Andrēviča ezeriņi

Kad mājās, kurām blakus ir ezeriņš, sāk saimniekot vīrs, kura hobijs un kaislība kopš piecu gadu vecuma ir makšķerēšana, tad nemaz tik pašsaprotams nešķiet fakts, ka šis vīrs savu lielāko zivi izvelk tieši tajā ezeriņā. Guntis Andrēvičs ar ģimeni Nītaures pagasta Plumpaiņu mājās līdzās Domēra jeb Amatu ezeram savā bioloģiskajā saimniecībā rosās kopš 90. gadiem, bet makšķerēt sācis daudz senāk, pie upes atrazdams glābiņu no savu septiņu māsu centieniem viņu audzināt. Kādu māsas gribēja brāli izaudzināt, nav zināms, bet izaudzināja makšķernieku, daudzu makšķerēšanas sacensību laureātu. Lai gan pašlaik Guntis sacensībās piedaloties retāk, karpu mačos ambīcijas ir augšupejošas.

Arī dīķkopis. Brekšus savā ezeriņā Andrēvičs ir ieaudzējis

Zivis tu ķer visu apzinīgo mūžu? Vai ir bijuši arī periodi, kad makšķere tiek atlikta malā un virsroku ņem citas intereses?

Nē, tādi tukšie periodi man nav bijuši. Vienmēr esmu centies izmantot brīvo laiku savam hobijam. Bērnība man pagāja Madlienas pusē, Plāterē, tur arī piecu gadu vecumā viss sākās – ar lazdas kātu un karūsām. Kā man tā copīte sākās, mazam esot, tā vairs miera nav – visu mūžu ar zivtiņām cīnos, priecājos, karoju, laižu vaļā…

Visas noķertās atbrīvo vai kādas tomēr paturi?

Visas jau neatlaižu. Bērnībā Plāterē par visām zivīm, ko nesu mājās, ģimene tikai priecājās. Puika makšķernieks, mamma slaucēja – visi bija paēduši. Arī vēlāk, kad mācījos internātskolā Suntažos, pusdienlaikā skrēju uz Mazo Juglu ķert raudas un nesu skolas pavārēm. Tad arī skolotājiem dažreiz tika pa manai zivij.

Ko tad tu bērnībā nesi mājās?

Karūsas citreiz savilku pat tādas līdz kilogramam! Tur bija darbnīcas, pie darbnīcām dīķis, tajā karūsas bija labi saviesušās.

Konkurentu pie tā dīķa nebija?

Bija – vecāki vīri, kuri uzskatīja, ka puika viņiem traucē. Stūma mazo malā, jo tā, redz, esot viņu vieta. Tad mazais pagāja malā un izvilka karūsu pāri kilogramam – tādu skatu tas stūmējs nevarēja mierīgi pārdzīvot.

Makšķerēšanu man ierādīja brālēns, ņēma mani dažreiz līdzi. Viņam bija prātīgāki kāti nekā man, priecīgs biju, ja pie kāda āķīša tiku. Vēlāk, kad man jau bija velosipēds, no Plāteres pa taisno viens pats minos uz Ogres upi, tur bija savādākas zivis – raudiņas, sapaliņi. Nekādu megalomu gan man tur nebija, sapali drīzāk pieteicās nejauši. Piemēram, pavasarī, kad ir palu ūdeņi, raudas baros nāk nārstot. Atstraumē ir bedre, es tur ķeru tās raudas, un tad pienāk viens sapals un – kniukc! – nopogā nost. Retu reizi gadījās viņu arī izvilkt. Vasarās tur redzēju smukus, divkilogramīgus sapalus pie ūdens virsmas. Mūsdienās jau arī vīri brauc uz Ogres upi un mēģina sapalus visādi dabūt – ar vobleriem, ar mušiņmakšķeri.

Vai tad tagad tur vēl ir tādi sapali?

Tajā pusē ir. Pats gan tur sen neesmu bijis, bet darbā viens vīrs man stāstīja, ka regulāri brauc uz Ogri un tikai uz sapaliem. Upes augšgals nav pārāk apdzīvots. Ērgļu galā, kur Olte Ogres upē laiž foreles un alatas, ir zonas, kur nemaz tā nevar līst iekšā.

Bērnībā vēl viena interesanta copes vieta man bija dūņu bedres, kur senos laikos bija kūdra rakta. Tās bija dziļas un slīkšņainas, un iekšā bija līdakas. Ķēru tās uz dzīvo – gāju gar dūņu bedrēm un punktēju. Ielaidu vienā bedrē makšķeri ar karūsiņu – ja līdaka nepaņēma, gāju punktēt nākamo bedri. Tur es tā izpunktēju ārā skaistas līdakas, no pusotra līdz trim kilo. Viena reiz piekodās tāda virs metra, bet mani rīki neizturēja, visu norāva. Es piesēju pliku āķi, iekāru karūsiņu, līdaka vēlreiz paņēma un vēlreiz visu norāva. Cope bija beigusies, gāju mājās.

Nemēri zivi pēc ezera lieluma! Mazajos ezeriņos gadās lieli asari

Nākamajā dienā nemēģināji vēlreiz iet pakaļ tai milzenei?

Nē, sapratu, ka vienā vietā viņa diez vai sēdēs, tās bedres bija savienotas. Kādas trīs lielas līdakas tur bija, vietējie bija mēģinājuši tās šaut vai pat vienu nošāvuši. Tāda līdaka pārņem nelielu ūdenskrātuvi un ēd visu nost, beigās tur vairs nekas nepaliek. Mutes platums tai ir 30 centimetri, un, kad tā atveras, līdaka var iesmelt oi-oi-oi.

Šovasar Zaubes Augšezerā mačos makšķerējām karpas, te ievērojām, ka kaut kas peld ar vēderu uz augšu, spura arī redzama. Teicām maču rīkotājam, lai aizbrauc un izved to zivi ārā, un tā izrādījās līdaka, kas svēra tuvu pie 15 kilogramiem, apmēram 1,20 metrus gara.

Kas tai bija noticis?

Grūti pateikt. Līdakai nav, tā sakot, nāves gēnu, viņa visu laiku aug. Bojā līdaka var aiziet, aizrijoties vai gūstot iekšēju traumu, bet, ja viss ir kārtībā, tad viņa augs līdz pat 25–30 gadu vecumam. Karpa labvēlīgos apstākļos varētu nodzīvot 50 gadus un izaugt līdz kādiem 40 kilogramiem, bet mums ir vēss klimats, te karpām maksimālā robeža varētu būt pie 20 kilogramiem.

Ir dzirdēts arī par lielākām...

Dzirdēts ir, bet domāju, ka tās ir ievestās. Vallē bija lielas pirktās un ielaistās karpas, bet kāds zemnieks laikam bija miglojis rapsi, un Valles lielās zivis aizgāja bojā, nācās krājumu atjaunot.

Copes biedri. Guntis Andrēvičs un fotogrāfs Aigars Jansons jeb Zaķītis mērās ar lomiem

Karpa Krista

Kura ir labākā karpu copes vieta Latvijā?

Valle ir diezgan populāra, bet, ja gribi no sirds pamakšķerēt, tad es teiktu – Baļotes ezers. Pats tur ar draugu mēdzu aizbraukt arī tādā hobijvariantā padarboties. Baļotē ir ieaudzēta karpu populācija, mērķis ir šo vietu attīstīt kā pasaules mēroga ūdenskrātuvi, kur varētu rīkot arī pasaules čempionātus. Tā tas varētu notikt, ja izdosies uztaisīt servisu. Ārzemniekiem, kas tur brauktu, vajadzēs arī naktsmājas. Mūsdienās jau visi grib, lai vieta būtu forši sakārtota – apmēram tā kā Ezerrozēs. Baļotē lielās sacensībās tiek piesaistīta arī ēdinātāju vienība. Piemēram, tu par trim dienām samaksā 50 eiro, un par to tevi pabaro trīsreiz dienā, pašam par pārtiku nav jāuztraucas… Starp citu, Baļotē uz boilām mēdz pieteikties arī zandarti.

Kas Latvijā tagad notiek ar zivīm iekšējos ūdeņos – kļūst mazāk vai vairāk?

Uzskatu, ka kļūst vairāk. Kāpēc? Tāpēc, ka gandrīz visur pie ūdeņiem ir privātīpašums. Cilvēki, kas pie ūdeņiem dzīvo, tos vairāk vai mazāk pieskata, atjauno zivju resursus. Nelegālās darbības iet mazumā. 90. gados man likās, ka no upēm un ezeriem nes ārā visu, ko vien var. Pats dzīvoju pie Amatu ezera, tautā saukta par Domērīti, – te jau arī to pašu darīja, mocīja zivis ārā.

Amatu ezerā es esmu noķēris arī lielas zivis, piemēram, 2,9 kilo līni, 2,1 kilo balto karūsu. Arī ļoti labu karpu te esmu izvilcis – 19,5 kilogrami. Pirmais gan to karpu izcēla Aivars Rudzinskis, viņš to noķēra pat divas reizes! Pirmajā reizē viņš to nosauca par Kristu. Kopumā Krista ir izvilkta piecas reizes – divreiz Rudzinskis, vienreiz es un vēl divreiz Greiškāns no Copes Nama.

Vai tas nozīmē, ka karpai tikšana uz āķa neko neiemāca?

Nu, nezinu. Piemēram, vienā vasarā viņa tika noķerta divas reizes, citā pat trīs. Tā karpa dzīvo vienā ezera sektorā, tur malā aug ozols. No ozola krīt zīles. Zīle ir laba barība, mežacūkas tās iecienījušas, un karpa arī iemācījusies ēst.

Bet tu taču viņu neķer uz zīlēm...

Protams, ne. Tagad moderni ir darboties ar boilām.

Es tikai gribu teikt, ka diez vai karpai patīk, kad āķis iecērtas lūpā un viņa tiek vilkta laukā.

Paiet zināms laiks – kāds sāk viņu barot ar boilām, šī ieēdas, ēd, ēd, ēd, un tad nostrādā nejaušības princips – viņa paņem kādu no ēsmas boilām, kas tur guļ tieši tādas pašas.

Tālumā ķeras labāk. Metiena treniņš Ezerrožu ezerā

Vai tad, kad Rudzinskis to karpu vilka pirmoreiz, jau bija zināms, ka tāda tur dzīvo?

Es biju redzējis, ka tur dzīvo ļoti lielas vecās karpas, un pastāstīju to Aigaram Jansonam, piebilzdams, ka neviens tās neķer.

Vai tiešām pats nemēģināji izvilkt?

Man tā karpa reiz bija paņēmusi līņu ķeršanas režīmā. Baroju līņus – es to daru regulāri kādās trijās vietās, piecos no rīta iebaroju un vakarā pēc saimniecības darbiem ap astoņiem atnāku pasēdēt un paskatīties, kas notiek. Citreiz gāju arī no rīta pavērot un pamanīju, ka ap pulksten deviņiem no rīta atnāk liela zivs. Šķiet, ka nav plēsoņa, bet mazās pamūk nost. Arī līņi pazūd, bet aktīva ēšana notiek, kaut kādi burbuļi veidojas. Vienreiz skatos – virs ūdens tāds kā pauguriņš… Domāju: kas tad nu, vai man rādās? Dziļums tur kādi 70 centimetri…

Un karpai mugura ārā?

Nē, mugura nav ārā, bet karpa nostājusies uz mutes un pacēlusi ūdensaugus, it kā pats ūdens to pauguru veidotu. Tad sapratu, ka tā ir karpa, kas nāk ēst. Ne jau nu domāju, ka viņu izvilkšu, bet ņēmu septiņmetrīgo teleskopisko kātu, uzliku četras kukurūzas uz āķa, blakus iemetu un ķerstīju savus līņus. Vienu rītu tā ķerstīju, kad pēkšņi mans septiņmetrīgais kāts no laipas strauji – aizzziet! Knapi paguvu sakampt kātu, bet man sanāca tikai nedaudz kaut ko paturēt, karpa visu momentā norāva – es pieturēju, kāts izliecās, un aukliņa noplīkšķēja. Lai gan tā bija stipra, 0,35 milimetri. Ar tādu varētu vilkt, bet tikai tad, ja būtu spole un attiecīgs kāts.

Tad ar tādu auklu var izvilkt jebkuru karpu?

Jā, liekas, ka jebkuru. Piemēram, Latvijas čempionātā vīri tālos metienus, 170–180 metrus, sasniedz ar 0,18 mm auklu. Auklas pirmais posms, desmit metri, ir tā sauktais šoklīderis, pīta gluda aukla, ar to var iemest, bet tālāk jau aiziet tievā aukla (ar tievo neiemetīsi, visi svini uzreiz notrūks). Pasaulē ir bijuši arī 240 metrus tāli metieni.

Cik tālu tu vari aizmest?

Pie 180–190 metriem. Nesen Ezerrožu ezerā ar draugu intereses pēc metām, viņš aizlidināja 200 metrus, es kādus 180.

Kad tu tās karpas muguru ieraudzīji pirmoreiz, rokas netrīcēja?

Adrenalīns jau tādās reizēs vienmēr izdalās. Sapratu tikai, ka tur kaut kas bija, bet pēc tam – uh! – un vairs nebija.

Tik lielu zivi tu vēl nebiji ķēris?

Nebiju gan. Arī vispār karpas ķert ap to laiku tikai iesāku, galvenokārt sēdēju uz līņiem. Karpām pievērsos Annas ezerā – lai gan patiesībā arī to sauc citādi, ir Annas muiža, bet ezers ir Nelabais.

Savu pirmo lielo karpu labi atceries?

Jā, tas bija Annas ezerā. Braucām ķert, bet ticība mata sistēmai un boilai, kas nost no āķa, bija 50 pret 50: kā tas var būt, ka zivs ņems pliku āķi? Boilas tolaik bija deficīts, paciņas cena Siguldā – kosmoss, pirkām gabalos; kad nopirku desmit, naudu biju jau iztērējis. Iebarojām ar birstošajām barībām, kas tad bija pieejamas, vārītiem kartupeļiem. Pirmā karpa, kas man paņēma, bija virs pieci kilo. Kad izvilkām, rokas un kājas trīcēja. Pienāca kādi vietējie, skatījās, ko mēs darām, viens nopētīja manu karpu un noteica: “Kāda liela rauda…”

Tad ar draugu sākām apzināti iet uz karpām, un lomu latiņa pamazām cēlās: 10 kilogrami, 11, 13… Annas ezerā lielākā man ir 16 kilo.

Tātad savā mājas ezerā tomēr esi dabūjis vislielāko...

Jā. Daudziem pieredzējušiem karpiniekiem deviņpadsmitniece nav vēl gadījusies.

Viņiem nav ezeriņa pie mājas...

Es jau arī pie tā nemaz tik bieži nesēžu. Agrāk, kad līņus baroju, sēdēju biežāk. Mājas darbi darāmi.

Tev ir bioloģiskā saimniecība, tātad nekādas ķīmijas ezeriņā...

Jā, mums viss aug tīrs un dabīgs. Strādājam vairāk uz dārzeņiem. Sieva audzē tomātus, piparus, papriku, tagad pamēģinājām fizāļus. Arī burkāni, bietes, pētersīļi, sīpoli mums aug…

Kurš to visu ravē?

Es vairāk ar tehniku piedalos. Ja ravētu, pie makšķerēšanas netiktu.

Un kurš jūsu ģimenē tīra zivis?

Kurš ķer, tas arī tīra!

Kurš tad bez tevis vēl ķer?

Dēlam patīk spiningošana un ziemas cope. Tagad viņam ir aktīvais dzīves posms, sports – volejbols. Varbūt vēlāk aizies arī cope, kad būs vairāk laika. Bet jaunā paaudze mūsdienās makšķerē mazāk nekā mēs jaunībā. Ja bērnībā nav bijusi lauku vide, grūti pateikt, cik tā vēlāk saista.

Sacensībās jauno ir daudz?

Parādās tik, cik vecie viņus piesaista. Mālpilī Imants Andersons ņemas ar jauniešiem, rīko bērnu nometnes.

Māneklis ar aspirīnu

Kādas zivis dzīvo tavā Amatu jeb Domēru ezerā?

Līņi, raudas, līdakas, asari, arī vēži. Mēs ar kaimiņu esam ieaudzējuši plaužus. Reiz te esot arī zutis trāpījies. Tā tas varētu būt, jo ezera notece iziet cauri visai Nītaurei, tur ir zivju dīķis un tālāk savienojums ar Mergupi, kas pie Sidgundas satek kopā ar Subu un veido Mazo Juglu.

Nītaures apkaimē ir daudz ezeru, bet visi mazi...

Es te zinu vismaz 25 ezerus. Jā, mazi, mežos – kurš tos nezina, tas pat iedomāties nespēj, ka tur vispār ir kaut kāds ūdens.

Tu esi izpētījis visus?

Tā kā es makšķerēju augu gadu, tad tos ezeriņus vairāk apsekoju ziemā.

Ziemā tur droši vien var atrast tikai līdakas un asarus...

Pārsvarā – jā. Ja aizbraucam uz Annām, tur var kādu breksi noķert. Vasarā jau arī tajos ezeros makšķernieka galvenās zivis ir līdakas un asari, varbūt kādas raudas, līņi un karūsas. Nekādu pārsteigumu nav.

Vai tie ezeriņi ir arī privāti?

Ir arī tādi. Piemēram, uz Zaubes pusi Anatolija Gorbunova īpašumā ir ezeriņš, tur neviens netiek klāt. Arī blakus Ķužu ezerā ne. Katrs jau pār savu zemīti valda, kā grib. Es, piemēram, no savas zemes cilvēkus prom nedzenu, ja viņiem ir vēlēšanās copēt.

Kā makšķerētgribētāji dara – nāk un prasa tev atļauju vai uzreiz iet pie ezera un ķer?

Ir tādi vietējie, kas iet vienkārši tāpat. Ja atbrauc kāds svešāks, man pie īpašuma robežas ir uzlikta zīme ar telefona numuru, viņi piezvana un painteresējas. Es saku: makšķerējiet droši, tikai mieru un kārtību ievērojiet. Dažreiz arī nepiezvana. Es redzu – kāds ir pie ezera, aizeju, skatos – jā, makšķerē, arī zivis saķēruši, stāsta un rāda man, ka tikai maziņi plaudīši piesakās, jau kilogramiem pielasījis. Es prasu: “Tev tādus vajag?” Viņš sāk domāt: “Varbūt īsti nevajag, bet tas azarts…” Es: “Cilvēk mīļais, vai tu ar tiem plaudīšiem ko darīsi? Voblās kaltēsi, kotletēs malsi? Labāk atlaid atpakaļ.” Kādreiz cilvēks ir jāpamudina uz pareizu domāšanu.

Kurš no Nītaures apkaimes mazajiem ezeriņiem ir zivīgākais?

Pārsvarā visi brauc uz Annas ezeru.

Tu tagad esi pazīstams kā karpinieks, bet spinings taču arī tev nav svešs?

Pie spininga tiku ap 12 gadu vecumu. Sākums, protams, bija ar Ņevas inerceni un daudzajām auklas bārdām, mācoties metienus. Pie Plāteres pilskalna bija mākslīga ūdenskrātuve, tur spiningojām līdakas. Rotiņus es tad, ap 1980. gadu, vēl nepazinu. Sāku vizuļus taisīt pats, diezgan daudzas karotes mājās panīcināju. Tagad taisu ziemas vizulīšus – bļitkas jeb žibuļus. Mans brendiņš ir zivtiņa un burti G.A. – ja tādu redzi, tad zini, ka tas ir mans roku darbs. Pasaulē daudz tādu nav izklīdis, bet pa Latviju ir, un arī uz Zviedriju esmu sūtījis.

Sākumā jau man nebija nepieciešamo instrumentu mānekļu taisīšanai. Cik ar naglu varēju caurumu izsist, tik izsitu. Āķus lodēju ar aspirīna tabletēm – tableti sasmalcina pulverī, un, ja tajā brīdī, kad aspirīns kūst, izdodas ar lodāmura metālu saķert alvu, tad viss kārtībā. Ja aspirīns nedaudz piedeg, viss jātīra nost un jāsāk no gala. Tā iemācījos arī lodēt.

Kādas karotes mānekļiem der?

No melhiora skaitījās labas, tās varēja labāk izpulēt. Nerūsējošajām karotēm bija grūti izsist caurumu. Kad dabūju pirmos urbīšus, tad jau varēju izurbt. Pirmais man bija kloķurbis, atceries tādu – ar rokturīti un sēnīti augšpusē. Nākamais jau bija ar pārnesumu, pēc tam elektriskais.

Sudraba karotes tad man vēl nenāca priekšā. Vēlāk sāku izmantot pieclatniekus. Tagad bļitkas tikai no sudraba taisu. Ja sudrabu izkaļ ar āmuru, mainās spriegums, un ūdenī māneklis kaut kādā diapazonā skan. Man ir tā bijis, ka viena bļitka strādā, otra it kā tāda pati – ne.

Sava copes inventāra klāstu esi papildinājis pakāpeniski un pamazām vai kādā brīdī arī strauji un azartiski?

Nē, strauji nekas nav noticis. Tāpat kā tagad ar karpām – nevar jau momentā visu inventāru nopirkt, ja neesi gatavs uzreiz nolikt vairākus tūkstošus. Makšķerēšanā tas augšanas process veidojas šādi: sākumā tu iemācies pareizi veidot sistēmas, siet pavadas, bet kāti un spoles tev ir tādas, kādas nu ir. Kad lēnām sāc labāk saprast, kāds inventārs būtu nepieciešams, sāc vecās spoles un kātus pārdot un vietā pirkt kaut ko labāku. Šī shēma visiem ir diezgan līdzīga, reti kurš var vienā piegājienā uzreiz nopirkt labākās Shimano spoles, kātus, citu aprīkojumu, teltis, barības… Tā krava beigās iznāk diezgan liela.

Guntis pie sava dīķa. Ja, skatoties šo bildi ar mazo karpiņu, tev šķiet, ka ūdens saviļņojas, tad zini – ir piepeldējusi deviņpadsmitniece karpa Krista!

Ambīcijas augošā procesā

Kuriem makšķerēšanas veidiem vēl esi pievērsies? Uzreiz jau ar karpām nesāki.

Sākumā man bija pilnīgi vienalga, ko, kur un ar ko ķert. Pēc spininga iemācījos darboties arī ar mušiņmakšķeri – 90. gados, kad jau dzīvoju šeit, Plumpaiņos, braucu mušot alatas uz Gauju un Amatu. Tas bija kārtīgs sports: tu esi nostaigājis, nobridies, zivis paķēris un palaidis vaļā – īsta fiziska cope.

Ko tavs mušiņkāts tagad dara?

Stāv uzlikts makšķerstatīvā pie griestiem un sēro.

Kāpēc tā?

Kopš mani pārņēma karpu cope, neatliek laika. Darba režīms saimniecībā ir tāds, ka brīva tikai nedēļas nogale, un tad nekur aktīvi skriet īpaši negribas, labāk pasēdēt, pameditēt, papētīt kādas sistēmas, kādu karpu izvilkt. Rudenī pastrādāju arī uz kādām plēsoņām apkārtnes ezeriņos – savā ezerā, Annas ezerā, Nītaures ezeros. Arī Rezguļu ezerā ir līdaciņas. Ja es dzīvotu pie Daugavas, droši vien arī kvokotu samus.

Uz Burtnieku līdakās brauc?

Ar velcēšanu gan nenoņemos, man patīk zivi izspiningot.

Bet uz karpām gan esi gatavs sēdēt ilgāk nekā velcētājs laivā...

Pirmās karpas ķēru ar pludiņu uz boilas. Boila ir humāns makšķerēšanas veids, jo āķis nekad neiecērtas zivij dziļi rīklē, bet tikai mutes ārējā sektorā. Karpa barību iesūc, boilā āķa nav, bet tas tiek iesūkts pēc boilas, karpa jūt, ka kaut kas nav labi, spļauj atpakaļ, un āķis ieķeras. Ja āķis iesēžas apakšlūpā, saka: ieķērās desmitniekā – tas rāda, ka āķu sistēma ir pareizi uzsieta.

Bet patiesībā karpas esmu copējis jau bērnībā, lazdas kāta posmā – reiz mani viens vīrs, krieviņš jau gados, paņēma līdzi uz Suntažiem. Teica: mēs makšķerēsim karpas, bet tas nebūs oficiāli. Tad nu mēs pa tumsu ar riteņiem aizbraucām, siena gubā nakšņojām, rīta migliņā piegājām pie dīķiem, nemaz nezinu, pie kādiem, un ķērām karpas uz slieku. Saķērām un laidāmies prom.

Droši vien tāpēc makšķernieki tik agri ceļas...

Vēl jau ir zināms, ka zivis vislabāk piesakās tad, kad makšķerniekam nāk miegs. Tas ir daudzreiz pierādījies, it īpaši lietus laikā.

Tā jau ir speciāla metode – izlikties par aizmigušu, tad zivs domā, ka tu neskaties, un nāk ēst… Bet arī tāda adrenalīna pilna nodarbe kā sporta makšķerēšana tev nav sveša.

Jā, no ziemas mačiem man medaļu ir pilna skapjaugša. Ziemā arī ir azarts! Ja martā ir ledus, Pēteris Lideris rīko sacensības Ratnieku ezerā, tur arī ir sanācis novinnēt.

Tātad ziemas mačos balvu tev ir vairāk nekā no karpu sacensībām?

Jā, ziemā iznāk vairāk izbraukāt, sacensības ir bijušas gan Burtniekā, gan Alūksnes ezerā, gan Alaukstā…

Kāds Alauksts ir ziemā?

Labs aktīvajam copes režīmam. Ziemas sākumā tur var plaužus labi savilkt, vēlāk raudas. Ar asariem Alaukstā ir tā – vasarā viņi piesakās uz spininga – ja atrodi tos uz sērītēm pie Lielās salas vai uz Mazās salas pusi, kur vienmēr kaijas sēž. Bet kur Alauksta asaris paliek ziemā – nezinu. Apzināti noķert lielos asarus ziemā nevar, lai gan viņi, tāpat kā zandarti, tur ir.

Kur esi dabūjis savu lielāko asari?

Annas ezerā. 1,1 kilograms bija. Garš, slaids.

Kuras sacensības tev patīk vairāk – ziemā vai karpu mači?

Man galvenais, ka tik mači! Visi der!

Kāds ir karpu maču līmenis Latvijā?

Augsts un kļūst arvien augstāks. Jau senāk, kad latvieši brauca mačos uz Krieviju, piemēram, uz Ahtubu, viņiem veicās labāk nekā krieviem. Vai nu labāk mācēja vai bija labāka informācija, katrā ziņā viņi labāk zināja, kā karpu pievilināt, noturēt uz vietas un izvilkt. Pats gan Ahtubā neesmu bijis.

Kura karpa tev nākusi laukā vissmagāk?

Vislielākā. Tas bija septembrī, pavēlu vakarā. Man bija divas makšķeres, uzliku signalizatorus, iebarotā vietā iemetu ēsmas boilas uz zivju bāzes, uzliku kātus uz mietiņiem – statīva man tad vēl nebija. Sēdēju tur ziemas copes kostīmā tāds pusaizmidzis, te sadzirdēju lēnas signalizatora skaņas: pik… pik… pik… Piegāju, paskatījos uz auklu – to tiešām velk, bet ļoti lēni. Karpas jau parasti tā nedara, viņas, ja sajūt asumu, mauc prom. Šitā nemauca. Man makšķere, mietiņš un laipa bija zem ozola. Piecirtu, sajutu, ka nu ir kā pret sienu, tad pametu acis uz augšu un ieraudzīju, ka, zivi piecirzdams, esmu ozola zarā iekabinājis auklu…

Sāku domāt, ko darīt, jo aukla no zara vaļā nenāca. Tad atlaidu spoli, novilku bikses, ielīdu ezerā, dabūju rokā ozola zaru, atbrīvoju savu auklu, izlīdu atpakaļ uz laipas, uzvilku bikses, paņēmu makšķeri, pietinu lieko auklu un tad sāku vilkt zivi. Kādas 20 minūtes stīvējāmies. Zivs gāja kā traktors, un, ja kaut kur devās, regulēt viņas gaitu nebija iespējams. Lēnām tomēr sāku karpu iekustināt, viņa sāka padoties. Pievilku līdz laipai.

Ar dēlu man bija norunāts: ja es zvanu, tas nozīmē, ka ir pieķērusies zivs, viņam jākāpj uz riteņa un jābrauc man palīgā izvilkt. Sākumā mēģināju izdabūt pats, bet ātri sapratu, ka no laipas ar uztveramo tīkliņu neaizsniegšu, kāts par īsu. Piezvanīju dēlam, viņš pa tumsu no mājas ar riteni brauca pie manis tos 120 metrus, bet pa ceļam trāpīja kurmja rakumā un pārlidoja pāri velosipēdam, to turpat pameta un atskrēja pie manis.

Teicu dēlam, lai ņem sačoku, es vilkšu zivi vēlreiz klāt. Tad piecās minūtēs to arī izdarījām, izdabūjām to karpu, nosvērām, nofotografējāmies un palaidām vaļā.

Vai tev ir karpistam nepieciešamā pacietība, lai var veselu dienu nosēdēt, copi gaidot?

Mierīgi. Sacensībās sākumā baidījos piedalīties, jo neko īsti nezināju, bija tikai gribēšana. Pamazām iesaistījos. Tagad pārāk aktīvi mačos nepiedalos, vairāk vietējā mērogā. Ar sacensībām ir tā: jābūt kādam, kas uzņemas tās rīkot un par visu parūpējas. No malas jau liekas vienkārši, bet katrām sacensībām apakšā ir liels darbs.

Cik lielas pašlaik ir tavas sportiskās ambīcijas?

Pagaidām vēl tās ir augošā procesā. Esmu kaut ko sasniedzis tālmetienos, esmu turējis rokā labu inventāru un ar to strādājis. Gribas vēl inventāra līmeni paaugstināt, lai varētu sasniegt visus attālumus.

Tātad karpas labāk piesakās tālāk?

Kad Baļotē apkārt ezeram noliek 50 komandas un visi sāk mest raķetes ar barību, troksnis ir diezgan liels, karpas saprot, ka diez kas nebūs, un atiet nost no krasta diezgan tālu. Tiem, kas ir atstrādājuši distances, parasti iet labāk nekā tiem, kas tik tālu nevar aizmest.

Vai te ir tik lielas, ka jālaiž atpakaļ? Andrēvičs testē Rezguļa ezeriņu

Izvelk kā rāceni

Kādi copes braucieni tev paredzami šoruden?

Noteikti brauksim ielikt ķeksīti bušu copē – uz Ovīšiem, Jūrkalni vai Pāvilostu. Pāvilostā esmu noķēris arī akmeņbutes, bet nelielas. Tā tie ķeksīši iet cauru sezonu. Ziemās braucam uz Peipusu, uz Pērnavas līci (tam pats taisu tā saucamos cirvīšus) un uz Pērnavas upi, tā ir bagāta. Tur man uz mormiškas reiz pieķērās līdaka pāri trim kilogramiem. Nofotografējām un palaidām vaļā, ja nu Igaunijā liegums, bet vietējie mums pēc tam skaidroja: kamēr tu esi uz ledus, zivi drīkst paturēt. Pērnavas upē esmu vilcis arī puskilogramīgus asarus. Vietējie tur vienkārši cemerē dažādas zivis ar tādu kā spāres kāpura imitāciju un lieliem āķiem.

Lielas līdakas tev ziemā bieži trāpījušās?

Skolas gados Plaužu ezerā reiz ziemā vilku raudiņas, te ievēroju tādu kā brekša ņēmienu. Piecirtu un jutu, ka galā kaut kas šausmīgi liels. Stīvēju, stīvēju, adrenalīns līdz ausīm, netālu uz ledus bija kāds vīrs, saucu to palīgā. Vīrs paņēma manu makšķeri, vilka to prom, domādams, ka man aukla aiz kaut kā aizķērusies, un āliņģī parādījās līdakas galva. Grūdu roku gandrīz vai līdakai rīklē un izvilku! Tā svēra 3,7 kilo un bija nevis man pieķērusies, bet, laikam ūdu ņemot, aptinusi ap galvu milimetru resnu auklu, un mana mormiška bija ieķērusies tajā mudžeklī. Braucu mājās ar riteni, nosalis un šausmīgi priecīgs. Zivs aste bija ārā no kastes, un pusi ceļa līdaka vēlās no tās ārā, nezināju, kā nostiprināt viņu kastē, līdz beidzot zivs sasala, un braukt kļuva vieglāk.

Ledū ielūzis esi?

Esmu, bet tādā vietā, par kuru zinu – ja ielūzīšu, tikšu laukā. Reiz bijām uz pirmā ledus, un viens vīrs, kuram laikam alkohols bija galvā, braši aizdevās pa ledu. Es skatos – tas vīrs ir smagāks par mani. Domāju, es tomēr tik droši neiešu, turēšos gar malu (man bija īsi apgriezti vāļinki). Eju, te jūtu – ledus ieliecas. Sapratu, ka atpakaļ aiziet nepaspēšu, aizmetu kasti pa labi, urbi pa kreisi un pats ielūzu. Līdz krastam kādi 20 metri, ledus biezums – 4 centimetri. Pamazām peldēdams un atspiezdamies uz ledus, līdz krastam tiku. Viens vāļinks bija aizpeldējis, zeķe nomaukusies. Otrā kājā bija divas, uzvilku pa zeķei katrā kājā, kādu kilometru skrēju līdz žigulītim, darbināju to, sēdēju iekšā un žāvējos. Pagāja kādas 40 minūtes, skatos – nāk tas vīrs, kurš bija braši aizgājis pa ledu. Vienā rokā viņam ir divi urbji, tai skaitā manējais, otrā – mana kaste… Es brīnos un saku: “Kā tu manu kasti un urbi dabūji?” Viņš: “Piegāju un paņēmu.”

Latvijā visvairāk publicētā zivs, Krista, 19 kg.

Andrēviča bļitkas. Padomju laiku deficīts izkopis ne vienu vien vizuļu meistaru

Varbūt viņam bija plakanā pēda, tad ledus labāk tur...

Nezinu, kāda bija pēda, bet skaidrā viņš nebija un gāja pa ūdens virsu... Bet trakākā ielūšana bija, kad pavasarī aizbraucām uz Bānūžu ezeru. Toreiz tur ielūza mans aktīvākais ziemas copes biedrs Ojārs Lūsis.

Bānūzī ietek upe, tā bija izdzinusi ezera ledū garu mēli. Abās mēles pusēs var copēt, bet Lūsis aizgāja tālāk ezerā. Copējām. Neķērās. Sazinājāmies, ka brauksim uz Alaukstu, tas nav tālu. Skatāmies – Ojārs nāk, bet tā kā uz mēles galu velk. Mēs saucām: “Nenāc, nenāc, tur nedrīkst!” bet viņš tik nāk. Beigās jau skaiti tik soļus – viens, divi, trīs, un Ojārs ielūst.

Ko nu darīt? Ojārs ir virs centnera... Viens čalis dabūja koku, atskrēja šurp, devu to koku Ojāram. Viņš gramsta, bet es jūtu, ka nevar satvert, vai nu pārsalis, vai kas. Tad es uz vēdera piešļūcu klāt un satvēru viņu aiz piedurknēm, otrs čalis turēja mani aiz kājām, trešais – viņu. Izvilkām Ojāru Lūsi laukā kā rāceni!