Rozenberga dīķītis

“Pa pasauli lai brauc tie, kam nav kur makšķerēt,” – tā ierēdnis Guntis Rozenbergs atbild uz jautājumu, kāpēc viņš nav bijis copes braucienos vismaz Ālandos. Savas žurnālista karjeras laikā Guntis ir strādājis dažādos izdevumos, bet makšķerēšanā viņš kopš piecu gadu vecuma ir uzticīgs dīķim uz sava vectēva zemes, pie kura kolhozu laikos ar makšķeri nācās zagties nelegāli. “Kad man tiešām vajag zivis, es tās noķeru,” saka Guntis, bet tūlīt arī piebilst, ka pēdējā laikā galvenie loma noņēmēji ir viņa kaķi.

Ieskatoties tavā feisbuklapā, man gandrīz vai rodas priekšstats, ka tu tikai ceļo un makšķerē.

Kur nu! Man līdz pensijai vēl tālu! Septiņus gadus esmu prom no žurnālistikas, trīs gadus esmu ierēdnis.

Vienubrīd bijām kolēģi Dienā, bet tu esi darbojies arī daudzās citās redakcijās vai tās vadījis...

Es esmu bijis visur kur, gan presē, gan skanošajos un vizuālajos medijos. Sāku laikrakstā Padomju Jaunatne, 1987. gadā ar Armandu Puči dalījām vienu rakstāmgaldu Padomju Jaunatnes ekonomikas nodaļā. Laikraksts turpinājās kā Latvijas Jaunatne, nostrādāju tur kādus sešus gadus. Kad tas pārtapa laikrakstā Labrīt, pārgāju uz Dienu par komentētāju. Pēc mana komentāra par Banku Baltija ar virsrakstu Gailis un Sāmīte melo? tiku aizsūtīts komandējumā uz Ameriku un sapratu, ka komentārus man laikam vairs nevajadzēs rakstīt. [Smaida.]

Aizgāju uz avīzi Fokuss, kurai bija īss mūžs, tad 17 gadus nostrādāju Lietišķās informācijas dienestā, sākumā biju galvenais redaktors žurnālā Kapitāls, tad Bilancē.

Vienlaikus no 1991. gada deviņus gadus biju ekonomikas komentētājs radiostacijas Radio Brīvā Eiropa Rīgas birojā, kur nostādīju balsi un iemācījos arī runāt īsi, jo, ja sižets bija garāks par pusotru minūti, tas neskaitījās labs. Darbojoties Lietišķās informācijas dienestā, paralēli Latvijas Televīzijā gadus septiņus kopā ar Hansa Media veidojām seriālu Naudaszīmes. Vēl pirms tam televīzijā bija raidījums Kā Bankā, kuram es biju gan redaktors, gan ekrāna seja. 2015. gadā Žurnālistu asociācija mani izvirzīja NEPLP kā savu kandidātu, bet, tā kā man nebija politiskās aizmugures, ievēlēts netiku. Tad nonācu, kā saka, brīvajā tirgū. Trīs gadus pastrādāju Latvijas Universitātes Komunikācijas departamentā.

Kam ir lielākas iespējas atrast laiku makšķerēšanai – žurnālistam vai ierēdnim? Šķiet, žurnālistam, jo viņa brīvību ierobežo tikai raksta nodošanas termiņš.

Žurnālista darbs ir vieglāks, bet atrast laiku makšķerēšanai vieglāk ir ierēdnim – vismaz sestdiena un svētdiena ir brīva. Žurnālistikā raksti mēdz tikt kavēti vai nodoti pēdējā brīdī, un, ja esi redaktors, tev tas ir jāizstrebj, arī nakti ņemot klāt. Savukārt, ja esi rakstošais žurnālists, vienmēr ir kādas astītes jāpabeidz, un pat normālu atvaļinājumu nevari paņemt. Tad uz copi jāņem dators līdzi.

Te ir vērts atgādināt anekdoti. Žurnālists nomirst, un kā jau sava aroda profesionālis lūdz Svēto Pēteri, lai tas vispirms izrāda, ar ko atšķiras žurnālistu elle no žurnālistu paradīzes. Svētais Pēteris atver vienas durvis un rāda elli: redakcijas istaba, visi pārguruši dragā rakstiņus, pārdzērušies kafiju, sarkanām acīm, jo nāk virsū dedlains. Žurnālists noskurinās: “Šitas ir zināms,” un iet tālāk. Svētais Pēteris atver citas durvis: tur tāda pati redakcijas istaba, visi dragā rakstiņus, pārdzērušies kafiju, sarkanām acīm, pārguruši, jo dedlains... Žurnālists skatās un brīnās: “Ar ko tad paradīze atšķiras no elles?” Svētais Pēteris pasmaida: “Šitie paspēs.”

Ierēdnim ir lielākas iespējas plānot un prognozēt savu privāto laiku. Savukārt ierēdnim ir rūpīgāk jāraugās, kādas bildes viņš liek sociālajos tīklos. Bildes ar zivīm drīkst, bet bildes ar pudelēm un glāzēm gan labāk ne.

Sāka ar naglu

Nu tad ķersimies pie zivīm. Vispirms atļaušos citēt tavu feisbukierakstu par pirmo šīgada copes reizi: “Heijā! Šodien atvaļinājuma pirmā diena izvērtās veiksmīga. Ne vairs mocīja tveice, ne bija par aukstu – laiks tieši tik jauks, lai iekristu dabā un pie dīķa runātu karpu buramvārdus. Taisnības labad jāteic, ka ar baltmaizes kukuli iebaroju jau vakar vēlu vakarā, kad nevarēju no mazmušiņu mākoņiem glābties. Tie ir tik nikni kukaiņi, ka nebīstas nekādas pūšam- un smērindes, vakarā ir pilnīgs elles ķēķis pie dīķa. Pēcpusdienā iekārtojos dīķmalā. Karpas atdzīvojušās pēc bēguļošanas pa upesvietas dibenu. Nu taisīja tādus lēcienu paraugdemonstrējumus, ka makšķernieks var pilnīgi traks palikt! Iemērcu savu ēsmu un pacietīgi gaidīju. Nepagāja ne 15 minūtes, kad pludiņu sāka lēni vilkt prom. Piecirtu, tad 10 minūšu makana nokausēšana, un dīķa nāra bija krastā! 4,4 kg (67 cm garš) loms – būs pašam un kaķiem. Pirmā lielā zive šogad, šovasar! Jābūt mēra sajūtai, tāpēc līdz ar šo aso emociju seansu tās dienas copei liku punktu. Forša sajūta, ka neesmu zaudējis savu makšķernieka formu, kas veidojusies no 5 gadu vecuma…”

Jā, 5 gadu vecumā man uzsmaidīja laime – no Ikšķiles pārcēlāmies uz mammas tēva mājām Raunas ciemā. Pie mājām bija un joprojām ir Lubūžu ezers. Tur bija bijušas divas bagātu saimnieku mājas – Kalna Lubūži un Lejas Lubūži. Raunēniešiem Lubūzis ir tuvākā peldvieta, astoņi kilometri no Raunas pa Drustu ceļu. Pie Lubūža bija arī kolhoza zivju dīķis. Kad bija atjaunota Latvijas neatkarība, atguvām vecātēva zemes un arī šo dīķi.

Starp citu – manam vectēvam bija piederējuši 29,9 hektāri. Desmitdaļa hektāra izglāba no izsūtīšanas! Tajos laikos budzis skaitījās, sākot no 30 hektāriem. Visus kaimiņus, kam bija vairāk, izsūtīja. Vecātēva govju kūts bija viena no pirmajām seklajām govju kūtīm Latvijā. Māja, kuru viņš nopirka, pirms tam bija piederējusi nu jau nelaiķa deputāta Guntara Grīnblata tēvam. Banka to bija izūtrupējusi, un 1939. gadā vectēvs šo saimniecību iegādājās. Ilgi saimniekot neiznāca, ienāca okupanti un visu atņēma.

Ieskaitot dīķi?

Nē, tas dīķis tika ierīkots padomju laikā, līdz tam tur bija pļava un upīte. Tā nu es kopš 1970. gada pie tā ezera un dīķa dzīvoju.

Kolhozu laikā tas dīķis bija viens no labākajiem karpu nārsta dīķiem. Zivkopība bija viena no kolhoza Sarkanais Oktobris nozarēm. Kolhoza priekšsēdētājs bija Kārlis Skulte, Druvja Skultes tēvs, glavenais zivkopis – ebrejs, uzvārdā Gucmans.

Pie dīķa bija laipa. Kad vectēvs bija vērsis manu uzmanību uz faktu, ka dīķī peld karpēni, paņēmu balto spolīšu diegu. Tā kā āķa man nebija, saliecu mazu nagliņu un ar to no laipas ķeselēju karpēnus. Kad ūdenī iemeta baltmaizi, karpēni saskrēja, un es dažu labu arī dabūju.

Tātad sāki diezgan moderni un humāni – ar āķi bez atskabargas, lai zivij ir iespēja tikt vaļā.

Nuja, un kura netika vaļā, tā tika kaķim.

To dīķi jau smalki apsaimniekoja: rudenī nolaida un karpas aizveda uz glabātuves dīķi. Pa ziemu dīķis stāvēja tukšs. Ar pavasara ūdeņiem no ezera to uzpludināja, bet ne līdz pašai augšai. Malas uzecēja, tur iesēja miežus un, kad mieži paaugās zelmenī, laida ūdeni virsū. Kad ūdens uzsila līdz 18 grādiem, atveda karpas un salaida iekšā.

Tās bija tās pašas karpas, kuras bija aizvestas uz glabātuvi?

Jā – karpu mātītes. Mazuļus sadalīja pa ūdenskrātuvēm. Tajā laikā ļoti rūpējās par zivju ataudzi. Zivju bagātība tolaik bija liela. Kā tik Lubūžu ezerā nebija! Karpas, līņi kā šķilas, zandarti ielaisti!

Mūsu ģimenei atņemtajā klētī padomju laikā glabāja zivju kombikormu. Pēc tam pie dīķa uzcēla būdiņu, lai tas būtu tuvāk ūdenim. Pāris reizes nedēļā Gucmana palīgs Sumarags ar mopēdu brauca barot karpēnus, bēra ēdamo uz speciāli izgatavotām koka barotavām. Tajā dīķī bija arī līdakas, tika ielaistas sudrabkarūsas.

Tās tu neķēri?

Man vispār bija diezgan traki – iedomājies, pie mājas ir dīķis, bet tu tajā nedrīksti makšķerēt, drīksti tikai uz to skatīties.

Vai tad piecgadnieku arī tramdīja?

Es jau pie tā dīķa dzīvoju arī vēlāk, skolas gados. Kādreiz paklusām jau makšķeri iemetu. No ezera tajā dīķī bija ienākuši asari, tādi lielāki – dīķos jau zivis vienmēr labi tiek barotas, tajos man vienmēr ķēries labāk nekā ezeros.

Kas tev nāca pēc spolīšdiega un naglas perioda? Lazdas kāts?

Jā, lazdas kāts, spalvas pludiņš, švaka aukla… Makšķerēju tajā dīķī un, ja dzirdēju, ka Sumarags ar mopēdu brauc, laidos krūmos. Tā kā kolhoza dīķī mēs ķert nedrīkstējām, tad ietaisījām paši blakus mājai mazu dīķīti – pie kolhoza fermas akas, kur bija avots. Salaidām sudrabkarūsas, līņus. Padomju laikos jau nekādas lielās rocības nebija – kad sabrauca ciemiņi un vajadzēja kaut ko likt galdā, es aizgāju uz dīķīti un izmakšķerēju kādu līni vai sudrabkarūsas – tās tur bija uzaugušas līdz kilogramam, viena pat divi kilo.

Kā jūs sudrabkarūsas gatavojāt?

Cepām. Labi izcepta zivs ir garšīga. Nesen biju Maltā, tur zvejnieku ciematiņos visgaršīgākās bija ceptas zivis ar tikai elementārām garšvielām, lai dabisko garšu nenomāc.

Sudrabkarūsas esot garšīgas, pagatavotas krējumā...

Ja ir daudz garšvielu un piedevu, tad arī no cirvja var garšīgu zupu izvārīt.

Lubūzī makšķerēji no krasta?

Nē, braucu ar laivu iekšā. Mums tur stāvēja koka laiva, piesieta govs ķēdē, rudenī to izvilka krastā un apgāza, pavasarī nodarvoja. Zivju Lubūzī bija tik daudz, ka no laivas vasarā ar ziemas makšķerīti vilku puskilogramīgus asarus. Vienu gadu tur bija savairojušies brekši. Ezera līmenis bija nokrities, un, kad iemeta makšķeri, ķērās pannas lieluma brekši.

Kaķiem – iztīrītu filejiņu!

Tagad kolhozu vairs nav.

Jā, kad atguvām vectēva īpašumus, arī kolhoza dīķis kļuva mūsu. Uzcēlām meniķi par vienu metru augstāk, lai dziļums ir vismaz četri metri, tad zivis var pārziemot.

Otrs labums, kas ļauj zivīm pārziemot, ir caurtece. Izraktajos dīķos, kuros nav caurtekoša ūdens, aukstākajās ziemās zivis aiziet bojā. Niknajā 1995. gada ziemā, kad mēs vēl nemācējām ar karpām rīkoties, uzcēlām augstu līmeni – četrus metrus – un uzlikām dambjos dēļus virsū. Bet karpas tomēr izslāpa, pavasarī peldēja kā šķilas. Tad mēs dīķi nolaidām, un kaimiņu zivkopis man izstāstīja, ka svarīga ir caurtece.

Man kaskādē tagad ir divi dīķi, un es pa dēlītim ņemu nost, lai no ezera ūdens nāk klāt. Tad otrajā dīķī man vienmēr divi kvadrātmetri ir vaļā, tikai pašā aukstākajā laikā aizvelkas ciet. Svarīgākais, lai ūdens ir tekošs.

Arī 2015. gadā, kad bija auksta ziema, knapi savas zivis izglābu, Rīgā dzīvodams un visus dēļus, kā nākas, nesaregulējis. Beigās ielaidām pāris skābekļa balonus iekšā, tas līdzēja – pavasarī tikai pāris zivtiņas bija gājušas bojā. Meniķī vēl esam ielikuši dēli un bleķi, lai ūdens, kas pār to nāk, krītot taisa burbuļus un iesit skābekli ūdenī.

Kādas zivis tavā dīķī tagad dzīvo?

Karpas, sudrabkarūsas, līņi. No ezera ar ikriem ienāk visādas citas sugas – līdakas, asari, brekši. Tad karpu nārsts ne vienmēr izdodas. Lai karpas nārstotu, jābūt pilnīgi tīram dīķim. Vissliktākie karpu nārstam ir asari. Vecais zivkopis Gucmans man stāstīja, ka tie sačamda ikrus un nārsts neizdodas. Tāpēc jau viņi karpu nārsta dīķi turēja pilnīgi tukšu un pavasarī iesēja tur miežus, lai pie zelmeņa karpu ikri var pieķerties. Gucmans man arī iemācīja, ka karpas sāk nārstot, kad trīs dienas pēc kārtas ūdens temperatūra ir plus 18 grādi. Tā arī ir.

Līdakas arī traucē nārstu?

Līdakas karpām palīdz labāk baroties, tās trenkādamas.

Cik lielas tev tur karpas izaug?

Tagad ir tik lielas, ka es tās vairs nevaru izvilkt ar parasto pludiņmakšķeri! Man tur dzīvo dažas pāri septiņiem kilogramiem. Uz baiga striķa viņas neķeras, vajag auklu, ne resnāku par 0,29 mm.

Tās tu nevari izvilkt?

Nu, pirmkārt, viņas ir gudras. Es sēžu ar makšķeri, viņas līcītī taisa skaistus lēcienus, mani tracina un kārdina. Nesen bija atbraucis kaimiņš, es ar viņu pļāpāju un nebiju uzlicis makšķeri brīvgājienā. Karpa kā ņēma, tā notrinkšķēja vien, un viss bija norauts. Kaimiņš, to ieraudzījis, stipri satraucās, ka te tādi zvēri dzīvo, un, kad biju aizbraucis uz Rīgu, viņš māsai izprasījās un trīs dienas pie mūsu dīķa nosēdēja. Bet neko nedabūja. Nav jau man tur divos dīķa hektāros zivju biezība tik liela. Pagājušogad es vienu 6,4 kilo karpu izcēlu. Starp citu, lielās izvilkt ir vieglāk nekā tādu uz trīsarpus kilo, lielās nāk līganāk.

Droši vien netic, ka kāds viņu velk...

Parasti cenšos makšķerēt dziļākajās vietās, jo no dziļākas tās ir vieglāk izdabūt. Ja viņa seklā līcītī aizies simtiem metru tālu, es taču viņu neizvilkšu ārā ar visām ūdenszālēm.

Tagad tev ir īsta karpu makšķere?

Nu, normāla makšķere. Lielāku par septiņiem kilo es ar to neesmu vilcis.

Ko tu dari, ja izcel karpu septiņnieci? Laid atpakaļ?

Es vispār uzskatu, ka karpa sākas no divarpus kilogramiem. Pagājušogad biju noteicis moratoriju, ka uz pannas lieku tikai par 2,5 kilo drusku lielākas karpas. Nu, daudz lielākas arī nav vērts likt uz pannas – toreiz to sešinieci noprovējām, bet pārāk garšīga nebija, pasausa. Četriniece ir laba – sulīga, var cept bez piedevām. Ja Rīgā eju uz tirgu, skatos tādas trijnieces. Vislabāk, ja ir spoguļkarpas, tās nav daudz jātīra.

Vispār jau tagad mani makšķerēt dzen vispirms pienākums pret diviem māsas kaķiem – tie ir galvenie, kas tās zivis kāro.

Tur jau cits izmērs jāķer.

Vislabāk viņiem garšo līdaciņa.

O, to, ka kaķiem garšo līdakas, es labi zinu. Reiz padomju laikos vienu biju iebāzis brezenta mugursomas sānu kabatā, uz kādu brīdi atstājis ārā uz trepēm. Pa to laiku mans kaķis paguva brezentā izgrauzt lielu caurumu, lai tiktu pie līdakas.

Es dīķī ar makšķeri noķeru raudiņu vai mazu rudusīti – tie līdakām garšo, tad uz dzīvo noķeru līdakas. Kad man no ezera bija sanākušas daudzas mazas līdakas svarā līdz puskilogramam, tās varēja ķert ar spiningu – met tik un velc. Viņas ņēma jebko, kas pa dīķi kustējās, varēja pievilkt spaiņiem. Tikai gumijzivīm asti ātri apkoda.

Tās līdaciņas bija taviem kaķiem derīgā izmērā?

Viņi jau neēd līdaku vienkārši tāpat, viņiem vajag filejiņu! Izfilēju, ielieku katram bļodiņā...

Un ko kaķi saka par asakām?

Es izfilēju tīri. Ja līdaka nav pārāk liela, man pašam nekas nepaliek, tiek tikai kaķiem. Savā dīķī es pats nosaku likumus, kam tajā dzīvot, kam ne, un līdakas ir skaužamas. Ja kādreiz dikti vajag zivi, ielieku tīklu. Tajā reiz, starp citu, bija iegājusi astoņniece.

Cik lielu līdaku esi izmakšķerējis, izspiningojis?

Padomju laikos, kad es vēl biju skolnieks, ziemā Lubūžu ezerā ar ūdu izvilku četrarpusnieci. Tā bija tik ļumīga un resna, ka nevarēju dabūt caur āliņģi ārā – velku, bet viņa atpleš savu milzīgo žokli un pie ledus paliek. Sākumā mēģināju āliņģi ar cirvīti cirst lielāku, bet tad izdomāju gudrāku lietu – iegrūdu viņai mutē koku, viņa tajā iekodās, un tad es viņu kaut kā dabūju ārā. Lepni nesu mājās, aste vilkās pa zemi.

Skolas laikā es biju traks makšķernieks. Tā kā kolhoza dīķī makšķerēt varēju tikai slepus, pamatā gāju uz Lubūžu ezeru. Vai, kas tur bija līņu! To copi man mātes tēvs iemācīja, viņam līņu zveja bija sirdslieta. Līni zem kilograma nemaz neņēmām, tur nāca arī divnieki ārā. Arī tagad līnīšus zem kilograma laižu atpakaļ. Viņi ļoti lēni aug. Ja karpai ir daudz barības un vēl piebarošana, tad viņa gadā izaug par 350–400 gramiem.

Ar ko tu līņus iebaroji?

Tolaik man bija pieejams zivju kombikorms, tas joprojām ir vislabākais. Parasti ņemu Dobeles desmitkilogramīgos maisus. Tā barība der gan karpām, gan līņiem. Uz āķa lieku slieku murskuli. Aizeju uz copes vietu, iebaroju, un, kamēr sariktēju rīkus, pusstunda ir pagājusi, sīkās zivtiņas panašķējušās, sāk nākt lielās. Dīķī es redzu, ja kāda lielāka zivs nāk, vai burbuļus redzu, tātad kāda liela zivs barojas.

Kolhozu laikos dažreiz jūnijā paslepus ielikām murdiņu, un reizēm murda abās astēs līņu bija pilns. Pieķērām veselu maisu līņu un cienājām visus draugus un kaimiņus. Zivju tolaik bija daudz, zivkopji par tām rūpējās. Bet tad nāca 90. gadi un turpmākie, un vismaz manā apkārtnē viss tika negausīgi izkāsts gan ar tīkliem, gan strāvu. Lubūžu ezers ir apmēram 14 hektāru liels un diezgan dziļš, dziļākā vieta pie 16 metriem, bet izkāsa arī to.

Senāk es pa Lubūzi bieži dzīvojos. Pavasarī uz ledus sēdēju, seja saulē iedegusi, bet piere, kur pižiks, balta. Pasēžu, ar mormišku pievelku pilnu kanniņu asaru. Arī ūdas drīkstēja likt, tad kaimiņi reiz bija trešdaļu ezera aplikuši ar ūdām. Toties ezermala bija izpļauta. Tagad viss ir diezgan panolaists. Tāpēc es pēdējos gados uz Lubūzi nemaz neeju. Man galvenais nav noķert zivi, bet process ir svarīgs, lai kāds pludiņu kustina.

Manas karpas boilas nekāro

Cik agri tu ej uz copi?

Zivis nav dumjas, viņas agri neceļas. Senāk ar laivu braucu ezerā pirms saullēkta, iekārtojos copes vietā un tad baudīju dabu, putnu dziesmas, jo īstā cope sākās ap astoņiem. Lubūzī, kad iebaroja, smukas raudas varēja pieķert spaiņiem. Pret raudu kā uz pannas liekamu zivi man nav iebildumu.

Arī lielākos karpu lomus esmu pievilcis pusdienlaikā vai vakarā. Pagājušogad to 6,4 kilo karpu dabūju tā, ka iemetu un atstāju, – galu galā esmu atbraucis no Rīgas, jāpalīdz māsai mājas darbos. Jau krēslā nācu pie makšķeres un konstatēju, ka spole ir iztīta, un zālēs kaut kas ir klāt. Tad saucu māsu paturēt kātu un braucu ar savu laivu Igauniete iekšā. Bateriju pazaudēju, tā iekrita ūdenī, bet karpu izcēlu. Vispār gan man patīk pašam just, kā zivs pieķeras, tāpēc ar gruntenēm neaizraujos. Zinu, kā ņem līnis…

Pēc cik ilga laika līnis jāpiecērt? Pēc vienas vai divām cigaretēm?

Līnis pumpē, pumpē un tad aiziet.

No tās pumpēšanas var bez nerviem palikt...

Nē, zini, tas palīdz norūdīt raksturu, un stresainajā žurnālista darbā tas noderēja. Es gan būtībā esmu nepacietīgs, karpas kaitinu, vilinu ar buramvārdiem, drusku pavelku… Saulainā laikā redzu, kā karpa zem ūdens ar barību darbojas – pabaksta, padomā... Bet, ja viņu nokaitina, tad viņa paņem un iet prom. Ar kaitināšanu esmu ne vienu vien karpu motivējis paņemt ēsmu. Tāpēc man nepatīk maksas dīķi, un arī savā dīķī es negribu uztaisīt tādu biezību, ka tikai met un velc. Citreiz es pa visu dienu izvelku tikai vienu karpu, bet tad man ir īsts gandarījums – kad esmu to karpu pievilinājis, ar viņu parunājis, pierunājis…

Ko tu karpām liec uz āķa?

Manas karpas nav izlepušas. Kad sabrauc čomi, Rīgas kungi ar dārgām uzpariktēm un smalkām boilām, manas karpas par to brīnās. Viņas ir vienkāršas, laucinieces, viņām vislabāk patīk mīkstas baltmaizes bumbiņa. Cenšos to likt lielu, kā mazā pirkstiņa galu, tad zinu, ka nepakamps štrunta raudiņa, ņems vai nu liels breksis, vai karpa. Esmu arī boilas pircis un mēģinājis, bet manas zivis ar tām neaizraujas.

Pludiņam nav jābūt smagam. Esmu dusmīgs, ka nevaru copes veikalos nopirkt 3,5 gramu pludiņu, tas ir vislabākais. Karpai nepatīk smagi pludiņi. Būs jāiet pie fotogrāfa Ojāra Lūša, viņš taisa pludiņus. Arī ar labiem fiksatoriem ir problēmas.

Karpu pavadiņa man ir 40 cm gara, pītā, izturīga, ar visiem virzulīšiem un griezulīšiem. Aukla – monofilā līdz 0,23 mm. Āķi lieku diezgan lielu. Pašus lētākos kātus un spoles nepērku, bet dārgus arī ne. Kādus trīs gadus man inventārs kalpo, tad pamainu.

Karpas tev arī noraujas?

Zini, reti. Kā jau teicu, cenšos tās tālu nelaist. No dziļākām vietām tās diezgan ātri dabūju ārā, ilgāk par desmit minūtēm diez vai ar kādu esmu cīnījies. Visvairāk man patīk gaidīšanas un pievilināšanas romantika.

Citi makšķernieki – zivju gārņi, ūdri – tavā dīķī nenāk?

Ir, ir, arī baltais gārnis – tas ir nelietīgs pēc velna, var lielai zivij iecirst. Ūdri droši vien ir arī tagad. Vienu vakaru makšķerēju, te kāds dzīvnieciņš izbāž no ūdens galvu un skatās uz mani. Droši vien ūdele. Bebru skaitu mednieki, paldies dievam, manā dīķī ir samazinājuši. Citādi tie bija visus krastus izalojuši, bijušais kaimiņš reiz agrā pavasarī bija atbraucis pie manis uz copi un iekrita līdz vēderam alā. Sākumā uz bebriem lamājos, bet tagad vairs spēju tikai pasmaidīt – arī apsi mucas resnumā viņi bija apgrauzuši, un lielā vējā tā nolūza. Tā kā bebri cenšas visu aizdambēt, lai ūdens netek, man pie meniķiem ir sieti, citādi rudenī nevarētu ūdeni regulēt.

Kādas ir tavas attiecības ar spiningu?

Skolas laikos patika paspiningot vai ar velci pabraukt pa ezeru, bet vispār īpaši liels spiningotājs neesmu. Kamēr ledus nav, ar laivu braucu līdz meniķim skatīties, ko bebri sadarījuši, un pa ceļam pamētāju. Bet manā dīķī līdaku nav daudz un Lubūzī nepavisam. Es tagad esmu tāds svētdienas makšķernieks, bet katru nedēļas nogali uz savu dīķi eju, jo kaķi jābaro. Kaķēns Pūks man asistē, kad filēju. Ja atbrauc čomi, es viņus pamācu, kā vajag makšķerēt. Ja es eju ar domu dabūt zivis, tad es tās dabonu, bet man daudz nevajag.

90. gados es biju traks ziemas makšķernieks, tad mēs ziemā arī uz citiem apkārtnes ezeriem braucām, esmu pat kāju pirkstus apsaldējis. Tagad ar ziemas copi vairs neaizraujos. Tajā laikā man vislabāk patika cope uz pirmā un uz pēdējā ledus. Biju gatavs riskēt, bet nopietnas ielūšanas nav bijušas. Man bija verga, ar to ir tā – ja ar pirmo sitienu iziet ledum cauri, uz tā iet nedrīkst.

Tagad esi uzticīgs savam dīķim vai mēdz arī pa pasauli copes braucienos doties?

Pa pasauli lai brauc tie, kam nav, kur makšķerēt. Man ir – kur!