Ūdenszellis Kugrēns

Viens no populārākajiem jaunajiem stendapa komiķiem, apvienības Comedy Latvia dalībnieks, kā arī raidījuma Ūdenszeļļi vadītājs Rūdolfs Kugrēns spiningošanai aktīvi nodevies pēdējos pāris gadus un pagaidām vēl nav piedzīvojis tādu ķeršanās trakumu, lai nespētu priecāties arī par copes dienu, kurā pieķēries viens mazs asarītis. Kugrēns ir veidojis vairākas solo stāvizrādes, bet atsevišķa izrāde tikai makšķerniekiem vēl topot.

Kaut gan dažādos gadsimtos, bet mēs ar tevi esam beiguši vienu skolu Āgenskalnā – to, kuru šodien sauc par Rīgas Valsts vācu ģimnāziju un kurai šoruden paliek simt gadi. No tās ir nākuši daudzi pazīstami ārsti, arhitekti, juristi, politiķi, arī sports tur bija cieņā, bet makšķerēšana gan laikam nebija skolēnu populārākais hobijs – droši vien tāpēc, ka tuvumā nav nevienu ūdeņu, pie kuriem varētu nobastot stundas.

Tagad vairs tā nav! Vairāki mani skolas draugi ir makšķernieki. Āgenskalna ģimnāzijas beidzējam Jānim Trekterim ir pat Youtube kanāls JanboArt, kurā redzams, kā viņš makšķerē gan Latvijā, gan citur, arī Babītē pat metrinieces līdakas ķēris. Daži mani čomi copē ir aizgājuši pat tik tālu, ka latviešu Youtube makšķerēšanas saturam ir izrakušies cauri un tagad skatās Youtube sižetus zviedru valodā ar angļu subtitriem.

Tu taču skolas gados nebiji makšķernieks?

Es ķēru bērnībā laukos – manas vecmāmiņas, skolotājas Vijas Lapas, lauki ir pie Gaiziņkalna, pie Viešūra jeb Kaķīša ezera. Kādreiz tas bija ļoti zivīgs. Pieļauju, ka Ķirsona laikā tur tika drusku izčakarēta dabīgā ekosistēma, ezerā tika laists iekšā viss kaut kas…

Tai skaitā sami...

Jā, mūsu lauku kaimiņš, Visvalža Lāča dēls, vēl šovasar vienu no tiem dabūja. Manas mammas brālis pirms pāris gadiem tur samu dabūja ar grunteni. Diez cik lieli tie tur neizauga. Tagad varētu būt tikai kādi pieci palikuši.

Tagad Viešūrā makšķernieku daudz?

Nav daudz. Viešūrs ir arī jāzina, citādi kaut ko noķert būs grūti, tas ir diezgan dziļš ezers.

Senāk tur taču notika karpu mači. Tagad karpas Viešūrā vēl ir?

Mans mammas brālis tur bieži makšķerē, sēž uz brekšiem, bet, ka viņš pēdējā laikā būtu kādu karpu izvilcis, neesmu manījis. Kad te vēl bija tie lielie karpu mači – es tad vēl biju padsmitnieks, mans vectēvs ar parastu makšķerīti bija iebraucis sev zināmā vietā un izvilcis kādas deviņas karpas. To gadījumu savā makšķernieka gadagrāmatā bija pieminējis Ruduļu Juris: ka visi ar baigo ekipējumu sēž mačos, bet vietējais onkulis laivā saķēris tik daudz, ka būtu visiem mačotājiem ielicis, ja būtu oficiāls sacensību dalībnieks.

Vectēvam bija arī spinings parastais, ar šūpiņu. Atceros, reizēm viņš nāca mājās ar vairākām smukām līdakām. Vectēvs arī pierakstīja, cik ir izvilcis. Vienu vasaru viņam Viešūrā bija 30 mēra līdakas, reizi nedēļā ejot uz copi. Tik devīgs tas ezers kādreiz bija.

Nuja, tātad bērnībā makšķerēju Viešūrā kopā ar vectēvu. Pēc tam ilgu laiku ne. Atgriezos pie copes faktiski traumas dēļ. Es spēlēju amatieru sportā – basketbolu, amerikāņu futbolu. Basītī biju pārplēsis Ahilleja cīpslu un gadu nevarēju sportot. Daži mani čomi bija pasākuši makšķerēt, un es dažas reizes aizbraucu viņiem līdzi. Pašam sava spininga man tad vēl nebija, aizņēmos no čomiem. Vienā no pirmajām reizēm man sanāca izķert zemmēra līdaku, uzradās adrenalīns, un tad jau tā lieta aizgāja – nopirku savu kātu, citus piederumus un tagad pēdējās trīs sezonas spiningoju aktīvi.

Tikai spiningo?

Laukos reizēm pasēžu ar pludiņu, bet, ja kaut kur braucu, tad tikai spiningoju, sēdēšana man patīk mazāk, vajag azartu – “metam šeit!”, “braucam tālāk!”, “jāmaina māneklis!”… Tā, lai process ir sportiskāks. Sēdēšana ar pludiņu man šķiet garlaicīga, toties spiningošanā arī tad, ja neko neizvelc, visu laiku ir azarts. Maini vietas, izmēģini jaunus mānekļus, nevis tikai piebaro un sēdi.

Sēžot var visu kaut ko izdomāt...

Var, jā, bet man tas ir par lēnu.

Kur tad tu izdomā savas izrādes? Sēdi mājās un štuko?

Sēdēt mājās un štukot – tas ir procesa noslēgums. Cenšos vākt dažādas dzīves situācijas, pierakstu un tad mājās skatos, kas tur ir smieklīgs, no kā var taisīt joku. Pēc tam openmaikos (open mic nights jeb brīvā mikrofona vakari) eju tos mēģināt, skatos, kas ir smieklīgs, kas nav. Smieklīgos saglabāju, lieku kopā un no tiem taisu garāku izrādi, un par to jau var prasīt ieejas biļeti.

Cik bieži jūsu openmaiki notiek?

Ja nav pandēmijas ierobežojumu, divreiz nedēļā. Tur jebkurš var pieteikties runāt piecas līdz desmit minūtes. Ieeja ir bez maksas, var atstāt ziedojumu, ja vēlas. Mēs, Comedy Latvia komiķi, tur ejam testēt jauno materiālu. Ja esi kādu joku piecas sešas reizes pamēģinājis un visas reizes tas ir aizgājis, tad saproti: šitas ir labs, to var vairs nemēģināt, var likt labo joku kastītē.

Kā openmaikā nosaka, vai joks ir labs? Pēc publikas reakcijas?

Nuja – smejas vai nesmejas. Brīvā mikrofona uzstāšanos arī ierakstām un pēc tam klausāmies, vai ir smiekli. Dažreiz, ja smieklu nav, tas vēl nenozīmē, ka joks jāmet ārā – kaut ko tajā pamaina un mēģina atkal. Ja kādas četras reizes tomēr neaiziet, tad gan jāmet ārā. Komēdiju nevar pārbaudīt mājās pie spoguļa, tikai ar publikas reakciju var. Tā ir visā pasaulē. Arī slaveni komiķi, kuru izrādes notiek izpārdotā Madison Square Garden zālē, gatavojot izrādi, staigā pa maziem Ņujorkas vai Losandželosas bāriem un testē materiālu.

Cik Latvijā ir stendapa komiķu?

Comedy Latvia mēs pamatsastāvā esam seši. Apvienība Riga Stand Up ir krieviski runājošie. Vēl ir Jānis Skutelis. Kopā esam kādi mazpadsmit, no tiem naudu ar to pelna zem desmit.

Ko vari teikt par paaudžu atšķirībām humora uztveres ziņā?

Vecākā paaudze, man šķiet, biežāk domā tā: “Ja jau komiķis tā saka, tātad viņš tā arī domā, ņirgājas par nopietnām lietām…” Jaunā paaudze, kas Netfliksā ir redzējusi angļu un amerikāņu stendapus, uzskata, ka par visu var pasmieties. Smieties arī var par visu, nevajag tikai ņirgāties. Jā, tā robeža ir smalka. Viens slavens amerikāņu komiķis ir teicis: ja tu apvainojies par jokiem, tad stendaps nav tavs žanrs, tad skaties vieglās komēdijas, jo stendapā ik pa brīdim iedzels.

Sākumā man likās, ka stendaps ir jauniešiem. Gadiem ejot, gan savās soloizrādēs, gan Comedy Latvia tūrēs zālē arvien vairāk redzu arī cilvēkus virs 30, 40 un pat 50 gadiem. Tas ir forši. Stendaps ir ļoti dažāds, viens nederēs visiem. Tāpat kā mūzikā, arī stendapā ir stili.

Kādus komiķus tu skaties vairāk – krievus vai angļus un amerikāņus?

Vairāk tos pēdējos, krievu valoda man nav tik laba, lai saprastu nianses. Man ļoti patīk Skotijā dzīvojošais īrs Dilans Morans, kas ir bijis arī Rīgā, vairāki amerikāņu komiķi.

Ja latviešu jaunatne savā starpā vairāk runās angliski nekā latviski, tev būs jājoko angliski...

Es jau to mazliet daru, Edinburgā lielā komēdiju festivālā pāris reizes esmu uzstājies, arī Latvijā kādās firmās uzstājos angļu valodā. Tad uzstāšanās jāsagatavo precīzāk, jo angliski tik brīvi nevaru lēkāt kā latviski.

Tagad tu stendapu klausies tikai profesionāli vai vari arī aizmirsties?

Ja stendaps ir ļoti labs, tad aizmirstos, tad mans profesionālais kretīnisms tiek atslēgts.

Uz skatuves tekstu aizmirsis kādreiz esi?

Jā, mazie blekauti ir bijuši. Nesen lasīju interviju ar pianistu Andreju Osokinu, viņš stāstīja: ja kādā brīdī pēkšņi aizmirstas notis, tad, zinot, kāds ir komponista stils, pāris minūtes improvizē, līdz atceras. Publika domā, ka tas bijis komponista rakstīts. Stendapā šajā ziņā ir grūtāk nekā teātrī un koncertā, tev uz skatuves nav ne partnera, ne klavieru, kas varētu palīdzēt. Tāpēc soloizrādēs uz monitora tumbas līmēju špikeri, lai gan faktiski tajā neieskatos.

Vai tev ir bijis tā, ka pašam joks šķiet labs, bet publika nesmejas?

Jā! Tad neko darīt, jāmet ārā, lai arī pašam ļoti žēl. Tāpēc mēs brīvajos mikrofonos nekad neprasām ieejas maksu, jo tie būtībā ir atklātie mēģinājumi.

Vai ir tādi komiķi, kas spēj iziet uz skatuves un brīvi improvizēt?

Nē, stendaps nav tāds žanrs, tas ir iepriekš sarakstīts materiāls. Ir komiķi, kas dara citādi, piemēram, Jānis Skutelis taisa dažas darba izrādes, par kurām prasa mazu naudu un kurās uzstājas ar teksta lapām rokā. Man labāki šķiet brīvie mikrofoni. Tie notiek jau kopš Comedy Latvia dibināšanas, astoņus gadus.

Stendaps par makšķerēšanu tev var būt?

Jā, tikai par specifiskām lietām, kas tevi interesē, piemēram, sportu vai makšķerēšanu, garā izrādē nedrīkst runāt pārāk daudz, jo zālē būs arī cilvēki, kuriem šī tēma nav tuva. Ir universālas lietas, kā pieaugšana un attiecības ar vecākiem, par tām var runāt daudz, bet par makšķerēšanu labāk iestarpināt dažus jokus. Turklāt, cienot tos cilvēkus, kuriem cope ir sveša lieta, jādod mazs paskaidrojošs ievadiņš, lai arī viņiem ir smieklīgi. Piemēram, jāpaskaidro, kas ir mānekļi, ja gribi tālāk stāstīt, ka tev mānekļi izklausās pēc seksa rotaļlietām: bigbaits, džerks… Gumijas bigbaits!

Vārdu sakot, man ir doma kādreiz uztaisīt stendapu tikai makšķerniekiem, tad var arī stundu jokot par šo tēmu.

Godīgākus raidījumus!

Makšķerēt tu tātad sāki ātrāk nekā jokot...

Jā, bet atsāku tikai nesen. Tagad reizi divās nedēļās braucam copēt un pāris reizes sezonā taisām lielāku braucienu, uz vairākām dienām.

Ko tu spiningo?

Līdakas un asarus. Gribas arī zandartus pamācīties. Sākumā man bija tikai viens kāts, un es vienkārši spiningoju. Tagad jau sāku saprast, kādiem mānekļiem kādi kāti der. Nupat ar čomu bijām spiningot, un viņš visu dienu mētāja lielos džerkus. Smējos, ka viņš jau tikai uz lielajām mērķē, bet beigās viņš noķēra līdaku, kas bija tikai drusku lielāka par to džerku…

Jā, vēl es gribētu iemācīties spiningot foreles. Pagaidām pa upi forelēs esmu gājis tikai vienu reizi. Neko neizvilku, tikai vairākus mānekļus pazaudēju, bet interesanti tas ir – viss no jauna jāmācās, nevar uz dullo ķert.

Kur tu atklāj un noslēdz spiningošanas sezonu?

Nav tādas vienas vietas. Šogad maijā spiningoju Ezerrožu ezerā Nītaures pusē. Pagājušoruden sezonu noslēdzām Alūksnes ezerā. Kad nav laika lielākiem izbraucieniem, laižam uz Babītes ezeru, uz Varkaļu kanālu… Dažreiz, ja ir brīvs vakars, čatā sarakstāmies un ejam strītfišingā tepat Rīgā, pie Āgenskalna līča, vai aizbraucam uz Lielupi pie Baltās kāpas. Šis tas tur ir izvilkts, lai gan, ja ir skaista diena, es nepārdzīvoju, ka nekas nav ķēries. Babītē es sēžu laivā, apkārt putni, foršs laiks… Kaņierī man patīk makšķerēt, tur ir skaista daba, tikai jārēķinās ar to, ka vajadzēs airēt.

Kādas tagad Babītē ir laivas? Senāk bija tādas, ka bail noklepoties, lai neiegāztos ūdenī.

Tagad ir labas.

Tu Babītes ezeru pazīsti labi?

Es vēl neko labi nepazīstu! Babīte man patīk, jo vienmēr ir sajūta, ka kaut kam jau trāpīs. Protams, vasaras vidū tur nav, ko darīt, tad tikai salātus velc ārā. Mans izklaides darbs ir tāds, ka bieži vien brīvi ir darbdienu rīti, visas filmēšanas, izrādes vai citas darba darīšanas sākas pēcpusdienā, un tad ir forši, ka no rīta var aizlaist līdz ezeram. Sazvanāmies ar čomu, kuram ir maiņu darbs, un, ja abiem ir brīvs rīts, tad lecam mašīnā un laižam. Līdz pusdienlaikam makšķerējam, un stundu vēlāk jau esmu uz skatuves.

Nomaldījušies Babītē arī esat?

Esam! Reiz makšķerējām riktīgi ilgi, tā, ka mums beidzās elektromotors. Un sākās vējš…

Motoram kaut kas notiek tikai tad, kad esi ezera tālākajā punktā un atpakaļ jābrauc pretvējā...

Toreiz mēs airējām no pudura uz puduru, nekādus orientierus neredzējām, un mums jau sāka likties, ka ezerā paliksim dzīvot. Beigās, kad jau šķita, ka esam galīgi apmaldījušies, aiz kārtējā pudura ieraudzījām celiņu izbraukšanai uz laivu bāzi… Šajā sakarā gribu teikt, ka vajadzētu uztaisīt vienu godīgu copes raidījumu. Citādi visos tajos, kurus tagad rāda, darbojas tikai baigie profesionāļi, kā Olte un tamlīdzīgie. Vajadzētu uztaisīt raidījumu ar tādiem kā mēs – kas apmaldās, kam aukla sapinas gaisā vai dzenskrūvē… Tas būtu godīgāk. Citādi visi tikai skatās un domā, cik gan copē vienmēr iet kruti.

Tev makšķerēšana dod daudz vielas izrādēm?

O, jā! Stendapā stāstu, ka makšķerēšana ir vīrišķīga lieta, bet uz ezera tev jau vajag arī higiēnisko lūpukrāsu un roku balzamu, jo tu taču visu dienu esi uz ezera un vakarā jāuzstājas. Un tad tu domā: “Kā tad es laivā ar večiem pēkšņi izvilkšu higiēnisko?”

Kad makšķerējām Alūksnē, bijām tur apmetušies vienās mājās, saimnieks bija jautrs onkulis, jau stipri gados. Teicām: ja atkal brauksim uz Alūksni, noteikti paliksim pie viņa. Onkulis prasīja: kad tad tas būs? Teicām, ka pēc gada vai diviem. Onkulis: tad manis vairs nebūs.

Makšķernieku komunikācija arī dod daudz vielas pārdomām. Ar normālajiem makšķerniekiem, kas neņem 30-centimetrīgas līdakas kotletēm, vienmēr ir forši runāt, tā ir tāda komūnas sajūta – ja brauc garām laivai, noteikti ir jāpajautā, kā ķēries, uz ko…

Tu jautā, uz kādiem mānekļiem ir ķēries?

Ja redzu, ka ir ķēries, tad pajautāju.

To tu jautā intereses vai pieklājības pēc?

Nu, ja man četras stundas nekas nav pieteicies un es redzu, ka kāds ved lomu, tad, protams, interesē, kāpēc viņam ir un man ne. Lai gan loms man nav galvenais. Protams, šad tad kādu mēra līdaku vai asari paturu, bet nekad neņemtu, piemēram, trīs līdakas. Vispār jau jāatzīst, ka diena ir priecīgāka, ja kaut kas tomēr ir izvilkts, kaut vai zemmēra līdaciņa vai mazs asarītis, ko laižu atpakaļ. Ja kaut kas piesakās sākumā, pēc tam es copes dienu izbaudu daudz vairāk – darbojos vienkārši savam priekam, jo zivs jau ir bijusi. Ja tad vēl kāda pieķeras, tad ir pavisam kruti. Jā, ja dienā esmu kaut ko izvilcis, tad vakars ir priecīgāks.

Tev ir bijušas arī reizes, kad veicies ļoti labi?

Jā!... Nu, kas man ir labi? [Smejas.] Domāju, tas, kas man ir labi, citam ir nekas. Man laba cope ir, kad ir viens foršs mērs, ap 55 līdz 58 cm līdaka, un vēl kādi trīs forši pannas asari.

Varu izstāstīt, par kuru copi es biju priecīgs visvairāk. Rudenī mēs, seši čaļi, bijām aizbraukuši uz Alūksnes ezeru. Galvenā makšķerēšana mums bija paredzēta pirmajā dienā. Copes forumos bija rakstīts, ka tajā dienā neķersies. Patiešām – iebraucām ezerā reizē ar gaismiņu, ap sešiem rītā, bija liela migla, cītīgi nomētājām visu dienu, un mūsu trim laivām nebija nevienas copes. Čaļi sarakstījās ar draudzenēm, ziņoja viņām, ka nekā nav, un draudzenes rakstīja pretī, ka mēs droši vien tur vairāk dzenam luni, nevis makšķerējam. Jau metās krēsla, taisījāmies malā, bet ieraudzījām vienu līcīti un nospriedām, ka te vēl pamēģināsim, un tad gan prom uz krastu. Un tajā pēdējā spotā man uzsēdās līdaka! Visi atdzīvojās, un es pats biju tik priecīgs, it kā pasaules futbola čempionātā būtu iesitis izšķirošo golu! Vēl tagad, to reizi atceroties, esmu priecīgs.

Māneklis veterāns

Uz Skandināviju spiningot jau esi braucis?

Vēl neesmu. Pagājušogad mums bija plāns braukt uz Somiju, bet to izjauca kovids.

Mums savukārt pagājušovasar kovidierobežojumi nāca par labu, jo Ālandu salās nelaida zviedrus, poļus, vāciešus, bet Latvija tobrīd vēl bija drošā valsts, un rezultātā mūsu kompānija kempingā bija viena pati, un asari ķērās katrā metienā.

Vai tas neapnīk?

Drīzāk jau pēc tam kādu laiku Latvijā vairs negribas makšķerēt...

Viens no mūsu kompānijas, kurš ķer visilgāk, regulāri brauc uz Ālandiem. Reiz visi bijām Babītē, un beigās teicām, lai aizveras, jo viņš visu laiku salīdzināja šo copi ar to, kas bijusi Ālandu salās.

Ir jau arī Ālandos tukšās dienas, kad jūti, ka, izdarot tikpat daudz metienu Latvijas ūdeņos, droši vien dabūtu to pašu neko vai pat vairāk… Kāds ir tavs mānekļu tops?

Es diezgan bieži mainu mānekļus. Nevienu veikalu vēl izpircis neesmu, mānekļi man nāk klāt pamazām, kaut ko uzdāvina draugi, kaut ko pats piepērku. Pagaidām mans tops ir – rotiņi, vobleri, šūpiņi. Nākamgad gribas sākt ar mikrodžigu strādāt.

Šūpiņu jau daudzi uzskata par oldskūlu...

Man daudz ko patīk salīdzināt ar sportu. Šūpiņš ir tas veterāns basketbolists, kurš sēž uz soliņa, bet tu zini – ja viņu izlaidīsi laukumā uz desmit minūtēm, viņš savus piecus punktus iemetīs, trīs piespēles atdos, neko nesačakarēs. Starp citu, tieši šūpiņš bija tas, kas mani toreiz Alūksnē izglāba, kad ne uz viena mānekļa neķērās – beigās uzlaidu rezervistu veterānu, un tas dabūja!

Visdrošākais droši vien ir rotiņš, tas ir universālais kareivis. Gumijas tikai tagad sāku iepirkt. Vobleros man kaut kas patīk, laikam iespēja ar tiem spēlēt. Divas krutākās copes man ir bijušas, kad paņem pauzītē, – tad tu skaidri zini, ka nav zālēs. Bet citreiz ir jāmin – zāle vai zivs.

Svarīgs jau ir ne tikai māneklis, bet arī sačoks. Reiz mums ar čomu abiem pie pašas laivas aizgāja līdakas tāpēc, ka nebijām sačoku paņēmuši līdzi.

Vai tagad ņemat līdzi pietiekami lielu sačoku, lai var mūža līdaku izvilkt? Ne viens vien stāsts par trofejas vilkšanu beidzas ar to, ka tik lielai zivij nepiemērotam uztveramajam tīkliņam nolūst kāts.

Mūža līdaka man vēl jāgaida. Bet ezerā tiešām var notikt pilnīgi jebkas, copes ir ļoti dažādas. Viena mūsu čoma tēvs makšķernieks aizpagājšvasar izvilka gandrīz metrīgu līdaku ar ļoti mazu rotiņu.

Iemeta mutē…

Jā, ir tādas reizes, kad izmet un vēl neesi sācis vilkt, bet jau ir cope. Jo vairāk makšķerē, jo vairāk sāc saprast zivis, bet līdz galam viņas saprast laikam nav iespējams.

Tava kompānija brauc lielākoties uz pārbaudītām vietām vai meklē arī jaunas?

Mums patīk meklēt. Alūksnes ezerā mums tā bija pirmā reize. Vēl neesam bijuši ne Burtniekā, ne Engurē – nē, Engurē mana kompānija bija, bet es toreiz netiku. Šovasar biju Rāznā, bet nesekmīgi, ezers par lielu. Netālu no maniem laukiem ir Kāls, tur būs jāpamēģina. Visur gribas pamēģināt! Mēs vēl tikai mācāmies. Pagaidām vēl esam oldskūlisti, bez eholotēm un dīperiem. Parastās eholotes es atbalstu, bet tās pavisam krutās, kur nemaz neskatās uz ūdeni, bet tikai ekrānā – tad jau labāk nopērc XBox, nokačā kādu Fishing Game un vari nebraukt uz ezeru… Labi, tās eholotes ir profesionāļiem, mēs tādi neesam. Lai gan – ko var zināt?

Gan nāks virsdivniece!

Kādas tev ir attiecības ar ziemas copi?

Vienreiz esmu bijis līdzi, bet nevaru teikt, ka būtu to izbaudījis. Ziemā labāk braucu slēpot. Man gan sportā, gan makšķerēšanā patīk sezonalitāte, tātad arī pauze ik pa brīdim. Es vadu raidījumu par NBA. Kad beidzas basketbola sezona, raidījumam ir pārtraukums, gaidu nākamo sezonu. Kāpēc man patīk aukstā zupa? Tāpēc, ka to neēd visu gadu, gaida pirmo silto maija dienu, lai varētu ēst. Tāpat man ir ar makšķerēšanu.

Ko tu ķer tepat Rīgā Daugavā?

Asarīši ir dabūti.

Manā bērnībā veči Āgenskalna līcī sēdēja uz brekšiem...

Sēž tagad arī. Cilvēki arī Māras dīķī makšķerē, tur viss kas esot iekšā, līdakas noteikti. Būs jāaiziet. Esmu redzējis, ka pat tajā mazajā dīķītī Uzvaras parkā ķer un kaut ko velk ārā.

Kad es tikko biju atsācis copēt, pilsētas makšķerēšana man šķita drusku jokaina – kā es, pieaudzis čalis, iešu pa ielu ar kātu kā tāds puika? Bet vēlāk sapratu, ka patiesībā tas ir kruti, aiziet tepat pie mājas paķert.

Daudzās Eiropas pilsētās makšķernieku ir papilnam...

Jā, kopš es copēju, to ceļojumos pamanu vairāk. Pirms diviem gadiem biju Kijevā, tur tiešām visi ķer. Nav ko kaunēties no makšķerēšanas, tā taču ir forša. Vienīgā nelaime, ka Latvijā par copmaņiem vēl ir slikts iespaids.

Ko tu ar to domā? Zemmēra zivju paturēšanu?

Pat ne zemmēra zivis, to tā nepamana. Lai gan mans iepriekšējais kaimiņš, bijušais makšķernieks, kad nācu mājās no copes, jautāja, kā gājis, un, kad es atbildēju, ka divus zemmērus izvilku, prasīja: “Kur viņi ir?” Atbildēju, ka peld. Viņš izbolīja acis: “Kāpēc? Es gan būtu ņēmis.”

Bet sliktais iespaids rodas no tā, ko makšķernieki atstāj aiz sevis.

Tava iecienītā ātrās copes vieta Varkaļu kanāls šajā ziņā ir diezgan baismīga...

Arī pie Spuņņupes, kad vēl Babītes ezerā nedrīkst spiningot, gar krastu mētādami esam pastaigājuši un redzējuši, ka makšķernieku spotos viss ir atstāts: barības iepakojumi, alus un kolas bundžas, saplīsuši spaiņi… Es kaut kā jūtu, ka tā tomēr rīkojas vecākā paaudze. Vismaz tie manas paaudzes cilvēki, kurus es pazīstu, ir kārtīgi, viņi aiziedami neko copes vietā neatstāj. Man piesārņošanas ziņā dažreiz ir skrobe par pazaudētu mānekli, zinot, ka tas ir kaut kur ezerā un es to nespēšu atrast un paņemt. Bet kopumā makšķernieku kultūra kļūst kārtīgāka.

Ja gribas pazaudētus mānekļus uzlasīt, populāra metode ir nogremdēt dzelmē dīvānu, kam federes ārā. Tur spiningotāji savus mānekļus aprauj, un dīvāna liecējs sezonas beigās var veselu kolekciju salasīt.

Oltes raidījumā reiz viens čalis nira ezerā un salasīja daudzus mānekļus. Katrā ziņā, cik vien var, jācenšas atstāt visu tīru, nevis jāpiedrazo.

Ko tu ar paturētajām zivīm dari?

Gatavoju. Šad tad iedodu arī vecākiem, viņi dzīvo netālu no manis. Līdakas gatavoju pēc vecāsmātes metodes, ieziežu ar garšvielām un cepeškrāsnī iekšā. Ja ir laba zivs, grūti kaut kam nesanākt.

Reiz laukos biju izvilcis un uzcepis foršus asarus un skatījos pasaules čempi hokejā. Zini, tie ceptie asari ir foršāki par jebkuriem čipšiem – kraukšķīgi un ļoti garšīgi!

Mazos asarus tiešām vislabāk taisīt čipšos.

Asaris ir arī mana pagaidām vienīgā trofejzivs. Pagājušogad laukos dīķītī izvilku 47 centimetru asari, pie kilograma, riktīgu milzeni. Tā ir mana otra priecīgākā cope. Sākumā domāju, ka velku mēra līdaciņu. Līdakas, lielākas par divi kilo, man vēl nav bijušas.

Šajā ziņā es tevi varu nomierināt, tu neesi vienīgais spiningotājs, kam ilgi nav veicies izvilkt lielāku par divnieci.

Nuja, gan jau nāks arī virsdivniece! To, ka makšķerēšana visupirms ir process ar draugiem, pierāda mans novērojums vienā kompānijā, kurai reiz biju līdzi. Viens čoms no viņu kompānijas makšķerēja jau ceturto gadu un pirmos trīs gadus nebija izvilcis pilnīgi neko! Tas viņu neatturēja no braukšanas uz ūdeņiem, un nu jau viņš ir sācis arī kaut ko izvilkt.

Kaut kas tajā copē ir. Mums jau nāk pie trīsdesmit, tādas izklaides kā doties uz Vecrīgu staigāt sāk interesēt mazāk, un vairāki man zināmi čomi ar copi saslimst ļoti viegli, pietiek vienreiz aizbraukt draugiem līdzi. Laba izklaide.

Turklāt parasti iesācējs noķer kaut ko lielu, piemēram, vīrs iedod sievai spiningu pamētāt, un viņa izvelk septiņnieci.

Nu, mūsu kompānijā tā nav gadījies. Kas vairāk makšķerē, tiem labāk veicas. Kad es atsāku makšķerēt, izgāju cauri kādiem sešiem zemmēriem, pirms tiku līdz mēra līdakai. Tā gan dažreiz gadās, ka supersagatavotā copes dienā paliekam tukšā, bet pāris dienas vēlāk, vienkārši ar čomu uz pāris stundām izskrējuši pastaigāt gar krastu, dabūjam viens līdaku, otrs zandartu. Vienam manam paziņam Lielupē pieder laiva, viņš reiz bija atgriezies no pilnīgi tukšas copes, un, kamēr krastā slēdzis laivu klāt un ņēmis laukā copes mantas, cits čalis no krasta turpat piestātnē izvilcis četrus smukus asarus. Tajā brīdī mans paziņa nodomājis: kāpēc man vispār tā laiva vajadzīga?...

Tu vēl savai laivai neesi nobriedis?

Pagaidām ne, bet kaut kad tas notiks!