džigošanu, konkrētāk – uz asariem, zandartiem.

Ko makšķerniekam darīt Ventā vasaras viducī, kad karstums ir +30 un vairāk? Sēdēt mājās pie kondicioniera?

[Andris smejas.] Var arī sēdēt mājās pie kondicioniera, bet nē, nav tik traki. Man te vienreiz čoms uzzvanīja, ārā bija anormāls karstums. Šis man saka: laižam uz Vilgāles ezeru asaros. Es saku: tu dulls, vai kā, – šitādā karstumā! Viņš atbild: laižam, un tu redzēsi. Nu ko, braucam! Aizbraucām, un tu zini – mēs uz džiga 4. numura gumijām tā atvilkāmies lielus asarus no 400 līdz 800 g, ka prieks!

Karstums dara savu arī ar zivīm…

Tā varētu teikt. Vēl pilnai laimei varu pieplusot, ka toreiz mēs noķērām arī astoņus zandartus! Te tev nu karstums! [Andris smejas.] Es saku: nu pietiek, nemakšķerējam vairs. Čoms: labi, vēl pa vienam zandartam katrs, un tad viss. Aiziet atkal… Kaut kas traks! Es nesapratu, kas tām zivīm bija uznācis. Un tas bija tepat pirms diviem gadiem, nevis kaut kādā mistiskā pagājušajā gadsimtā. Turklāt visi zandarti mērā!

Tad tev kā godīgam copmanim bija ļoti ātri jārīkojas ar zandarta atlaišanu, jo man jau šķiet, ka tādā karstumā viņš laivā nemaz dzīvs nenonāk, ir jau nobeidzies.

Tur jau tā lieta. Šitā mēs ar Kreili pagājušā gada karstumā sapūdējām skaistus Ventas asarus. Jānis aizveda uz Rīgu nokūpināt, bet te zvana, saka, ka labākajā gadījumā katrs trešais tikai bijis ēdams. Karstums dara savu.

Cik lielu uzmanību tu pievērs laika apstākļiem?

Es neesmu gaļenieks, tāpēc man svarīgi ir izjust patiesu copes baudu kopā ar normāliem laika apstākļiem. Ventā galvenais ir vējš. Ja es braucu uz Ventspils pusi, tad skatos, kas par virzienu un spēku ir tam pūtienam – lai varētu normāli padžigot.

Labākais copes laiks Ventā, ejot uz asariem un zandartiem?

Ja skatāmies dienas griezumā, tad noteikti tās ir rīta stundas. Ja pēc laika apstākļiem, tad dienā, kad lec saule un, piemēram, pulksten 5 no rīta, tad cope ilgst aptuveni līdz 8:00, un var mest mieru.

Es zinu, ka tu esi vissezonas copmanis, tāpēc pajautāšu – kas ir tavas iecienītākās ūdenstilpes ziemā?

Ziemā tā ir Ventas lejtece, Nabītes ezeri un Sakas upe. Sakas upē ziemā nāk iekšā ļoti daudz lielo asaru.

Uz brekšiem Sakā esi sēdējis?

Nē, neesmu. Man ir stāstīts par lieliem ziemas brekšiem, bet man nav tādas pacietības, lai viņus uz mormiškas izsēdētu. Man vajag kustību.

Vienu ziemu mēs tā pa riktīgam veltījām Liepājas kanālam, bet tur puse asaru nav lietojama pārtikā. Es teiktu pat skarbāk – ir pretīgi uz daļu no izvilktajiem paskatīties. Tie ir piķa melnumā. Nezinu, ar kādu mazutu vai naftu piesūkušies. [Andris smejas.] Nav patīkami, bet pati cope ir interesanta, un asaris liels.

Cope notiek no 9 metru dziļuma, un tad tu ar 0,09 mm diegu velc to kilogramnieku augšā. Aukla pirkstu galos dzied, mazākā kļūme, un vari izvilkt plīvojošu aukliņu! Forši! Tur ir riktīga copes bauda!

No ziemas ir arī piedzīvojums ar abiem dēliem, kad viņi vēl skolā negāja. Tad vēl ziemas bija kā ziemas un ledus kā ledus, varēja droši pārvietoties. Aizbraucām ar abiem puikām uz Īvandes dzirnavezeru. Izborēju āliņģus, sameklēju un sagatavoju visiem pīckas, un copējam. Ar mormiškām jau puikas nemācēja darboties, tāpēc sākumā piesēju bļitkas, un lai rausta. Tu saproti – es tajā dienā pats nedabūju nevienu reizīti uzraustīt! Šie tik mazos asarīšus velk, un man tik jākabina nost. Viņi jau rokās neņem! Tēti, man ir galā, tēti, man arī ir galā. Tad nāca moments, kad mazais [Jānis] sāk taurēt: ui, tēt! Es skatos, kas nu ir! Šis ar vienu kāju pilnībā iebraucis āliņģī. Tā pēdiņa jau vēl maza, bet āliņģis 13 cm diametrā. Es esmu prasījis, bet viņi neatceras tos notikumus.

2014. gads. Treniņnometne Ēģiptē. Brīvajos brīžos protams, ka cope. Šoreiz «nepaveicās» kalmāriem

Kalmāri – tie jau bija apnikuši

Tava makšķernieka pieredze neaprobežojas tikai ar Latvijas ūdeņiem. Tu, būdams viens no SAM/SME komandas treneriem, esi pamanījies arī copēt treniņprocesa laikā ārzemēs...

Galvenā copes vieta bija Ēģipte, kas beigu beigās man jau bija apnikusi, un es teicu, ka ir laiks pamainīt vietu. Un ne jau copes pēc, bet gan sparingpartneru maiņai abiem čaļiem. Diemžēl netiku sadzirdēts, un patiesībā tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc pametu šo komandu, kaut gan ar Genādiju Samoilovu mums bija noruna, ko viņš diemžēl neizpildīja. Līdz ar to es sapratu, ka iztiks arī bez manis un es savukārt – bez Ēģiptes kalmāriem.

Kalmāriem? Cik tad tie bija lieli? Un ko tu ar viņiem darīji? Noķēri un laidi atpakaļ?

Nē, gatavoju ēšanai. To galveno daļu pārgriež pušu, izņem filejas daļu, sagriež strēmelēs, pacep minūti, sāli pa virsu, un vēderā iekšā. Ļoti garšīgi. Bija divas šķirnes jeb pasugas. Vieni ar bruņu un tādi brūngani, bet otri pilnībā caurspīdīgi. Pēdējos ūdenī nemaz velkot neredz, tikai jūt, ka kaut kas ir galā.

Kur ir mānekļa āķis? Mutē vai aiz taustekļiem?

Aiz taustekļiem. Turklāt viņš ir agresīvs. Ja izdodas atkabināties, tad paturi mānekli uz vietas, un viņš ķer atkal!

Izvelkot krastā un mēģinot šo spruktu atbrīvot no āķa, viņš nemēģina ar saviem taustekļiem kaut kā tīties ap plaukstām...?

Ar pirmo kalmāru bija interesanti. Izvelku krastā, blenžu uz viņu un nevaru saprast, ko darīt! Saucu Sašu ar Jāni un bļauju, ka esmu izvilcis kaut kādu monstru un nevaru saprast, ko nu! [Andris smejas.] Tad jau nāca pēc tam arī ziņas, ko var un ko nevar darīt. Piemēram, nestājies viņam priekšā, jo viņš šļāc ārā savu tinti kā aizsargvielu. Pieiet un paņemt var tikai no mugurpuses.

Cik tālu tā tinte šļācas?

Lido kādu pusotru metru! Tad viņš vēl kļūst dusmīgs un sāk šņākt! Tie tumšie arī interesanti mainīja krāsu. Tad viņš ir brūns, tad nomainās zils…

Tas no dusmām… Kas ir tavs copē vēl nepiepildītais sapnis?

Ļoti gribētos tikt pie nopietna izmēra sama. Izjust, kā tas ir, kad makšķeres galā ir spēcīgs pretinieks. Tas būtu interesanti. Zandarts kāds varētu būt trāpījies lielāks. Lielākais noķertais man ir 3,6 kg Ventā.

Tas jau ir pieklājīgs izmērs...

Jā, bet ir arī lielāki. Es to zinu.

Kā tu izvēlies inventāru? Vadies pēc ieteikumiem, cenas, vāc informāciju internetā vai vienkārši ieej veikalā un skaties, kas tavai rokai un prātam der?

Īstenībā – tā uz aci vai veikalā kratot, purinot, ir ļoti grūti pateikt, vai kāts man derēs vai ne. Piemēram, asarim daudzi pērk asus kātus, bet man patīk ar mīkstu spici. Jā, es nevaru ar mānekli tik labi izspēlēt, bet man patīk, ka es jūtu katru mazāko zivs pieskārienu. Ar šādu jutīgu kātu es saprotu, kad zivs ir cimperlīga un tikai baksta mānekli. Tad ir svarīgi saprast, vai zivs vispār ir apakšā un vai nav jāpārbrauc uz citu vietu. No laivas makšķerējot, kāta garums ir 2,15 m. Tur jau garu nevajag.

Tu uz brendiem neskaties...

Nē, bet es nepirkšu arī neko lētu. Arī par 500 eiro ne. Priekš kam? Lai uztrauktos, ka tik neiever kaut kur durvīs? Pilnībā pietiek ar cenu no 100 līdz 200 eiro. Labi kāti, un nav lēti. Man vienam kolēģim ir super labs un dārgs kāts, bet vienā gabalā. Man tādi nešķiet ērti. Tad jāmeklē futrālis, jāņem nost spoles, un tāda gara opera sanāk. Man to nevajag.

Tu izmanto pīto auklu. Kas tev ir uz spolēm – 4 vai 8 dzīslu aukla?

Agrākos gadus esmu dažādus variantus izmēģinājis, bet esmu nonācis pie secinājuma, ka zandartiem jāņem 4 dzīslu 0,08 mm, bet asariem – 0,06 mm 8 dzīslu aukla. Esmu izmēģinājis arī 0,03 mm, bet tur tad pie pirmā zacepa tu esi bezspēcīgs kaut ko izdarīt.

Atsitējus neizmanto?

Nē. Neredzu īpašas vajadzības, jo ar tagadējām labas kvalitātes auklām es no 4 zacepiem trīs dabūšu vaļā. Patiesībā, pa Ventu braukājot un copējot, ir jau apzinātas tās bīstamās vietas, un tur arī cenšos mānekli nemest. Tajā pašā laikā kaut kas jau upei arī ir jāuzdāvina.

Kur zemūdens šķēršļi, tur slēpjas zivis…

Piekrītu, bet es pagaidīšu, kad viņas izpeldēs ārā. [Andris smejas.]

Nobeigsim mūsu sarunu ar kādu kuriozu momentu?

Kreilis brauc ar savu čomu pa upi un, kājās stāvot, spiningo. Jānis aizmugurē, čoms priekšā. Jānis saka: klau, tu uzmanies, te kaut kur priekšā zem ūdens ir liels akmens! Kā pasaka, tā laiva ar purnu atduras pret akmeni, un čoms ar visu kātu slaidā lokā pār bortu ienirst upē! Vispār šito joku laikam nedrīkstēja stāstīt...

* Jānis Labuckis. PSRS izlases sastāvā 1962. gadā kļuva par pasaules čempionu volejbolā, Radiotehniķa komandā nospēlēja 13 gadus, ilggadējs volejbola treneris