Nakts dejas ar žaņiem slepenā ezerā

Sākam no pirmsākumiem

Nu ko, kundziņ! Stāsti, kā sāki šo ievelkošo hobiju – makšķerēšanu?

Jauno laiku vai veco laiku? Ja veco laiku, tad tas sākās agrā bērnībā, līdz piecu gadu vecumam, kopā ar tēti Valkas apkārtnē, Sedas pusē, ar mazu makšķerīti no krasta. Pēc tam aizgāja laivošanas epopeja, kā jau mums visiem – Nirokā, ķērām asarīšus un raudiņas.

Un ko tālāk? Teici, ka ir arī jauno laiku makšķerēšana. Bija pārtraukums?

Jā, jā, bija pauze kā jau lielai daļai puiku noteiktā vecumā, kad gribas pagaršot šķidrumus un ar meitām ballēs priecāties. Bet tad sākās ģimenes dzīve, un sievastēvs paņēma līdzi uz copi, pirms kādiem desmit gadiem. Pirmajā copē noķēru kādas trīs līdakas, un ar to viss bija pateikts – sākās nebeidzamais stāsts. Tagad, kad esmu atgriezies, tad, kā saka, pa pilnu programmu, un rauj tas viss iekšā arvien vairāk un vairāk.

Iecienītākās vietas

CopesLietu portālā, skatos, tev lomi baigākie, tātad to, ko dari, – dari apsveicami. Saprotu, ka tev ir viens slepenais ezers un tad laikam Lielupe...

Nujā, ir man viens super slepenais ezers, kuru nereklamēju. Galu galā mēs zinām, kādi ir makšķernieki un viņu noslēpumi, kā arī visi mūsdienu gadžeti – ātri vien savas kļūs par visu vietām, un vairs nebūs, ko pašam noķert. Un jā – ir Lielupe, tāpēc, ka tur ir ostiņa. Tur manam paziņam, kurš tur vietas ir izkodis, stāv laiva, un tā vieta nav tālu no mājām. Var piecelties no TV, uzvilkt bikses, un pēc pusstundas jau sēžu uz kaņķika un varu celt zivi laivā.

Saprotu, ka ezerā tu ej uz zandartiem un zušiem, ja?

Principā mana mērķa zivs ir tikai un vienīgi zandarts. Zuši trāpās kā bonuss. Un, ja izvēlos kādreiz nakti pavadīt ezerā, tad, lai nebūtu garlaicīgi, gaidot zandarta copi, jautrībai iebaroju vienu pleķīti, kur ar pludiņu paķeru brekšus.

Ezerā uz zandartiem sēdi uz dzīvo?

Uz dzīvo un arī ēsmas zivtiņu filejām. Daru to tāpēc, ka tā ir tā ezera īpatnība, jo mākslīgos mānekļus tieši uz šo sugu ir grūti izstrādāt.

Lielupē jau uz dzīvo gan neej...

Lielupē ne, patīk ar mākslīgo, jo tur cita kustība gan ūdenim, gan pašam. Ezerā vairāk tas ir relakss, atpūtas pasākums, bet upē man patīk aktīvāk strādāt. Lielupē vairāk nepatīk tas, ka tur ir ļoti liels presings, kas bieži vien sabojā copes prieku. Gadās pat tā, ka iebrauc iekšā – un gribas braukt atpakaļ. Bet nu tā ir Pierīga – ar to jāsadzīvo.

Un kā pa ārzemēm? Braukā arī kaut kur apkārt makšķerēt?

Igaunija skaitās? Uz turieni dodos gan ziemā, gan arī vasarā, gan uz upēm, gan ezeriem. Tur ir atrastas labas vietas, kur ar fīderi var skaisti paķert brekšus. Tie tur ir gan lieli, gan daudz.

Ar fīderi vasarā no krasta?

Jā, tā ir, kā sacīt jāsaka, mana otra slimība. Darbojos Valkas apkārtnē, jo no turienes pats esmu, tāpēc arī labi zinu vietas. Patīk, ka tur ir maz cilvēku un presinga nekāda, līdz ar to daudz lielu zivju.

Kā sadali savu copes sezonu? Cik daudz laika kam velti?

Ziemā, cik nu mums viņa ir, pārsvarā ķeru asari. Fīderējamais laiks man ir marts, aprīlis, maijs, kad ir sākusies zivju migrācija, un tad arī rudens, kad zivis saiet ziemošanas bedrēs – oktobris, novembris, decembris. Pārējo laiku veltu atklātajiem ūdeņiem un plēsoņām.

Zviedrijā, Somijā neesi bijis? Neprasās?

Neesmu īsti bijis. Vienu reizi ar kompāniju aizbraucām uz Somiju, ziemā, skaisti paķērām ar šķērsenēm 700–800-gramīgus asarus. Prasās jau aizbraukt uz turienes bagātajiem ūdeņiem, bet iespēju ir tik, cik ir, atvaļinājums ir tik, cik ir, un atvaļinājumā gribas pavadīt laiku ar ģimeni, kā arī pašu ūdeņus apmakšķerēt. Gan jau pienāks īstais vecums un aizdošos arī uz turieni.

Lomu loms

Kādi pagaidām ir tavi lielākie lomi?

Zandarts man ir 5,7, bet nav pareizi izvilkts.

Kā tas ir – nav pareizi?

Sēžot ezerā, naktī paņēma brekšu makšķeri uz baltajiem tārpiem. Labi, ka bija mīkstais mačkāts un monofilā aukla, tad visu sanāca noamortizēt, bet nu cīņa izvērtās ļoti ilga. Jo tur ir daudzi faktori, kam noiet greizi, – enkura striķis, citas iemestās makšķeres.

Oho, izklausās pēc piedzīvojuma! Kā ar pārējām zivīm?

Līdaka pāri par 7 kg, Lielupē uz vobleri, oktobrī garā pauzē. Asaris pāri kilogramam Liepājā, kur droši vien daudzi savu kilograma nevainību ir zaudējuši. Menca šogad bija pāri 2 kg, Akmensragā paši ar laivu ielaidāmies iekšā, atradām lokāciju un trāpījām. Breksis ir 2,5 kg, it kā pareizi noķerts, bet pavisam negaidīti – decembrī, ziemošanas bedrē, naktī, lietū. Ķerot zandartus ezerā uz dzīvo, arī savu rekordzuti izvilku – 1,5 kg.

Man liekas, ka Lielupē vietējo zivju ir stipri vairāk nekā Daugavā. Kā tu skaties?

Lielupē viss ir skaisti un zivju dažādība ir apsveicama, diemžēl tur viss ir tik ļoti nopresēts, ka dažbrīd raudāt gribas, un atrast laiku, kad zivs ir aktīva un ķeras, ir grūti. Pārsvarā tas ir smags darbs ar lielu meklēšanu un pierunāšanu.

Lasot tavas atskaites portālā, jāsaka, ka tev baigi labi sanāk – tā garšīgi un sulīgi. Esi domājis kādu rakstu uzrakstīt žurnālam?

Ui, nē, pārāk daudz vulgārisma un cenzējamu vārdu man saliekas. Un, kolīdz sasējos ar šitajiem riebīgajiem spiningotājiem, kas runā visādos dīvainos vārdos un lieto visādus terminus, tā baigi ar to visu aplipu.

Kā pieķērās VIŅŠ

No copes ir kāds stāsts, kas atmiņā palicis visvairāk?

Jā, ir, tas arī ar manu ezeru saistīts, vairāk tāds kā sāpīgs kuriozs. Stāsts par to, kā man pirmo reizi pieķērās VIŅŠ!

Man tur ezerā dzīvo viens tāds VIŅŠ, kas rauj pušu visas auklas, un tā bija diena, kad VIŅŠ man pieķērās pirmo reizi. Sēdējām ar sievastēvu laivā, un jau tuvojās vakars. Todien ļoti labi ķērās brekši – nāca viens pakaļ otram. Tā nu kārtējo reizi iemetu balto tārpu pušķi, un ļoti savajadzējās dabiskās vajadzības nokārtot, pagriezos, bet ar acu kaktiņu redzu – brekšu pluds strauji pazūd zem ūdens. Piecirtu, bet kāds tur, galā, vienkārši stāv, un pakustināt viņu nevar. Man jau viss skaidrs, saku sievastēvam, lai izvelk pārējās makšķeres ārā, jo zivs staigā, kur pagadās, un var savākt visus kātus pa ceļam. Bet sievastēvs noteica, ka būs okei, tik pievilka tuvāk laivai un kātu nostāk nolika.

Ilgu laiku VIŅŠ staigāju turpu šurpu, bet man vajadzība spieda tā, ka vairs nevar izturēt. Iedevu uz brīdi kātu sievastēvam, tad paņēmu atpakaļ, un nekas nebija mainījies – staigāšana turpinājās. Gribas domāt, ka savas 40 minūtes jau bija pagājušas, bet augšā es to zivi joprojām nebiju dabūjis. Tad tā uztaisīja vienu rāvienu, otru rāvienu, un tai brīdī sievastēvs paziņoja, ka viņam copē – netālu stāvēja makšķere ar maili uz zandartu, un viņa pluds sāka celties kājās un iet projām. Kad nu manējais taisīja nākamo skrējienu prom, radinieka pluds – loģiski – pazuda, un viņš piecirta, un piecirtienā pārsitās arī mana aukla. Lūk, tad man bija tāds pārdzīvojums, ka nevar aprakstīt.

Taču man ir bijušas vēl divas satikšanās ar VIŅU – viena man, otra draugam. Draugam bija tieši tas pats. Galvenais – visas reizes VIŅŠ ir paņēmis uz brekšu makšķeres ar baltajiem tārpiem. Bet man VIŅU izdevās uzcelt līdz pat laivai – lai arī tumsā un ūdenī viss izskatās lielāks, 8–10 kg es dotu. Taču ar augšā dabūšanu bija par maz, jo viņš savāca otru brekšu makšķeri, apgāja laivai apkārt, otra brekšu kāta āķis ieķērās enkura striķī – un aukla pušu, jo tam otram kātam pavadiņa 0,13 mm. Ja ne mīkstais mačkāts, monofilā aukla un noregulēta spole, tas viss vienmēr piecirtienā beigtos.

Kas tas tāds ir, ka šitie lielie ņem baltos tārpus?

Es to skaidroju tā, ka, barojot brekšus, ēdamais krīt, pliči un brekši tur ņemas un līdz ar to piesaista arī lielo plēsoņu uzmanību. Brekšu makšķerei man ir gara pavadiņa, kurai grimstot balto tārpu pušķis grimst lēnām un izraisa vibrāciju, kas varbūt nostrādā uz zandartu instinktiem, un viņi šai uzkodai uztaisa – knikst!

Esmu novērojis, ka zandartam bieži vajag lielas raudas, pličus. Ko šogad vēl plāno darīt?

Pa lielam viss jau ir sadomāts – gribas drīzumā Lielupē zandartus skaisti paķert, cerams, viņiem atvērsies rudens žors, tūliņ sāksies fīderis, un vēl uz butēm kārojas aizbraukt. Tā ka gan jau vēl kāda zive mani vaigā apskatīs...

@Arvis_Ančevskis