Mušiņcopes dienasgrāmata, 4. lappuse

2020. gada augusta vidus. Rit mana mušmāžošanās trešā sezona, un visa Itālija svin Ferragosto*. Pirmais kovida vilnis ir pārvarēts un pamazām sāk aizmirsties, viesnīcas un restorāni visā Lombardijā steidz sasmelt pavasarī izlieto naudu. Atpūtnieki Ligūrijas pludmalēs sagūluši kā siļķes mucā, bet mēs, joprojām vairīdamies no vīrusa, dodamies pretējā virzienā – kalnos.

Itālijas Dolomītos ir pavisam viegli paslēpties no cilvēku burzmas. Vajag tik atrast kādu kalnu upi, nopirkt internetā licenci un doties kāpelēt pa klinšainajiem krastiem. Kas var būt labāks par šo?

Patiesībā kalnos vasaras sezonā ir vēl lērums foršu nodarbju, tāpēc jau kuro reizi mēs turp braucam ar visu ģimeni. Kā minimums – lai nomainītu bildi acu priekšā, saelpotos kalnu gaisu un uzlādētos nākamajam darba cēlienam. Cope vai jebkura cita aktivitāte – tā jau ir individuāla izvēle.

HESs strādā tā, lai nodrošinātu pastāvīgu un nemainīgu ūdens līmeni upē. Forelēm tas nozīmē stabilu mājvietu un drošu bāzi Upē Noča pirmo reizi izmēģinu zīda auklu. Kaut kas tajā visā ir

Apgūstu itāļu stilu

Šajā braucienā mans plāns ir turpināt apgūt to, ko sauc par itāļu kastinga stilu. Šis mušiņmakšķerēšanas novirziens ir mani aizrāvis ar savu eleganci un komplicētību, no vienas puses, un unikālo iespēju būt atšķirīgam no lielās masas, no otras. Tai pašā laikā tas nav nekāds cirks, kā kādam varētu likties. Tieši otrādi, šeit viss ir maksimāli pakārtots praktiskam mērķim. Mērķis savukārt ir nopietns – trofejas izmēra zivis uz sauso mušu superkomplicētos apstākļos. Kāpēc superkomplicētos? Tā vienkāršā iemesla pēc, ka parastos apstākļos lielu foreļu nav – spēcīgā makšķernieku spiediena dēļ. Tā paša iemesla dēļ tās ir daudz grūtāk pierunājamas ar tradicionālākām metodēm. Itāļu kastinga stils ir izstrādāts, lai ķertu tur, kur citi nespēj.

Tomēr tā ir tikai teorija, konkrētais stils ir jātrenē, jāapgūst. Mana sākotnējā ideja bija tikt kādos īpašos kursos, ko šī stila propagandētāji laiku pa laikam organizē. Lielā mērā pat mana itāļu valodas mācīšanās trīs gadu garumā bija orientēta uz spēju piedalīties šādos kursos. Tomēr vīruss šim plānam pārvilka pāri slaidu svītru, un man atlika tikai otrs ceļš – mācīties pašam.

Internets un jūtube šajā virzienā piedāvā gaužām niecīgu un virspusēju palīdzību, kas izraisa interesi, bet nekādi nespēj izskaidrot, kā tos metienus dabūt gatavus. Tāpēc sazinos ar vienu no izcilākajiem šī stila meistariem – Massimo Magliocco – un iegādājos viņa speciāli apmācībai izveidotos DVD diskus komplektā ar pabiezu grāmatu par copes niansēm kalnu upēs. Vēl man tiek rekomendēts paša Massimo izstrādāts kāts. Tā ir vien septiņarpus pēdas gara 3. klases karbona spalviņa, kas lokās visā garumā, bet ir pietiekami asa, lai īsā laikā sasniegtu milzīgu auklas paātrinājumu. Siltie vasaras vakari tiek pavadīti treniņos piemājas zālienā.

Tieku ekskluzīvā posmā

Pilnai informācijai jāpiebilst, ka Itālija ir viena no vadošajām valstīm pasaulē praktiski visās makšķerēšanas sporta disciplīnās. Tāpēc cilvēkus acīm redzami sportiskā ekipējumā, ar sponsoru logotipiem uz krekliem un attiecīgu inventāru var sastapt gan mazo kalna foreļupīšu krastos, gan fīderējot kanālos, gan lielajos ezeros sēžot uz karpām. Nereti padsmit minūšu vērošana, kā šie sportisti strādā, ir vērtīgāka par desmitiem jūtubes video skatīšanos.

Tieši šai nodarbei es veltu pirmo dienu – braukāju gar upi, pētīju piemērotākos posmus un studēju makšķerniekus. Vakarā man ir pāri par simts ar velosipēdu nomītu kilometru un virkne garšīgu punktu kartē. Atliek vien nopirkt licenci attiecīgajam posmam.

Izrādās, izdarīt to ir grūtāk. Licences pirms iegādes ir jārezervē telefoniski pie Helgas, ļoti draudzīgas upi apsaimniekojošās makšķernieku asociācijas darbinieces. Licenču skaits foršākajos upes posmos ir ierobežots, dienā tiek ielaisti ne vairāk par 2–3 cilvēkiem, un Ferragosto nedēļā, protams, pieprasījums ir augsts. Nevienā no manis noskatītajiem posmiem licenču nav, toties Helga piedāvā ekskluzīvu posmu augstāk kalnos, kas tikko atbrīvojies, jo kāds esot no licences atteicies.

Ekskluzīvais posms izrādās divu stundu braucienā augšā kalnos. Kad esmu galā, altimetrs rāda 2000 metrus virs jūras līmeņa un termometrs – četrus grādus. Bet ir vasara, pats augusta vidus. Toties šeit upē netrūkst ūdens, tas pastāvīgā daudzumā tiek padots no vēl augstāk esošās ūdenskrātuves. Kā es saprotu, tās hesa noslodze tiek veidota nevis atkarībā no elektrības cenām vai vēl kādiem tur ekonomiskajiem rādītājiem, bet gan no tā, lai upē būtu pastāvīgs ūdens līmenis. Manuprāt, ļoti gudri un tālredzīgi.

Ekskluzivitāte konkrētajam posmam izpaužas nevis tajā, ka te būtu asfaltēti celiņi gar krastu un izcirsti krūmi apkārt, lai mušotājam būtu ērtāk strādāt. Tieši otrādi – te Eiropas pašā centrā ir totāli džungļi, turklāt nevis divās, bet visās trijās dimensijās. Lai paietu divdesmit metrus gar upi, tāds pats attālums jāveic arī augšup vai lejup. Upe vairāk gāžas nekā plūst, un atrast kaut cik mierīgāku pleķīti, kurā iemest makšķeri, ir ārkārtīgi sarežģīti. Toties šeit, divu kilometru augstumā virs jūras līmeņa, absolūti dabiskos apstākļos dzīvo ne tikai foreles, bet arī arktiskās pālijas. Un tas jau patiešām ir ekskluzīvi.

HESs strādā tā, lai nodrošinātu pastāvīgu un nemainīgu ūdens līmeni upē. Forelēm tas nozīmē stabilu mājvietu un drošu bāzi Upē Noča pirmo reizi izmēģinu zīda auklu. Kaut kas tajā visā ir

Loģiski, ka šī visa ir no-kill zona un ne par kādu gastronomisko copes komponenti nevar būt ne runas. Tomēr doma par iespēju tikt kaut vai pie pavisam maziņas, bet 100% dabiskas pālijas, liek koncentrēties un mērot metru pa metram cerībā atrast vismaz kaut kādu vietu, kur varētu sakarīgi pacopēt. Šur tur es mēģinu papeldināt savu sausiņu kādā lēnākā atstraumē, tomēr tās ir tikai pāris sekundes, pat vēl mazāk, un sausiņš tiek aizrauts prom pa straumi.

Šis ir itāļu kastinga stila pirmais aspekts – iemest tā, lai muša būtu pirmā, kas nolaižas ūdenī, bet aukla – pēdējā. Klasiskajā jeb britu stilā viss notiek tieši otrādi – sākumā ūdenī iekrīt aukla, un tikai kādu sekundi vēlāk uz ūdens virsmas eleganti nosēžas muša. Ātrajā kalnu upē tas viss nebūt nav eleganti, jo straume šīs sekundes laikā paspēj sagrābt auklu un aizstiept prom, tādā veidā krietni saīsinot laiku, ko sausā muša varētu netraucēti peldēt, pirms to sāk vilkt prom aukla.

Tas būtu teorijā. Praksē man nākas ļoti komplicētos apstākļos mēģināt atkārtot to, ko mājās zālienā it kā biju apguvis. Pirmā nianse ir tāda, ka zālājs tomēr ir plakana un horizontāla virsma, turpretī kalnu upē nekā plakana nav. Tieši otrādi – tu atrodies vai nu augstāk, vai zemāk (pa vertikāli) par punktu, kurā gribi trāpīt mušu. Tas nozīmē, ka, mājās pļavā trenējoties, vajadzētu, piemēram, uzkāpt uz galda, vai otrādi – iekāpt bedrē. Līdzīgi, kā to darījuši izcilākie gleznotāji, zīmēdami pareizu rakursu.

Pirmā diena beidzas pa tukšo, ja neskaita vienu sīku negausīgu forelēnu un jūru neatbildētu jautājumu. Kā to pāliju lai šādos apstākļos noķer? Interesanti, ka tās dzīvo ne tikai šajās ļoti auksta ūdens kalnu upēs, bet arī ezeros. Noslēpušies tālu no atpūtnieku masām, šādi mazi kalnu ezeriņi ir, tikai līdz tiem parasti ir pāris stundu gājiens no tuvākās civilizācijas. Atliekam šo jautājumu uz nākamo gadu...

Atklāju foreļu kafejnīcu

Šī brauciena otrā kalnu upe ir Vermigliana. Tā ir nimfotāju paradīze, līdzīgi kā vairākums Trentino apgabala upju. Tomēr nimfošanas fails manā galvā vēl nav atvērts, tam vienkārši pietrūkst operatīvās atmiņas un varbūt arī motivācijas. Tāpēc apzināti meklēju lēnākus upes posmus, kur caurspīdīgajā ūdenī varētu slēpties kas liekāks, savukārt es varētu papeldināt sausiņu. Interesanta izskatās vieta, kur kādreiz ir bijis hess, bet tagad tas ir nojaukts un palikušas vien drupas. Virs un zem tā ir lēnāki un līdzenāki posmi, kuros upe aptur savu straujo kritienu un uz mirkli pārvēršas vien straujā plūdumā. Straumes ātrums joprojām ir pieklājīgs, bet tā vismaz nav mutuļojoša nebeidzamu kaskāžu virkne.

Foreļu kafejnīcas vietā kādreiz bija HESa ūdensktātuve. Itāļu Staburags kaut kāds. Tagad es te varu ķert foreles uz sausiņa, jo dambis ir nojaukts. Vai nav feini?

Toties slikti ir tas, ka bijusī applūdinātā teritorija ir klaja kā futbola laukums un te nav nekādas iespējas noslēpties. Tas nozīmē, ka metienam ir jābūt pēc iespējas tālākam, lai samazinātu zivij iespēju saskatīt makšķernieku. Itāļu kastings nav īpaši paredzēts lielai distancei, bet nav arī tā, ka no tā būtu jāatsakās.

Ir vakars, un foreles barojas no virsmas. Laiku pa laikam tās izbāž galvu no kristāldzidrā ūdens un pakampj kādu kukaini. Ko vēl var vēlēties! Nostājos tām aizmugurē un metu pret straumi uz augšu. Manas mušas sēžas gan tieši tur, kur tikko bijis zivs iznāciens, gan augstāk pa straumi, eleganti pārdriftējot pāri zivij. Nulle emociju. Foreles ir pazudušas un vairs neņem ne manu mākslīgo, ne arī vairs dabisko kukaini. Laikam būšu iztraucējis. Bet man atliek vien pazust no viņu redzesloka, kā maltīte atsākas ar jaunu sparu. Atkal es tām pieeju no aizmugures, metu pāri – un rezultāts nulle. Kaut kas jāmaina.

Blakus foreļu kafejnīcai ir liels akmens. Tā platā mugura braši slejas virs ūdens. Massimo Magliocco tādus savā grāmatā sauc par labajiem jeb pozitīvajiem akmeņiem. Savukārt tie, kas slēpjas zem līmeņa, izraisot straumes paātrināšanos ūdens virspusē, viņš sauc par sliktajiem.

Ja es nostātos upes krastā, no forelēm sāņus, tad tās mani nevarētu redzēt, jo starp mums būtu akmens. Un, ja es mestu tā, ka mušiņauklas gals nokrīt tieši uz akmens, bet pavada – tam pāri, tad zivis neredzētu arī auklu. Bez tam, šādi noenkurojot mušiņauklu, es varētu ļaut mušai ilgāk peldēt pa straumi. Vajag tikai, lai piecus metrus garā pavada pārāk neiztaisnojas metienā. Tik daudz es protu.

Tālākais ir kā pasakā. Pirmais metiens atbilstoši plānam – un jau cope. Beidzot man ir iespēja izbaudīt normāla izmēra zivi jaunā spalviņkāta galā. Pēc brīža tā jau ir tīkliņā, un es trīcošām rokām mēģinu uzorganizēt selfiju. Pāris kadri, un punktotā skaistule aizpeld kristāldzidrajā straumē. Pēc brīža viņai seko vēl viena tāda pati. Taču tad jau pienāk tumsa, un ekšens ir galā. Vakara aktīvās barošanās logs ir īss.

Puse nākamās dienas paiet šajā pašā vietā, eksperimentējot ar dažādām mušām – varbūt kāda tomēr spēs uzrunāt foreles, pirms vēl atveras maģiskais vakara barošanās logs. Nekā, vismaz divdesmit pārsietas mušas un nevienas copes. Toties, atliek vien iestāties krēslai, kā viss atkārtojas – foreles ķeras, turklāt mušas izvēlei īsti nozīmi nesaskatu. Nu, varbūt vienīgi tā viena melnā, ar spārniņiem, kura vietējā bodē nopirkta un bezgala līdzīga vietējā krūmā sēdošam kukainim un kura atnes man dienas lielāko eksemplāru.

Statistikai vēl jāpiemin marmora forelēns, kas iemaldījies starp savām brūnajām māsīcām. Šīs te tiek speciāli koptas un pavairotas un pamazām iedzīvojas arvien lielākā skaitā upju. Bet marmora foreļu virziens man slēpjas citur – Slovēnijā. Arī tas ir atlikts uz vēlāku laiku.

Kārtoju plauktos atziņas

Ceļš mājup no Itālijas raisa domas. Jā, beidzot esmu ticis pie dažām skaistākām zivtiņām un pamazām sāku kaut ko saprast no sausiņu peldināšanas. Sevišķi priecē tas, ka nezaudēju nevienu copi. Pēc katra plunkšķa spēju izturēt pauzi un tikai tad piecirst. Arī ar izvadīšanu daudzmaz tieku galā, un par zivs hendlingu arī nevar sūdzēties.

Taču ir arī pāris lietas, kas vēl jāliek aiz auss. Galvenā – šādos braucienos tomēr ar respektu ir jāizturas pret ieguldīto naudu un laiku. Nobraukt milzu gabalu, samaksāt par licenci un pie upes pamazām atklāt, ka šāda veida copei nemaz neesi gatavs, – tas nav ekonomiski, maigi izsakoties. Lai arī pirms šī brauciena krietnu laiku biju pavadījis informācijas meklējumos, itāļu makšķernieku forumu lasīšanu ieskaitot, ar to vienalga izrādījās par maz. Ir vēl vairāk jāstudē, jāmeklē avoti, kuros salasītajos krikumos meklēt pamatu nākamā brauciena plānam. Un vēl vairāk laika jāpavada pie upes bez makšķeres un licences – pētot un meklējot.

Virziens – pasaules mala

Otra atziņa ir daudz vienkāršāka un acīmredzamāka – foreles ir forši, bet man vajag kaut ko lielāku. Bet kur lai to rauj, ja augusts ir praktiski galā? Septembris Salacā ir slēgts. Zviedrijā kovida rādītāji ir pārāk augsti, lai laimi meklētu Morumā vai pie Jockfall ūdenskrituma. Somijā un Norvēģijā aina ar vīrusu ir krietni labāka un ceļošana nav ierobežota, bet lašu sezona tur beidzas 31. augustā. Lietuvā par lašu copi kaut cik jēdzīgi var domāt pēc mēneša. Turklāt ar visām muguras smadzenēm jūtu, ka tūlīt nāks aukstums un otrais vilnis ar visiem iespējamiem ierobežojumiem. Noteikti vajag kaut kur vēl paspēt aizbraukt. Bet kur?

Esmu reģistrējies visās iespējamās lašu makšķernieku soctīklu grupās, un te pavisam negaidīti atnāk ziņa, ka Lakselvā sezona tiek pagarināta līdz 15. septembrim un pārdošanā ir palaista neliela papildu licenču porcija. Turklāt cena esot pavisam pievilcīga – tikai 35 eiro dienā. Tas ir vismaz trīs reizes mazāk nekā jebkurā citā kaut cik zināmā Norvēģijas lašupē. Iedziļinoties detaļās, tomēr izrādās, šī nav pilnvērtīga lašu licence, bet gan jūras foreļu licence. Tas pirmām kārtām nozīmē to, ka jebkurš pieķēries lasis momentā ir jāatbrīvo, savukārt taimiņus gan zināmā skaitā un izmērā var paturēt.

Savā galvā šo es ātri notraktēju par izdevību no sērijas “vienreiz mūžā” – man ir iespēja izmēģināt copi īstā lašupē, par to maksājot vien ceturtdaļu cenas. Jā, lasis šajā laikā jau ir tumšs, pošas nārstam un diez ko uz makšķernieku aktivitāti vairs nereaģē. Tomēr nav tā, ka viņš vispār nebūtu izvelkams, – sakrītot pareizam laikam un taktikai, tāda iespēja pastāv.

Tiesa, Lakselvas apsaimniekotāji to labi apzinās, tāpēc ir izdomājuši smalku gājienu, kā minimizēt risku lasim pieķerties – atļauta ir cope tikai ar mušu, tikai ar peldošo auklu. Turklāt āķa izmērs nedrīkst būt lielāks par desmito, bet monofilās pavadiņas resnums – ne vairāk kā 0,25 mm. Sods par pārkāpumu – simtos eiro.

Nu labi, bet kur tā Lakselva vispār atrodas? Mammīt, mīļo, tā taču ir pasaules mala! 500 kilometri uz ziemeļiem no vietas, kur dzīvo Santa Klauss. Kolas pussala ir tuvāk! Bet neizdarāms tas nav – guglmaps sola divas dienas ceļā. Katrā virzienā.

Kovids, lai arī pieplacis pie zemes, gaisā tomēr virmo, tāpēc tiek pieņemts lēmums braukt pilnīga lokdauna režīmā. Nekādu viesnīcu vai kempingu, dzīvošana mašīnā un 100% maska visās sabiedriskajās vietās, no kurām nevar izvairīties. Tādu manā plānā nav daudz – prāmis no Tallinas uz Helsinkiem, kur ir arī atklātais klājs, degvielas uzpilde (pēc iespējas automātos) un kāds pārtikas veikals varbūt. Nekādas sabiedriskās ēdināšanas – pilnīgs drive&survive. Turklāt totālā vienītī – kompāniju šādam izmisuma pasākumam meklēt ir bezjēdzīgi.

Zināmam komfortam gan ir jābūt, citādi nekāda jēdzīgā cope nesanāks. Makšķernieks ir tikai tik labs, cik laba ir viņa veselība. Mazliet padarbojos ar zāģi un citiem instrumentiem, un rezultātā uzticamais džips, kam jau pusmiljons odometrā, riteņojot Eiropu no Provansas līdz Astrahaņai, pārvēršas par mazu kemperi – tajā tiek iebūvēta gulta ar pilnvērtīgu matraci, neliels virtuves skapītis ar gāzes plīti, izlietni un tekošu ūdeni. Plus papildu akumulators ikdienas vajadzībām un, jā, arī moderns porta-potti. No aukstumkastes es apzināti atsakos, tā tomēr ir pārāk rijīga, un ne vienu reizi vien tās dēļ ir sanācis palikt pavisam bez elektrības. Tāpēc pārtikas pakā tiek likts iekšā tikai tas, kas var iztikt bez aukstuma. Viss, var kāpt iekšā un maukt.

Vienīgais, kas mani nedaudz satrauc, ir bezgalīgi vienmuļais ceļš pa Lapzemi. Braukājot pa vairāk ierastajiem Polijas, Vācijas vai Itālijas ceļiem, bilde ir krietni dinamiskāka, ir zināmas pilsētas, ciemati, ceļa zīmju jūra, ko pētīt un nenomirt aiz garlaicības. Izrādās, nav tik traki. Lapzemē tiešām tautas ir krietni mazāk, bet to atsver unikālās dabas ainavas. Te ir nebeidzami ezeri un upes, kurām nākas braukt garām, bet gan izkāpt un iemest makšķeri.

Kad garām ir Rovaniemi un salaveča māja, šķērsots polārais loks un pamazām sākas tundra, ir interesanti vērot, kā vasaru nomaina rudens, koki un krūmi krāsojas dzelteni, bet to augums sarūk acu priekšā. Tā kā tik tālu ziemeļos esmu pirmo reizi, garlaicīgi nav nemaz. Turklāt doma par mikro kemperi izrādās patiešām veiksmīga. Kad sagribas ēst, es piestāju malā un uzvāru vai sacepu pusdienas, nevis gaidu, kad ceļmalā uzradīsies kāda ēstuve. Kad gribas gulēt, es pa taisno raušos iekšā guļammaisā, un man nav jāmokās, lai aizvilktu līdz rezervētajām naktsmājām. Rezultātā ceļš izrādās daudz vieglāks, un galā esmu gana možs un apņēmības pilns.

Izlūkotāja nervu pārbaude

Lakselvas krastos, kurus sasniedzu vēlā vakarā, kociņi ir pavisam smieklīgi kroplīgi, knapi manā augumā. Pati upe izskatās garšīga. Viens no iemesliem, kāpēc nolēmu doties šajā neprātīgajā braucienā, bija tas, ka par Lakselvu izdevās atrast pulka informācijas. Par copi šeit lasīju lašu mušiņmakšķerēšanas žurnālos, kur detalizēti apskatīti vairāki interesanti posmi. Arī upes interneta karte neskopojas ar pāris teikumiem par katru pūlu, katru līkumu. Sperot pirmos soļus pie upes, šāda bāzes informācija ir zelta vērtē. Noķerto lašu ziņā Lakselva gan neesot pati bagātākā Skandināvijas upe, lomi pēdējos gados ir samazinājušies. Bet jautājums – ar ko salīdzinot?

Pirmo dienu veltu inventāra dezinfekcijai vietējā Cirkulī un upes apskatei. Vērot tiešām ir daudz ko, jo taimiņa licence dod tiesības makšķerēt visās zonās bez ierobežojuma, ja neskaita privātos krastus. To šeit ir aptuveni puse, tātad otra puse upes ir pilnīgi manā rīcībā. Un tas kopumā ir vismaz 50 kilometri krasta līnijas.

Pūli manai nepieredzējušajai acij liekas viens par otru cerīgāki, un savu pirmo metienu izdaru vietā, kur taisnā leņķī satiekas divas spēcīgas straumes, kas apvijušas lielāka izmēra salu. Lasim pirms šī krāču un atstraumju labirinta noteikti vajadzētu gribēt apstāties un atpūsties. Peldinu mušas tādas un šādas, bet nekādas pazīmes par zivs aktivitāti nemanu. Čāpoju tālāk. Tundrā ir milzums sēņu. Lielas un mazas – tās te nevienam nav vajadzīgas. Ne jau sēņot esmu braucis divtūkstoš kilometrus.

Otrajā pūlā, kurā mērcu savu mušu, izlec lasis. Tas nav liels, jau tumšs, kādu laiku pavadījis upē. Tomēr tas nav vis novārgusi mūmija, kādu pavasarī vilku Salacā. Tas novārdzis neslēpjas no straumes kaut kur zem akmens vai krasta tuvumā. Svaigais lasis stāv pašā lielās straumes viducī, blakus vai priekšā akmenim un kā pūla karalis uzmanīgi vēro apkārt notiekošo. Dzidrajā ūdenī tas pilnīgi noteikti redz manu mušu no liela attāluma. Jo īpaši tāpēc, ka, peldošās auklas nesta, tā iet vien dažus centimetrus zem ūdens virsmas. Daudz efektīvāk būtu nomainīt peldošo auklu pret grimstošu, mazo 10. izmēra mušu pret smagāku, lielāku un daudz aktīvāku – varbūt tad kāds upes delfīns arī pieteiktos. Tomēr noteikumu pārkāpšana nav manā stilā, kur nu vēl upē, kurā es gribu atgriezties vēl un vēl.

Sarkanais punkts – laša stāvvieta lielās straumes pašā viducī. Dzeltenais punkts – taimiņa māja mazliet vājākā straumē, aiz vislielākā akmens bluķa. Liekākā zivs vienmēr izvēlas vislabāko vietu – pārbaudīts

Realitātē es uztveru šo kā izlūkbraucienu. Mans mērķis ir izstudēt pēc iespējas vairāk pūlu, safotografēt, bildēs iezīmēt interesantākos akmeņus vai laša iznācienus. Pateicoties zemajam ūdens līmenim, septembra sākums ir ideāls tieši šim mērķim. Lielā laša copi varu pagaidīt līdz nākamajai vasarai, kad jau īstajā sezonā ir doma šeit atgriezties. Tad jau pēc pilnas programmas.

Tomēr kā tu tā mierīgi skatīsies uz lašiem, kas te un tur laiku pa laikam lec ārā no ūdens pilnā augumā! Skaidrs, ka vajag tai vietai pārlaist pāri vienu mušu, otru, trešo – varbūt tomēr paņem? Nekā. Vispār nevienam vēl nav īsti skaidrs, kāpēc lasis lec ārā no ūdens. Nereti tas notiek uzreiz pēc tam, kad esi pārbraucis tam pār galvu ar mušu. Vai tas viņu ir kaut kā satracinājis, uzmodinājis? Citreiz tas lec tālu, upes otrā krastā, kur neviena cilvēka nav ne tuvu. Un vēl viņš izlec burtiski pāris metru attālumā. Brīnums, kā neaizķēra kāta spici! Milzīgs, visā savā krāšņumā tas atrādās pilnā augumā un kā milzu delfīns iegāžas atpakaļ dzimtajā stihijā. Satrūcies no pārsteiguma un neiedomājamās bezkaunības, es no klintsbluķa gandrīz noveļos iekšā mutuļojošajā straumē. Te vajag nervus, tā stāvēt un mierīgi mušot, kad tādi monstri lēkā degungalā. Līdz vēlai naktij es presēju nekauņu, atrādīdams visas savas mušas visās man zināmajās tehnikās. Lasis izlec vēl pāris reizes, bet uz manām aktivitātēm tam nospļauties.

Otrās dienas vakarpusē man beidzot kaut kas parausta. Tā ir nevis pilnvērtīga laša cope, bet gan tāds mazs tuk–pa–mušu. It kā kāds to būtu maigi aiz astes parāvis. Mēģinu vēl un vēl tajā pašā punktā, mainu mušas, bet nekas nenotiek. Toties stāsts pēc brīža atkārtojas citā vietā. Un tad vēl citā. Hmmm... Kas tas ir?

Nakts studijas

Nakts pirmā puse aiziet, studējot literatūru. Kaut kad jau esmu pētījis, ka taimiņš jeb jūras forele esot jāķer tumsā. Uz šo domu mani uzvedina upes krastā sastaptais soms, kas uz copi ierodas tikai sešos vakarā. Sākumā tā liekas baigā izšķērdība – nopirkt licenci uz visu dienu, bet izmantot to tikai pāris stundas. Taču tad man pielec, ka viņi te brauc uz taimiņu nakts copi. Jā, taimiņš esot bezgala bailīgs un pa gaismu no paslēptuves ārā nelienot. Toties, iestājoties tumsai, tas kļūst drosmīgs un ir gatavs sadot pa muti katram sīkaļam, kas apgrozās tuvumā. Tāpēc 10. izmēra muša ir viss, ka viņam vajadzīgs. Galvenais, lai tā būtu kaut cik pamanāma uz mazliet gaišāku debesu fona. Tātad tā var būt gan melna, gan melna.

Rokot dziļāk, atklāju niansi, ka taimiņa mušai ir jābūt īsai, tikai līdz āķa līkumam. Tas tāpēc, ka taimiņam ļoti patīk knābt mušai astē. Ja astē āķa nav, tad tāds mazs tuk vien sanākot. Ah, tad redz, kas tie mazie knābieni man šodien bija – vietējiem taimiņiem gribējās nokost mana Sunray Shadow asti!

Izrādās, manā mušu kastītē nemaz nav tādas mušas, kas atbilstu taimiņcopes prasībām. Teorētiski varētu ar šķērēm apgraizīt esošajām mušām asti...

Par laimi, vietējā miestā ir sporta veikals, un tajā ir arī nodaļa copmaņiem. Tā izrādās gana bagāta, un pārdevējs gana zinošs. Jā, taimiņš esot jāķer pa tumsu, un ir pilnīgi vienalga, kādā krāsā ir muša, ja vien tā ir melna. To, ka ir jābūt maksimāli klusam un nav pieļaujams nekāds lukturis, es saprotu arī bez teikšanas.

Bruņojies ar sauju īpašo taimiņmušu un pāris svaigām piecmetrīgām koniskajām pavadām tieši 0,25 mm resnumā, beidzot esmu noskaņots kaujinieciski. Cerības uz vēlo septembra lasi pavisam nogalina ieskats lomu statistikā – pēdējās dienās ir noķerti tikai taimiņi, bet vienīgais lasis – Oldero privātajā zonā. Varu derēt, ka ar noteikumu ievērošanu tur ne viss ir bijis kārtībā.

Pirms vakara copes noorganizēju sev sātīgas pusdienas un pāris stundas nosnaužos – lai enerģijas pietiek un galva skaidra.

Taimiņmuša var būt gan melna, gan melna. 10. izmērā āķis gan ir maksimāli lielākais atļautais

Kad visi puzles gabaliņi sastājas savās vietās

Pirmā vietas izvēle krīt uz punktu, kuru esmu noskatījis jau iepriekšējā dienā. Straumes jaudīgākā daļa šeit plūst pa labo krastu, un tajā ir iegrauzies paliela izmēra klints bluķis, no kura šo posmu ērti apstrādāt. Te vairākas reizes pašā straumes vidū lēca lasis – kā grāmatā. Toties upes pretējā mala ir nedaudz mierīgāka, straume mazāka, un krasts akmeņains. Kamēr mēģinu pierunāt lasi, norvēģu puisis pretējā pusē skalda smukas alatas. Internetkartē posms raksturots kā lielo taimiņu vieta. Nolemju, ka šoreiz mēģināšu no kreisā krasta, kur vakar tiku redzējis to alatu matadoru. Tur, metrus divdesmit no krasta, zem ūdens ir pamatīgs klints bluķis. Vakar no labā krasta dzidrajā ūdenī to labi varēja saredzēt, bet līdz tam aizmest es nevarēju. Šovakar no pretējās puses varbūt var mēģināt.

Tenterēt pa šauru, akmeņainu taku pilnīgā tumsā līdz noskatītajai vietai nākas kādu pusi kilometra. Pirms tam vēl jāšķērso mutuļojošā upe pār šauru, trosēs iekārtu gājēju tiltu. Ne vairāk kā viens cilvēks – optimistiski vēsta uzraksts pie tilta vairākās valodās.

Kad varonīgi esmu galā, varu vien rupji un krieviski lamāties – “manu” vietu jau ir aizņēmis kāds cits! Stulbi, jo ne uz augšu, ne leju nav īsti piemērota punkta, kur būtu vērts iztīt makšķeri. Es tomēr kaut kur laužos caur krūmiem, mēģinu tumsā sataustīt kādu akmeni, uz kā nostāties – neiešu tak visu šo gaisa gabalu tagad atpakaļ. Noskaņojums zemē – kā var būt tāda neraža! Kaut ko mēģinu izpildīt, bet vietas ir maz, aizmugurē krūmi, taču dziļāk iebrist nevar – baisa straume un tumšs.

Šovakar esmu nolicis lašu divroci malā un bruņojies ar vienrocīgo 8. klases kātu – taimiņam tas tomēr ir vairāk piemērots. Uz spoles man ir 5. klases Triangle Taper aukla. Varētu domāt, ka pilnīgi nejēdzīgs setaps, bet tas ir tikai tiem, kas neko nav dzirdējuši par itāļu kastinga stilu. Tur kā reiz ideja ir ar dūšīgāku kātu piešķirt vieglākai auklai lielāku ātrumu. Ātrumu, kas ļauj arī mest tālāk, ja aizmugurē ir ierobežota telpa, vienlaikus ļaujot perfekti izritināt garāku konisko pavadu. Kā tas viss ir izpildāms tumsā – tas ir cits jautājums.

Kamēr es tur pa krūmiem kaut ko mēģinu izpildīt, “mana” vieta atbrīvojas. Kungs, neko nenoķēris, dodas prom, un es varu ieņemt viņa iesildīto akmeni. Tālākais ir kā pasakā.

Viens metiens, tad otrs, trešais vēl mazliet tālāk, un muša nolaižas dažus metrus virs vietas, kur vajadzētu būt lielajam zemūdens klintsbluķim. Pēdējā brīdī vēl parauju kātu pa labi, lai ļautu mušai ilgāk grimt. Melnajā ūdenī var redzēt koši dzelteno auklu, vērot, ka tā, straumes nesta, šķērso vietu, kur, pēc manām domām, varētu sēdēt zivs. Kaut kas manī saka priekšā, ka būs. Šī unikālā nojauta, ka visi puzles gabaliņi beidzot ir savās vietās, man ir pazīstama. Tā parādās reti, bet nekad nemelo.

Dzeltenā aukla nostiepjas kā stīga, es ieturu sekundes pauzi un ceļu kātu gaisā. Pretī man ir pamatīgs stiepiens. Mirklis – un visa mušiņaukla ir ārā, aiziet bekings. Forsēt es nevaru, man ir 0,25 mm pavada un niecīga izmēra divžuburis, tāpēc cīņa ir ilga. Uz leju ir krāces, un tajās ielaist zivi nedrīkst – ir nakts, un lēkšot tumsā pa akmeņaino piekrasti pakaļ zivij būtu pašnāvība. Tāpēc es velku un turu, turu un velku, bet cīņa, liekas, nebeigsies nekad.

Mana pacietība tomēr ir spēcīgāka, un beidzot iemānu zivi starp akmeņiem krastā. Mēģināt to uztvert līdzpaņemtajā foreļu sačokā būtu baigā anekdote, tāpēc jālūko saķert aiz astes. Ai, cik vienam tumsā tas nav vienkārši! Kad arī tas beidzot izdodas un es atļaujos ieslēgt lukturīti, manās rokās ir iespaidīga izmēra brīnums spožā sudrabā. Goda vārds, neko tik skaistu es mūžā neesmu redzējis! Absolūti perfekta zivs nu ļoti pieklājīgā izmērā.

Mazā muša glīti iesēdusies mutes kaktiņā. Saudzīgi to izņēmis, mēģinu ar vienu slapju roku turēt zivi, bet ar otru, tikpat slapju, iestatīt telefonu selfijam. Zibspuldze nevelk vairāk par metru, bet tuvāk mēs ar zivi nesatilpstam kadrā…

Bailēs pārāk savainot zivi, steidzos viņu atbrīvot, pirms tā nav sākusi dauzīties pa akmeņiem. Tāds dabas skaistums! Sudraba bulta aizpeld tumšajā dzelmē, kamēr sirds mana klusībā gavilē. Ko vēl var vēlēties? Svars, izmērs? Pirmo reizi mūžā pieķeru sevi pie domas, ka šiem cipariem nav nekādas nozīmes. Zivs vienkārši savā iespaidīgajā krāšņumā pārspēj jebkuras iepriekš iedomātās cerības. Bet varbūt tā ir tāpēc, ka ceļš pēc šīs zivs ir bijis tik ilgs?

Makšķerēt man vairs negribas nemaz. Pa akmeņaino taku un ļodzīgo tiltu lidoju uz savu kemperi. Iznācis no meža abstulbstu ieraugot šī vakara brīnumu nr. 2 – visīstāko ziemeļblāzmu pa visām debesīm. Elektriski zaļā krāsā tā zīmē ģeometriskas figūras, kuras kustas, mainās vietām, saplūst un dalās kā nebeidzamā kino. Jā, septembra sākums Lakselvā ir laiks, kad var ķert taimiņus un vērot ziemeļblāzmu vienlaicīgi. Kad pirms brauciena lasīju par to reklāmā, nudien neticēju. Tagad es tos abus esmu redzējis savām acīm. Vai es varu iedomāties fantastiskāku copes iznākumu? Kovidlaikā? Tas ir patiešām neticami, kādus pārsteigumus māte daba mums spēj sagādāt. Vajag tikai tos gribēt ieraudzīt.

Mājupceļš ir tāds jocīgs. Vairākas reizes piestāju vienkārši tāpat – pastaigāt pa tundru, uzkāpt kalnā, paspoguļoties ezerā. Kaut kas šajā rudenīgi skarbajā ziemeļu ainavā ir vilinoši maģisks. Tas ir satvēris cieši un nelaiž vaļā. Tāpēc te noteikti ir jāatgriežas. Nu jau pēc pilnvērtīga Salmo salar. Vai un kad tas būs – to šodien vēl nevar zināt. Bet līdz tam laikam var droši teikt, ka vēl viena dienasgrāmatas lappuse ir aizpildīta.