Daugavas predatori

Ir klāt vasaras mēneši ar veldzējošu peldi, samtainām smiltīm zem kājām, grunduļu bariem seklumos un stāstiem pie ugunskura. Laiks iedziļināties copes niansēs spiningošanai no un pie smilšainām, oļainām salām, pludmalēm un sērēm, kas Daugavā Latvijas teritorijā sākas Piedrujā un turpinās līdz pat Aizkraukles HES.

Daugava līkumojot veido daudzas salas un saliņas, smilšu sēres un pludmales. Kopš 2017. gadā Baltkrievijā ekspluatācijā nodeva Polockas HES, ir ievērojami mainījies ūdens tecējuma režīms un līmeņa svārstības, tās vairs nav tik krasas kā iepriekš. Kā tas ietekmēs copes ieradumus un upes ekoloģiju – pašlaik spriest ir pāragri. Taču tagad zivis upē ir un daudz, un tās ķeras. Arī plezīra laikā, laižoties lejā pa Daugavas lokiem un cituviet.

Pandēmijas dēļ ir palielinājusies interese par ceļošanu iekšzemē, lai apskatītu valsts tālākos nostūrus, – par to liecina Tūrisma informācijas aģentūru atskaite gada izskaņā. Pieaug tūristu skaits, kas apmeklē Daugavu Latgales sākumos, tāpēc būs makšķernieki, kuriem šeit izklāstītais izrādīsies īpaši vērtīgs. Tikpat labi tas var noderēt arī vietējiem copmaņiem – redzesloka paplašināšanai un jaunu vietu izmēģināšanai.

Dāsnās salas

Gadu simtiem ik pavasari Daugava applūdina apkārtējos laukus, veidojot palieņu pļavas, un līkumos grauž abus krastus. Daudzas salas, uzskalojoties smiltīm, paplašinās, savukārt citas otrādi – izzūd uz visiem laikiem. To veicinājusi ledus krāvumu veidošanās, strauja līmeņa celšanās, krišanās utt. Salas var būt dažāda lieluma, gan ar smuku akmeni golfiņa izmērā pa vidu, gan arī ar biezām alkšņu, bērzu, kārklu vai pat priežu audzēm kilometru garumā. Patīkams mežiņš, kur salasīt kritalas ugunskuram. Tāpat ir arī ar smilšu pludmalēm un sērēm, kas ir izkaisītas Daugavas krastos simtiem kilometru garumā.

Katru gadu pēc paliem, apmeklējot daudzas vietas, es pamanu kādas izmaiņas. Te jauns akmens izlīdis, te pludmales augšā izveidojies smilšu uzskalojums un parādījusies neliela saliņa. Te atkal sēre, kur ūdens bija līdz ceļiem, pārvērtusies par divarpus metru dziļu gravu, kas stiepjas paralēli salas krasta līnijai simt metru garumā.

Kāpēc es to aprakstu? Tāpēc, ka vasarā es tur mērķtiecīgi ķeru zivis – uz spininga, dažādās tehnikās, ar dažādiem mānekļiem – un bez loma neesmu palicis gandrīz nekad. Daudzas no tām turpina peldēt un varētu iepriecināt arī tevi!

Copei uz salām ir arī sava estētiskā un filozofiskā piegarša. Staigājot pa salu, tu apzinies, ka esi viens pats un, iespējams, te neviens nav bijis ilgāku laiku. Tikai putni, bebri, šad tad stirnas, zaķi un lapsas.

Vizuāli šķietami plēsoņām nepiemērotas vietas glabā savu noslēpumu, līdz tu sāc cītīgi vērot upi. Un jau pēc kāda laika par sevi ar blīkšķi atgādinās un, iespējams, virs ūdens parādīsies straujās meženes siluets, seklumā uz smiltīm pakaļ grunduļiem izskries strīpainais razbainieks asaris, bet tuvu zālēm mazos sapaliņus padzenās mūžam izsalkusi līdaka.

Ķerīgas šādas vietas kļūst jau no maija, kad, vadoties pēc ūdens līmeņa un straumes ātruma, ir iespējams ērti noenkuroties vai kājām izstaigāt krasta līniju. Maija viducī ūdens parasti noskaidrojas, sāk dīgt dažādi ūdensaugi, un pēc nārsta zivis uzturas krasta zonā. To savukārt uzpasē plēsoņas.

Cope uz salām, sērēm un pludmalēm ilgst visu silto laiku un beidzastikai tad, kad mazās zivtiņas pamet, kā es to saucu, bērnudārzu. Tās aiziet uz dziļākām vietām, un tām seko arī plēsoņas. Parasti tas notiek oktobra beigās vai novembra sākumā – atkarībā no gaisa un ūdens temperatūras.

Man personīgi sirdij mīļākais laiks ir no maija beigām līdz septembrim, tomēr arī oktobra izskaņā pusotras stundas garā eksprescopē ir sanācis pārliecināties par upes dāsnumu šādās vietās. Pats process notiek no krasta vai iebrienot, vai arī no noenkurotas laivas. Parasti dodos uz salas sākumu un, izpētījis to, izlemju, kura puse būs perspektīvāka, un sāku spiningot.

Daugavas salu tipi

Salas, neiedziļinoties ģeogrāfiskajos terminos, pēc konfigurācijas varētu nosacīti iedalīt divos veidos: pirmās – ar stāviem krastiem, koku audzēm; otrās – lēzenas, klātas ar biezām kārklu audzēm vai arī bez tām.

Gar salām ar stāviem krastiem (piemēram, Nīcgalē, Jersikā, Dunavā un pirms Jēkabpils) ir raksturīga lēnāka straume un pietiekami liels dziļums – 2–3 metri.

Salām ar lēzenu konfigurāciju (Krāslavā, Līksnā, Dvietes Glaudānu salā) dziļumi apkārt parasti ir mazāki, līdz metram vai pusotram, ar zāļu puduriem apkārt un pakāpienveida reljefu, kad no 20–30 cm pāriet uz metru dziļu iedobi un zemāk, bet pēc metriem desmit dziļums atkal būs līdz potītēm.

Pludmalēm, līdzīgi kā salām ar lēzenu reljefu, ir pārejas. Smilšu sērēm tas pats. Dažviet izskalojumi ar ievērojamu dziļumu veidojas salas vai pludmales galā pa straumi uz leju.

Par apģērbu

Aukstā laikā brienot noder garie zābaki vai brienamtērps. Vasaras svelmē mierīgi iztieku ar apģērba minimumu – tik, cik nepieciešams, lai pasargātu sevi no saules. Par labu nāk arī ieziešanās ar pretapdeguma krēmu, jo pat stunda vai divas svelmē var būt kaitīgas ādai.

Vasarā ūdens Daugavā iesilst līdz 20–22 grādiem, un atrašanās ūdenī dod veselīgu pacēlumu un īpašu šarmu. Vienīgi, lai pasargātu pēdas pret sagriešanos ar gliemežvākiem, stikliem un citiem asumiem, kājās velku speciālās čības. Iesaku arī parastas aquashoes jeb ūdenskurpes, ko var nopirkt internetā.

Brilles acu komfortam, cepure. Noder arī multifunkcionālie lakati.

Vasarā parasti pār plecu uzkaru somiņu, kurā salieku visu nepieciešamo, – kārbiņu ar dažiem mānekļiem, furnitūru un pavadiņām, nazi, plaķenes un citus sīkumus, arī ūdeni. Pie viena arī striķi, kur piesiet zivis, ja lomu paredzēts paturēt. Karstumā un siltā ūdenī zivis var nobeigties, tāpēc tās bieži atlaižu, atstājot tikai lomu, ko plānots pagatavot uzreiz.

Par rīkiem

Man ir ātrās akcijas spiningi, pārsvarā ķeršanai džiga un tviča tehnikā. Parasti izvēlos kātus ar testu no 3 līdz 15 g vasaras viducim un no 6 līdz 25 g maijam, jūlijam un rudenim. Cope notiek straumē, un šur tur jāspēj strādāt gan ar 5 g vobleri, gan ar 10 g džigu, gan 14 g šūpiņu, gan pat rotiņu ar smagu serdi līdz 18–20 g.

Spole attiecīgi katram kātam sava, bet es iztieku ar 2000–2500 pēc Shimano klasifikācijas.

Auklas diametrs pēc japāņu mēra – 0,6 vieglākam kātam, 1,0 smagākam. Pītā. 4 vai 8 dzīslu – lemt pašam.

Pavadiņu ziņā man patīk smalkas lietas, tomēr Daugava ir un paliek Daugava. Lai samazinātu abrazīvu ietekmi uz auklu, piesienu apmēram 0,5–0,7 m garu un 0,22–0,25 mm resnu FC pavadiņu, bet klāt – 15 cm volframa pavadiņu. Līdaku ņēmieni straujtecēs vienmēr ir negaidīti, un, lai arī teorētiski tas varētu samazināt balto plēsēju un asaru ņēmienus, tomēr palieku pie sava. Līdakas virs 4 kg trāpās regulāri, un zaudēt mānekļus un pīrsingot ekselentus eksemplārus nav manā gaumē.

Par mānekļiem

To izmērs un veids variē atkarībā no apstākļiem – vietas, straumes stipruma, dziļuma, attāluma, kurā tiek novērota epizodiska zivju aktivitāte. Mānekļu klāsts tagad ir plašāks nekā jebkad, bet es nekoncentrēšos uz nosaukumiem un kādām īpatnībām. No savas pieredzes piebildīšu, ka Daugavas plēsēji, arī trofejas izmērā, bieži vien atzīst nelielus, 5–7 cm garus mānekļus un trofejas bieži vien ir noķertas arī uz 1,6–2 collu gumijas uz 6 g čeburaškas 2 m dziļumā.

Vobleri Tvičam – līdz 100 mm ir pilnīgi pietiekami, mailes tipa floating ar darba dziļumu līdz 1,2–1,5 m, savukārt līdz 2–2,5 m dziļumā arī suspending tipa. Man labi strādā gan Pontoon 21 ražojumi, gan Megabass, gan pašmāju Lucky John. Galvenais, kam pats tici. Tvičs ir individuāla lieta, bet iesaku apstāties pirms feina zāļu pudura metrus 20–30 uz leju un izdarīt dažus precīzus metienus ap to, taisot pauzes un it kā turot vobleri straumē, nevelkot to klāt. Ir gadījušies interesanti pārsteigumi...

Krenki Te tieši vietā būs visi mazie burbulīši, fat un shad tipa mazulīši. Floating, ar iegrimi līdz 0,3–2 m dziļumam. Kacina asarus un sapalus, līdakas citreiz klūp virsū kā dullas, bet meženes – sit tā, ka sirds stājas! Ālants, ja būs blakus, ar gribēs nogaršot šo brīnumu.

Gumijas Arī tām, tāpat kā ar vobleriem izvēle ir gana plaša. Protams, upē ērtāk ir džigot, sākot ar 2–2,5 m dziļumu. Lēnas un viduvējas straumes gadījumā svari variē no 6 līdz 16 g. Parasti labi strādā dažādi tvisteri no 1,5 līdz 3 collām, zivtiņas, īpaši slaidā formā, – līdz 4 collām. Krāsas un formas dažādas, nevar tā īsti noteikt, kas kurā dienā vairāk patiks.

Pats izvēlos gana plaši – no Lucky John, L. Baits, Fish Arrow, Bait Breathe un no Keitech izstrādājumiem. Džigā jāvariē ar vilkšanas ātrumu, šad tad izšauj labi ātri vilkts māneklis vispār bez pauzēm. Tāpat arī bieži nostrādā pelāģiskais džigs, kad iemet vieglāku svariņu un velk ar tviča parāvieniem, nenoguldot mānekli uz grunts. Īpaši tas patīk līdakām un paprāviem asariem atstraumēs. Tā es dabūju arī sama piecnieku, kurš slēpās aizstraumē aiz liela akmens Krāslavā.

Ap 700 g pirmsnārsta sapalpuika uz 17 g Castmaster

Dzelži

Tie ikdienas copē pagājuši maliņā, tomēr ir vīri, kas tiem joprojām tic un ar tiem veiksmīgi ķer. Viņu vidū esmu arī es. Bet bez fanātisma, esmu tomēr vairāk džiga un tviča piekritējs. Taču ik pa laikam dzelži izšauj labāk par iepriekš minētajiem ķeršanas veidiem.

Šūpiņi Strādā gan visādi foreļu–sapalu mikro šūpiņi, gan smagās, klasiskās karotes. Ar mazuļiem feini ķert līdz 1,5 m dziļumam, tālāk tomēr prasās lielāku svaru. Universāls svars, kas gan turētu straumi, gan lidotu pietiekami tālu, ir ap 12–14 gramiem, un slaidas formas. Piemēram, Pontoon 21 Sinuoso Spoon 12 g, tāpat Kuusamo Professor 12 g un Kuusamo Kuhu 14 g, arī dažādi Castmaster tipa mānekļi. Tāls iemetiens bieži ir vajadzīgs, gan lai sasniegtu uzmanīgos plēsoņas, kas medī un atrādās, gan arī bez lieka trokšņa apmētātu pudurus un akmeņus, stāvot uz vietas. Ar smagajiem vizuļiem ir vērts apstrādāt akmeņainās krāces, atvarus un izskalojumus. Sevišķi tur, kur sākas manāms dziļums, – tur ienāk prāvas līdakas un sami.

Rotiņi Ar tiem ir līdzīgi. Uz mikro rotiņiem var būt patīkami izklaidējoša smalces cope no mazām, atlaižamām meženēm līdz simpātiskiem, trekniem grunduļpapiem. Standartā strādājošs ir 2.–3. numura rotiņš pēc Mepps klasifikācijas. Taču piedzīvots, ka efektīgs ir tikai 4. izmēra kapara krāsas rotiņš, kam virsū karas nelieli ālanti un prāvi asari. Tāpat var noderēt rotiņi ar smago serdi tālam iemetienam un fiksētai un ātrai vadīšanai stiprā straumē. Tā var tikt pie trofejas sama, lielas līdakas un cienījamas salates. Cīņa ar lielu, spēcīgu zivi straumē būs tā vērta.

Esmu mēģinājis arī teil-spinerus, un tie strādā, sevišķi pelāģiskajā vadīšanā.

Citi mānekļi

Poperi, stikbeiti un krouleri Tā kā man pašam ne īpaši patīk strādāt ar virsminiekiem, tad šo tēmu piedāvāju atklāt pašam. Tomēr pačukstēšu, ka zinu copmaņus, kas veiksmīgi ar tiem ķer līdzīgās vietās siltajā laikā.

Džerki, ratlini un darteri Ar šo grupu darbojies tais vietās neesmu vispār, jo to lietojumu redzu citur.

Par niansēm

Ļoti pārsteidzošas var būt rīta un krēslas stundas, kad var gadīties izvilkt patīkama izmēra zivi dziļumā līdz ceļiem. Arī pa dienu viss notiek, šad tad sanāk brīnīties par knapmēru un mēru biežajiem uzbrukumiem mānekļiem pašā svelmē, kad pārējās zivis ietur pauzi līdz vakaram.

Vislabāk ir brist uz leju, lai, visu dienu darbojoties un cīnoties ar straumi, nepiekūst kājas. Nobrien gabalu un pa krastu un tad soļo augšup uz nometni vai meklē citu vietu.

Brienot uzmanīgi jāpēta grunts. Caurspīdīgajā ūdenī tas ir vieglāk, duļķainā ne. Straumes iespaidā var būt izveidojušies dažādi izskalojumi ar krasu dziļuma pāreju, un negaidot vari ievelties kādā bedrītē. Daugavas straumes var būt bīstamas, tāpēc vienmēr jābūt uzmanīgam.

Novēlu interesantus piedzīvojumus Daugavas posmā no Baltkrievijas robežas līdz Jēkabpilij! Tālāk Daugava jau kļūst citāda...