Rudenīgi raibumi

Septembris – viens no labākajiem copes mēnešiem, jo vēl ķeras siltumu mīlošās zivis un jau ķeras vēsāku ūdeni mīlošās. Protams, šajā mēnesī meža ezeriņā līņu un karūsu lomi nebūs vairs tādi kā maijā, bet tikt pie laba loma šomēnes var vairākumā ūdeņu.

Esmu pasācis stāstīt par savām copes gaitām, tad nu arī šoreiz īsais stāsts par divām reizēm: viena ar pludiņmakšķeri Liepājas pusē, otra ar fīderī Gaujas lejtecē.

Ābeces patiesības neviens nav atcēlis

Septembris, vienu dienu (trešdienas vakarā) paziņa atsūta foto ar smuku raudu lomu un komentāru, ka tas neesot viņa loms, esot vienkārši pastaigājies gar vienu Liepājas kanālu un tur viens copmanis cēlis no ūdens uzglabājamo tīkliņu, kurā esot bijis ap 10 kilogramiem lielu skaistu raudu – un tas viss ar 7 m bezriņķu kātu... Es kā iedomājos tās izjūtas, kuras sniedz bezriņķu kāts (pūle, mahs) ar smuku zivi galā, tā visi mati stāvus saceļas, pat gulēt īsti nevaru, visu laiku pludiņš acīs rēgojas. Skaidrs, ka jābrauc...

Ierodos copes vietā

Pāris dienas darbā sēžu kā uz adatām, labi, ka darbs saistīts ar makšķerlietām, tas vismaz ļauj biki mierīgāk sagaidīt braucienu uz copi. Piektdienas vakarā uzvāru grūbas, uztaisu mannā mīklu, visi tārpi sapirkti, viss mašīnā sakrāmēts, mēģinu gulēt, bet... nekas prātīgs tur nesanāk. Tāpēc sēžos mašīnā un kādu brīdi pēc 5:00 esmu pie ūdens.

Tumšs, toties sirds mierīga. Ieleju no termosa kafiju, atskrūvēju mazo blašķīti ar konjaku – nu forši, tā ir mana pasaule, te es jūtos labi! Jo vecāks kļūstu, jo vairāk tā cilvēku–nemakšķernieku pasaule man nepatīk, tāpēc aizvien vairāk laika pavadu pie ūdeņiem.

Bet nu cik ilgi tu tā vienkārši sēdēsi, spīgulīšu pludiņam man nav līdzi, bet ar iemetamo sonāreholoti Deeper paskatīties, kas tur notiek zem ūdens, gan var. Tāpēc lieku kopā savu dīpermakšķeri – vecu, trīsdaļīgu karpu kātu ar spoli, uz kuras uztīta 0,33 mm pītā aukla, lai, nedod dievs, nenoraujas tā Deeper bumba, pārāk dārga, lai tā vienkārši aizmestu.

Ar to nostaigāju krastu, kur esmu atbraucis. Pirmkārt jau, redzu, kur ir kāda grunts, kur ar savu 8 m bezriņķu kātu tieku klāt dziļumam, bet kur netieku. Tāpat mazais aparāts gana labi parāda arī zivis. Protams, tikai tās, kuras tajā brīdī trāpās šaurajā starā tieši zem dīpera, kurš peld tajā 4–5 m dziļumā. Taču zināmu daudzumu informācijas tas dod, lai varētu atrast vispiemērotāko copes vietu izvēlētajam makšķerēšanas veidam.

Dodu ēst

Nākamais darbs, ko arī varu veikt tumsā, ir barības maisīšana. Mērķa zivs ir rauda, un, jo lielāka, jo labāk. Tāpēc izvēlos 1 paku Sensas Gros Gardons (tumša, rupja, ļoooti aromātiska barība) un 1 paku Boland Lielā Brekša (gaiša, aromātiska, un man ļo ooti patīk). Samaisu abas un ļoti stipri samitrinu. To daru tāpēc, ka, pirmkārt, kanālā ir mainīga virziena straume un reizēm pat ļoti stipra, bet es gribu, lai mans cienasts gulētu uz vietas, nevis kaut kur skalotos. Attiecīgi arī zivis nevis ietu tam līdzi, bet nāktu pie manis, jo makšķerēt taisos ar 8 m bezriņķu kātu 4,5 metru dziļumā un neko dikti daudz papludināt nevarēšu.

Kad barība ievilkusies, pievienoju 6 kilogramus tumšas, smagas zemes. Tā šeit pilda vairākas funkcijas. Pirmā: balasta – notur uz vietas galdu. Otrā: barības atšķaidītāja – no zivju pārsātināšanas viedokļa skatoties, jo vēsā ūdenī bieži vien zivīm dikti nepatīk, ja aromātu kļūst par daudz. Trešā: barības atšķaidītāja – no biežas barošanas viedokļa.

Par pēdējo aspektu runājot – raudu, bieži arī brekšu copē zivīm patīk, ja ēdamo nelielās devās dod regulāri, kaut pa bumbiņai 5 minūtēs. Ja to dara ar tīru mantu, tad gan barības aiziet stipri daudz, gan zivis ātri vien pārēdas. Ja viņu tur nav daudz vai ir kaprīzas, zeme nekad neko sliktu neizdarīs. Tāpēc es to izmantoju praktiski vienmēr.

Kamēr darbojos, tikmēr pamazām jau sāk aust gaisma, krastā parādās pirmie copmaņi. Var taisīt vaļā makšķeri. No iepriekš sagatavotajām saiviņām izvēlos vienu ar 5 gramu pludiņu. Tas ir klasiskais bolonēzes–straumes pludiņš ar olas–piliena formu, garu, tievu ķīli un aptuveni 5–6 cm garu, resnu, košu antenu. Pamataukla – 0,20 mm. Sākumam lieku 0,14 mm pavadiņu ar 12. numura āķi un mēru dziļumu.

Krēslā pludiņa antenu redz diezgan švaki, tāpēc darbojos bez steigas, bet redzu, ka metrus 20 tālāk sēdošie copmaņi ar spīguļiem pludiņā jau izvelk pirmās zivis. Uhhh, kā tas uzsit asini!

Lipinu pirmās 5 bumbas un metu ūdenī. Pirmās copes minūtes pārmetu tīri uz izjūtām, īsti jau pludiņu vēl neredz, bet tik un tā pirmo plici, gramus 150 smagu, izvelku. Pamazām aust gaisma, mostas pilsēta un pilsētas putni, pie kanāla sarodas aizvien vairāk makšķernieku, un parādās arī pirmās raudas. Tiesa, ne tās lielākās, tomēr ir.

Vienmēr un visur, sākot copi, paiet kāds laiciņš, parasti no pusstundas līdz stundai, kamēr mana aura savienojas ar ūdens auru, kamēr sāku just, kādā ritmā dzīvo konkrētais ūdens, ko un kā grib zivis utt. Arī braucot filmēt kārtējo raidījumu, es lūdzu operatoram kādu stundiņu ļaut man mierīgi pacopēt, iebraukt tēmā. Tā arī šajā reizē aptuveni stunda paiet, līdz sapratu, kā elpo kanāls, kādā dziļumā, kādu ēsmu un cik aktīvi ēd zivis, kādas zivis pamatā turas uz galda, kādā ritmā viņas vajag barot, lai nodrošinātu pastāvīgu interesi.

Vados pēc pārbaudītām zināšanām

No ēsmām man līdzi ir: vārītas grūbas, mannā mīkla, lielie baltie mušu kāpuri, mazie krāsainie mušu kāpuri – pinki, sliekas lielas, sliekas mazas un 100 grami motiļa. Esmu gatavs jebkuram zivju garastāvoklim.

Sāku copi ar 3 pinkiem uz āķa un ar dziļumu, kad ēsma skaras pie grunts. Taču, tā kā pinki ļoti garšo maziem plicīšiem, samazinu dziļumu tā, lai ēsma būtu kādus 5 cm virs grunts, un pinkus nomainu uz 1 lielu, piebriedušu grūbu. Šādu ēsmu biežāk iekāro raudas, turklāt tādas, kuras tā vienkārši ar makšķeri vairs necelsi no ūdens, tas ir – zivis uz 300–400 un vairāk gramiem.

Kādas pāris stundas viss rit kā pēc ābeces: neliela barības bumbiņa (mandarīna lieluma) reizi 10 minūtēs, un zivju aktivitāte ir plus mīnus visu laiku. Ja aizdomājos un neuzbaroju, tad aktivitāte sāk zust, jo kanālā regulāri mainās straumes virziens un stiprums. Tāpat krastā ir gana daudz citu copmaņu, kuri arī baro. Daudzi gan to dara ļoti nepareizi, metot straumē mīkstas pikas. Tās izskalojas lielā platībā, tādējādi izšķaidot zivis un bojājot copi gan sev, gan citiem. Es cenšos barot regulāri, tādējādi koncentrējot zivis uz sava galda.

Taču tuvāk pusdienlaikam raudu aktivitāte sāk zust, precīzāk – parādās jocīgi tukšumi uz minūtēm 10–15, kad nav vispār nekādu copju. No pieredzes zinu, ka tam visbiežāk ir 2 iemesli: vai nu uz galda uznākušas lielas zivis vai plēsēji, tāpēc, kad raudas atkal pazūd, palielinu dziļumu tā, lai puse no manas 20 cm pavadiņas būtu uz grunts. Uz āķa grūbas vietā uzlieku 2 lielos baltos un 5 motiļus un nolemju pārbaudīt, vai uz galda nav uznācis kāds breksis. Parasti, ja viņš tur ir, no tāda kumosa neatsakās – ja vien pats neesi pārcenties ar dzīvo piedevu pievienošanu barībai.

Paiet aptuveni minūte, līdz mans pludiņš biki piepaceļas, virs ūdens parādās visa antena. Es pat nespēju vēl padomāt, kad roka jau piecērt – un jā – kāts ripā un pumpē. Jā, saprotu, ka tas nav monstrs, bet savi grami 800 puikā ir. Kad brekšu puikiņš uzpeld un lēnām slīd uz uztveramā tīkliņa pusi, es kārtējo reizi saprotu, ka breksis ir un paliek mana mīļākā zivs. Nu smuks pēc vella! Smuks un sirdij mīļš!

Mainu plānus

Viss, ar pirmā brekšuka noķeršanu sākotnējā doma par raudām pazūd. Zivis es tik un tā uz mājām vest netaisījos, attiecīgi domas, ka vajadzētu saķert maksimāli daudz raudu kādam mērķim, arī nav, bet atkārtoti sajust brekša pretošanos ļoti gribas.

Tā nu nolemju darīt visu, lai brekšu puikas noturētu un vēl papildus piesaistītu. Tātad vēl biki samitrinu barību, lai tā strādātu tikai pa grunti, piegriežu 2 slieku bundžu saturu, iemetu šķipsnu pinku un šķipsnu motiļu. Tagad man katrā bumbiņā ir neliela porcija gaļas, kuras uzdevums ir sapulcināt tuvumā esošos brekšukus un ieslēgt viņu apetīti.

Breksēni mani sadzird, un 10 minūšu laikā tieku pie diviem puikiem ap kilogramu un viena mazāka. Tad sasteidzu piecirtienu un iedodu vienam pa zobiem, un – puikiņi paiet malā. Toties raudas neļauj garlaikoties! Ik pa brīdim kāda smukule iekāro salīdzinoši lielu breksim domāto ēsmu. Pēc minūtēm 20–40 atkal atgriežas brekšuki, un atkal izceļu 3–5 puikas, līdz atkal kāds velkot noraujas. Tas brekšukiem dikti nepatīk, un viņi atkal paiet malā.

Laiks skrien, zivis ķeras, un pamazām dvēselē iestājas copes piepildījums, mirklis, kad jūti, ka var arī pietikt. Pulkstenis jau rāda ap pieciem pēcpusdienā, un varu copi arī beigt.

Ar lielām grūtībām, riskējot ar saplēšanu, izceļu tīkliņu betona krastā. Loms ir stipri pāri kilogramiem 30. No tiem – aptuveni 10 kilo raudu un pliču, bet ap 20 kg brekšuku, lielākie gan tikai ap 1,1–1,2 kg. Kopā ļoti smuks loms.

Apjautājos apkārtējiem, vai nevajag zivis, jo redzēju, ka viņiem aktīvā ņemšana beidzās jau pirms pusdienas, pie diviem brekšukiem tika vienīgi tas copmanis, kurš stipri piespiedās manai iebarotajai vietai. Izdalīju lomu vietējiem un ļoti apmierināts braucu mājās.

Šoreiz viss notika kā pēc ābeces: vienā un tajā pašā vietā, tikai nedaudz pamainot ēsmu un makšķerēšanas dziļumu, varēju ķert tieši tās zivis, kuras gribēju. Ar pareizi samitrinātu un pasniegtu barību dažās stundas izdevās pie sevis savākt un noturēt vairākumu aktīvo zivju no tuvākās apkārtnes, un rezultātā gūt labu lomu un patīkamas emocijas un atmiņas ilgam laikam. Nu forša diena sanāca!

Viņam ņem, man ne – ko es daru nepareizi

Otrs stāsts būs īsāks, un tajā centīšos atbildēt uz bieži vien dzirdēto jautājumu: sēžam abi ar draugu blakus, viņam ņem, man ne – ko es daru nepareizi? Ļoti iespējams, visu dari pareizi, vienkārši sēžat viens otram pārāk tuvu...

Strādāju kā ierasts

Rudenīgā Gauja, darba nedēļas vidus, bet abi ar kolēģi izkārtojam brīvdienu, jo klīst baumas, ka brīvdienās Gaujā esot bijusi laba brekšu cope. Gaujai vispār ir tāds maģisks spēks, viņa vienkārši velk, lai arī apzinies, ka iespēja aplauzties tur ir daudz lielāka nekā trāpīt uz labu copi. Bet tomēr velk...

Sarunājam, ka pēc 6:00 būsim pie upes. Ārā laiku gan sola pabriesmīgu, vēju līdz 20 m/s, lietu un ko tik tur vēl, bet, ja atrod pareizo vietu, kur vējš pūš no muguras un kur var piesiet lielo lietussargu, tad viss ir pat ļoti labi.

Piebraucis pie upes, redzu, ka kolēģis ir jau priekšā. Paeju metrus 20 zemāk pa straumi un iekārtojos. Cope vienkāršā – 2 vidēji jaudīgi fīderi, jo lietavu rezultātā upē ir diezgan stipra straume: vasarā tur var makšķerēt arī ar 60 gramu barotavu, bet tagad tālajā distancē 90 grami ik pa brīdim biki ripo.

Iejaucu barību – 1 kg Sensas Melno Breksi un 1 kg Boland Lielo Breksi. Zinot, ka straume būs stipra, mitrinu kārtīgi – tā, lai maksimāli maz skalotos pa straumi. Kad masa savilkusies, pievienoju vēl 3 kg tumšas, smagas zemes, un, to visu ar urbjmašīnu sakuļot, sanāk gandrīz 15 litri barības – dienai ar 2 fīderiem vajadzētu pietikt.

Vieta pazīstama, tāpēc grunti īpaši netaustu. Vienu fīderi nomēru 55 spoles apgriezienos (kāts Feeder Concept Distance Extra Heavy 150, spole – 6000. izmēra Feeder Concept Imperium 8), viens pilns roktura apgrieziens ietin ap 85 cm auklas. Noklipsēju distanci ap 46 metriem. Uz šīs spoles man uztīta 0,27 mm monofilā aukla. Otru makšķeri metu tuvu pretējam krastam, klipsējos 80 spoles apgriezienos, kas ir ap 68 metriem (kāts Feeder Concept Distance 100, spole – 6000. izmēra Feeder Concept Imperium 8). Šim kātam ir pītā aukla 0,14 mm diametrā, jo, lai arī kā man patīk copēt ar mono, tomēr distancē ap un virs 60 metriem vieglāk ir strādāt ar pīto. Attiecīgi šai makšķerei montāžā izmantoju 0,8 mm fīdergumiju.

Sāku strādāt ar paliela izmēra barotavu Djuzu. Uz abiem kātiem 90 gramu barotava, bet sākumam ar diezgan lielu grozu. Turklāt, pirms likt āķi un ēsmu, es katrā distancē iemetu pa 5 barotavām un tikai tad lieku pavadiņu (Owner RL340 –9. āķis uz 0,16 mm auklas). Sāku ar baltajiem plus motiļiem uz āķa.

Kad aizrauj elpu

Iemetiens. Gaidu minūtes 2–3 un pārmetu. Tādā ritmā ar abiem kātiem strādāju pirmo pusstundu, tas ir – aptuveni 10 metieni ar katru kātu. Tas tādēļ, lai uzklātu sākuma galdu, kur pienākt brekšiem. Pēc kādas pusstundas piesakās pirmais asaris uz gramiem 100. Pēc minūtēm 10 vēl vien tāds pats. Kolēģis tiek pie pirmā plaukstas izmēra breksēna. Kopumā upe ir dikti klusa, kāds plēsējs kaut kur mailītes dzenā, bet citu zivju aktivitāti nemana, tikai vējš šņāc un loka krastmalas niedres.

Pirmā stunda paiet barošanā un gaidīšanā, bet tad man uz tālās makšķeres piesakās pirmais breksis. Lēni un bez steigas atvelku viņu tos gandrīz 70 metrus. Smuks puikiņš ap 1,2 kg svarā. Tikko pārmetu makšķeri, tā kāds sāk locīt otra kāta spici. Piecērtu un sajūtu ļoti patīkamu pretinieku otrā galā.

Monofilā aukla teicami slāpē lielas zivs rāvienus, tāpēc bez īpašām problēmām atšlepēju līdz krastam savu breksi, bet, kad tas pie krasta uzpeld, no kolosālā skata man aizraujas elpa! It kā jau ķeru brekšus daudz, bet tā notiek vienmēr, kad redzu uzpeldam kārtīgu ap divarpus puikiņu – liels un skaists.

Nuuu, lielisks copes sākums, brekši ir, tātad vajag tikai tur piesiet. Tāpēc iegriežu barībā pāris slieku bundžu saturu, piegriežu arī šķipsnu balto tārpu un katrā barotavā ielieku pa dažiem motiļiem, kā sacīt jāsaka – man brekšiem nekā nav žēl... Rezultātā 50 minūtes sēžu, tikai pārmetot makšķeri, copes neredzu, un tad 10 minūšu laikā atkal 2 lieliskas zivis. Turklāt no tuvās distances atkal lielāka, biki zem 2 kg. No tāluma tāds pats virs kilo brekšuks, un... un atkal stundu tukšums. Tāds, ka vispār nekā. Mainu pavadiņu resnumu un garumu, āķu izmērus un ēsmas lielumu un veidus, nekā, zivju nav. Bet tai pašā laikā nav arī sīkzivju.

Lai pārliecinātos, ka auslejas, kuru upē ir miljardi, tomēr ēd, ielaižu ēsmu pie krasta, un to momentāni notiesā ausleja. Tātad tur, upes vidū, uz galda kāds vienkārši baida sīkās. Tātad vai nu tur stāv brekšu un neēd, vai ganās daudzi lieli plēsēji (zandarti vai asari).

Aptuveni pēc stundas uz tuvākās makšķeres atkal piesakās breksis, smuks pusotrinieks. Arī uz tālās makšķeres ir ņēmiens, bet laikam sasteidzu piecirtienu, zivi uz āķa nesajūtu, turpinājuma vairs nav. Toties upes vidū ēsmu sāk iekārot asari, ne lieli, ne mazi, tādi ziemas pannenieki. Arī tie neēd raiti, bet minūtēs 15–20 pa vienam pieķeras.

Liekam galvas kopā

Es, visnotaļ apmierināts, sēžu zem lielā lietussarga. Silti, ērti, ārā trako vējš, man tīkliņā 5 smuki brekši, viss forši, bet kolēģim... NEVIENA lielā brekša. Visas ēsmas un barības tās pašas, attālumi tie paši, viss kārtībā, nav pirmo reizi ar fīderi pie upes, bet zivju nav... Arī man iestājas klusums.

Sākas stiprs lietus, un kolēģis padodas, sāk taisīties mājās, bet pirms tam piesēž pie manis zem lietussarga, un uztaisām kļūdu analīzi. Viņš izstāsta, ko un kā darījis, es izstāstu, ko darīju es. Nu jā, es visu laiku strādāju ar liela groziņa barotavām, attiecīgi pa šīm stundām upē sametu krietni vairāk barības, tātad vairāk arī gaļas piedevu – tā arī ir vienīgā atšķirība. Nonākam pie secinājuma, ka es vienkārši biju uzlicis brekšiem sētu, un viņi līdz kolēģim neaizgāja.

Tā nereti gadās, ja apsēžas viens no otra nepareizā attālumā, un tas, kurš sēž zemāk pa straumi, baro vairāk un garšīgāk. Ne velti man jau izsenis ir izstrādājies tāds iekšējais aizsarginstinkts, ka ikdienas copē sēžos tā, lai tuvākais makšķernieks pa straumi uz leju būtu maksimāli tālu. Jo mazās un vidējās upēs, ja pa vidu nav kādu ķērāju, bedres vai kā tamlīdzīga, apakšējais makšķernieks nogriež zivju pienākšanas ceļus tam, kurš sēž augstāk un strādā plus mīnus tajās pašās distancēs. Tieši tāpēc, ja ar kādu kolēģi vai čomu sēžamies blakus, tad tiešām blakus – un pat tad bieži vien strādā tikai apakšējais kāts. Tā nu viš i.

Tajā dienā es nosēžu līdz vēlai pēcpusdienai. Zivis nerādās, lielo brekšu vairs nav, vienkārši baigi forši sēžas. Un tikai tad, kad ap 16:00 sāku pamazām taisīties, 15 minūšu laikā man piesakās pirmie trīs pusauga breksēni 200–500 gramu svarā. Taču gaidīt copes atjaunošanos es vairs nepalieku, dvēsele savu copes devu ir saņēmusi, un varu braukt mājās. Šoreiz nolemju brekšiem parādīt Rīgu...

Copē nav gatavu recepšu, jāeksperimentē ir vienmēr. Ir reizes, kad ātri atkožam zivju uzvedību, ir reizes, kad sēžam, blisinām acis un neko nesaprotam. Taču tas viss kopā ir tā kolosālā padarīšana, ko saucam par makšķerēšanu, un kļūt par copmani ir labākais, kas varēja ar mani dzīvē notikt...