Kā ar negodīgiem makšķerniekiem cīnās Kanādā

Kanādas province Kvebeka ir viens no pasaulē atzītākajiem lašu makšķerēšanas galamērķiem. Līdzīgi kā Norvēģijas piekrastes upēs, arī Kvebekas upēs uz nārstu ienāk Atlantijas lasis. Upes, protams, tiek apsaimniekotas un tajās tiek organizēta licencētā makšķerēšana. Prieks nav lēts, kā jau tas lašu copei pienākas. Lašu migrācija uz augšu Kanādas upēs sākas vēlā pavasarī vai vasaras sākumā un turpinās līdz rudenim. Visu šo laika periodu laši uzturas upē līdz vēlā rudenī tie ir gatavi nārstam. Un visu šo periodu tie laiku pa laikam iekāro makšķernieku meistarīgi pasniegtu vobleri vai mušu.

Grande upe Gaspes pussalā, Kvebekā, Kanādā. Upē ievietots žogs neļauj lašiem virzīties tālāk uz nārsta vietām, kuras inspektori nespēj kontrolēt cīņā ar negodprātīgiem makšķerniekiem.

Tomēr ne visas Kvebekas upes apsaimniekotājiem ir iespēja pasargāt pret negodīgiem makšķerniekiem. Kamēr upju lejteces ir apdzīvotas, ap tām ir izveidojies normāls ceļu tīkls un tās ir normāli pieejamas gan makšķerniekiem, gan viņus kontrolējošiem inspektoriem, augšteces iegraužas kalnainos un mežainos apvidos. Piekļuve pie upes šajos neapdzīvotajos rajonos ir apgrūtināta un tādēļ arī licencētā makšķerēšana netiek organizēta. Šis grūti pieejamais apvidus izrādās ļoti pateicīgs negodīgiem makšķerniekiem, kas kāro svaigi no jūras ienākušu lasi notiesāt ar baltmaizīti, turklāt nemaksājot par licenci ne centa. Tiesa, viņiem pastāv risks satikties ar šeit ļoti izplatīto melno lāci, turklāt diez vai izdosies no tā atpirkties ar pāris lašmaizītēm.

Lai pasargātu lašus no negodīgiem makšķerniekiem un šos pašus makšķerniekus no pavisam godīgiem melnajiem lāčiem, Kvebekas upju apsaimniekotāji ir izgudrojuši interesantu metodi. Šī metode jau tiek piekopta gadiem un šajā laika periodā uzrādījusi lieliskus rezultātus – lašu populācijas upēs, kurās tiek piekopts šāds risinājums, esot pieaugušas 6-7 reizes. Protams, tas iet komplektā ar saprātīgu un stingru makšķerēšanas organizāciju upju lejtecēs, kur licencētajos posmos parasti ir noteikts stingrs “noķer un atlaid” princips. Vietām pat pastāv pavisam stingri ierobežojumi, piemēram, atļauti ir tikai vienžubura āķi.

Tātad metodes būtība ir sekojoša – starp vairākus kilometrus garo upes lejteci, kurā notiek organizētā makšķerēšana un vairākus desmitus kilometru garo augšteci, kuru apsaimniekotājiem ir grūtības izkontrolēt, upē visā platumā tiek ievietots žogs. Šis žogs neļauj lasim turpināt ceļu uz nārsta vietām upes augštecē un liek tam pacietīgi gaidīt lejpus žoga. Līdzīgi, kā tas Daugavā notiek zem Rīgas HES aizsprosta. Īsi pirms nārsta perioda iestāšanās žogs tiek izņemts un visi upē sanākušie laši var brīvi doties tālāk pa upi uz augšu uz nārsta vietām. Kad nārsts ir beidzies un laši pavasarī ir aizceļojuši atpakaļ uz jūru, žogs atkal tiek ievietots atpakaļ upē. Līdz ar to vasaras periodā, kas ir lašu makšķerēšanas sezona, grūti pieejamās un sarežģīti kontrolējamās upju augšteces ir tukšas no lašiem un attiecīgi arī no negodprātīgiem makšķerniekiem.

Protams, rodas jautājums, vai lasis ir priecīgs par šādu iesprostošanu ierobežotā upes posmā. Visticamāk, diez ko priecīgs nav, tomēr labāk nepriecīgs lasis nekā beigts lasis. Vismaz tā domā upju apsaimniekotāji, kas vietām turpina piekopt šo neviennozīmīgi vērtējamo metodi.