Lielās zivs majestātiskais miers

Daļa makšķerēšanas kaifa ir mīklu atminēšana, – tā Copes Lietu šī gada marta numurā cita starpā rakstīja makšķerēšanas un laivošanas gids Kārlis Goldmans. Dabas, it sevišķi tās zemūdens daļas, mīklas Kārlis ir minējis kopš piecu gadu vecuma un uzkrājis tik iespaidīgu pieredzi, ka nu jau pie upes var ļauties, kā pats saka, arī steidzīgi nemest mānekli, bet gūt baudu no saplūsmes ar dabu. Savukārt žurnālā un sociālajos tīklos – dot vērtīgus padomus citiem. Dažas savas copes gudrības Goldmans gan sola paturēt noslēpumā, lai pasaudzētu zivis no garantētas izķeršanas, vispirms jau savas pēdējo gadu mērķa zivis – lašus un taimiņus.

Feisbukā esi izteicies, ka makšķerēšana ir visdārgākais zivju ieguves veids, tāpēc jāsāk ar jautājumu – kāpēc tu makšķerē?

Es sevi kā nemakšķernieku vispār neatceros! Mācos dzīvi caur makšķerēšanu, un arī jauni paziņas man rodas, komunicējot par copes tēmām. Sāku ķert zivis piecu gadu vecumā un labi atceros pirmo reizi. Mēs, visi trīs brāļi, tad jau braucām ar BMX riteņiem. Pa kluso aizgājām līdzi kaimiņpuikam uz copi un izvilkām sešas vīķītes. Būtībā no tās dienas man ir sākusies dzīve! Tā ir pirmā diena, ko no savas bērnības atceros.

Iznāk, ka braukt ar BMX tu sāki ātrāk nekā makšķerēt...

Tā bija spiesta lieta no vecāku puses, lai gan braucu ar BMX līdz 12 gadu vecumam un arī medaļās tiku. Raunā dzīvoja tēva brālēns, viņam mājās bija karūsu dīķis, un mēs ar vecāko brāli Krišjāni uz sacensībām braucām tikai tāpēc, lai varētu palikt pie tēva brālēna pa nakti un makšķerēt karūsas!

Vai pie BMX var piesiet kātu?

Gan jau var, ja grib. Bet BMX ir baigais sports, 30 sekunžu sprints 400 metru trasē, tur nekam liekam uz riteņa nav jābūt. Daudzi pat sēdekli ņēma nost, lai netraucē, jo sēdēt tajā sprintā nav laika.

Mans jaunākais brālis ir saistījis savu dzīvi ar BMX profesionālā līmenī un nu jau trenē bērnus un jauniešus visā Eiropā. Mēs ar vecāko brāli makšķerējam. Starp citu, mans vecākais brālis vienu laiku brauca kopā ar Māri Štrombergu un diezgan līdzīgi, viens otru vinnēja. Bet tad brālim notika lūziens…

Kāds lūziens?

Parādījās bailes un sāka nopietni makšķerēt.

To viņš līdz tam nezināja…

Tajā sportā var maukt tikai tad, ja tev, runāsim atklāti, nav mīziens. Tur tu lido 12–13 metrus, un tagad pro sektoros vispār nevar no kalna izripināt, ir tikai jālido, jo pa vidu ir zāle un betons. Ja tu domāsi, ka vari nokrist, tad nav jēgas stāties uz starta.

Būtībā BMX ir gladiatoru sports?

Savā ziņā – jā. Bet tajā ir azarts. Tāpēc jau BMX sportisti tādi ir – kad sākas apzinīgais vecums, ap 20 gadiem, sportā paliek tikai trakākie. Piemēram, Artis Žentiņš ir sevi salauzis lupatu lēveros, knapi turas kopā. Viņš bija pilnīgi traks, vienmēr pirmais izmēģināja trases.

Pirms atgriežamies pie makšķerēšanas, vēl viens jautājums par BMX – kāpēc divkārtējais olimpiskais čempions Štrombergs trešajās olimpiskajās spēlēs vairs neizcīnīja neko?

Vecums. Ar galvu tu vēl vari iztēloties, kā mauksi, bet ķermenis vairs netiek līdzi.

Vai vairs negribas riskēt ar traumēšanos...?

Protams. Kļūsti apzinīgs, saproti, ka gribi redzēt, kā tavi bērni uzaug.

Zemūdens pieredze

Tavs vecākais brālis Krišjānis Lisovskis arī ir liels makšķernieks. Vai jaunākais neķer nemaz?

Viņam jau nav kur sprukt, jāmakšķerē līmenī, kad viņš brauc ar mums vimbās. Ja viņš noķer vienu vimbu un mēs blakus astoņdesmit, tad viņš, protams, noskatās un dara pakaļ. Ne tā kā tēvs, kurš joprojām velk vimbas tāpat kā padomju laikā – ar svinu un diviem āķiem, un vienalga, cik vimbu Krišiņš blakus salasa – tēvam vajag divas. Tāpēc viņš parasti brauc vimbās bez mums, lai nevienam citam blakus neietu labāk.

Kad tad jums tās 80 vimbas pieķērās? Šogad?

Nē. Senāk vimbu dēļ mēs ar vecāko brāli neaizbraucām uz Angliju strādāt – bijām piešāvuši roku viņu ķeršanā, paši kūpinājām un tirgojām. Tēvs vispār, kopš izjuka Padomju Savienība un bundzeniekus vairs nevajadzēja, visus šos gadus ir nodarbojies ar zušu kūpināšanu. Viņš joprojām ir zemūdens mednieks. Senāk ņēma mūs līdzi – mēs krastā copējām, viņš nira. Tā visa mūsu dzīve būtībā ir viena liela makšķerēšana.

Kur zušus ķērāt?

Piemēram, Drīdzī. Drīdzi ar Ota ezeru savieno pusmetru dziļš grāvītis. Zuši pa to migrē no viena ezera uz otru. Tur viņi bija pat pieckilogramīgi!

Oho! Tie jau rokas resnumā!

Resnāki, gandrīz kā burka! Bet tik lielu zuti nevienam nevar pārdot, tas maksātu tūkstoš eiro, bet, sagrieztam gabalos, tam nav skata. Turklāt no tāda nevar nogriezt tik plānu šķēli, lai nepārēstos, viņš ir nenormāli trekns! Un, pirmkārt jau, tādu zuti ir žēl galināt nost, ja reiz tik milzīgs izaudzis. Dabai viņš ir vairāk vajadzīgs. Trīskilogramīgus mēs vēl ņēmām, lielākus ne.

Tu arī niri tēvam līdzi?

Jā, diezgan daudz noniru. Uzskatu, ka man makšķerēšana tik labi sanāk arī tāpēc, ka varu precīzi iztēloties, kā izskatās zem ūdens: tu zini, kur tā līdaka stāv, kāpēc viņa tur stāv, kas tai ir blakām. Eholotē ieraugu grafisko bildi, un momentā galvā ir trīssimt dzīvē redzētu piemēru, kas ļauj savilkt visu reālo bildi kopā.

Vērts pieminēt, ka lielās līdakas, kad apēd kaut ko cienījamu, kādu nedēļu guļ pilnīgā kontūzijā. Aprij, piemēram, desmitkilogramīga līdaka pusotru kilo smagu breksi, nokrīt uz grunts un tur stāv – viņai var ar roku piebakstīt, nekas neinteresē. Mums cope bija humāna – ja vienu lielu zivi esi nošāvis, tad citu vairs nešauj. Tādu lielo atstāj mierā un nākamajā dienā peldi – viņa stāv turpat, kur vakar, varbūt kādu metru pabīdījusies, un pārstrādā to breksi, izbauda maltīti.

Un ne no kā nebaidās?

Tāda līdaka zina, ka viņai tur, četru metru dziļumā, Lielupes vidū neviens neko nevar padarīt. Katrai zivij ir svars, kuru sasniegusi tā sāk justies droši. Tas pats breksis – kad sasniedz divus kilogramus, vairs nebaidās. Samam tie ir trīs kilogrami, no kuriem viņu vairs neviens neaiztiek, zandartam arī – kilogramnieki un divnieciņi ir pa zemi, bet lielie, no trīs kilo, plivinās gaisā, viņus vairs neviens nebaksta.

Eholotē ieraugot zivs bildi, tu nevari pateikt, vai viņa ir paēdusi?

Pēc bildes ne, bet pēc situācijas, kur zivs atrodas, gan var. Piemēram, ja ir oktobra otrā puse, septiņu metru dziļums, gaisā brekšu bars un līdaka uz grunts – tas nozīmē, ka tā līdaka ir paēdusi un tikai vaktē savu ledusskapi. Turpretim, ja līdaka ir gaisā tieši zem brekšu bara, tad viņa vēl nav paēdusi. Tādu var noķert.

Protams, ir izņēmumi. Jāsaprot, ka mēs runājam kvantu fizikas līmenī, bet lielās līnijās tādu bildi savilkt var.

Tātad, ja līdaka guļ uz grunts, viņa ir paēdusi?

Jā. Tad viņa nav aktīva. Nošaut medījošu līdaku ir stipri nereāli, jo tad viņa ir gaisā un savu akvatoriju ļoti labi jūt un pārvalda. Cilvēks peld un ar savu ķermeni stumj ūdeni. Līdaka sajūt, ka tuvojas kaut kas milzīgs un neapēdams, un nelaidīs viņu sev klāt. Ļoti reti var ieraudzīt medījošas līdakas, tikai kādā skrējienā vai mucienā. Nošaut var tās, kas guļ uz grunts. Gadās arī, ka līdaka uzvedas kā strauss – pabāzusi galvu zem lēpes, viss pārējais ķermenis ārā, un domā, ka neviens viņu neredz.

Niršanas un šaušanas pieredze ļauj vieglāk iztēloties arī to, ko zivs ezerā ēd. Tu zini, ka septiņos metros ir tikai raudas vai septiņcentimetrīgs asarītis uz grunts un pāri lido repši vai ezera salakas, ja tie ir ezerā. Tas tad arī ir jāpiedāvā.

Gribi teikt, ka neko citu plēsīgā zivs tad neņems?

Nav izslēgts, ka paņems, bet reālāk paņems to, ko viņa tur meklē. Ja meklē septiņcentimetrīgu asarīti, tad tāds ir jāpasniedz, un jāpasniedz vieglāk notverams. Ja viņa meklē plici, jāpiedāvā plicis. Ziemā, ķerot zandartus uz dzīvo, jāņem vērā, ka zandarts ļoti seko līdzi savai ēdienkartei un nekad neapēdīs vairāk, kā būs iztērējis enerģiju, ķerot barību. Vārdu sakot – kaloriju ziņā uzturēs sevi nulles līmenī. Ziemā, kad zandarts ir mazkustīgs, viņš ļoti šķiro, ko ēst: sausu vīķi vai raudu, vai plici, kas ir treknāks, vai asarīti, kas ir vēl treknāks. Esmu zandartu ezerā piedzīvojis, ka ņem tikai raudiņu vai tikai plici. Piemēram, noķer septiņus uz raudiņu un nevienu uz plici – vai otrādi. Ir dienas, kad zandarts ēdīs treknāku, un ir dienas, kad netreknāku.

To var saistīt ar agresivitāti. Kad zandarts ēd treknāku, viņš ir paviršs pret visādām maņām, ķeras uz ūdām. Bet tad, kad ir lēns un negrib ēst, jāliek ūda bez karodziņa, tikai ar korķi zem ledus. Jo, ja zandarts paņems, ies prom un sajutīs kaut mazāko aizķeršanos, ar to pietiks, lai viņš ēsmu izspļautu ārā. Tad jādomā par to, lai zandarts nejustu pilnīgi nekādu pretestību. Sviniņš nedrīkst nokrist uz grunts un vilkties pa zemi, jo tas viņam uzreiz liks izspļaut. Tātad virsū jābūt tādam putuplastam, lai tas sviniņu paceļ gaisā kā vasarā ar pludiņu. Tad var likt mazu āķi, un zandarts ierīs līdz rīklei.

Ziemā ej speciāli uz zandartiem?

Pēdējos piecus gadus nav bijis laika, bet senāk dikti gāju. Turpat Jelgavas rajonā ir ezers, kurā bija lieli zandarti, uz četri pieci kilogrami smagus varēja noķert uz balansiera, dažreiz pat piecus sešus pa dienu. Man tur lielākais zandarts bija 5,2 kilo. Tieši tādu pašu esmu noķēris arī vasarā. Tie man ir lielākie. Lielupē esmu vilcis arī lielākus, bet tie man ir nokrituši nost – kad ej uz lielajiem, viņi neķeras, bet pieķeras negaidīti, kad māni kaut ko sīkāku.

Ja lielie nepiesakās, kad tu uz tiem ej, tas nozīmē, ka gluži visu par zandartiem tu vēl nezini...

Protams, nezinu. Tāpēc jau cope ir tik inčīga!

Tad jājautā – ko tu domā par jaunajām copes tehnoloģijām, kad ar vairākām eholotēm laivā par zivs kustību uzzini gandrīz visu?

To jau nevar apturēt. Man tādu sistēmu nav, un es šaubos, vai kādreiz būs – jo es ķeru citu iemeslu pēc. Tā ir cita veida makšķerēšana – garīgā makšķerēšana, tā varētu teikt. Mani interesē dabīgā saikne, dabīgais garīgais kontakts ar zivi, man nevajag viņu redzēt ekrānā.

Attieksme pret tehnoloģijas jaunumiem var būt atkarīga arī no tā, cik sen cilvēks copē. Tiem, kas ir makšķerējuši tā kā manā ģimenē, kur cope ir bijusi visu mūžu, nemaz neprasās tādas tehnoloģijas. Naudā nav problēmas, viņi var nopirkt laivu par simt tūkstošiem, bet tās daudzās eholotes viņi nepērk, lai nesabojātu savu bērnības kaifu. Bet izbēgt no tā nevar, un, ja iet sportā, tur tas būs nepieciešams, bez tā vinnēt nevarēs.

Tātad tev makšķerēšanā ir vajadzīgs noslēpums?

Protams. Tur jau tas prieks ir! Bet gan jau visi trakie apmakšķerēsies, un tās jaunās eholotes viņiem apniks. Daudz jau ir tādu – pirms pāris gadiem eholoti nopirkuši un tagad nožēlo, ka sabojājuši copes kaifu. Viņi vairs nevar normāli padžigot, jo saprot, cik vienkārši ir noķert ar to verķi.

Slepenākā līņu vieta Jelgavas rajonā

Tu makšķerē kopš piecu gadu vecuma, tātad 27 gadus. Kas sekoja tavam vīķu posmam?

Kādu gadu gājām uz copi pa kluso, un es sāku fāterim spert makšķerlietas. Kad viņš to atklāja, sākām braukt arī kopā. Vispār tajā laikā jau tas neskaitījās nekas traks, ka puika pazūd uz visu dienu un varbūt tikai nākamajā rītā pārnāk mājā. Tagad uzreiz izsauktu Degpunktā, lai meklē.

No otras puses – tolaik mobilo telefonu vēl nebija. Vai vecāki neuztraucās?

Tur krastā ķēra fātera čomi (viņi vēl tagad manās bērnības vietās darbojas), viņi tēvam izstāstīja, ko es upmalā daru. To, ka iemācīja man dzert aliņu un pīpēt, to viņi nestāstīja, bet to, ka ar mani viss ir kārtībā, pateica. Tā bija forša dzīve.

Pīpēšana noder, līņus ķerot, – lai par ātru nepiecirstu...

Arī. Taču, kad sāk saprast, kā līņi jāķer, tad pīpēšana – tas ir par daudz, jo kustēties nedrīkst. Bet katru pavasari ap maija sākumu dzirdu no večiem, ka dienas laikā noķerti 25–30 līņi. Kad līņi savācas čupiņā, viņiem kaut kas noklikšķ, un vienu vai divas dienas šie konkrēti rij. Tad nekas nav jāgaida, vālē tik.

Kuras bija tavas bērnības copes vietas?

Iecava, Ozolnieku karjers... Pēc tam, ap 8–10 gadu vecumu, kad mums riteņi bija, mizojām uz Lielupi vimbās, līņos, asaros...

Aiz Lielupes uz Svēti braucāt?

Uz Svēti ne, braucām uz Vircavu, tas bija tālākais brauciens. Tur mums bija slepenākā līņu vieta Jelgavas rajonā. Tas bija brīnišķīgs laiks. Draugs, kurš mani pirmoreiz aizveda copēt, bija traks melotājs, stāstīja visādus brīnumus. Piemēram, kad viņš ieraudzīja kokā norautu auklu, kas iestiepās ūdenī, stāstīja, ka tur viņš esot piesējis līdaku un tā norāvusies. Viņš uzbūra tādas ainas, ka es arī gribēju tāpat izdarīt, metu no krasta visādas dzīvās makšķeres un, protams, visas aprāvu.

Vēl tur nāca spiningot viens puisis, kurš teica, ka nekad neejot mājās, kamēr nav noķēris līdaku. Es klausījos un domāju: “Jā, noķert līdaku ar spiningu – tā tik būtu štelle…”

Tēvam kā zemūdens medniekam bija daudz vizuļu, visus Rīgas krutākos vizuļus viņš Kalnciemā zem ūdens salasīja. Mēs tos aprāvām, un tētis mūs lamāja: ja mācāties mest, tad metiet bez āķiem, citādi izmetat, uzraujat bārdu, un šūpiņš paliek upē!

Kāds bija tavs pirmais spinings?

Divdaļīgs, tādus par diviem latiem varēja nopirkt. Visu ziemu ķērām vimbas ar mormišku un krājām spiningam. Aukla spiningam mums bija neiedomājami stipra, 0,45 mm Ņevas – ar to es reiz elektrības stabu izvilku laukā.

Tagad man to bērnības sajūtu pietrūkst, un es velku atpakaļ, cenšos makšķerēt tā kā bērnībā, neskrienu pakaļ laikmetam. Aizbraucu uz savām bērnības vietām, kur kādreiz lūdzos, lai man pieķeras kaut viena līdaka. Tagad es tur, ja gribu, varu noķert trīsdesmit, saprotot, kā jādara, uztvičojot vai ar kādu vobleri.

Kāda ir tava attieksme pret šūpiņiem?

Vēl joprojām laba, es pat laivu čempionātā šūpiņu mētāju. Ja vajag mānekli, kurš noder vislabāk, tad tas ir šūpiņš.

Nevis rotiņš Mepps nr. 3?

Nē, nē. Mepu var salocīt, un salocīts tas nestrādās. Šūpiņu ņem labi, un, ja vēl var uzspēlēt, paraustīt starp lēpēm, kas agrāk neienāca prātā, tad pavisam labi. Ja ilgi jāmakšķerē, rotiņš stipri vērpj auklu. Šūpiņš ir vienkāršs un skaists.

Asaru ģēnija skola

Kur tu ņēmi informāciju, kad sāki makšķerēt? No grāmatām?

Nē, pie upes uzaugu ar visiem tiem večiem. Cīnījāmies par vietām, bija tādi, kas dzina mūs ārā. Atceros, pavadiņām naudas nebija, pinām bizītes no parastās auklas – trīs, četru dzīslu bizītes, kā meitenēm matos. Tad bija tā, ka izvelc trijnieci līdaku, divas auklas pārkostas, uz trešās esi viņu izcēlis.

Ozolniekos ir tāds vecis Toļiks, viņš bija asaru ģēnijs. No viņa es ļoti daudz iemācījos. Kad noliku tiesības, man bija iespēja vadāt Toļiku pa viņa asaru vietām, jo viņam tiesību nebija. Viņš man nodeva visas Jelgavas rajona asaru vietas un copes tehnoloģijas, sākot ar raustīšanu ziemā un beidzot ar viendienīšu kāpuru skalošanu vasarā.

Pie Ozolniekiem ir viens karjers, kurā esot labi asari...

Ozolnieku ezers ir kā karjers. Asaru tur nav daudz, bet ir lieli. Reiz es ziemā atradu vēžus, liku tos uz vasaras džiggalvas, ezera grunti zināju no zemūdens līņu medībām un noķēru 1,52 kilo asari. Apkārt tam karjeram ir apauguši krūmi, zem ūdens tajos zaros asari dzīvo. Toreiz uz vēžiem dabūju sešus asarus, kopā pāri astoņiem kilogramiem svarā.

Ārprāts. Vai tā bija tikai viena tāda reize?

Jā, viena. Citas reizes lielos esmu dabūjis tikai pa vienam. Bet Toļika asaru vietas bija citas, pārsvarā Lielupe un Iecava. Lielupē puskilogramīgs asaris jau skaitījās foršs, lielāki netrāpījās. Toties asaru tur bija daudz, pa dienu varēja noķert kādus piecdesmit ēdamos. Lielupē asarus ķēra ar krokodilu, to labi ņēma. Aizbrauc, tur visi sēž ar motiļiem, rausta, tu ielaid to trako krokodilu, un roku uzreiz novelk… Tagad gan krokodils skaitās aizliegts. Ja es bērnībā būtu dzīvojis gaujmalā, droši vien man krokodila vietā būtu bijuši ņurņiki.

Vai lielie asari nepieķeras pārāk reti, lai uz tiem vispār varētu iet speciāli?

Zinot ezeru, uz tiem var iet. Pēdējos četrus gadus, kad ir ledus, es braucu uz ezeriem, eju uz lielo asari, un gandrīz katrreiz sanāk dabūt kādu virs kilograma.

Gribi teikt – ja tev tiktu dots uzdevums izvilkt lielo, tu to arī izdarītu?

Mēģināt noteikti varētu, triju dienu laikā dabūtu. Tad tikai būtu jāizvēlas tāds laiks, kad trīs dienas ir apmēram vienādi laika apstākļi. Vietas, kur lielie asari ziemā sēž, man ir zināmas. Ja būs straujas laika pārmaiņas, viņi noteikti neņems, bet, ja trīs dienas turas vai nu kādi plus divi grādi, vai mīnus četri pieci, tad viņš nāk vaļā. Tad visu dienu strādā savā vietā. Lielais pienāk, uzpūš… Bet ir jāatpazīst situācija, jāsaprot, ka tas bija viņš. Arī tas, ja sīkie ķeras – te pazūd, te atkal ķeras, te atkal pazūd, – nozīmē, ka lielais ir pienācis pabolīties. Vārdu sakot, no pieredzes zinu visādas situācijas, kas ļauj savilkt bildi, ka lielais tur ir, un cerēt, ka kādā brīdī viņš tavu makšķeri aiztiks. Tad ir jāzina īstie mānekļi, bet tos droši vien neatklāšu, lai lielie var izdzīvot.

Latvijā ļoti reti trīs dienas ir vienāds laiks...

Reti, bet ir. Šoziem arī es biju asaros un dabūju 1,2 kilo. Lielie asari netiek izķerti tāpēc, ka tos neviens neaiztiek, jo, pirmkārt, netic, ka tos var izvilkt, otrkārt, pārskrienot pāri vietai, nemaz nejūt, ka šie tur ir – ķer sīkos, skaļi uzvedas. Lielo vieta ir jāsilda, līdzīgi kā ar zandartiem – izurb 30 caurumus un riņķo pa tiem, un agri vai vēlu viņš uzlīdīs ēst. Dažreiz savācas kompānija, kas brauc man līdzi zandartos. Aizbraucam un četratā noborējam sēkli (man tad ir trīsreiz mazāk jāurbj). Pārējie desmit minūtes parausta, secina, ka nekā nav, un iet pie krasta bakstīt mazos asarīšus. Es palieku tajā sēklī pa vidu, uznāk kļovs, es trīs mēriniekus izrauju, un, kamēr mani čomi atskrien atpakaļ, uznāciens jau ir beidzies. Es tik nosmejos. Šie drusku parausta un atkal aiziet prom, bet pēc divām stundām atkal ir uznāciens, es atkal pāris asarus izrauju ārā, šie atkal skrien šurp un atkal par vēlu… Cilvēku nervozitāte daudzām zivīm glābj dzīvību.

Lai varētu gaidīt, vajag ticību, ka vispār kaut kas var pieķerties...

Protams, pieredzē ir jābūt līdzīgam atgadījumam, lai saprastu, ka ir vērts sēdēt un gaidīt. Piemēram, zandarts vasarā ņems no krēslas līdz tumsai – to nevar izdomāt, tas ir jāzina vai, vēl labāk, jāpiedzīvo.

Ziemā tu brauc copēt uz dažādām vietām?

Jā. Pirmais ledus – tā noteikti ir Jelgava, kur visas asaru vietas zināmas. Venta man ziemā ļoti patīk, arī Saka. Šoziem Sakā pusi dienas labi ķēru, pēc tam nepārslēdzos uz citu copes veidu, tāpēc vairs nebija tik labi. Šoziem biju makšķerēt piecas reizes, vienā dienā izvilku trīs skaistas līdakas – divi, trīs un pāri četriem kilo. Arī citās, atskaitot vienu, labi gāja.

Starp citu, līdz Jelgavai pagājušogad bija atpeldējuši četri roņi! Bija tā – velku ārā vizuli, un ronis lien tam pakaļ! Kad roņi ienāk Lielupē, visas zivis mūk, viņš tur jūtas kā pie zviedru galda.

Komunikācija ar brakonjeriem

Vienu laiku tu piedalījies makšķerēšanas sacensībās...

Čempionātu trakums man sākās ap 24–25 gadu vecumu, 26 gados jau sāka nepatikt, un 27 gados pieņēmu krasu lēmumu – strādāt, veidot ģimeni un makšķerēt tikai lašus. Visa gada garumā un tikai Baltijā, citur ne. Šobrīd uz citām zivīm braucu tikai tad, ja kāds īpaši aicina. Turos pie lašiem un taimiņiem.

Vimbās, cik saprotu, tu tomēr vēl brauc...

Vimbām ir priekšrocība, ka uz tām var braukt arī septiņos vakarā uz pāris stundām. Uz lašiem man no Jelgavas vismaz divas trīs stundas paiet ceļā. Arī asariem man viens kātiņš ir jau piecus gadus nemainīgs, atstrādāts līdz niansēm, reizēm uz kādu stundiņu aizeju paķert.

Kāpēc tev sacensības apnika?

Grūti spriest, jo rezultāti bija labi. Būtībā viss sāka purgāties, kad mainījās koncepts, komandās ienāca jauni cilvēki, kuri bija ķēruši tikai piecus sešus gadus un sevi sāka likt par šausmīgākajiem kingkongiem. Vārdu sakot, nomainījās publika. Kad es sāku startēt sacensībās, vēl bija vecā gvarde, ar kuru varēja vakarā forši atpūsties, un pasākums varēja turpināties veselu nedēļu. Bet neesmu atmetis cerības atgriezties sportā. Jāpaiet tikai laikam.

Varbūt jaunā paaudze, kas augusi mobilo sakaru un interneta laikmetā, vienkārši tāda ir – pieradusi, ka visas lietas notiek ātri, nespēj ilgi sēdēt un svinēt...

Varbūt, bet kopējais līmenis arī krītas. Jautājums ir par to, kā tavs organisms uztver makšķerēšanu. Protams, kāda man daļa gar to, kā citi copē, bet es cenšos saprast, kāda makšķerēšana ir vajadzīga man, lai es varētu savu dzīvi nodzīvot un nodot pieredzi bērniem – lai viņi ir labāki copmaņi par mani.

Tātad tagad tu krāj pumpaino copes pieredzi?

Augusta, septembra lašu copē ir ļoti daudz laika sevis iepazīšanai. Tos nevar skaldīt kā līdakas. Arī ziemā tāpat – vispirms ir jāiepazīst tā cope, un tad pie upes vairs neiet ciet širmis, tu vari mierīgi sēdēt un nemest, tikai baudīt brīdi, saplūdis ar dabu un zivīm. Tā ir tāda makšķerēšanas bauda, kādas nekad nebūs ar Panoptix. Te sajutīsi, kā daba priecājas par to, ka esi ieradies, un tevi dziedē.

To pie lašupēm nevar izbaudīt tagad, kad tām melnais tūkstotis lien virsū. Es vispār pēdējā laikā domāju, ka kurš katrs, kam gribas, nedrīkstētu ķert lašus. Tāpēc jau ārzemēs, piemēram, Zviedrijā, lašu cope ir tik dārga un ekskluzīva, ka citādi to nevar ierobežot. Jo laši un taimiņi jau tagad piesakās, un cilvēki vairs nebrauc vimbās, bet brauc taimiņos. Tādā kārtā lašu un taimiņu cope tiek pārvērsta šausmās. Viena lieta ir nebraukt un to nepiedzīvot, bet otra – ko ieraudzīs tas, kurš uz lašiem pirmoreiz aizbrauks pēc gadiem divdesmit? Ventā jau tagad viņu ir kritiski maz.

Kā to novērst?

Nezinu. Visu aizliegt arī nav pareizi. Pēdējos gados kaut kas tiek arī darīts. Uzskatu, ka Salacgrīva ar Sudrablaša palīdzību izveidojusi veiksmīgu nolikumu, ierobežojot cilvēku skaitu zonā. Ja zonā ir 10 cilvēki, viņus nejūt.

Kā tagad veikalos…

Jā! Man tas patīk. Maskas – tas arī nav slikti, neapspļauj tomātus un citas preces. Katrā sliktumā var arī kaut ko labu atrast. Bet lašu cope Latvijā tagad ir ļoti tuvu tai robežai, kad institūts BIOR aizvērs šo pasākumu ciet. Kaislīgajiem lašu copmaņiem, mani ieskaitot, ir jābūt pateicīgiem, ka BIOR ir saprotošs un laiž makšķerniekus pie lašupes. Institūtu interesē skaitļi, un, ja tie krasi krītas, tad kaut kas būs jādara. Vienīgais uzskatāmais un pierādāmais ļaunums ir makšķernieks. Viņš būs pirmais, kas cietīs, ja BIOR nepatiks lašu populācijas skaitļi.

Mēs trijatā ar Uģi Circeni un Māri Olti esam izveidojuši biedrību, kura makšķernieku ieguldītos laika un fiziskos resursus izmanto zinātnisko datu vākšanai. Jau otro gadu vācam datus kopā ar citiem, nododam BIOR zvīņas vecuma noteikšanai, lai institūtam nav jābalstās tikai uz zvejnieku datiem. Makšķernieki situāciju upē visas sezonas garumā spēj atspoguļot daudz objektīvāk nekā zvejnieki.

Mēs apzināmies, ka makšķernieku kļūst arvien vairāk, tātad spiediens uz zivīm būs arvien lielāks, tāpēc ir jāiet talkā institūtam, lai uzlabotu situāciju un upes copmaņiem netiktu aizvērtas.

Tu dzīvu brakonjeru esi redzējis?

Protams. Sadarbojoties ar institūtu, bieži ir nācies komunicēt ar brakonjeriem, lai iegūtu ziņas par īpašiem eksemplāriem. Piemēram, uzzinājām par 18,25 kilo līdaku, noķertu Ventā aprīlī, tātad nelikumīgi. Lai dabūtu zvīņas, nācās komunicēt. Starp citu, Salacgrīvā tie, kas kādreiz bija lielākie brakonjeri, tagad ir niknākie lašu sargi, un tas ir apsveicami. Ar to ir jālepojas, nevis jālien zemē.

Nuja, viņi vislabāk zina, kā jāsargā...

Tieši tā.

Makšķerē tikai Baltijā

Es pats tagad cītīgi strādāju pie tā, lai varētu lašus ķert jūrā, iekšējos ūdeņos man tos vairs negribas ņemt.

Jūrā trolingosi?

Tieši tā. Es, protams, vienmēr esmu zinājis, ka jūrā laši dzīvo, bet nezināju, kā tos, brienot no krasta, noķert. Sešus gadus man tas neizdevās, līdz uztaustīju vienu svarīgu lietu, un tad izcēlu pat divus vienā metienā – augšā uz mušu, apakšā uz šūpiņu.

Kur tad bija veiksmes noslēpums?

Pareizais brīdis. Ja tajā trāpa, ja ir tur, kur jābūt, tad var vilkt lašus kā asarīšus – velc ārā, un gar kājām pārējie skrien. Taimiņš reizēm ir tik tuvu krastam, ka tad, ja esi iebridis ūdenī līdz riekstiem, ir jāmet uz krastu. Jūrā taimiņš uzvedas pavisam citādi nekā upē. Ienācis upes šaurībā, viņš ir tramīgs un piesardzīgs, bet jūrā uzvedas tiešām kā asarītis, dzenā tūbītes, taisa katlus, rijot sīkos barā.

Vārdu sakot, arī jūru esmu izkodis, bet to turu stingrā noslēpumā, lai copes vietas netiek iznīcinātas.

Lai katrs pats meklē tās vietas...

Es galu galā no Jelgavas sešus gadus pa kādām simt reizēm braucu sešsimt kilometrus pa tukšo, lai kaut ko atklātu!

Kāds ir tavs laša rekords?

17 kilo.

Iespaidīgi. Un karpas?

Reiz blakus vienai iebarotai vietai, ķerot asarīšus ar vieglo spiningu, izvilku apmēram divdesmitkilogramīgu karpu. Milzīga!

Esmu konstatējis – jo lielāka zivs, jo majestātiskāks miers tai patīk. Tev vienkārši jāļauj situācijai būt mierīgai, skaistai, karaliskai, tad tā lielā zivs parakstās. Tiklīdz sāc kaut ko spiest, viņa to jūt. Piemēram, eholotē redzi, ka zem ledus divu metru dziļumā ir līdaka, bet neņem. Ja tu iztin aukliņu un aizej no tās vietas prom desmit metrus, viņa paņem.

Kāpēc laši vieniem ķeras, citiem ne?

Tas atkarīgs arī no tā, ar kādu domu darbojas – vai grib rotaļāties vai zivi apēst. Iztēlojies, ka tu esi lasis, ka suns ir makšķernieks un tas suns tev skrien virsū. Tu taču mikrosekundes laikā sapratīsi, vai viņš nesas kost vai spēlēties. Tā arī laši vai nu grib notikumā iesaistīties, vai no tā izbēgt. Jūrā vienīgais lašu ienaidnieks ir ronis. Tāpēc domāju – ja makšķernieks upes krastā skaļi uzvedas, laša pirmā asociācija ir: “Ronis! Kur nu sprukt?!” Lasis ir jāciena, tā cope tomēr nav raudu ķeršana. To brīdi, kad esi dabā, nedrīkst sabojāt.

Kādas ir tavas gastronomiskās attiecības ar zivīm?

Ēdu. Ļoti daudz. Zivis pasaulē ir arī tādēļ, lai ar tām barotos attīstītākas dzīvības formas. Bet man ir svarīgi zināt, ko ēdu, tāpēc dodu priekšroku paša ķertām zivīm. Ja sešos no rīta pieceļos, aizbraucu uz Ķegumu un tur noķeru vienu kilogramīgu zandartu, jūtos nopelnījis labas vakariņas, kurās vienlaikus arī to zandartu pieminēšu.

Kāpēc tu tomēr esi nolēmis tagad makšķerēt tikai Baltijā, bet ne, piemēram, arī Ālandu salās vai Zviedrijā?

Uzskatu tā: ja es nezinu neko, piemēram, par Drīdzi, tad nedrīkstu braukt iepazīt Ālandus un Zviedriju. Citādi, ja man kādreiz dēls prasīs: “Klau, bet kā Drīdzī noķert zuti?” un es nezināšu atbildēt, tad viņš man teiks: “Bet kāpēc tad tu uz Zviedriju brauci makšķerēt, ja nezini, kā ir Drīdzī? Varbūt tur ir labāk nekā Zviedrijā!”