Vai karpas barojas tikai no grunts?

Ar Aleksandru Masaļski apspriedām ne tikai jaunākās tehnoloģijas karpu copē, bet arī dažas pavisam interesantas nianses zivju uzvedībā. Iespējams, kāda no tām var izrādīties pavisam sensacionāla.

Runā, ka tu ķerot ar grimstošajām boilām?

Domā, karpa varētu paņemt boilu, kamēr tā grimst? Nē, tādas copes man vēl nav bijis, bet man ir bilde no sonāra ekrāna, kur skaidri var redzēt, kā karpas ceļas pretī iebarotajai barībai.

Gribi teikt, ka viņas var būt tik izsalkušas, ka nespēj sagaidīt, kamēr barība nogrims? Ceļas augšā un ēd, kamēr barība vēl tikai grimst? Neko tādu mēs vēl neesam dzirdējuši. Reizēs, kad karpas aktīvi barojas un ķeras, ir bijis tā, ka uzreiz pēc iebarošanas ar spombu copes uz kādu stundu apstājas. Toreiz jau man radās tāda doma, ka aktīvās karpas nevis ir pagājušas nost no galda, bet tieši otrādi – ceļas spombam pretī un tāpēc pārstāj ņemt no grunts. Savukārt mēs, muļķi, atstājam savas montāžas uz grunts un piedevām laiku pa laikam uzmetam pa spombam. Sanāk – mēs nepārtraukti vilinām zivis prom no ēsmas…

Nezinu, kā ir, barojot ar spombu, man ir tikai tas, ko es redzu sonāra ekrānā. Bet tas, ko es redzu, varētu nozīmēt tieši to, ko tu saki.

Kā tu nonāci līdz tādai bildei?

Zini, es ķeru karpas jau 15 gadus. 2008. gadā ar Almantu pat LČ novinnējām. Kopš tā laika gan man vairāk patīk tāda relaksēta cope, vairs nevaru nepārtraukti šancēt trīs diennaktis no vietas. Bet zivi noķert arī gribas.

Tādēļ tu brauci uz Tauraģi?

Jā, reizi pa reizei aizbraucu, bet rezultāti nebija nekādi spīdošie. Tā, pa pāris zivīm gadījās. Pagājušajā gadā sapratu, ka Tauraģē ir ļoti svarīgi strādāt uz konkrētiem punktiem. Tur ir bijušais karjers, reljefs ir interesants, un ir ļoti svarīgi atrast īstos punktus. Kur kāds uzkalniņš vai bedrīte zem ūdens – tur arī ķeras. Divas stundas strādāju ar marķieri, lai atrastu tādus punktus. Bet pēc tam sapratu, ka, strādādams ar marķieri, visas karpas esmu aizbiedējis uz ilgu laiku. Pieteicās tikai rijīgās stores, kuru Tauraģē ir papilnam. Tās notiesā visu karpām domāto barību. Smukas 7–8 kg stores, bet ne jau viņu dēļ es tik tālu braucu.

Divas stundas ar marķieri un tad vēl tikpat ar spombu?

Jā. Turklāt tu jau nevari to spombu samest visu vienā punktā, lai kā censtos. Tāpat kaut kas aiziet nedaudz pa labi vai pa kreisi. Sanāk – tu iebaro samērā lielu laukumu, varbūt 5x5 metri. Manuprāt, Tauraģē tas ir daudz par daudz un ir nepieciešams barot precīzi izvēlētajā punktā.

To varētu darīt no laivas, bet Tauraģē tās laikam nav atļautas...

Tāpēc es nopirku radiovadāmo kuģīti. Vienu no jaunākajiem modeļiem, kas aprīkots ar modernu sonāru un GPS vadību. Šogad augustā aizbraucu vēlreiz uz Tauraģi – uz četrām dienām. Tad arī viss salikās pa plauktiņiem – manas iestrādes, idejas, pieredze plus tehniskais izpildījums. Ar kuģīti izpētīju sektoru, atradu punktus, sabaroju trīs. Ar to pašu kuģīti arī vedu makšķeres – precīzi iebarotajā vietā.

Karpas no kuģīša nebaidās?

Tauraģē pa ezeru regulāri peld pīles, un kuģītis jau daudz no pīles neatšķiras.

Tikai pleznu nav. Un rezultāts?

Pirmajā naktī viena karpa, bet otrajā dienā sāka ķerties daudz aktīvāk. Vienu brīdi pat gadījās triplets – kamēr vilku vienu karpu, skatos – otra makšķere brauc prom. Palūdzu tēvam, ar kuru kopā copējām, lai velk arī to ārā, bet tad vēl arī trešā aizbrauca. Beigās visi trīs kāti bija krastā.

Un naktī?

Uz nakti vispār vilku visas makšķeres laukā, lai varētu pagulēt – tik aktīvi ķērās pa dienu. Atceros, pienāca viens lietuvietis un brīnījās, ka man visi kāti laukā – naktī taču esot vislabākā cope. Kad teicu, ka man rokas sāp jau no vilkšanas pa dienu, puisim pavisam kvadrātainas acis palika.

Lielas karpas arī pieteicās?

Skaties – tabulu pat uztaisīju ar visām. Te ir vairākas divdesmitnieces, padsmitnieces. Kopā 47 karpas pa trīsarpus dienām, 609 kilogrami kopsvarā. Pierēķini, ka pa naktīm es necopēju, jau pusdesmitos vakarā vilku kātus laukā un tad pusastoņos no rīta vedu iekšā.

Ezera saimnieks nebrīnījās?

Nē, tikai nosmaidīja. Laikam visu saprata.

Ar ko tu baroji?

Nekā īpaša – halibut peletes, kaņepes, tīģerrieksti, zivju milti. Boilas izbaroju tikai kādus 6–7 kilogramus, griezu pusītēs. Turklāt centos neizmantot spēcīgas smaržas un daudz krāsu, es domāju, ka Tauraģē karpas vairās no labi pamanāma barības galda. Labāk dabiskas, naturālas frakcijas – kaņepes, rieksti. Tāpēc arī zivju milti sastāvā. Lai nenobaidītu uzmanīgās Tauraģes karpas, nekādus likvīdus neliku. Pa šiem gadiem tās neskaitāmas reizes bijušas uz āķa, pēc lūpām var redzēt. Ar likvīdiem ļoti viegli ir aizšaut garām.

Vakarā, kad izvilku kātus un atstāju sektoru mierā, vēl kārtīgi sabaroju. Domāju, tas arī palīdzēja, ka tik daudz zivju savācās manā sektorā. Sektorā nebija auklu, un karpas varēja justies mierīgāk. Un no rīta atkal sākās, tikko biju savedis makšķeres. Citiem, kas bija pie ezera, tai pašā laikā ne tuvu tā neķērās.

Tādā kuģīti daudz barības saiet?

Tur ir divi bunkuri, kopā 5 kilogramus mierīgi var salādēt. Ar vienu braucienu var pabarot divus punktus un vienlaicīgi ievest divas makšķeres.

Pavadiņas nepinas ievešanas un ielaišanas laikā? Esmu novērojis – ja kātu liek iekšā no laivas un dara to ne sevišķi uzmanīgi, pavadiņa sapinas kā likts. Sevišķi lielākā dziļumā...

Laižot no laivas, aukla stāv gandrīz vertikāli, tāpēc arī pinas. Kuģītim ir āķīši, uz kuriem aizkabina āķi ar boilu, svins karājas uz leju. Kad nospied pogu un āķis atsvabinās, svins grimst pa priekšu, aukla ir nostiepta krasta virzienā, un pavadiņa nepinas. Vismaz man ne reizi nav sapinusies. Tiesa, es copēju 1,5–2 metru dziļumā.

Okei, un sonārs? Kāds tas ir?

Raymarine modelis, tur iekšā ir gan parastais sonārs, gan sānskati, gan Down Imaging. Sajūgts kopā ar GPS, tas zīmē sektora dziļumu karti. Var redzēt zāles, zemūdens kokus un, protams, arī zivis.

Tev tikai vajag precīzi izbraukāt sektoru?

Nē, kuģītis pats izbraukā. Sonāra, GPS un paša kuģīša navigācija ir apvienota vienotā aplikācijā, kuru es darbinu no parastas planšetes. Man ir Samsung planšete, var arī iPad vai jebkuru citu izmantot. Pirms copes es nolādēju no Google Maps konkrēto ezera posmu, iebakstu ar pirkstu planšetē četrus punktus, kuri iezīmē sektoru, kas mani interesē. Pēc tam kuģītis pats šo sektoru izbraukā, zīmēdams dziļumu karti. Man nekas nav jādara, tajā laikā varu krāmēties ar makšķerēm.

Un tad tai pašā planšetē tu iezīmē punktus?

Jā, iezīmēt punktus varu no jebkura sonāra skatījuma vai no kartes. Tad varu dot kuģītim uzdevumu braukt tieši uz punktu, tur izkrāmēt barību un nolaist āķi ar svinu. Kamēr kuģītis brauc, dzīvajā varu ekrānā skatīties sonāra un navigācijas parametrus, ūdens temperatūru utt. Un varu to visu ierakstīt kā video. Maksimālais darba attālums – 600 metri, bet Tauraģē jau viss notiek daudz tuvāk.

Tas viss kopā patērē daudz elektrības?

Daudz, bet kuģītim ir jaunākās paaudzes akumulatori, tos kā kasetes var likt iekšā un mainīt. Ja viens akumulators ir tukšs, automātiski notiek pārslēgšanās uz otru. Tāpat viņš pats saprot, kad akumulators iet uz beigām un jābrauc mājās. Ūdenī pazust tas nevar.

Bet, braucot uz vairākām dienām, prasās līdzi ģenerators...

Jā, jālādē tie akumulatori būs. Plus arī planšete man ilgi nevelk, tā arī pastāvīgi jālādē.

Ir zināma ņemšanās, tomēr atkrīt virkne citu darbu...

Protams, ar kuģīti copēt ir daudz vieglāk. Padomā – tā vietā, lai divas stundas strādātu ar spombu, es varu pilnvērtīgi makšķerēt.

It sevišķi, kad tik aktīvi ķeras. Tur jau pēc katras copes būtu dūšīgi jābaro.

Jā, man par to bija pārdomas. Iedomājies – tu iebaro pāris kilogramus vienā punktā, pēc pusstundas ir cope. Tad pēc tās bērt vēl virsū tikpat daudz? Vai cope nozīmē, ka viss jau ir apēsts? Vai karpas tik daudz vispār var apēst tik īsā laikā?

Visticamāk, tev tur to karpu bija savācies krietns bariņš, tās, konkurējot savā starpā, aktīvi barojas un var apēst ļoti daudz. Turklāt šādos apstākļos tās zaudē modrību un sevišķi nesatraucas par pavadiņām un āķiem. Ideāls scenārijs.

Jā, visticamāk. Tāpēc arī ir tā bilde sonārā, kur karpas ceļas pretī – atvēru bunkuru, barība sāka birt laukā, un varēja redzēt, kā zivis no grunts paceļas un dodas pretī iebarotajai barībai.

Jāņem vērā, ka kaņepes grimst pavisam lēni. Arī boilu pusītes grimst daudzreiz lēnāk nekā veselas boilas – tīrā hidrodinamika. Es domāju, tā karpu celšanās pretī mūsu barībai ir dziļākas izpētes vērta tēma. Pie tās būs jāpiestrādā vairāk. Līdz tam laikam – paldies, Aleksandr, par sarunu.