Tik tuvu, bet tik tālu!

Tuvākajās dienās mūsu labākie mušiņcopes meistari uzsāks cīņu par medaļām pasaules čempionātā Slovākijā. Ūdens tur ir nedaudz pazīstams, puiši jau kādu laiku trenējas un ar zināmiem rezultātiem. Tiesa, arī konkurence solās būt sīva, čempionātam pieteiktas 28 valstu izlases. Tomēr, pirms sekojam līdzi puišu startam, neliels ieskats, kā viņiem klājās iepriekšējā čempionātā.

Tieši ar vārdiem “Tik tuvu, bet tik tālu!” var raksturot no 4. līdz 8. jūlijam Norvēģijā notikušo Eiropas čempionātu mušiņmakšķerēšanā. Šis gads ir licis visiem aizdomāties par atšķirībām pasaules uztverē, pārskatīt prioritātes, noteikt jaunus mērķus un meklēt citādus līdzekļus. Neskatoties uz to visu, čempionāts notika. Un arī mums bija jābrauc!

Komanda šogad tika sakomplektēta jauna – brauca tie, kuri vēlējās un varēja ieguldīt šajā pasākumā savus līdzekļus un laiku. Tādējādi Latvijas izlasi šoreiz veidoja: Otomārs Bērziņš, Arturs Vītoliņš, Mārcis Strods, Jānis Lācis, Andis Vecvērdiņš. Lai nedaudz apgūtu plašos Norvēģijas ūdeņus, aizbraucām divas dienas pirms čempionāta.

Kad iebraucām čempionāta vietā pilsētiņā Koppang, kļuva skaidrs, ka sacensības būs fiziski grūtas, jo ūdens līmenis upēs bija krietni virs normas. Devāmies uz rezervēto naktsmītni, kas bija neliela mājiņa netālu no dažām upēm. Kad jau labu laiku bijām nobraukuši pa meža ceļu, Arturs lika manīt, ka esam klāt. Bet... pat neizkāpjot no auto, bija skaidrs, ka nebūs labi. Rezervētais namiņš bija kādus 150 m prom no ceļa, un uz to bija jābrien pa nelielu taciņu. Par šādu arhitektūru bijām krietni pārsteigti. Turklāt, lai arī īsti no auto vēl nebijām izkāpuši, mūs ielenca tūkstošiem odu un mazo knibuļu.

Piecas minūtes, un mums pietika! Pieņēmām lēmumu norīt krupi par samaksāto naudu un šo būdu aizmirst. Tās vietā ātri atradām māju ar elektrību un visiem labumiem. Tas, protams, nesa papildu izdevumus, bet citu variantu īsti nebija. Piebraucām pie jaunās naktsmītnes un visi atplaukām. Sanesām mantas mājā un sacepām makaronus ar Mārča sarūpēto gaļu. Gaļa bija izcila, nu bet tie makaroni…

Pirmā treniņu diena

Pamatīgi izpētījuši karti, nolēmām doties uz Mistras upi. Sacensību sektoros trenēties nebija atļauts, tāpēc devāmies krietni augstāk pa upi virs tiem. Upe kā Amata, tikai ūdens apjoms kā Gaujā, un tas viss gāzās lejā pa milzu kritumu.

Ar nelielu bijību gājām upē meklēt zivi. Straume pamatīga. Ja iebridi nedaudz virs ceļiem, tad nākamais solis varēja beigties ar peldi un izkāpšanu no upes vismaz 100 metrus zemāk.

Arturs, Jānis un Mārcis sāka cerīgi, bet upē īsti netika. Otomārs kā jau pieredzējis foreļu un lašu vīrs noskatīja vietu augstāk pa straumi un gāja uz turieni. Man diena sākās “īpaši veiksmīgi” – salicis savu mušiņkātu, secināju, ka spolei nolūzusi bremze… Rezerve, protams, palikusi namiņā! Neko darīt. Saliku 3# sausiņa makšķeri, ar kuru varēju tikai imitēt copi.

Man pašam prioritāte pirmajā treniņu dienā bija saprast, kā komandas biedri jutīsies šādos ūdeņos. Otomāram ir liela pieredze Skandināvijas upēs, viņš regulāri ir braucis lašos un forelēs. Arturam un Jānim šī bija pirmā reize, kad ar mušu iekāpj ūdenskritumā un mēģina izvilkt foreli. Mēs abi ar Mārci šeit bijām jau bijuši 2019. gadā un zinājām, ko gaidīt no trakulīgās Norvēģijas dabas.

Vēroju un priecājos. Mārcis sāka uzmanīgi un ar mietu bakstīja gultni, vienlaikus cenšoties ķert foreli. Arturs kā pārgājienu lietpratējs sāka pārliecinoši, bet upe lika manīt, ka nebūs vis te nekāda pastaiga pa meža takām! Jānis kā jau Lācis deva virsū un droši gāja ūdenī. Tika gan vien līdz tai zonai, kas pat lāci noliktu pie vietas.

Es sāku kā baigi pieredzējis upju pazinējs, bet, paspēris dažus soļus, jau sāku klumburēt pa akmeņiem un ar nelieliem pietupieniem tomēr noturējos kājās. Labi, ka kolēģi neredzēja… Sāku cerīgi un īsā laikā tiku pie trīs nelielām forelītēm. Redzēju, ka Arturs arī ticis pie pārīša. Mārcis turpināja ar mietu bakstīt gultni, Lācis puspietupienā arī pa kādai noķēra. Kur tad palicis Otomārs? Pienāca ziņa, ka viņš, izrādās, 30 m augstāk virs mums paslēpies aiz krūmiem un ticis pie glītas foreles. Zivs izmērs – 45 cm, kas pirmajām 20 minūtēm nemaz nav slikti!

Upē pavadījām vēl kādu laiku un vilkām mazās foreles. Arī Māris pierada pie upes, mietu bija nolicis malā un sāka vilkt forelītes. Viss notika! Pēc kāda laika devāmies pa upi uz augšu. Zivju izmērs neiepriecināja, bet to bija daudz. Tiesa, nebija pat minimālo 20 cm.

Vienojāmies griezties atpakaļ uz mītni un pa ceļam piestāt pie lielākas upes. Copējām vēl kādu stundu, zivju bija maz, un nogurums lika doties uz mājiņu.

Vakarā sējām mušas un cepām cita veida makaronus ar gaļu. Gaļa izcila, bet nu tie makaroni…

Vēl divas treniņu dienas

Nākamajā dienā mums bija jāpārvācas uz oficiālo nometnes vietu pilsētiņā Koppang. Komandas biedrus nogādāju līdz upei un pats devos uz kapteiņu sanāksmi. Tajā tika izskaidroti noteikumi un pasākuma programma. Tika iegūti jauni kontakti ar itāļiem un somiem. Uzzināju, ka uz Somiju var braukt piedalīties viņu nacionālajās sacensībās un gūt papildu pieredzi. Izklausījās interesanti.

Pēc kapteiņu sanāksmes atgriezos pie komandas, lai nedaudz paķertu zives. Ūdens līmenis patiešām bija iespaidīgs, upē varēja iebrist precīzi 1 metru… Katrs tikām pie dažām alatām un forelēm. Vēlāk devāmies uz kempingu, sējām mušas un apspriedām pēdējās dienas plānus.

Trešā diena. Lai labāk saprastu copes īpatnības tik lielā ūdenī, nolēmām apmeklēt Glommas upi.

Klasiska sporta nimfošana te nederēs. Labu laiku izbraukājušies, nonācām skaisti ainaviskā vietā ar stāvu kāpienu līdz upei. Kā jau spītīgie latvieši kāpām pie upes pa stāvu kalna nogāzi. Tas nu nemaz nebija prāta darbs, bet copēt visiem gribējās.

Sākām ķemmēt upi. Zivis pieteicās, un visi bija daudzmaz apmierināti ar rezultātu. Mārcim īsti labi nesekmējās, jo nebija uzķēris upes ritmu un sajūtu. Redzēju, ka visu dara lieliski, bet zivju kā nebija, tā nebija! Arturs tika pie laba izmēra alatām un dažām forelēm. Pārliecība auga. Jānis gāja pāri visam un tiešām vilka labi, piemānīja pat vienu 40+ alatu. Viena mamuta izmēra forele viņam pārrāva pavadas un aizpeldēja tālāk ar pīrsingu. Man veicās labi, zivis pieteicās, un izmērs arī nebija peļams. Otomārs atkal bija pazudis...

Bija jau pusdivi, kad atcerējāmies, ka pusdienas viesnīcā ir līdz 14:00! Drudžaini lauzāmies pa brikšņiem pretī stāvajai nogāzei. Atradām Otomāru, kurš, protams, atkal bija vilcis skaistas foreles. Viņam pat vairākas trāpījušās izmērā starp 30 un 40 cm. Tālāk jau pilnā sastāvā kārpījāmies pa nogāzi augšup, lai paspētu uz pusdienām. Kāpiens iznāca kolosāls, kājas piedzītas, pulss tuvu maksimumam – bet paspējām! Uzmini, kas bija pusdienās! Jā, makaroni…

Pēc gardās maltītes gājām pētīt ezeru. Komandā bija neliela pretestība par ezera copi, bet es uzskatīju, ka noteikti vajag sagatavoties arī tai. Noīrējām laivu, un uz priekšu.

Man bija precīzi stunda, pēc kuras jāierodas kapteiņu sapulcē. Laivā biju es, Jānis un Arturs. Man bija maz laika copei, bet ezeru gribēju iemēģināt. Rezultātā stress un laika trūkums lika sevi manīt, tāpēc sanāca saspīlējums – sakašķējāmies. Nekas, toties pāris zivis noķēru. Arturs mani nogādāja līdz sapulcei un atgriezās ezerā.

Sapulce ilga 20 minūtes… Pamatīga vilšanās, jo nekas jauns tur netika paziņots. Vakardienas sanākšanā minēja – ja ūdens līmenis Glommā nekritīsies, tiks pasludināts plāns B (daži posmi tika vērtēti kā dzīvībai bīstami). Tomēr līmenis kritās pa stundām, un plāns A tika atstāts spēkā.

Devos atpakaļ uz ezeru, lai redzētu, kā sokas komandas biedriem. Tur viss bija mierīgi, pa kādai forelītei un alatiņai, bet cope neizteiksmīga. Beigās gājām visi uz kempingu. Tad bija atklāšana, vakariņas, mušu siešana, mantu kārtošana pirms starta. Pie miera – plkst. 1:00.

Pirmā sacensību diena

Plkst. 4:45 – celšanās, 5:10 – brokastis, 6:00 – izbraukšana uz zonām. Arturs devās uz Atnu. Par šo upi mums vispār nebija nekādas informācijas, gatavais kaķis maisā! Jānim bija iekritis Glommas augšas posms, Otomāram – Glommas leja, man – Mistra, Mārcim – ezers. Nonācis pie upes, sapratu, ka posms izskatās diezgan labi un ir pat cerība kādu zivi noķert. Mans tiesnesis bija vīrs gados, kuram patīkot medīt aļņus. Viņa lielākais eksemplārs esot ap 300 kg.

Plkst. 8:00 tika dots starts. Bridu upē un pirmajās 6 minūtēs noķēru 6 forelītes, bet neviena nesasniedza minimālos ieskaites 20 cm. Straume bija jaudīga, taču turpināju precīzi un bez kļūdām. Rezultātā piemānīju pirmās zivis un sesiju beidzu ar piecām, kas tika ieskaitītas. Kopā 90 minūtēs biju izvilcis gandrīz 20 zivis.

Pauze 30 minūtes, un sektoru maiņa. Satiku divus konkurentus un sapratu, ka mans rezultāts ir diezgan labs, jo nebiju pēdējais!

Tika dots starts pirmās sesijas otrajam cēlienam. Sāku drudžaini, bet negāja tiek raiti kā pirmajā cēlienā. Nedaudz iesprūdu pie dažiem pūliem, bet saņēmos un turpināju. Zivis pieteicās raiti, bet līdz uztveramajam tīkliņam netika. Nolēmu pamainīt attālumu, un viss sāka notikties! Šādā upē forele jāķer tuvā distancē, jo viņa pēc iespējas ātrāk ir jāuzsmeļ. Tālākā distancē bija diezgan sarežģīta izvadīšana – realizācija tikai 10–15%. Izcēlu vienu ieskaites zivi un lērumu ar mazajām. Kādas piecas ieskaites zivis atāķējās tieši tālās distances dēļ.

Tuvojās sesijas beigas, un es atgriezos vietā, kur bija pasprukusi laba izmēra forele. Nomainīju mušu un foreli uzāķēju! Pie sevis vien noteicu, ka šī zivs ir jāiesmeļ, lai tur vai kas. Turēju foreli, lai nesāk krist lejā pa straumi, bet nesanāca! Forele sāk skriet uz leju, es tai pakaļ un... paklupu, viegli līdz pleciem iesēzdamies straumē.

Piecēlos kājās un ieraudzīju, kā no vestes un magnēta atdalās uztveramais tīkliņš! “Nav tīkliņa – nav zivs!” nodomāju. Bez lielas prātošanas lēcu pakaļ tīkliņam. Pats atrados teju zem ūdens, bet satvēru tīkliņu, paralēli turot zivi auklas galā! Te viņa bija! Mēģināju pārtvert tīkliņu ērtākā pozīcijā – un tas atkal aizgāja lejup pa straumi! Atkārtoju lēkšanas iemaņas, un tīkliņš rokā! Zivi iesmēlu – 27 cm!

Vēl bija laiks, un turpināju copēt. Noķēru vēl 5 zemmērus, un tad jau arī sesija bija galā. Tabula man ar septiņām ieskaites zivīm rādīja 4. vietu savā grupā!

Otrā sesija

Pilnībā caurmircis, iekāpu autobusā, lai tas mani aizvizinātu uz otro sesiju. Busā apžāvēties iznāca vien 15 minūtes, un jau jākāpj ārā.

Satiku Mārci, kurš esot piemānījis divas zivis. Tas bija lielisks rezultāts, jo ezerā kaut ko vispār noķert jau bija sasniegums. Mārcis man pastāstīja, kur jābrauc un jāstrādā. Šī bija ļoti svarīga informācija, jo pašam trīs stundās sameklēt zivi ezerā bez papildu norādēm būtu tīra veiksme.

Sapratu, ka līdz sesijas sākumam ir 4 stundas un atpakaļ uz kempingu mēs nebrauksim. Metās vēss, tāpēc novilku slapjās drēbes, izgriezu un meklēju, kur sasildīties. Ieraudzīju, ka pie galvenā tiesneša ir iekurts ugunskurs. Noģērbos līdz termoveļai, izlēju brienambikses un sāku žāvēt tur drēbes. Laiks žāvēšanai – 3,5 stundas. Tā es tur arī nosēdēju līdz pusčetriem un drēbes par 80% tomēr dabūju sausas. Kad biju uzvilcis pussausos apģērba gabalus atpakaļ, sāka līt vasarīgs Norvēģijas lietus. Temperatūra ap +14. Skaisti...

Notika izloze, un pie manis pienāca itālis. Nospriedis, ka tas ir mans pielozētais laivas biedrs, izstāstīju viņam visu, ko zinu par ezeru. Visu, ko man bija stāstījis Mārcis un kur pats biju ķēris 2019. gadā. Tad viņš man pajautāja, vai es tiešām esmu no norvēģu komandas, jo tas esot viņa ielozētais partneris. Kāds norvēģis?! Es latvietis! Neko darīt – informācija noplūdināta.

Gaidīju savu ielozēto laivas partneri, kurš izrādījās no Polijas. Izrunājām stratēģiju pa otram lāgam. Priecājos, ka mūsu plāni un informācija sakrīt. Lieliski! Devāmies ezerā, noskatījām izvēlēto kursu un sākām strādāt.

Samērā ātri tiku pie copēm. Pirmā zivs nokrita, otrā norāva visas parpalas… Turpināju spītīgi apgūt ezeru. Polim lieliska alata 40 cm+, man maza alatiņa un tad uzreiz forelīte! Man tas derēja, un tiku priekšā polim.

Turpinājām dreifēt līdz mazai upītei, kas ietecēja ezerā. Polis uzmeta upītes virzienā, un uzreiz galā labs kukulītis – 47 cm alata! Es drudžaini arī raidīju savas mušas upītes virzienā. Plaukt! – lēnīgi kaut kas uzsēdās uz āķa. Vilku un ieraudzīju, ka galā ir veseli divi kukulīši. Galvā atausa doma par 0,0145 aukliņu, bet uzreiz to nodzēsu, tiku līdz tīkliņam un iesmēlu augšējo alatu – un aukla pārtūka! Vismaz viena zivs tīkliņā. Noliku makšķeri uz laivas malas, skatos – kāts nolokās. Pakampu kātu, un – tavu brīnumu – otrs kukulītis galā. Iesmēlu arī to! 44 cm un 45 cm alatas uz 0,145 aukliņas!

Tā mēs ar poli turpinājām līdz sesijas beigām. Viņam rezultātā 9 zivis, man 8. Biju vairāk nekā apmierināts, jo zināju, ka kopumā man bija vairāk zivju nekā kolēģim, diemžēl nemācēju tās pareizi izvilkt.

Pēc sesijas tabula rādīja, ka polim pirmā vieta, man otrā. Sākums reāli super!

Devāmies atpakaļ uz bāzi, lai paēstu vakariņas un uzzinātu, kā gājis komandas biedriem. Jānim pirmais starts bija «īpaši labs», jo tieši pirms starta blakus sektora tiesnesim esot palicis slikti ar sirdi. Vīram nedaudz virs 90 gadiem, bet sākumā esot bijis diezgan ņiprs. Kāds Anglijas izlases dalībnieks izglāba veco vīru, un viss beidzās laimīgi. Jančuks, cik varēja, tik iesaistījās tiesneša uzpasēšanā un paralēli veica makšķerēšanas vingrojumus. Pievārēja 3 zivis, par ko viņam 15. vieta.

Arturs par Atnu izteicās vienkārši – ūdenskritums ar dažiem pūliem, un tajā viņš pamanījās izvilkt 3 zivis (15. vieta). Otomāram sekmējās labāk, viņš saķēra 8 zivis (11. vieta). Mārcis ar 2 ezera zivīm ieņēma 14. vietu, bet sniedza komandai ļoti vērtīgu informāciju par zivju atrašanās punktiem. Paldies!

Savukārt jau pieminētais itālis ar norvēģi aizstūrēja nepareizā virzienā, manu un Mārča informāciju neņemot par pilnu. Un labi vien bija!

Otrajā sesijā Mārcis darbojās Atnā un teica tieši to pašu, ko Arturs – ūdenskritums ar dažiem pūliem. Kopā noķēra 2 zivis un ieņēma 14. vietu. Arturs copēja pa Glommas augšu, izcēla tikai 1 zivi un ierindojās 16. vietā. Jānim gāja līdzīgi kā Arturam – arī viena zivs un 16. vieta. Visbeidzot Otomārs devās uz Mistru un pievārēja 4 zivis, kas viņu ierindoja 12. vietā.

Otrā sacensību diena

Trešā sesija. 4:45 – celšanās, 5:10 – brokastis, 6:00 – uz sektoriem. Man Atna jeb ūdenskritums ar pūliem, Mārcim – Glommas augša, Arturam – Glommas leja, Jānim – Mistra un Otomāram – ezers. Laižam uz sektoriem.

Autobusā tika atplēsta vēstule ar izlozes rezultātiem: man bija iekritis Atnas pirmais sektors. Paskatījos satelīta kartē un ieraudzīju tikai baltu upi. Tas liecināja par ūdenskritumu, ko jau bija pieminējis Mārcis un Arturs. Šaubu pilns, gāju uz sektoru, bet, pienācis pie krasta, nedaudz nomierinājos – nebija tik traki!

8:00 sāku sesiju – droši bridu upē un sāku ķemmēt visas potenciālās vietas. Pēc stundas man bija tikai viena zivs. Nekas nesanāca, viss pinās, aprāvās liels daudzums mušu. Uzgāju līdz sektora pirmajai daļai un ieraudzīju ūdenskritumu. Te izrāvu vienu nelielu foreli, un tā izrādījās mērā. Fuuu...

Pārvietojos pa ūdenskritumu uz augšu. Iebrist te nevarēja, iemest arī ne, jo traucēja krasta koki. Kaut kā iemānīju mušu nelielā 2x2 m pūlā – un BAM! Smuka forele! Bet muša izāķējās un automātiski metās kokos virs galvas! Bija pagājusi jau 1 h 45 min, bet man tikai 2 zivis. Nebija labi...

Tempā nesos uz sektora augšu, un tur skatienam pavērās jaudīgs un dziļš plūdums. Iebrist tajā tāpat nevarēja, bet nu jau varēja iemest. Un ir zivs! Darbojos tālāk, un viss beidzot atkal sanāca. Līdz sesijas beigām biju salasījis jau astoņas zivis. Lielākā – 48,5 cm, neatceros, bet kaut kāds klucis vienā brīdī tika iesmelts.

Pēdējās piecas minūtes. Ātri skrēju uz vietu, kur iepriekš biju atradis alatas. Metu – ir viena, otra, trešā zivs, un tad muša kaut kur iesēdās un norāvās.

Domāju – viss, pietiek, bet paskatījos pulkstenī – vēl 30 sekundes. Lai iet! Metu to vienu nabaga mušu ar karājošos apakšējās mušas pavadu un 2 sekundes līdz beigām dabūju arī ceturto zivi. Tiesnesis smējās, es ar! Zivju izmēri pēdējās piecās minūtēs – 23 cm, 31,5 cm, 38 cm un 41,5 cm. Paveicās!

Pēc sesijas uzzināju, ka 3. raundu savā kompānijā esmu novinnējis! Sāku analizēt visu trīs sesiju rezultātus un sapratu, ka kopvērtējumā sanāk ļoti labs rezultāts. Tabula individuālajā vērtējumā rādīja 4. vietu.

Komandai gan nesekmējās tik labi. Mārcis bija ticis atpakaļ ierindā un rādīja, ko var, – viņam 11 zivis un 5. vieta. Arturam – 4 zivis un 12. vieta, Jānis nodeva pa nullēm un palika 16. Otomārs no ezera izmānīja vienu zivi, un par to 15. vieta.

Pie vakariņu galda runājām un sapratām, ka medaļa ir tik tuvu, bet tik tālu! Ar to arī pietika!

Pēdējā diena

Celšanās – 4:45, brokastis – 5:10, uz sektoriem – 6:00. Man pēdējās sesijās bija Glommas augša un leja. It kā viss zināms, bet stress bija sakāpis, un nespēju saņemties. Piegāju pie upes, un nez no kurienes uzradās pārliecība, ka viss ir beidzies. Pilnīgs galds, upes platums kā Daugavā pie Jaunjelgavas, straume pamatīga. Sāku neveikli darboties, un nesanāca pilnīgi nekas.

Tā es nomuļļāju savu 4. sesiju un izlaidu iespēju cīnīties par bleķi. Uz piekto sesiju jau braucu ar makšķerēšanas sajūtu: paķeršu alatas, un uz mājām!

Vai es varēju labāk? Jā, noteikti! Braucot uz Eiropas čempionātu, vēl nebija pārliecības, ka varu cīnīties ar kontinenta grandiem. Tagad gan tas ir apzināts. Ir saprotams – lai izcīnītu medaļu, ir jāiet uz 110%. Atslābt nedrīkst ne mirkli. Ja ziemā ir jāgrauž ledus, tad vasarā ir jāpeld un jādzer upes ūdens!

Komandas biedriem trešajā dienā veicās labāk nekā iepriekšējās sesijās. Vīri bija saņēmušies! Otomāram attiecīgi 15. un 3. vieta, Jānim – 12. un 12. vieta, Mārcim – 11. un 14. vieta, man – 14. un 8. vieta, Arturam – 9. un 7. vieta! Arturs pēc ezera sesijas atbrauca ekstāzē, jo ar 0,01 aukliņu bija izvilcis 43 cm alatu! Traks čalis!

Kopumā visi bijām priecīgi par rezultātu. Latvija palika 14. vietā no 16 komandām, taču mums ir jauns komandas sastāvs, čaļiem acis deg, viņi ir gatavi sisties par vietu TOP3! Tikmēr šo čempionātu uzvarēja Francija, otrie Spāņi, treši somi.

Paldies Arturam, Otomāram, Mārcim un Jānim par iecietību un komandas garu! Īpašs paldies Mārim Bērziņam par degvielas izdevumu segšanu!

Jāņa Lāča spilgtākie momenti čempionātā

Pirmā diena. 1. sesija Glommā (starts 8:00).

Dodamies cīņā. 30 minūšu gājiens un kāpiens lejā pa mežu, brikšņiem un dažviet klinšainu pamatni, līdz, manāmi iesvīdis, kopā ar tiesnesi esmu nonācis izlozētajā zonā.

Sāku ar izpēti – cenšos atrast vietas, kur varētu uzturēties zivis. Kādas 40 minūtes veltu zonas lasīšanai, galvā veidojot plānu – kur un ar ko sākt. Satraukums manāms, bet esmu gatavs cīņai.

7 minūtes pirms starta tiesnesis paziņo, ka blakus sektorā nav ieradies tiesnesis un ka viņš tiesās no buferzonas (neitrāla vieta), lai man un otram sportistam būtu vienādi spēles noteikumi. Mana zona ir grūti brienama, krasts ar slideniem akmeņiem, tāpēc viens tiesnesis uz diviem man nozīmē pamatīgu skrējienu pēc katras noķertās zivs. Tas nemaz nav godīgi. “Tas taču ir Eiropas čempis! Sauciet rezerves tiesnesi! Kas notiek!” prātā šaudās šādas domas. Par laimi, otrs tiesnesis tomēr ierodas – varēšu vadīties pie plāna. Mušiņmakšķere rokās, viss kārtībā, adrenalīns kūsā. Nu tad beidzot signāls – un sākas!

Pēc brīža atkal pieskrien mans tiesnesis un ziņo, ka tam otram tiesnesim laikam ir sirdslēkme. Mediķi jau esot ceļā. Esmu šokā! Kāda sirdslēkme? Vai man tagad kaut kā jāiet palīdzēt? Vai turpināt makšķerēt? Kas tagad man reģistrēs noķertās zivis? Pēc kāda laika atkal atgriezies, mans tiesnesis pasaka: otrs esot atslēdzies. KĀPĒC TĀ? Kāpēc tas notiek ar mani? Esmu izsists no sliedēm. Nesaprotu – makšķerēt vai iet palīdzēt. Grūti… Tomēr saņemu sevi rokās, cenšos ķert kaifu un sāku strādāt.

Manos TOP punktos zivju nav, vai arī nespēju tās piemānīt. Atgriežos zonas sākumā un redzu, ka buferzonā, pretinieka zonas beigās, ir smuka graviņa un upe maina tecējumu. Tur, nedaudz piešmaucot, rauju vaļā, un rezultāts ilgi nav jāgaida. Tieku pie smukas mēra alatas – vismaz viena visām nelaimēm pa virsu!

2. sesija Glommā (starts 16:00). Sagatavošanās identiska – zonas izpēte, mušu un makšķeres pārbaude pie tiesneša. Braucot ar autobusu uz starta vietu, galvā ir tikai viena vēlēšanās – kaut paveiktos ar zonu! Tomēr... atduros kā pret sienu. Burtiskā nozīmē. Krasts ir stāva klinšu plātne, pa kuru pa taisno ar visiem šipiem zolēs nogrubuļot upes dzelmē. Tiesnesis brīdina, ka upi šķērsot aizliegts, jo varot noslīkt. Smieklīgi, te jau nemaz iebrist nav iespējams, vienīgi peldēt. Jā, zona ir smaga un ļoti dziļa.

Sāku ķemmēt upi pusmetru no krasta, ar vienu roku turoties bērza zaros. Te – maigs piesitiens. Ir – beidzot! Skaista mēra alata, kam seko kritiens no klinšu plātnes un īsa atsvaidzinoša pelde. Ticis galā ar izbīli, turpinu.

Kopumā pieteicās 8 zivis, bet dabūju tik vienu. Tiesnesis Olavs laikam redzēja, ka esmu nosalis un vairākkārt aicināja iedzert kafiju, piedāvāja mašīnā sasildīties, bet es atsakos – es taču esmu atbraucis cīnīties!

Otrā diena. 3. sesija Mistrā. Kad ierodos pie upes, smaids beidzot ir pa visu seju. Manā zonā ir skaistas atpūtas vietas, kur zivis var atvilkt elpu. Ideāls posms ar ļoti daudziem spotiem. Izķemmēju zonu, un ir! Beidzot piesakās skaista forele ap 30 cm! Bet tad ar filigrānu palēcienu tā noraujas. Protams, kamols kaklā. Saprotu, ka šī zivs bija jāpaņem. Pat tiesnesis nosaka: “Man ļoti ļoti žēl, Jāni.”

Cīnos tālāk, bet beigās vienalga palieku uz apaļas nulles. Protams, ir vilšanās un rūgtuma sajūta. No 5 sportistiem Mistrā tajā rītā tikai viens noķēra zivi un tikai vienu… Ehhh – es ar savu 30 cm foreli būtu tabulas augšā!

Trešā diena. 4. sesija ezerā. Cīņai gatavs par 100%. Nepatīkamās atmiņas par iepriekšējās sesijas nulli mani nepamet, tomēr ir jauna diena, un jādod iekšā!

Startēju laivā kopā ar norvēģi. Abi iepazīstamies jau krastā, aprunājamies un nolemjam startēt kā viena komanda bez slēptām viltībām. Kopdarbs atmaksājas – veiksmīgi atrodam spotu, kur uzturas alatas. Zivis seko viena pēc otras, ir arī pāris nogājieni. Norvēģis noskatās no manis, ka alatas ņem uz redtagiem – tad nu abiem pa 3 tādiem uz sistēmas. Jāatzīst norvēģa meistarība – viņš dabū 5 skaistas alatas, kamēr es spēju piemānīt tikai divas.

Un tad seko… ha-ha-ha! Taisot pārmetienu, jūtu, ka kaut kur ieķēries. Nedaudz sadusmojos un kārtīgi parauju. Hmm, nesaprotu – kur ir manas mušas? Un tad pagriežu galvu. Viena nimfa ir norvēģim vaigā… Oō! Asinis tek, un nimfa ir iesēdusies kārtīgi. Johaidī!!! 4 mm volframa galva ar ļoti tievas stieples āķi. Norvēģim, izskatās, tā nav pirmā reize, viņš uz manu “sorry” atbild ar vienkāršu “it’s ok”.

Kamēr mana nimfa karājas norvēģa vaigā, viņš, maita, ir paspējis novērtēt attālumu starp manām pavadiņām. Kad norvēģis ar tiesnesi sāk sarunāties savā dzimtajā valodā, saprotu, ka briest mēsli. Attālums starp nimfām man ir labi ja 35 cm, bet jābūt vismaz 50. Pa burzmu nemanot norauju pavadas, un visi pierādījumu gali ir ūdenī. Burtiskā nozīmē. Lai mazliet pārceltu situācijas akcentus, lūdzu tiesnesim turpmāk uzrādīt, kā tiek mērītas zivis viņa tautietim. Nu mazums – savējais taču – pāris centimetri šurpu, pāris turpu. Sarunājam, ka viens otram palīdzēsim, bet neatslābsim, jo noteikumi paliek noteikumi.

5. sesija Atnā. Uz savu zonu dodos ar vienu domu – izdarīt visu komandas labā, kas ir manos spēkos. Nulle nav pieļaujama, un ir jābūt ieskaitei.

Upes nolasīšanai veltu stundu, ja ne vairāk. Spoti iegaumēti, mušas un makšķere pārbaudīta. Atnā ūdens ir tīrs kā akvārijā, tik tīros ūdeņos nav būts nekad. Cītīgi ķemmēju upi no abām pusēm, tupus piesēžot, no attāluma, skrienu pa krastu, šķērsoju upi. Sevi liek manīt sagurums, bet jāstrādā. Nimfas, slapjās mušas, gan pa vienai, gan tandēmā – tiek darīts viss, lai piemānītu zivi. Aptveru, ka esmu jau piektais, kas šajā zonā ķer. Ko darīt? Kāpēc neizdodas? Kur ir zivis?

Nolemju dot vienam spotam atelpu. Pēc brīža klusiņām pienāku un no krasta starp kokiem iemetu nimfu. Tā metu un metu, un pēc divdesmitā metiena – piesitiens, un IR! Alata paņem no 3 m dziļuma, bet tiek ātri uzcelta augšā un krastā. Lecot tai pakaļ, piezemējos ar celi pret akmeni. S#ds ar visu, galvenais ir iesmelt zivi tīkliņā! JĀ – tas ir izdarīts. Alata tiek nomērīta un ir virs 40 cm. Zivs uzmanīgi atlaista, protokols parakstīts. Prieks neviltots!

Pāris teikumi nobeigumam

Pirms sacensībām treniņos pavadījām vairākas dienas, un radās sajūta, ka ir atkostas pareizās mušas. Bija pārliecība, ka viss ir tā, kā jābūt. Zivis ķērās varbūt ne pārāk daudz, tomēr izdevās šo to uzbildēt un galu galā saprast pāris lietas. Taču sacensības nav treniņš – tās ieviesa savas korekcijas. Attiecīgi rezultāts ir tāds, kādam tam arī bija jābūt, – uz čempionātu es aizbraucu ar vienu koferi bagāžā, bet mājās atgriezos ar četrām somām pieredzes un zināšanu! Tagad tik jātrenējas nākamajām sacensībām!