Džigrigs un Tokijas sistēma

Tagad ir parādījusies vēl virkne jaunu montāžu veidu, bet tie ir radīti citām zivīm. Mūsu ūdeņos tomēr labi var lietot tieši džigrigu un Tokijas sistēmu. Tā kā, manuprāt, abas šīs montāžas var nebūt zināmas plašam copmaņu lokam, iedziļināšos to pozitīvajos un negatīvajos aspektos.

Lai tālu aizmestu

Populārāka no abām sistēmām noteikti ir džigrigs. Tā ir radusies Amerikā un tika izveidota, lai copētu basus kokos un ķērājos. Amerikāņi šai gadījumā izmanto ofsetāķus, līdz ar ko māneklis zemūdens ķērājos neiesēžas. Zivs parasti reaģē tieši uz mānekļa kritienu, grimšanu.

Kāda tad ir šī sistēma? Pamatā tas ir māneklis, kam atsevišķi ir pielikta volframa nūjiņa vai pilīte. Realitātē volframs velkas pa grunti, bet māneklis ir virs tā. Manuprāt, ļoti vienkārša montāža. Turklāt to var uztaisīt turpat laivā copes laikā. Tāpat šobrīd ir viegli pieejamas arī jau gatavas sistēmas.

Taču svarīgākais ir saprast, kur tad šādu sistēmu var izmantot. Lielākais džigriga pluss ir metiena tālums. Šī noteikti ir viena no sistēmām, kuru noteiktos apstākļos var aizmest maksimāli tālu. Ja salīdzina ar citām montāžām, tad variants ar džiggalvu lido vissliktāk, montāža ar ausaini lido ļoti labi, bet džigrigs – tas noteikti ir čempions.

Tiesa, šeit arī ir jāņem vērā daži momenti. Tīri shematiski sanāk, ka metiena brīdī volframa nūjiņa vai pile lido pa priekšu un māneklis ar auklu atrodas aizmugurē. Attiecīgi atsvara forma ir aerodinamiskāka, un visa sistēma lido ļoti tālu. Māneklis šajā gadījumā netraucē, jo atrodas aiz atsvara un nerada pretestību. Līdzīgi ir ar ausaini, bet, tā kā ausaine ir apaļa, māneklis tomēr pilnībā aiz paša atsvara nepaslēpjas.

Tātad lielākais montāžas pluss ir maksimāli tāls metiens. Tas ir īpaši svarīgi, kad darbojas no krasta. Copējot no laivas, džigriga plusi ir šādi: mānekli ir iespējams novadīt nedaudz virs grunts un to var šūpināt ar spiningu. Šī lieta gan daudz tuvāka būs Tokijas montāžai.

Džigriga montāža ar ofsetāķi un spirāli. Spirāli ieskrūvē māneklī un droši nofiksē. Šādas sistēmas var iegādāties jau gatavas, konkrētā ir Owner zīmola

Šādā veidā copes laikā var izveidot džigriga montāžu. Var izmantot gan vienžuburi, gan ofsetāķi. Pats process ir ļoti ātrs

Vēl viens montāžas variants. Šeit izmantots gredzens, kas dod māneklim papildu kustību. Šīs sistēmas var sagatavot mājās, lai copes laikā vajadzētu tikai uzlikt jau gatavu montāžu

Tā saucamie banāni. Svina atsvari, ko var izmantot dažādām montāžām, tai skaitā džigrigam. Šie atsvari ir gareni un nedaudz ieliekti

Mānekļa ietekme

Atsvarus es izvēlos nūjiņas vai piles formā. Nūjiņas ir faktiski tādas pašas, kā lieto dropšotam, bet noteikti bez spīles. Spīle neder, jo, lai veiktu ātru montāžu, vajag tieši griezuli. Otrs veids ir piles, kas arī lido labi, tomēr ne tik, cik nūjiņas. Es izvēlos garenas piles.

Ir arī nianses atsvara materiāla izvēlē. Kopumā tie ir divi – svins un volframs. Kā zināms, svins pavisam drīz tiks aizliegts ar Eiropas Savienības regulu, tā ka es ieteiktu jau laikus pārorientēties uz volframu.

Jāteic gan – tā kā šajā gadījumā vajag atsvaru, aiz kura savā veidā var paslēpt mānekli, volframa nūjiņas nedaudz zaudē. Vienāda svara gadījumā volframa atsvars būs fiziski mazāks, līdz ar ko māneklis būs lielāks par atsvaru. Tiesa, piles formai gan droši var izmantot volframu, tur es neredzu problēmas.

Runājot par svariem, es nūjiņas reti kad lieku vieglākas par 10 gramiem – tieši fiziskā izmēra dēļ, par kuru jau runāju. Piles formu gan – sākot no 3 gramiem.

Nedaudz jau minēju par mānekļu izmēru un augstumu. Džigriga montāžā mānekļi ir gana svarīgi. Ja tev ir uzdevums maksimāli tālu aizmest, tad māneklim noteikti jābūt iegarenam, bez jebkādām papildu kājām, izvirzījumiem, arī bez tvistera astes. Faktiski klasisks māneklis, forma kā Keitech Swing Impact, Live Impact. Tad māneklis nebūs augstāks par pašu atsvaru, un metiens sanāks maksimāli tāls.

Ja plāno strādāt tuvā distancē, tad šis aspekts nespēlē tik lielu lomu. Var izmantot dažādus mānekļus, bet man īsti nepatīk šada forma jeb klasiskās zivtiņas. Labāki ir vēžveidīgie, vibroastes.

Te var minēt arī otru sistēmas plusu – ir iespējams darboties ar mazu mānekli maksimāli tālā distancē. Šī lieta ir gana svarīga, jo ko tādu var izdarīt tikai ar dažām tehnikām.

Animācijas nianses

Faktiski šī sistēma paredz, ka animācija notiks uz pašas grunts vai nedaudz virs. Tā kā svins atrodas mānekļa apakšā, konstrukcija no apakšas diez ko daudz neatrausies. Parasti to sauc par grunts skrāpēšanu.

Tā noteikti nav vienīgā izspēles iespēja. Tāpat sistēmu var animēt, izmantojot klasisko džigu – ar vienu vai vairākiem spoles roktura apgriezieniem. Tomēr man vislabāk patīk grunts skrāpis. Bieži vien plēsoņa izvēlas uzbrukt māneklim tieši no grunts. Turklāt svins, velkoties pa grunti, saceļ duļķi un smilšu mākoni, kas papildus pievilina plēsēju. Tāpat nereti ir novērots pretējais: māneklis, kas atrodas tieši uz grunts, plēsoņu nemaz neinteresē. Bet, ja tas ir nedaudz virs, tad raisa interesi.

Ja copes vietā pamatā ir cieta grunts, ar gliemežiem vai akmeņiem, tad par atsvaru labāk ir izmantot nūjiņu. Pirmkārt, tā kontrolēti var noturēt mānekli gandrīz vai vienā augstumā no grunts. Pati nūjiņas forma sekmē to, ka sistēma neiestrēgst starp akmeņiem vai gliemežiem.

Lai kontrolētu grunti, pēc metiena spininga spice jātur uz augšu. Tad var saprast, vai atsvars ir kontaktā ar grunti un vai tas neatraujas nost. Šādā veidā arī var ērti kontrolēt mānekļa kustību, ātrumu. Bieži vien labi nostrādā dažāda veida paātrinājums, kas palīdz plēsoņai izšķirties par uzbrukumu. Citreiz tieši ir jāļauj māneklim nokrist līdz lejai.

Starp citu, šī sistēma iegūst pavisam citu animāciju, ja izmanto peldošo gumiju. Mānekli var daudz labāk izšūpot, un, vilkts pa pašu grunti, tas lieliski animējas.

Tiesa, ja gribas darboties džiga tehnikā vai ar tāliem metieniem, nūjiņa nav labākais atsvars. Tā kā tā ir diezgan augsta, māneklim nevar iedot tādu animāciju, kā gribas. Māneklis gāzīsies uz sāniem – gribi to vai ne.

Ja izmantosi piles formas svinu, tad jau ir citas iespējas. Pirmkārt, tas ir labs vietās, kur grunts ir smilšaina, mīksta vai ar dūņām. Piles forma daudz kur neiestrēgst, turklāt rada pievilcīgu duļķi. Māneklis atrodas tuvāk gruntij, un attiecīgi var veikt dažādus metienus un kustības.

Šajā gadījumā arī ir vērts izmantot dažādus vēžveidīgos mānekļus ar spīlēm un kājiņām.

Vēl ir pieejami gareni svini ar plakanu apakšu. Nedaudz atgādina slēpi. Tie ir labi, tieši skrāpējot pa grunti, jo māneklis ļoti stabili atrodas uz grunts, turklāt ir mazāka pretestība.

Piles formas atsvari no volframa. Es ieteiktu izvēlēties tieši ar griezuli galā, nevis spīli kā dropšotam domātajiem. Ir gadījies, ka spēcīga metiena laikā spīle pieviļ un atsvars aizlido

Šādas formas mānekļi ir vieni no populārākajiem džigriga montāžai. Metiens sanāks maksimāli tāls, plēsoņām patīk!

Vietās, kur ir daudz ķērāju, izmanto ofsetāķus, tādējādi samazinot aizķeršanās iespēju. Atsvari ir gareni, līdz ar ko retāk tajos iesēžas uz palikšanu

Tokijas montāžas gadījumā pamatā izmanto dažādus vēžveidīgos, kas ļoti patīk asarim un ir arī dabiski animējami

Ātra montāža

Džigrigu var ātri un vienkārši uztaisīt copes laikā.

Pirmkārt, vajag kādu atsvaru. Vai tā būs nūjiņa vai pile, svins vai volframs – viss atkarīgs no tavām vēlmēm un varbūt manām rekomendācijām.

Otra lieta – pats māneklis. Par formu jau izstāstīju. Ja runā par āķiem, tad arī te ir variācijas. Var izmantot vienžuburi, klasisku, treilerāķi, ofsetu un arī divžuburi. Pilnīgi pēc savām vēlmēm. Tiesa, ja zini, ka uz grunts ir ķērāji, der padomāt, vai vajag lietot atklātus āķus.

Tad liek to visu kopā. Ņem auklu vai pavadu, kur ir sakabe, liek virsū atsvaru un turpat arī mānekli. Viss – montāža gatava! Turklāt tā ļauj ātri nomainīt gan mānekli, gan arī atsvaru – ja rodas vajadzība pēc vieglāka vai smagāka.

Otrs montāžas veids ir caur gredzenu, kur mānekli ar atsvaru savieno ar gredzenu un pēc tam pie gredzena āķē auklas galā esošo sakabi. Šim variantam ir savi plusi, bet – pie vai uz ūdens to sagatavot ir grūtāk, tāpēc nāksies visu paveikt jau mājās.

Tā kā šeit ir iesaistīts gredzens, tad māneklis daudz labāk saliekas kopā ar auklu, un faktiski var precīzāk iemest tālā distancē. Bet tas ir nosacīti. Tikpat nosacīti, cik tas, ka māneklim šādā gadījumā ir lielāka brīvkustība.

Lūk, viss džigrigs. Secinājumi:

• sistēma ir lieliska maksimāli tāliem metieniem,
• pamatā domāta mānekļa animēšanai
• pie grunts vai arī uz grunts
• un lieliski der maziem mānekļiem,
• kas bieži vien iekārdina lielas plēsoņas.

Turklāt tā ir ātri montējama, un ir vajadzīgas tikai atsvaru rezerves.

Kaut kas savādāks

Kas tad ir Tokijas sistēma? Lielākā atšķirība ir tā, ka Tokijas montāžā māneklis atrodas fiksētā augstumā no grunts. Svina vai volframa lode atrodas uz nerūsējošā tērauda stieples, kurai augšpusē ir piestiprināts māneklis, kas brīvi kustas. Mūsu apstākļos Tokiju lieliski var lietot, ja ir kaut kādi ķērāji, kā zāles un mīksta grunts ar dūņām. Lode uz stieples šādās vietās neiestrēgst, un māneklis atrodas virs grunts, tādējādi plēsoņa var uzbrukt.

Metiens ar šo konstrukciju ir salīdzinoši tāls, bet ne tik ļoti kā džigrigam.

Mānekļu ziņā Tokijas gadījumā es tik ļoti neizsveru, ko lietoju, jo montāžai ir cits mērķis. Turklāt arī šeit sevi lieliski pierāda peldošie mānekļi.

Darbojoties ar Tokijas sistēmu, izmanto gan klasisko džiga animāciju, gan auklas ietīšanu, variējot ar ātrumu. Turklāt teicami strādā pauzes, jo māneklis pats krīt uz leju, veicot kustības.

Tokijas montāža. Šai ir izmantots ofsetāķis ar vienu volframa lodi atsvaram

Tokijas sistēmu var veidot arī ar divām volframa lodēm, kuras, rāvienu brīdī sasitoties, rada skaņu. Citu iemeslu, kāpēc vajadzētu likt divas lodes, īsti neredzu

Pašu veidota montāža

Šo montāžu, vismaz daļu no tās, vajadzēs uztaisīt mājās. Process nav ne sarežģīts, ne ilgs, bet prasa sagatavošanos.

Pirmkārt, jāizveido karkass, uz kura liksi lodes atsvaru. Var izmantot klasiskās stīgas pavadas, 0,45 mm un resnākas, vai arī nerūsējošā tērauda stiepli. Es parasti taisu divus augstumus, kur otrs ir puse no pirmā. Respektīvi – netaisu garākas par 20 cm. Parasti viena ir 15 cm, otra kaut kur 8 cm. Tādējādi iznāk divas montāžas ar dažādu mānekļa augstumu.

Uzver uz stieples atsvaru, vienu galu aizloka ciet, otrā uztaisa cilpu līdzīgi kā rotiņiem. Svarīgi ir atcerēties, ka apakšējo galu vajag labi aizlocīt ciet, lai locījuma vieta, kas izveido sava veida āķi, nesēstos ķērājos un nekur nestrēgtu iekšā.

Atsvarus var likt vairākus. Volframam tad, kad divi sitas kopā, ir laba skaņa, līdz ar ko, liekot divas šādas lodes, var panākt interesantu efektu. Es gan reti tā daru, jo īsti ieguvumu neredzu. Šī ir puse montāžas, bet laikam galvenā daļa.

Lai saliktu kopā, atkal ņem auklas vai pavadas daļu ar sakabi, liek iekšā montāžu un aiz tās mānekli. Tādējādi stieple būs apakšā, māneklis atradīsies augšā. Arī šeit var iesaistīt gredzenu, respektīvi – stieples augšējā cilpā ieliek gredzenu, gredzenā mānekli, un to visu uz sakabes.

Tagad var nopirkt jau gatavas montāžas, kur atliek tikai uzlikt mānekli uz āķa un mest ūdenī. Arī japāņu zīmoli neatpaliek un piedāvā gatavas versijas, bet bieži vien tās ir dārgas vai arī veidotas no plānākas stieples, nekā gribētos.

Tokijas sistēma nelido tik labi kā džigrigs, toties tai ir citi plusi. Tomēr biežāk daudz labākus rezultātus nesīs tieši džigrigs.

Vai šīs montāžas būs kāda zelta atslēdziņa uz plēsoņu sirdi? Diezin vai. Es drīzāk teiktu, ka katra no tām atrisina kādu problēmu, tāpēc gan ar džigrigu, gan Tokijas montāžu noteiktos apstākļos var ķert ļoti sekmīgi.

Lai cik dīvaini tas būtu, Latvijā īsti nav tradīcijas copēt no krasta un pilsētā. Piekritēju pulku ielu cope jeb strītfišings sākusi audzēt tikai pēdējos gados. Taču tieši šī cope ir tā, kur abas aprakstītās montāžas būtu ļoti labi lietojamas un bieži vien efektīvas. Starp citu, vēlā rudenī un jau ziemas sākumā, kad plēsoņa ir kļuvis galīgi pasīvs, ne tikai atvada var glābt situāciju! Ņem vērā!

Ne asakas!